Laikskaite

Latviešu gadskārta - senais saules kalendārs.

Latvija atrodas klimatiskajā joslā, kurā laika apstākļi, atbilstoši zemes rotācijas ciklam ap sauli, iedalās četros izteiktos gadalaikos - pavasaris, vasara, rudens, ziema, kas gadu iedala dabas ritmiem atbilstošā kalendārajā sistēmā. Katra gadalaika vidū atrodas saules ekliptikas punkts, kas latviešu kalendārā ir:

pavasarī - Lieldienas,

vasarā - Jāņi;

rudenī - Apjumības;

ziemā - Ziemassvētki.

Gadalaiku pārejas robežas iezīmē klimatiskā laika maiņu un nosaka arī cilvēku saimniecisko darbību. Šīs robežsituācijas gadskārtā izdalītas kā Meteņi, Ūsiņi, Māras un Mārtiņi, kas gadalaikus iedala astoņos laikos:

Sala (Ziemas) laiks        - no Ziemassvētkiem līdz Meteņiem,

Sērsnu laiks                  - no Meteņiem līdz Lieldienām;

Sulu (Pavasara) laiks    - no Lieldienām līdz Ūsiņiem;

Sējas laiks                    - no Ūsiņiem līdz Jāņiem;

Siena laiks                    - no Jāņiem līdz Mārām;

Rudzu (Rudens) laiks    - no Mārām līdz Apjumībām;

Veļu laiks                     - no Apjumībām līdz Mārtiņiem;

Ledus laiks                   - no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem.

Tā kā katra gdskārtas robežsituācija iezīmē arī cilvēku saimnieciskās dzīves pārejas punktus un uzdevumus, kas noteiktos laikos jāsasniedz, tad tie tika atzīmēti kā kalendārie svētki par godu paveiktajam un saskaņai ar dabas ritu. Saplūstot senajai, pasaules dabas ritmos atskārstajai, pasaules kārtības izpratnei, kas izteikta mītiskā gaismas tēlu sistēmā, ar saimnieciskās darbības nosacījumiem izveidojās saskanīgas darba posmu iedalījuma un gadskārtu svētku svinēšanas tradīcijas.

Baltu gadskārta

Ivo Rubīns

Cilvēka apziņai jau izsenis bijusi tieksme izprast un kārtot vidi ap sevi. Tas attiecināms ne tikai uz telpas, bet arī uz laika izzināšanu un sakārtošanu. Jau senākajās kopienās bija noteiktas telpiskas zināšanas vismaz par savu tuvāko apkaimi, kā arī priekšstati par laika ritējuma galvenajām sakarībām. Izpratne par laiktelpas četrām dimensijām spēcīgi ietekmēja dažādu tautu kultūru veidošanos, sākot ar dziļākajiem slāņiem - pasaules uzbūves un Dieva izpratni, - un beidzot ar sadzīviskām tradīcijām.

Sava gadskārta (kalendārs) bija arī indoeiropiešiem (āriešiem) un baltiem kā šīs civilizācijas kultūras kodola nesējiem. Ņemot vērā āriešu civilizācijas senumu un izplatības areālu, šīs pirmtautas radītās gadskārtas ietekme pasaules kultūrtelpā savulaik bijusi (un joprojām ir) ne mazāka kā citu seno civilizāciju (šumeru, ēģiptiešu, maiju) kalendāriem. Tieši baltu kultūrā vislabāk uzglabājušās liecības par indoeiropiešu seno laika izpratni, kas ļauj skaidrot arī citu mūsdienu indoeiropiešu tautu kultūru liecības.

Gadskārtas nozīme

Kalendārs ir plāns laikam tāpat kā karte ir plāns telpai. Cilvēka spēja apzināties savu vietu telpā un laikā ir tā pastāvēšanas nepieciešamais pamats, no kura laika gaitā varēja rasties dziļāka izpratne par pasaules uzbūves likumsakarībām un šai izpratnei atbilstošas kultūras izpausmes, līdz pat šķietami maznozīmīgiem ikdienas paradumiem.

Senajās zemkopju un lopkopju civilizācijās laika skaitīšanai bija ne mazāka nozīme, kā mūsdienās, jo no pareizas laika izpratnes bija atkarīga raža un kopienas pastāvēšana. Laika ritējums tika saistīts ar norisēm telpā (debess ķermeņu stāvoklis, gadalaiki u.tml.), un tādējādi veidojās vienota pasaules uzbūves izpratne, kā arī tai atbilstoša sabiedriskā kārtība (kultūra). Būtiskākie laika ritējuma notikumi tika iezīmēti ar svētkiem, kas, ņemot vērā tā brīža stāvokli dabā un sabiedrības dzīvē, ieguva raksturīgas iezīmes.

