Latviešu dievestības pamatu īss kopsavilkums
Raksta datne.Latviešu dievestības avoti: Dainas. Raksts. Gadskārtu un godu tradīcijas. Daba.
Dievturība – tā ir latviešu tautā pastāvīgi uzturētā Dainu dievestība (reliģija) un latviešu tradīcijās saglabātais senu un vienlaikus pārlaicīgu garīgo un tikumisko vērtību kodols, ko nodibinoties Latvijas valstij, godprātīgi latviešu kultūras darbinieki pasludināja kā latviešu garīgo satversmi, nosaucot to par Dievturību. Kā ikviena patiesa garīgā tradīcija, arī latviskā Dieva apziņa balstās savā vēsturiskajā izcelsmē – IDE (baltiski, āriskajā) senkultūrā un tās pārmantojamībā – gadu tūkstošos piekoptā tradīcijā un tās vienmēr dzīvā atjaunojumā. Dievturība – būdama latviešu nacionālā dievestība, vienlaikus ir universāla – vispārcilvēciska un individuāla, jo vēršas pie katra cilvēka iekšējās apziņas, runā par patiesībām un vērtībām, kas ir kopīgas un vajadzīgas visiem garīgas attīstības cilvēkiem uz Zemes. Latviešu dievestības tēli un simboli sevī nes pieredzē izkoptu augstāko garīgo un dvēseliskās pilnveides kritēriju sistēmu un tikumisko normu vērtumu. Dievturība – latviskā pasaulskata, kultūras un radošuma pamats.
DIEVS (Dieviņš ) – Visa pirmsākums un cēlonība. Pasaules dvēsele. Pasaules un cilvēka radītājs un laidējs – RADošais princips un visa garīgā sākotne. Likumu noteicējs un lēmējs. Tikumu un tiesiskās kārtības sargs. Bijušais, esošais un paliekošais. Visaptverošs.
(Dievs ir visu notikumu aizsākums un centrs, vērtuma atskaites pamats – vidū jūras, vidū gaisa, vidū lauka – mītiskais visa esošā rašanās sākuma centrs, kas ir visur un vienmēr klātesošs un kam tai pat laikā nav ne laika, ne telpas dimensijas. Visas apjaušamās pasaules rašanās un atjaunotnes aizsākums).
Dievs – tā ir radošā doma, augstākais Padomu padoms – doma, kas līdz galam nav izdibināma, bet, kas rada atskārsmi par lietu kārtību pasaulē – mūžīgā mainība caur pastāvīgu radīšanu – pārradīšanu, jo tāds ir Pasaules pastāvēšanas universālais princips. Radoša doma kā visa aizsākuma pamats ir latviskās dievizpratnes pamatā. Dievs ir vienots visu savu izpausmju veselumā un daudzveidībā – viss ir viens.
Dieviņš bija, Dievs palika,
Dievam gudris padomiņš:
Dievs kokiem lapas deva,
Dievs – vārpiņas tīrumā.
Ltdz III 7718
Augsti dzied cīrulītis
Aiz visiem putniņiem
Dievam gudris padomiņis
Aiz šo visu pasaulīti.
LD 2597
Viens atjāja sirmu zirgu,
Akmins segli mugurā;
Tas atnesa kokiem lapas,
Visai zemei zaļu zāli.
LD 34067,8
Dievs ir viens un vienlaikus divi (vai četri) vienīgs: gan gars (gudrība, padoms), gan matērija – šī padoma izpausme (lapas, vārpas, visa pasaulīte) vienlaicīgi. Dievs izpaužas arī kā četri vienība: četri pasaules pamatelementi (zeme, uguns, ūdens, gaiss), četras debesu puses (austrumi, rietumi, ziemeļi, dienvidi), četri vienīgs ir gēnu kodu izkārtojums, četras ir Mēness cikla fāzes u.c. Četri vienīgs ir pats Visums, ko veido trīs telpiskās un viena laika dimensija.
Dievā apvienojas visi pretstati – gaisma un tumsa, tēvs un māte, labais un ļaunais. Neraugoties uz to latviešu izpratnē Dievs ir visa gaišā un labā pārstāvētājs. Dievs ir padoma un labuma devējs. Dievs domā, zina, laiž, dod, nedod, ņem, palīdz, sarga, saudzē, audzē, gādā, žēlo, soda, šķir. Labums nāk tieši no Dieva, savukārt ļaunums nekad nenāk tieši no Dieva, bet caur Nelaimi, caur Ļaunu dienu vai ļauniem ļaudīm. "Ļaunums ir apzināta cilvēciska rīcība pretēji Dieva noliktajai pasaules kārtībai, gan pret vidi, gan pret līdzcilvēkiem, bet nav patstāvīgi eksistējošs spēks." (A.Broks.)
Sper, Pērkons, sausu koku,
Liec zaļam salapot!
Sodi, Dievs, ļaunus ļaudis,
Dod labiem padzīvot!
LD 91
Dieviņš. Pasaule (Daba) ir spilgtākā acīm redzamā Dieva izpausme. Šo dažādo izpausmju gadījumos Dievu uzrunā arī par Dieviņu, Dievu Dieviņu, Dīvu, u.c. vārdos. Līdz ar to, kā liecina dainas, par Dieviņu sauc, gan pašu Dievu, gan arī Dieva tiešākas klātbūtnes izpausmi šai saulē – Pērkonu. Par Dieviņu saukti arī divi gadskārtu norišu tēli – Ūsiņš un Jānis. Pērkons, Ūsiņš un Jānis pārstāv trīs būtiskas Dieva izpausmes (jeb iemiesošanās līmeņus) Visumā. Dieviņš (vai Dievs) pats mūsu acīm nav redzams, jo atrodas aiz šīs pasaules robežām – aiz šo visu pasaulīti, kā kādā citā esamībā pastāvoša Doma. Vienlaikus Dievs tomēr ir redzams. Dievs ir vidū un visur, kur vien izpaužas pasaule, un uztverams vai saskatāms katrā tās izpausmes cerā.
Kur, Dieviņi,Tu stāvēji,
Kad es tevi neredzēju?
– Vidū sētas, pagalmā,
Vībotnīšu ceriņā.
LD 8050
Dvēsele. Vidū mīt visu lietu kopīgā būtība – Dvēsele. Dvēsele ir visuresoša un radoša Dieva būtības, Dieva klātbūtnes izpausme. Dvēsele – ir cilvēka mūžīgā (pārlaicīgā) daļa, kas nāk no Dieva. Cilvēkam nākot šajā saulē, tā ietērpjas māriskajā augumā, bet nomirstot nomet mārisko tērpu, atstāj to Zemes mātei un atgriežas atpakaļ pie Dieviņa apcirkņos. "Dvēseles galvenā īpašība ir dzīvība. Tamdēļ daiņas dzīvības vietā pastāvīgi saka Dvēsele. Bet ne Dvēseles, ne Dzīvības būtība vēl nav izdibināta, un tāda arī laikam paliks uz mūžiem, kā arī nenopūlētos mūsu zinātnieki un prātnieki" – tā savā Cerokslī raksta E.Brastiņš.
Vidu kā Dvēseles atrašanās vietu un tās radošo būtību uzsver R. Mūks: "Dvēsele neeksistē atsevišķi no visa tā, ko tā rada, ieskaitot savus garīgos un materiālos veidojumus – izgudrojumus. Bet dvēsele nav hibrīds, gara un matērijas mākslīgs sajaukums. Tā ir precīzi, absolūti un neatgriezeniski vidū. Vislielākā mistērija pastāv tieši tanī, ka dvēsele, kuras strikti un zinātniski ņemot nav vai kas ir visur un nekur, piešķir jēgu un esamību visam pārējam".
Divējāda Saule tek,
Tek kalnā, tek lejā;
Divējāds mans mūžiņš
Ar to vienu dvēselīti.
