Uldis Punkstiņš, Beverīnas saimes vadītājs
Sala mēnesis- novembris- ir nozīmīgs mūsu valstij un tautai ar Lāčplēša dienu un valsts dibināšanas dienu. Mārtiņi iezīmē rudens un klusā veļu laika beigas. Šai apcerē gribu pieminēt latviešu karavīru un viņa veli. Bez mūsu karavīru atdotām dzīvībām nebūtu 1918. gada valsts.
Visos laikos, ko vēsture atstāsta, latvietis un viņa sencis ir rūdījies cīņās, sākot ar sirotāju atvairīšanu un pirmo valstisko veidojumu aizsargāšanu. Mūsu zemē lielās pasaules krustcelēs satiekas tirgoņu un laupītāju gaitas, mijas zemes saimnieku un svešzemju „interesentu” ceļi..
Ne jau ar vieglu sirdi viņa šūdināja kara karogu.
Es, karā aiziedams,
Roku devu māmiņai:
Man piebira pilna sauja
Viņas gaužu asariņu.
Un, kad kāvi zvēroja ziemeļu debesīs...
***
Māte, atlaidusi lakatu uz pleciem, pēkšņi apstājas, bažīgi raudzīdamās kāvu iedegtajos debešos.
„Jodi kaujas, kari būs,” viņa cieti nosaka, satverdama lakata stūri un Vara roku stingrāk. Mazais Varis, kas līdz šim, vēl no ceļa nepiekusis, jautri draiskojās mātei pa priekšu, tagad piekļaujas tai:
„Jodi?”
„Jā, karavīru dvēselītes.”
„Bet viņdien baznīckungs vellu joda vārdā sauca,” mazais nopietni iebilst.
„Ak tā. Nu, kad pats baznīckungs tā teicis...,” māte paraugās uz puiku, sevī nodomādama lūkot kādu brīdi ar dēlu parunāt; tad atkal tā šaubījās, ka to darīs - laipnais baznīckungs mazajam Varim bija tā pati lielākā priekšzīme patlaban. Kā jutīsies sirsniņa, uzzinādama, ka jaukais, vecais vīrs no kalnā celtās, par dievnamu sauktās ēkas gvelž, viņasprāt, aplamas lietas. Gan pats sapratīs, nāks padoms. Tagad jāsasniedz mājas, kas gan nebija vairs tālu- tur pret sārto, plaiksņojošo pamali jau melnē viņmāju gatves liepas.
Citrīt zīle atnes vēsti: kalējam Kārlim un Mārtiņam- Vara lielajam brālim - karā posties.
***
Ko lai vēl saka par laikiem, kad vajadzēja doties svešu kungu rīkotos kara gājienos.
Droši kungi naidu celt,
Nava droši karā iet:
Sasēduši kumeļā,
Gaida manu bāleliņu.
Sirdī rūgtumu remdējot, sevi garā stiprinot, latviešu karavīrs bijis arī optimisma pilns, kā vēsta, piemēram, sekojoša daina:
Prieka man, lustes man
Ar kundziņu karā iet:
Kundziņš manas bēdas nesa,
Es kundziņa zobentiņu.
To apliecina arī jautrais kareivis Vilibalds Drosmiņš iepriekšējā kara gados Jāņa Kārkliņa grāmatā.
Prieks par tādu kareivi, kas, par spīti neizbēgamām briesmām, nes sevi staltu, drošu un pašapzinīgu.
No tālienes jau pazinu
Zobentiņa nesējiņu:
Stalta gaita, viegli soļi,
Kaldināta cepurīte.
Ekur vīrs, slaida roka,
Pār Daugavu šautru svieda:
No tā šautras sviedumiņa
Trūks deviņu karavīru.
Mārtiņa brašo iznesību redzēdams, Varis vienvakar stāsta: „Zini, mamm, kad izaugšu, es arī būšu karavīrs.”
Māte, skumji pasmaidīdama, pabužina gaišo ērkuli: „Bet tad jau, draudziņ, ienaidnieks tevi var nošaut.”
Skan bērna vientiesīgā atbilde: „Nu, tad, mamm, es labāk būšu ienaidnieks.”
Rītā agri māte, asaru apmiglotām acīm nāk Mārtiņu modināt. Vieta tukša. Jau aizgājis? Neatvadījies? Kur Mārtiņš? Esot kara āvas vietā lāpstu paņēmis. Māte atrod Mārtiņu gatves galā. Elpa kūp saltajā rītā, pirksti apglauž jauno, tikko stādīto ozoliņu.
Pienācis laiks doties karagaitās. Lai cik braši turas karavīrs, asarās viņa acīs atmirdz klusā sāpe viņa sirdī. Arī mājās palicēji, domājot par Laimas nolemto, bažījas par ozoliņu, ko kara takās aizejošais iestādījis- vai tas kupli zaļos?
Es, karā aiziedams,
Iestādīju ozoliņu:
Ja tas auga, ja zaļoja,
Gaid’, māmiņa, pārnākot;
Ja tas vīta, ja nokalta,
Nepārnākšu sētiņā.
***
Audzi, audzi, daiļa meita,
Pie māmiņas sētiņā;
Kad pārnākšu no kariņa,
Būsi mana līgaviņa.
Kara traģikas virsotne, šķiet, ir simtiem un tūkstošiem izpostītu cerību un sapņu. Tēvi un dēli palikuši kauju laukos, arī pārnākušie sastopas ar neparedzamām kara sekām.
***
Tek laika ritums, gads, divi. No Dievainēm dienas jo vairāk raujas, saule noslīkst jūrā, zelta kannas mazgādama.
Gatves galā stādītais ozoliņš sagaidījis Mārtiņu. Ak, to prieku!
Kalēju Dārta ar mazo Krišiņu panāk pretī- kur Kārlis? Acis saprotas.
Karavīra dvēselīte
Kā sarkana magonīte;
Te ziedēja, te uzplauka,
Te sabira smiltainē.
Ne tie visi atjājuši,
Kas karā aizgājuši;
Cita māte vārtus vēra,
Cita gauži noraudāja.
Tēvs palicis Vāczemē - veļu valstī, kopā ar sauli, kur mīļā Māra tos ilgodamās sagaida.
Tev’, dēliņ, atstājām
Mīļās Māras šūpulī;
Mīļās Māras šūpulī,
Jodu mātes rociņā.
Kur līgava? –To aizveda sveši ļaudis… Kaut vai visu mūžu jāšu, tā man jāatrod!
Mārtiņš pazūd skatienam. Brīdi atpakaļ, piemiegusi vājās acis, viņa to vēl jautās redzējusi, pirms ceļš ieveda eglainē. Tad māte atspiežas pret liepu un paveras uz augšu, kur pret debess jumu tiecas kailie zari. Drīz jau nāks, drīz saule nāks, metīs prieku caur lapotnēm, un pārnāks arī viņas dēls.
Varis pieskaras sastrādātajai rokai: „Iesim, māt!”
Nu ja, viss ritēs kā senāk...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru