Rāda ziņas ar etiķeti Uldis Punkstiņš. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Uldis Punkstiņš. Rādīt visas ziņas

sestdiena, 2020. gada 11. aprīlis

JĒKABAM BĪNEM - 125

Dievturim un māksliniekam, latviešu ornamentu simbolikas kārtotājam un pētniekam JĒKABAM BĪNEM, šogad 11. aprīlī 125 gadi.

Ap to gadsimtu miju Rīgā Bīnes vecāku dzīvoklī kā apakšīrnieks mitinājās krievu mākslinieks K. Gorbatovs, kurš studēja arhitektūru Politehniskajā institūtā un Blūma mākslas skolā glezniecību. Šis apstāklis varētu būt pirmais ietekmētājs Jēkabam Bīnem sākt mākslinieka ceļu – mazais zēns kopēja studenta zīmējumu paraugus. Lai arī vēlāk, 1904. gadā, sākot mācīties pamatskolā, tur zīmēšanas stundu nemaz nebijis, Jēkaba interesi trīs gadus vēlāk pilsētas tirdzniecības skolā ievērojis K. Nīlenders, zīmēšanas skolotājs, kurš sekmēja viņa aizraušanos.

Bīne reiz 1912. gadā, vēlēdamies nopelnīt kādu artavu krāsām, aiznesis pāris zīmējumus mākslas un satīras žurnāla „Dadzis” redaktoram Jūlijam Pētersonam. Šī izdevuma tapšanā ar zīmējumiem, vinjetēm un karikatūrām savulaik piedalījušies vairāki vēlāk zināmi grafiķi, kuru pulkam nu pievienojās arī Jēkabs Bīne – jau nākamajā žurnāla numurā tika ievietoti abi darbi. Viens no zīmējumiem attēlojis senlatvju pils pagalmu, un jau šis pirmais publicējums parāda turpmāk vērojamās iezīmes mākslinieka darbībā.

piektdiena, 2019. gada 8. novembris

ZIEMEĻBLĀZMAS GAISMĀ (novembra apcere)

Uldis Punkstiņš, Beverīnas saimes vadītājs

Sala mēnesis- novembris- ir nozīmīgs mūsu valstij un tautai ar Lāčplēša dienu un valsts dibināšanas dienu. Mārtiņi iezīmē rudens un klusā veļu laika beigas. Šai apcerē gribu pieminēt latviešu karavīru un viņa veli. Bez mūsu karavīru atdotām dzīvībām nebūtu 1918. gada valsts.

Visos laikos, ko vēsture atstāsta, latvietis un viņa sencis ir rūdījies cīņās, sākot ar sirotāju atvairīšanu un pirmo valstisko veidojumu aizsargāšanu. Mūsu zemē lielās pasaules krustcelēs satiekas tirgoņu un laupītāju gaitas, mijas zemes saimnieku un svešzemju „interesentu” ceļi..

Pati māte savu dēlu karavīru audzināja...

pirmdiena, 2019. gada 21. oktobris

GAIŠĀ VIETA VALMIERĀ?

Uldis Punkstiņš, Beverīnas saimes vadītājs

(Dīvals – Luca – Elku saliņa)

Brīvdienās pastaigāju gar Elku saliņu Valmierā. Iemeslu atklāšu pēc tam, kad būšu aprakstījis vēsturiskās liecībās tās apkārtni šajā rakstiņā.

Pēc nostāstiem, senos laikos Elku saliņā atradusies svētbirzs jeb lūķis (zvaigžņu lūkotava?)

Netālu no Elku saliņas Lucas gravā bijis avotiņš, pie kura nākuši dziedēt acu kaites. Gaismas avots, tātad. No tā (vai gar to) tecējusi Svētupīte, kuras aprises lietainos gados un pavasara plūdu laikā redzamas, un pie tālāk Gaujmalā esošās saucamās Zaķu saliņas, veidojot divus atzarus, ietek Rātsupītē (senāk Melnupe un Varīte).




trešdiena, 2019. gada 9. oktobris

LAIMAS LIKUMS

Uldis Punkstiņš, Beverīnas saimes vadītājs

Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu, abus divus mīļi lūdzu:
No Dieviņa veselību, no Laimiņas labu mūžu.
Lūdzu Dievu augsta zirga, lai kājiņas neapmirka,
No Laimiņas labu mūžu, lai man labi padzīvot.