LD 27271
Spoža zvaigzne notecēja
Pie līgavas nam` durvīm:
Tā nebija spoža zvaigzne,
Tā bērniņa dvēselīte.
BB 1127
Daba. Dieva klātbūtne atskāršama Visumā, apkārtējā dabā un cilvēkā. Tas viss ietilpinās senā latviešu vārdā – Daba. "Latviešu Daba nāk no jēdziena debess, pie kam zem šī vārda senais cilvēks ir sapratis dabas spēkus, kas rada visu pasauli, kas noteic zvaigžņu ceļus, noteic ļaužu likteņus, dod ražu un neražu, liek dzīvniekiem dzimt un augt tādiem, kādiem tiem jābūt. Tas ir ļoti plašs jēdziens" (V.Leitis). Jēdzieni Daba, Debess un Dievs ir visciešākajā saistībā.
Arī Dieva vārds Dievs (Dīvs, Dīvīns) sākotnēji nozīmējis debesis – ne tikai dienas mirdzošās gaismas debesis, bet arī nakts tumsas debesis. (H.Biezais). Līdz ar to Dieva jēdzienā jau sākotnēji ietverta divu debesu – dienas un nakts debesu vienības ideja. Dievs ir vienots veselumā, tomēr – divējāds jeb divi vienīgs vienlaikus. Jāpiezīmē, ka arī nakts (tumšajās) debesīs ir gaisma – tā atspīd no zvaigznēm. Līdz ar to Dieva gaišā puse ir spēcīgāka (lielāka, vairāk) par tumšo pusi. Tam apliecinājums ir pati Pasaule, kas izausta no gaismas audiem un velkiem.
Pats latviešu vārds Dievs saglabājies pie mums no indoeiropiešu (IDE) pirmtautas. Indoeiropiešu valodās Dievs (no saknes div – spīdēt, mirdzēt), tiek visur līdzīgi izrunāts: sanskritā – Dyaus, prūsiski – Deivas, lietuviski – Dievas, latīniski – Deus. Arī somugru valodās (somu – taivas, igauņu – taevas, lībiešu – tovas).
"13.gs. Latvijas teritorijā ienākošie krustneši atrod par izdevīgu pārņemt latviešu Dieva nosaukumu sava kristīgā Dieva (sava augstākā garīgā simbola – Aut.) apzīmēšanai, lai tādā veidā vieglāk pievērstu latviešus svešai ticībai. " Patiesībā kristiešiem Dieva nemaz nav. "Kristīgās ticības augstākā reliģiskā atskārtuma vārds ir Jahve, nevis Dievs." (M.Grīns). No šī apzināti manipulatīvā tulkojuma ceļas trīskāršs ļaunums, kas mūsu dienās būtu novēršams. Sīkāk par šo svarīgo jautājumu skat. Labietis –78.Burtnīca (LDS izdevums 11989.g. ASV).
Doma. Dievs rada, laiž un izvērš pasauli. Sākotnējā līmenī tā ir Doma, dvēseliska enerģija – gaisma, kas pakāpeniski pārtop materiālas dabas veidojumos. Rakstā šo sākotnes līmeni simbolizē punkti, lāses, krustiņi, taisnie un slīpie krusti, Saules rata jeb gaismas un debesu zīmes – zvaigznes.
Zvaigžņu krusti – pasaules iesākuma un tālākā izvērsuma zīmes.
Savukārt, Zvaigznes esot (ir) Dieva acis – tāds ticējums pierakstīts Nīcā. Tādēļ arī debess Zvaigžņu krusti ir paša Dieva zīmes – Dieva visaugstākā un sākotnējā izpausmes līmeņa simboli. Tie rāda pasaules izpausto sākumu – centru, bezgalību, laika un telpas dalījumu 8 (4) simetriskās daļās, pasaules rotāciju.. Pasaules iekārtojumu šajā, viņā un aiz saulē. Dieva laistās pasaules ciklisku kustību – griešanos, kur dzīvība un nāve mijas kā lielā Rita likumsakarīgi un dabīgi notikumi.