Kādreizējā laika izpratne ietekmē arī daudzus mūsdienu paradumus - ne tikai Jāņu svinības, bet arī svecīšu iedegšanu 11. novembra krastmalā Lāčplēša dienā, māžošanos Helovīnā, šūpošanos Lieldienā(s), 29. februāra dienas pievienošanu katru ceturto gadu, un pat kristiešu atzīmēto Jēzus piedzimšanu Ziemassvētkos.

Senās baltu gadskārtas izmantošana ikdienas laika plānošanā pašlaik nav iespējama, jo lielākā daļa sabiedrības praktisku apsvērumu dēļ izmanto Gregora kalendāru, tomēr tai joprojām ir liela nozīme baltu (tātad arī latviešu un lietuviešu) kultūrtelpas izzināšanā un kārtošanā.

Gadskārtas garums

Astronomiskā gada garumu (365,242190 diennaktis) nav iespējams sadalīt precīzā skaitā veselu diennakšu, nedēļu un mēnešu, tāpēc visas senās civilizācijas meklējušas dažādus risinājumus, lai radītā laika skaitīšanas kārtība nepazaudētu savu sasaisti ar dabā pastāvošo astronomisko laiku. Jāņem vērā, ka mūsdienu Gregora kalendārs, kas daļēji balstīts uz mēness cikla ilgumu, nebūt nav labākais risinājums, jo šajā laika skaitīšanas sistēmā atšķiras nedēļu un diennakšu skaits dažādos mēnešos, kā arī mēnešu noteikti datumi katru gadu iekrīt citā nedēļas dienā.

Baltu izpratni par kopējo gada garumu ļauj apjaust tautasdziesma:

34075-0
Sajāja bramaņi
Augstajā kalnā,
Sakāra zobenus
Svētajā kokā.
Svētajam kokam
Deviņi zari,
Ik zara galā
Deviņi ziedi,
Ik zieda galā
Deviņas ogas.

Dziesmā izmantota latviešu folklorā plaši izplatītā trejdeviņi simbolika, turklāt piesaukti tiek arī bramaņi, kas baltu civilizācijā veica garīgo vadītāju uzdevumus, tajā skaitā noteica svētku svinēšanas laiku. Kaut gan trejdeviņi nereti tiek skaidrots kā reizinājums 3x9=27, tomēr no šīs tautasdziesmas nepārprotami redzams, ka darīšana tomēr ir ar kāpināšanu 9x9x9=9³=729. Iegūtais skaitlis neko neizteiktu, ja nebūtu zināms, ka indoeiropieši senāk dienas un naktis skaitījuši atsevišķi. Izdalot iegūto dienu un nakšu skaitli 729 ar 2, iegūstam rezultātu 364,5, kas ir tuvs gada diennakšu tradicionāli pieņemtajam skaitam - 365. Atšķirība starp skaitļiem izzūd, ja par atsevišķu dienu vai nakti uzskatām arī pašu piesaukto „svētā koka” stumbru, kas atrodas simboliskā gada apļa centrā, un no kura tiek sākta gada dienu un nakšu skaitīšana (par gada centra simbolisko nozīmi būs runa turpmāk).

Kā redzams, baltiem ir bijusi visai precīza izpratne par gada garumu. Tomēr saglabājas jautājums par atlikušo 0,242 astronomiskā gada diennakšu lomu laika skaitīšanā, kas ilgstošākā periodā varēja radīt kalendārā laika būtisku novirzi no astronomiskā laika. Šo jautājumu iespējams izskaidrot skatot kopsakarībā vēl vienu tautasdziesmu un kādu senu rotaļu. Tautasdziesmā runa ir par Zelta ozolu, kas tiek uzskatīts gan par pasaules, gan par gada simbolu:

Mēness ņēma Saules meitu

Pērkons jāja vedībās

Pa vārtiem izjādams

Sasper Zelta ozoliņu

Trīs gadiņi Saule tek

Zelta zarus lasīdama

Ceturtā gadiņā

Uziet pašu galotnīti

Redzams, ka ceturtajā gadā tiek atrasta trūkstošā Zelta ozola daļa - galotne, kas varētu liecināt par papildus diennakts pievienošanu katram ceturtajam gadam. Šādu iespēju jo ticamu padara arī mūsdienu Gregora kalendāra risinājums katru ceturto gadu februāra mēnesī pievienojot papildus 29. dienu. Tā kā mūsdienu kalendārs vēsturiski radies Romā, ir pamats uzskatīt, ka šāds risinājums ir bijis kopējs vairumam indoeiropiešu tautu. Daudzas liecības par īpašu četru gadu ciklu var atrast arī grieķu kultūrā, kas tiek uzskatīta par mūsdienu Eiropas kultūras šūpuli. Der atcerēties kaut vai apstākli, ka olimpiskās spēles gan mūsdienās, gan arī senajā Grieķijā notika reizi četros gados.