LAIMA ir viena no Dieva trejādības (Dievs, Māra, Laima) izpausmēm, kas sadarbībā ar Dievu darina cilvēka mūžu. Šīs saules dzīve ir Dieva dota, Māras gādāta un Laimas vadīta. Dievs ir Laimas cēlonis, bet Laima – mūža norises jeb laiduma dievišķā noteicēja. Kur Dievs, tur Laime. Māra turpretī veido cilvēka eksistencei nepieciešamo materiālo realizējumu un rada nosacījumus Laimas aprūpētai kustībai pretī gaišajam, pretī pilnībai. Dievs dod, Laima liek, Māra stāv klāt. Šo Dieva, Māras un Laimas sadarbību labi var saskatīt attiecību attēlojumos latvju rakstos.

sestdiena, 2019. gada 31. augusts

DIEVA MĀRA

Šorīt agri celdamās, trīs vārdiņus vien sacīju:
Dievis Tēvs, Mīļa Māra, nāc manim palīgā. (23072 v.)

Gatavs nāca istabā, i ārā neejot.
Dieva galds, Mīļa Māre, mūsu pašu pelnījums. (55614 Krustpils Dg)

… tur nāca Dieviņš naksniņu gulēt.
Kur ņemšu Dievam ac’ūdentiņu?
- Augstajā kalnā, svētavotā(i).
Kur ņemšu Dievam ac’slauku dvieli?
- Māriņas klētī, pūrdibenā(i). 
(OL 1600,10415 Ugāle Vnp.)

ceturtdiena, 2019. gada 20. jūnijs

KĀ JĀNIS NONĀCA LĪDZ JĀŅIEM

Uldis Punkstiņš, Beverīnas saimes vadītājs

Dievs atjāja vakarā,- kur liks Dieva kumeliņu?
Siesim vara vadelēs, laizsim rožu dārziņā. (B. 32911)

Viens no nepelnīti aizmirstiem dievturu kustības pamatlicējiem K. Bregžis atzīmējis, ka Dievam ir daudz vārdu, no kuriem katrs aizrāda uz noteiktu Dieva darbības veidu. Katrs vārds modina noteiktas domas un attēlus, radot apziņā dziļas, saviļņojošas jūtas.

Vasaras saulgriežu laiks ir garīgās kulminācijas brīdis, kad „Jānīts sēd ozolā/ kalniņā” – Pasaules kokā vai kalnā. Šai laikā, garīgai dominantei esot augstākajā punktā, Jānis iegūst Dievadēla vai pat Dieva nozīmi. Dievadēls Jānis ir Pasaules un cilvēka gars.

ceturtdiena, 2018. gada 8. februāris

Meteņa laikā

Foto: Sigita Lapiņa
Dainās aprakstītā Dievadēlu ierašanās tieši saules ceļa svarīgākajos laikos cilvēkiem sniedz izskaidrojumu par astronomiskajiem notikumiem un ar tiem dabā saistītiem procesiem. Kalns vai tilts, pa kuru atnāk, atjāj vai atbrauc teiksmotie tēli, iezīmē gaismas ceļu debess velvē.

Latviešu laikskaite vai kalendārs ir ērts ar savu simetriju un vienādību visos gados. Kad esam vidū ceļā no Ziemassvētkiem līdz pavasara saulgriežiem, no sava Debesu kalna, cūkas ausi ēsdams, laižas Dievadēls Metenis – viens no Saules gada rita teiksmainajiem tēliem. Ļaudis, to pienācīgi sagaidīdami, piedalās iesākušā gada auglības veicināšanā un svētības nodrošināšanā mājām.

ceturtdiena, 2013. gada 26. septembris

Baltu vienotības ugunis Beverīnā

Rudens šogad iestājās precīzi, kā nomērīts. 22.septembra rīts vēl priecēja ar kādu rēnu saules staru, bet uz pēcpusdienas pusi jau lietus lija straumēm. Šķiet, it kā kāds skatuves strādnieks būtu norāvis starppriekškaru ar uzzīmētām kļavu lapām, un saucējs, labi nostādītā aktiera balsī, paustu skaidri un nepielūdzami: Tagad būs rudens!

Katru gadu 22.septembrī atzīmējam Baltu vienotības dienu. Šīs dienas datuma izvēlei pamatā ir pirms 777 gadiem (1236) 22. septembrī notikusī kauja, kurā lietuviešu un zemgaļu karaspēks satrieca krustnešu karapūļus. Šogad baltu vienotības ugunis Beverīnas novadā dega divos pilskalnos – Pekas kalnā un Trikātā.


trešdiena, 2013. gada 18. septembris

Baltu Vienības dienu sagaidot

Uldis Punkstiņš, Beverīnas saime

Baltu vienības dienu jau vairākus gadus atzīmē Lietuvā un Latvijā 22. septembrī, dienā, kad pirms 777 gadiem (1236) leiši un zemgaļi kopējiem spēkiem sagrāva Zobenbrāļu ordeni. Tagad daudzos abu zemju pilskalnos un citur vienlaicīgi pulksten 20.00 iedegas vienības ugunskuri. 