Dieva krusts. Dieva zīmes pamatforma ir Krusts ar četriem vienāda garuma zariem, kas var bezgalīgi tālu turpināties – līdzīgi kā bezgalīga ir garīgā pasaule aiz visām materiālās pasaules robežām. Šī zīme saucama par Dieva krustu. Dieva krustam ir divi atšķirīgi dažādas nozīmes stāvokļi: taisnais (nekustīgais) un slīpais jeb šķērsu (kustīgais – griešanās krusts).
Taisnais krusts – apstādināta enerģija, miers, nāve, tumsa, – neradošs stāvoklis – ne kustība. Slīpais krusts – saukts arī par šķērsu jeb zelta krustu – atbrīvota enerģija, nemiers, dzīvības spēks, gaisma – radošs stāvoklis – cikliska kustība. (griešanās). Abi krusti vienā zīmē (Saules rats, Zvaigzne) – šīs un viņas saules vienlaicīga pastāvēšana, gaismas un tumsas, dzīvības un nāves cikliska maiņa.
Es redzēju zelta krustuVidū gaisa grozāmies.
Dieviņ, tavu padomiņu,
Ka zemē nenokrita.
LD 33780
Šķērsu dienu Saule tek,
Nakti šķērsu Mēnestiņš,
Šķērsu tek Dievam zirgi
Ni ēduši, ni dzēruši.
LD 3399
P.S. Plašākā nozīmē visas zīmes ir Dieva zīmes, jo tās tāpat kā pasaule nāk no Dieva. Taču šeit ir runa par zīmēm kas simbolizē pašu Dievu tā izpausmju veselumā, nevis kādu tā izpausmju vai būtības pusi.
PĒRKONS – (Dieva tiešākas klātbūtnes izpausme pastāvīgi darināmā Visumā ). Pasaules darinātājs un pārvaldnieks. Darina Sauli, Mēnesi, zvaigznes, Saules meitai jostu, kosmiskā laika ciklus. DARītājs – Dieva darošais princips. Varens. Visu aptverošs.
Pirmā Dieva izpausme šai saulē. Kā ideja! Kā gaismas uzplaiksnījums! Kā grāviens! Pērkons tādēļ saukts arī par pašu Dievu vai Dieviņu, kas nokāpis tuvāk cilvēku pasaulei. Pēcāk – galvenais taisnības, kārtības un pasaules kustības, arī auglības cikla uzturētājs, saukts – Pērkoņtēvs, Vecais tēvs, Rūcējs, Debesu kalējs, dažkārt arī – Dieva dēls. (Būtībā – vecākais dēls – ar pirmdzimtā tiesībām un pienākumiem).
Dieviņš rūc, Dieviņš rūc,
Zibšņus met ozolā;
Labāk met ozolā,
Ne bāliņa sētmalē.
LD 33700
Ai Dieviņi, Pērkonīti,
Kam tu bargi ducināji?
Saules meita gauži raud,
Zelta matus izlaidusi.
LTdz 3:10510i
Kalējs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā:
Dieva dēlis Saules meitai
Zelta jostu kaldināja.
33726
Kam tās vaska dzie(r)nutiņas
Skaidr`ozola galiņā?
Dieva dēla dzie(r)nutiņas,
Saules meita malējiņa.
LD33796
Pērkona krusts. Pērkona darbību pasaulē – nodrošināt kosmiskā laika tecējuma nepārtrauktību, cikliskā laika ritējumu – Visuma rotāciju – simbolizē Pērkona krusta zīme. Tās pamatforma veidojas Dieva krustam griežoties un zaru galiem noliecoties šīs rotācijas rezultātā. Arī gaismas stari un telpa Visumā izliecas. Šāda forma ir mūsu galaktikai, kuras vienā šāda zara galā atrodas mūsu Saules sistēma ar planētu Zeme. Zīme rāda centru, četri vienību un mūžīgu rotāciju. Zīme rāda arī enerģijas uzkrāšanās un izlādes cikliskumu – Visuma ieelpu un izelpu – kustību, kas vienā virzienā iesākusies, rada priekšnoteikumus kustībai otrā – pretējā virzienā.