Tā kā dienas un naktis iepriekšējā aprēķinā tika skaitītas atsevišķi, būtu jāpieņem, ka ceturtajā gadā bija papildus diennakts (1), vai diena un nakts (2). Par papildus dienas un nakts pievienošanu ceturtā gada beigās varētu liecināt pazīstamā rotaļa „Trejdeviņi”, kuras nosaukums tieši sasaucas ar iepriekš aprakstīto gada simboliku. Zīmīga ir arī pati rotaļas kārtība - aplis, ko veido grupas pa trīs, kā arī viens pāris. Dziesmas vārdi:

Divi bija, divi bija

Divi bija ārā

Kam tie divi rokā tika

Tam bija gana

Šķiet varam pieņemt, ka dziesmā minētie „divi ārā” ir diena un nakts, kas tiek pievienoti katram ceturtajam gadam, tādējādi samērojot astronomiskā gada garumu ar kalendāro gadu („kam tie divi rokā tika, tam bija gana”).

Papildus diennakts katru ceturto gadu gandrīz izlīdzina 0,24 diennakšu radīto astronomiskā un kalendāra laika atšķirību (1/4=0,25). Saglabājas nobīde 0.01 (0,25-0.24=0,01) diennakts garumā, ko varēja risināt vienu reizi veicot korekciju ilgākā laika periodā (vairāk kā simts gados).

Gadskārtas dalījums

Papildus iepriekš iztirzātajam jautājumam par baltu gadskārtas garumu, nepieciešams izvērtēt arī gada dalījumu.

Atsevišķi pētnieki uzskata, ka senākajā posmā balti izdalīja tikai divus izteiktākos gada laikus (ziema un vasara), tomēr folkloras materiāli liecina par plaši atzītiem četriem gada laikiem (pavasaris, vasara, rudens, ziema), kuru viduspunktus iezīmēja četri galvenie gadskārtu svētki - Lieldiena, Jāņi, Apjumības (Miķeļi) un Ziemassvētki. Tā kā saulgrieži un saulstāvji iezīmē gadalaiku viduspunktus, dabiski rodas nepieciešamība arī pēc papildus atskaites punktiem, kas nodala gadalaiku sākumu un beigas. Tādējādi iezīmējās vēl četri nozīmīgi gadskārtu svētki - Meteņi (pavasara sākums), Ūsiņi (vasaras sākums), Māras (rudens sākums) un Mārtiņi (ziemas sākums).

Astoņdaļīgs gada dalījums baltu gadskārtā pašlaik ir teju vispāratzīts, tomēr neskaidrības rodas ar astronomiskā gada (365,24 dienas) dalījumu vienādos gada laikos un nedēļās (nav iespējams iegūt veselu diennakšu skaitu gada laikā un nedēļā). Piemēram, sadalot astronomiskā gada garumu astoņās daļās, tiek iegūtas 45,655 diennaktis, kuras nav iespējams precīzi uzskaitīt un sadalīt sīkāk veselās nedēļās un nedēļas diennaktīs. Tuvākais skaitlis, kas dalās ar astoņi bez atlikuma, ir 360, kā rezultātā tiek iegūti astoņi 45 diennaktis gari cikli. Skaitlis 360 zināmā mērā ir simbolisks, jo sakrīt ar jau grieķu civilizācijas laikā ieviesto grādu skaitu pilnā aplī.