Jērcēnu folkloras kopas „Mežābele” dziesmas pavadīs uguns iedegšanu Beverīnas novadā – Trikātas pilskalnā, kur ordeņa pils drupas vēl atceras tolaiku cīņas. Pulcēšanās tur 19.30. Savukārt Mūrmuižas Pagastmājas zālē pulksten 17.00 Baltu kultūras centra un organizācijas „Latviešu un lietuviešu vienība” pārstāvji pastāstīs par šīs dienas idejas nozīmību un savu darbību. Pēc tam, pulksten 19.00, dosimies uz Pekas pilskalnu, kur arī iedegsies Vienības ugunskurs. Piedalīsies folkloras kopa „Silavots” no Rīgas. Jāpiezīmē, ka šis ir arī rudens saulgriežu laiks, tādēļ Pekas kalnā varēsim nogaršot īpašu Jumja viru.

ceturtdiena, 2011. gada 5. maijs

Ūsiņam nākot

Latviskajā laikskaitē ik gadalaiku iezīmē tā sākums un vidus, pilna gada ritumā izceļot astoņas nozīmīgas, citu no citas vienmērīgā atstatumā esošas dienas. Šādā nemainīgā dabas noteiktā ritmā mūsu senči dzīvojuši gadu simtiem un tūkstošiem. Iespējams, katru gadu nemaz nebūtu jāiegādājas jauns kalendārs, ja ļaudis izmantotu seno Saules gada laiku un mūsdienu kalendāra savietojumu. 

Tā, piemēram, maija sākumā, tieši vidū starp Lielo dienu (nejaukt ar kristīgajām Lieldienām!) un Jāņiem atnāk dainās daudzinātais Dievadēls Ūsiņš, dodams vasaras darbu cēlienu. Viņš ved Sauli debesu kalnā, kura virsotni, tātad – sava ceļa viduspunktu, būs sasniedzis vasaras kulminācijā saulgriežos, lai tad, kad diena paliks īsāka, atkal dotos lejup.

ceturtdiena, 2010. gada 4. novembris

Veļu daudzinājums Vaidavā

Beverīnas saimes aicinājumam uz veļu daudzinājumu skaistā Vaidavas ezera krastā bija atsaukušies gana daudz brīnumjauku ļaužu, ka pat bija jāprāto, ko vēl bez soliem un krēsliem izmantot viesu sēdināšanai. Daudzus zināmo dievturu un draugu lokā redzēju pirmoreiz.

Ramanta Jansona un Ritmas Pedeces spēlētu kokļu pavadībā dziesmas skanēja pie veļu galda, uz kura vēsmiņā plīvoja ikkatra klātesošā par saviem Taisaulē gājušajiem mīļajiem aizdegtu sveču liesmas. Tās atspīdēja logā, tādējādi turpinādamās ezera ūdeņos. Šaipus rūts bija tagadne un esība, viņpusē – tēlu atspīdums. Tā arī mēs šai rudens dienā bijām pietuvojušies savādai robežšķirtnei: mūsu domas noteikti juta, mūsu vārdus sadzirdēja no savas valstības aicinātie, dārgie veļi. Runāja Ramants, Ojārs Ozoliņš, Brikmaņu Jānis.

Sekoja mielasts, sarunas, kur galvenais uzrunātais bija Fēlikss Elksnītis – teju 100 gadu sasniegušais ciemiņš. Ilgus gadus dzīvojis tālajā Floridā, nu viņš savas mājas radis pie Gaujas ietekas jūrā, un grib būt kopā ar dievturiem. Ar viņa atbalstu iznāk arī Ritums. Nospriedām pēc viņa atgriešanās no kādas siltākas zemes, kurā Fēlikss pavadīs dažu ziemas mēnesi, atzīmēt kopā viņa dižo jubileju!

Beverīniešu vārdā gribu pateikties it visiem, kas piedalījās daudzinājumā, īpaši Ramantam un Darim par dziesmām, Brikmaņu Jānim par izjusto runu, kas ilgu laiku vēl pēc tās rosināja daudzu pārdomas. Cik nozīmīga ir vēsture? Cik nozīmīgi nākotnei ir mūsu senču darbi un centieni? Kā ar tiem sasaucas mūsu veiktais?

Tēvu tēvi laipas meta, bērnu bērni izlaipoja;
Tā, bērniņi, laipojat, lai pietika mūžiņam.

Uldis Punkstiņš,
Beverīnas saimē