Dievs un Pērkons. Dieva un Pērkona sākotnējā vienotībā (RADīšanas un DARīšanas vienībā) veidojas pašierosmes un pašorganizēšanās situācija – sākotnējais grūdiens, kurā izpaužas Dieva griba un iesākas Dieva un Pērkona dancis (līgošana) – kustība, no kuras sākas laiks un sākas pasaule kā telpa. (Mūsdienu zinātne šajā sakarā izvirza hipotēzi par Lielo sprādzienu, no kura radies viss mūsdienu Visums.)
Danco (līgo) Dievs ar Pērkoni, Es ar savu bāleliņu;
Pērkoņam visa zeme,
Man deviņi bāleliņi.
LD 24044
Līdzās pasaules iekustināšanai un darināšanai Pērkons nodrošina kosmiskā laika tecējuma nepārtrauktību un norišu cikliskumu Dieva laistajā pasaulē, izkārto enerģijas – galvenos pasaules tapšanas pamatelementus un spēkus, ietekmē notikumus. (Pērkona spēks un vara nāk no paša Dieva (Dieviņa) spēka un varas. Un, ko Pērkons dara, viņš dara pēc Dieva likumiem un padomu padoma.)
Dieviņš bija mazs vīriņš
Gudrs viņa padomiņš
Viņš varēja priedi vērpt,
Ozoliņu šķeterēt! LD????
Pērkonītis ducināja
Oša, kļava līkumā.
Dieviņ, tavu padomiņu,
Ka zemē nenokrita! LD 54880 s p
Dieva un Pērkona saiknē atklājas cilvēka iekšējās pasaules un ār(paš)pasaules attiecības. Tie atspoguļojas kā indivīda Es un kopīgās Mēs apziņas tēli. Dievs ir saiknē ar cilvēka individuālo Es apziņu – Es iesāku garu ceļu, nāc, Dieviņi, līdz ar mani. Dievs izpaužas Dvēseles saiknē ar patieso Es cilvēkā. Pērkons ir saiknē ar kopības Mēs apziņu – Pērkona tēvam deviņi dēli, man deviņi bāleliņi. Tātad ar indivīda personības apziņu, kas veidojas un ko nosaka iekļaušanās cilvēku savstarpējo attiecību tīklā, līdz kuplojumam – Tautā.
Pērkons vajā Velnu. Pērkons pārrauga un atjauno pasaules kustību ikreiz, kad tā draud apstāties, kad tā ir nonākusi tumsas, aukstuma, sastinguma u.c. – ĀRDošo, kaitniecisko un nelabo spēku – Velnu (arī Jods, Jupis,) varā.
Ko Pērkon, tu domāji
Uz zobena atspiedies?
Vai domāji elles durvis
Vai zemīti saspārdīt?
Ltdz III 7854
Līdz pašami dibenam,
Tur atrasi Joda meitu,
Zelta kannas mazgājot.
LD 34002
Šķil uguni Pērkonīts,
Sausas egles virsaunē:
Izmirkuši, sasaluši
Liela kunga darbinieki.
LD 31707
Sper, Pērkons, sausu koku,
Liec zaļam salapot!
Sodi, Dievs, ļaunus ļaudis,
Dod labiem padzīvot!
LD 9139
Pērkons un viņa saime. Soģis. Karavīrs. Saimnieks. Pērkons ir gan taisnīgs soģis, un ja vajadzīgs – karavīrs ar zobenu, gan arī ļaužu palīgs un vienotājs kopīgai sadarbībai. Uz to norāda viņa palīgi – kuplā ģimene – dēlu un meitu, un vedeklu saime, kas visa ir iesaistīta dažādos pasaulei vajadzīgos un ar amatiem un auglību saistītos darbos.
Pērkonīši pieci brāļi,
Ko tā jūsu māsa dara? –
Mūsu māsa sietus pin,
Smalks lietiņš jāsijā.