Iegūtais 45 dienu cikls ērti dalās ar skaitļiem 5 un 9. Ņemot vērā folkloras materiālos saglabājušos nedēļas dienu nosaukumus, ir pamats uzskatīt, ka skaitlis 9 apzīmēja dienu skaitu nedēļā. Deviņu dienu nedēļas senais nosaukums savaite arvien tiek izmantots lietuviešu valodā. Šādā nedēļā, papildus pirmo sešu dienu jau zināmajiem nosaukumiem, dainās atrodamas norādes arī uz septīto dienu, pussvēti (astoto dienu), kā arī svēti, kas tiek lietota devītās dienas apzīmēšanai. Tāpat folkloras materiālos minēts piektvakars, kad tika atzīmēts nedēļas vidus. Deviņu dienu nedēļas gadījumā to viegli izskaidrot, jo piektās dienas vakars (brīdis starp piektās diennakts dienu un nakti) tiešām iezīmē deviņu diennakšu nedēļas vidu.

Pieņemot, ka nedēļā bija 9 diennaktis, vienā 45 diennakšu ciklā (laikā) ietilpst 5 nedēļas. Laiku apzīmēšanai tika izmantotas tā brīža dabai raksturīgas pazīmes. Ziemassvētkos sākās Ziemas laiks, Meteņos - Sērsnu laiks, Lieldienās - Pavasara laiks, Ūsiņos - Sējas laiks, Jāņos - Siena laiks, Mārās - Rudens laiks, Jumjos - Veļu laiks, Mārtiņos - Ledus laiks. Divi šādi laiki veidoja mūsdienās zināmos gadalaikus - ziemu, pavasari, vasaru un rudeni.

Dieva dienas

Tā kā gada dalījumam laikos un nedēļās izmantotas 360 dienas, nepieciešams atrisināt jautājumu par atlikušo 5 (garajā gadā - 6) „lieko” dienu sadalījumu gadā aplī. Piemēram, Marģers un Māra Grīni savā grāmatā „Latviešu gads, gadskārta un godi” šīs dienas sadalījuši starp Ziemassvētkiem (papildus 3 dienas, kopā 4 dienas) un Lieldienu (papildus 2 dienas īsajā gadā un 3 dienas garajā gadā, jeb kopā attiecīgi 3 vai 4 dienas). Šādai pieejai tomēr ir vairākas iebildes:

• Tiek izjaukts simetriskais gada dalījums, jo astronomiskās gadskārtas iekrīt dažādās ciklu dienās: Lieldiena - pirmā cikla (pēc Meteņiem) 44. dienā, Jāņi - trešā cikla 44. dienā, Jumji septītā cikla 2. dienā, Ziemassvētki - 2. dienā pēc astotā cikla. Tāpat dažādās cikla dienās iekrīt arī Ūsiņi, Māras, Mārtiņi un Meteņi.
• Galveno svētku dienām netiek nodalītas savas īpašas svinamas dienas. Tās tiek izvietotas parastās savaites dienās, kas izjauc citādi ritmisko un simetrisko gada dalījumu.
• Konstatējamas vairākas nesakritības ar dainās pieejamo materiālu. Piemēram, vairumā dainu tiek runāts par vienu Lieldienu, nevis vairākām. Tāpat ir izplatīta daina, kurā Ziemassvētki iet pār kalnu „trīs dieniņas, trīs naksniņas”, kā arī tādas, kur skaidri minēti trīs brāļi Ziemassvētki, kas nesakrīt ar Grīnu piedāvāto 4 Ziemassvētku dienu skaitu.

Šķiet, ka atbilde par piecu dienu sadalījumu gadskārtā ir simetrijā, kas raksturīga latviešu zīmēm un pasaules izpratnei kopumā. Proti, četras dienas sadalāmas galvenajiem saulgriežu un saulstāvju svētkiem - Ziemassvētkiem, Lieldienai, Jāņu dienai un Jumja dienai. Šāda pieeja neietekmē gada galveno svētku simetrisko izvietojumu un sakritību ar astronomiskajiem saulgriežiem un saulstāvjiem, turklāt nodrošina galvenajiem svētkiem sevišķas, no ikdienas laika skaitīšanas izdalītas dienas.

Tādējādi atliek rast skaidrojumu par atlikušās vienas (garajā gadā - divu) diennakšu novietojumu gadskārtā. Šajā sakarā acīmredzot jāatgriežas pie trejdeviņi simbolikas, kur trūkstošā diena tika novietota svētā koka (gada) centrā. Šāda pēdējā un vienlaikus pirmā gada diena simboliski iederas laika cikliskajā izpratnē. Pirms sākt nākamā apļa zīmēšanu, ir jāatrod centrs, kas satur kopā riņķa līniju. Šāda cikliska atgriešanās centrā katru gadu atgādināja, ka viss sākas un beidzas vidū. Saglabājusies arī zīmīga tradīcija, kas rituāla veidā šo darbību atkārto - Ziemassvētku bluķis, kas simbolizē veco gadu, tiek vilkts ap ugunskuru un tad sadedzināts vidū.