LTdz 3370
Pērkoņa tēvam
Deviņi dēli:
Trīs spēra, trīs rūca,
Trīs zibināja.
LTdz 33704
Pērkoniņis rūcināja
Visu garu vasariņu:
Atsūtīja zaļu zāli,
Dāboliņu, pušķotāju.
LTdz3,7847
Ko dosim Pērkoņam
Par vasaras graudumiņu?
Lasti rudzu, lasti miežu,
Pusbirkavu apinīšu.
LTdz28818
LAIMA – (Dieva laiduma laika un likteņa izpausme). Mūža licēja ļaudīs un dabā. Cilvēka likteņa lēmēja pēc Dieva iedibinātiem likumiem. Dievs ir laimes devējs, tādēļ Laimu dažkārt sauc par Dieva Laimi, bet dainās tā ir Dieva meita. Laima, tāpat kā Dievs, ir laidēja tātad – RADītāja.
Mīļa Laima, Dieva meit`,
Nāc dziesmiņas darināt;
Teic dziesmiņas, dziedi pati
Par jauniem, par veciem.
LD22
Nenicin` nepaļo
Svešas mātes auklējum`:
Kādu Dievs, Laime laida,
Tādu māmiņ i auklēja.
LD 8741
Tu, Laimiņa, laidējiņa,
Tu, mūdiņa licējiņa,
Kad neliki laba mūža,
Liec man ilgi nedzīvot.
LD 1210
Laima ir cilvēka mūža gaitas laika kalēja un notikumu kārtotāja. Laima lemj cilvēkam laimīgu vai ne laimīgu mūžu, ļaužu saderību un visu lietu kārtību. Laima – augstākā cēloņsakarības likumu paudēja.
Dieviņ, tavu padomiņu,
Laimiņ, tavu likumiņu!
Meita biju, sieva tiku,
No sieviņas māmuliņa.
LD1235
Laime, laime tam dēlam,
Kas piedzima saulītē,
Tam Laimiņa grožus vija,
Sudrabā mērcēdama.
LD 1176
Labāk malu timsiņāji:
Timsā Dievs palīdzēja;
Timsā sēd mīļa Laime
Dzirnu galda galiņā.
LD8249v
Laimas krusts. Laima vērpj cilvēka mūžu kā vārpstiņā diegu. Kad vārpstiņa ir pilna, diegs pārtrūkst, un cilvēks mirst. Laima ir vērpēja vai audēja, kā arī kaitniece – diega pārgriezēja. Laima vij, vērpj un velk dzīvības, veselības un labklājības pavedienu. Vērpšanu – darbību, kuras rezultātā tik dažādie pasaules spēki un to izsauktie notikumi satiekas un tiek savīti vai sapīti vienotā laika un likteņa pavedienā (jostā, virvē, vainagā, audumā vai pineklī) simbolizē Laimas krusta zīme. Arī šī zīme veidojas Dieva krustam rotējot un zaru galiem noliecoties. Tā ir saderības zīme, kas simbolizē gan griešanos (dzirnas), gan ciklisku un ritmisku notikumu attīstību un kustību apkārt kopīgam centram – notikumu vidum – Dievam.
Laima un Pērkons. Lai arī Laima un Pērkons katrs darbojas savā laukā, tie ir ciešā saiknē, jo pārstāv vienotā laika plūduma dažādus mērogus. Pērkons – makrokosmosā – planētu un zvaigžņu Visumā – ir kosmiskā laika cikla darinātājs. Laima – mikrokosmosā – cilvēciskajā Visumā – ir cilvēka mūža laika un likteņa lēmēja un arī kalēja. Abi nodrošina laika gaitu un nosaka vai ietekmē likteni. Šo sakarību apliecina arī tas, ka Laimas krusta un Pērkona krusta zīmei ir viena un tā pati pamatforma, kas rakstā atšķiras vien ar citas krāsas pielietojumu. Šī vienotība norāda arī uz Laimas un Pērkona kopīgu sākotnējo būtību un izcelsmi no Dieva.
Es iegāju maltuvē,
Laba rīta nedevuse;
Dieviņš sēd, Laima stāv,
Laba rīta gaidīdami.
LD 7996
Kas tī spiedi, kas tī viz
Augstajā kalneņā?
Man Laimeņa krūni kola
Iz palāka akmisteņa.
Ltdz III 7802
Laima un Nelaime. Pati Laima, tāpat kā Dievs, ir neredzama, – tā izpaužas kā saderība un visu lietu kārtība, kā iešana kalnā, kā ritms, kā norišu saskaņa un cikliskums. Taču tā var izpausties arī kā šīs saskaņas neesamība – Laimas klāt neesamībā, trūkumā – Ne Laimē (traucēta notikumu gaita, izjaukta saskaņa un ritms, dažādu spēku pineklis, dzīves leja, nelaimītes vietiņa, nelabvēlīgs Laimas lēmums u.c.).
Laimīt` kliedza, Laimīt`brēca,Kalniņā stāvēdama,
Redzēj mani ievedoti
Nelaimītes vietiņā.
LD 18618,2
Laima pina pinekliņu,
Kalniņā sēdēdama,
Piepin labu mātes meitu
Pie nelieša tēva dēla.
LD12001
Laima sēd kalniņā,
Nelaimīte lejiņā.
Svied, Laimiņa, Nelaimei
Ar akmeni mugurā.
LD 12
Laipa. Kalns un leja. Pasaule notiek – visi tās notikumi kārtojas kā pa viļņiem vai kalniem – te augšupejošā, te lejupejošā secībā. Laima sēd kalniņā, Nelaimīte lejiņā.–Laima saistās ar kāpšanu kalnā, ar pašu kalnu. Nelaime ar pretēju kustību – ar leju. Tajā pat laikā Laima un Nelaime staigā pa vienām un tām pašām dzīves takām un satiekas uz – laipas.
Laime gāja ar Nelaimi
Pa vienāmi laipiņām;
Ej, Laimiņa, tu pa priekšu,
Grūd Nelaimi ūdenī. LD 1219
Tēvu tēvu laipas mestas
Bērnu bērni laipotāji,
Tā bērniņi laipojiet,
Ka pietika mūžiņam. LD 3086
Laipa – ir dabīgais līdzsvara slieksnis starp dzīves notikumu līkločiem, kas iet vai nu kalnā vai arī lejā. Laipa – tā ir robeža, kur satiekas gaisma un tumsa, radošie un ārdošie, laika un likteņa spēki. Cilvēka uzdevums ir pārvarēt šādu dzīves situāciju, tikt tai pāri. Šādā robežu un izvēles situācijā tikt pāri laipai nozīmē būt tikušam. No šejienes arī tikuma jēdziens.
Tikums. Pēc E.Brastiņa teiktā, tikums – "rosības daudzums un darbības spraigums, ar kādu katrs cilvēks gūst un pilda labo". Tikums prasa no cilvēka noteiktas īpašības, lai varētu čakli strādāt, pārvarēt kūtrumu un attīstīt un realizēt ideālās vērtības. Tas, kurš pāri ticis laipai, t.i. lejai, ir – pārticis – iemanto gan dzīvesprieku, gan bagātību.
Savukārt leja – tā ir gara kūtrums, laiskums, muļķība, nabadzība un posts. Tā liecina par netikušu cilvēku. Kā apstākļi, kā Laimas lēmums tā ir Nelaime, bet kā cilvēka īpašība – netikums un netiklība.