Līdzīgi risināms arī jautājums par papildus dienas novietojumu gadskārtā katru ceturto gadu. Iepriekš aprakstītajā dainā par Zelta ozola zaru lasīšanu, Saule ceturtajā gadā atrod galotni, kas arī atrodas koka centrā (!). Tāpat kā viena diena katru gadu noslēdz četru gadalaiku ciklu, arī katrus četrus gadus šāda papildus diena noslēdz plašāku ciklu, nodrošinot baltu laika skaitīšanas precīzu atbilstību laika ritējumam dabā.

Gadskārtas svētku nozīme

Piecu dienu simetrisks izvietojums gadskārtas aplī krusta formā sasaucas ar senu mītisko tautasdziesmu: 

Ziemassvētki, Liela diena,

Tie Dievam dārgi laiki,

Ziemassvētkos Dievs piedzima,

Lieldienā šūpli kāra.

Dieva dzimšana Ziemassvētkos nav kristiešu jaunievedums, bet gan saistāma ar gaismas atdzimšanu ziemas saulgriežos. Ziemassvētki atrodas uz gadskārtas svērteniskās (vertikālās) ass, kas baltu rakstā simbolizē Dievu (gaismu, garu), savukārt Lieldiena ir uz līmeniskās ass, kas simbolizē Māru (matēriju). Gaismas ceļš Ziemassvētkos sākas no Veļu valstības dzīlēm, ko gadskārtas aplī simbolizē apakšējais pusaplis. Šajā sakarā zīmīga ir Ziemassvētku tautasdziesma, kurā „Saule dod savu meitu, no veļiem šai zemē”.

Lieldienā (pavasara saulstāvjos) tiek sasniegts līdzsvars starp dienas un nakts garumu - gaisma simboliski iznāk no veļu valsts „šai zemē”. Šī iznākšana saistāma gan ar šūpošanos, jo diena un nakts ir vienāda garuma (atrodas līdzsvarā), gan ar dabas atmošanos. Tieši Lieldienā Māra „iet baznīcā aplūkot bērniņu”. Šim dzimušajam bērnam, kas ir pats Dievs savā materiālajā veidolā, tiek kārts šūpulis. Ja Ziemassvētkos piedzimst Dievs (gars), tad Lieldienā dzimst Māra (matērija).

Jāņi, kad gaismas ir visvairāk, gadskārtā atbilst svērteniskās ass augstākajam punktam - debesu kalna galam. Meklējot gadskārtu atbilstību ar četriem cilvēka mūža posmiem (bērnība, jaunība, briedums un vecums), jāsecina, ka Lieldiena ir bērnības svētki, bet Jāņi atbilst jaunībai. To apliecina arī daudzās Jāņu tradīcijas.

Apjumībās (Miķeļos) tiek sasniegts materiālās pasaules pilnbrieds, un tiek svinēti ražas svētki. Cilvēka mūžā šis laiks atbilst briedumam - spēka un materiālās labklājības augstākajam punktam. Pēc šī brīža Saule un materiālā pasaule pamazām atgriežas veļu valstībā, ko iezīmē gadskārtas apakšējais pusaplis. Sākas veļu laiks, kad dzimtas vecāko pārstāvju vadībā tiek godināti senči. Veļu laika tradīcijas mūsdienās plaši saglabājušās kristīgās baznīcas mirušo piemiņas dienas rituālos, un Helovīna izdarībās, kas patiesībā ir izkropļotas ķeltu veļu dienas tradīcijas. Veļu laika rituāli savijušies arī ar karavīru piemiņas - Lāčplēša dienas - tradīcijām.

Tāpat kā jebkura darbība sākas cilvēka apziņā, no kurienes dažādos veidos izplatās pasaulē, arī gads, dvēsele un pasaule dzimst vidū. Apmetuši savu loku materiālajā pasaulē, cilvēka mūžs un gads atgriežas pirmsākumos. Ziemassvētku vakarā vecā gada simbols - Svētā ozola koka bluķis - tiek sadedzināts apļa vidū esošā ugunskurā, no kurienes dzimst jauna gaisma un jauns gads.

Dieva krusta četrējādība atspoguļojusies ne tikai četrās debess pusēs, četros pamatelementos, četros cilvēka dzīves posmos un četrās laiktelpas dimensijās, bet arī baltu gadskārtas četros gadalaikos un tiem atbilstošajos gadskārtu svētkos.