Tā māmiņas vaina bija,Ka es augu netikusi:
Kam tā ņēma kalponīti,
Mani lēti audzināja. LD 3321
Dižāns puisis lielījās
Ņemt dižānu līgaviņu,
Ko puisīti, tu lielies,
Tev nav lāga tikumiņa;
Visus krogus tu izdzēri,
Visus pelnus izložņāji. LD 11722
Liktens. Vai Laimas liktu var izbēgt? Cilvēka mūžs, nepārprotami, pakļauts Laimas lēmumam. Ir divu ieviržu ieskati par cilvēka Mūžu, kas latviskajā dzīvesziņā savijas vienotā skatījumā:
1) Mūža gaitu un virzienu nosaka, tas, kur atradusies Laimiņa dzimšanas brīdī, ietekmē arī laiks, kad šī piedzimšana notikusi. Ne cilvēks pats, ne vecāki nevar daudz ietekmēt šo Mūža lēmumu. Cilvēks pats no Laimas liktā nevar aiziet.
Laime, laime tam dēlam,
Kas piedzima saulītē.
Tam Laimiņa grožus vija,
Sudrabā mērcēdama. LD 1176
Kādu Laima mūžu lika,
Tāds bij manim jādzīvo;
Es nevaru pāri kāpti
Pār Laimiņas likumiņu. F.219,621
2) Mūža gaitu veido cilvēks Pats. "Mūža dainās reti dzirdam dīku nevarību likteņa priekšā, bet daudz biežāk rosīgu rīkošanos un gribu iespaidot un grozīt Laimas lēmumu. To cenšas darīt ar pašas Laimas un Dieva palīdzību tā, ka šāda rosība dažkārt nonāk līdz klajam nemieram pret Dievu un Laimi, kas izpaužas skarbos vārdos. Sīkumos, protams, Mūžs vienmēr ir paša cilvēka ziņā." – tā vērtē E.Brastiņš.
Būtiski, ka t.s. sīkumi uzkrājas un laika gaitā summējas līdz iegūst vajadzīgo ietekmi uz turpmāko notikumu gaitu. Ikviens tāls ceļš sākas ar pirmo soli. Ideja, kas viena cilvēka galvā, ja to pārņem ļaužu simti un tūkstoši, kļūst par nozīmīgu un varenu spēku, kas izmaina pasauli. Par to liecina sakāmvārdi: Ūdens piliens izgrauž akmeni. Kad vadzis pilns, tas lūzt., u.c. Svarīgi, ka tādējādi tiek izmainīti apstākļi (nosacījumi), izmainīta esošā cēloņu un seku ķēde, un iekustināta jauna.
Laima kā liktenis un cilvēka brīva griba ir savstarpēji papildinoši un saistīti lielumi.
Dievs man deva, Dievs man deva,
Dievs rokā neiedeva,
Dievs rokā neiedeva,
Iekam pate nepelnīju. LD6854
Dieviņš deva, Dieviņš deva,
Dievs rokā neiedeva:
Vajag čaklu kāju, roku,
Vajag gudra padomiņa. LTdz 1292
Kādu gribu, tādu loku
Savu sīku valodiņu;
Augumiņa nevarēju
Par Laimiņas laidumiņu. LD 331,1
Mal, māsiņa, cik maldama,
Pacel viegli dzirnaviņas:
Dievs, Laimiņa tev pacels
Vieglu mūžu dzīvojot. LTdz 4709
Viegla tec celiņā,
Čakla ej darbiņā!
Tad iedos Laimes māte
Pašas laimes atslēdziņu. LTdz.
Tātad, latvietis neraugās uz likteni kā fatāli negrozāmu. Cilvēkam ir dota iespēja ar savu brīvo gribu un izvēli ietekmēt likteni un dažkārt pat būtiski mainīt to. Šajā nozīmē – cilvēks pats sava Mūža laimes kalējs un likteņa veidotājs.
Līdzīgi, par to, vai mūsu dzīvi nosaka liktenis, vai arī tā ir nejaušību un neprognozējamu sakritību ķēde, izsakās seno Austrumu gudrie un mūsdienu zinātne: "Viss pasaulē ir parādību secība, kuras īstenais avots ir cēloņu un nosacījumu uzkrāšanās". (E.I.Siliņš).
Trīs Laimiņas. Dieva meitai Laimai ir palīgi – Dēkla un Kārta – kopā viņas ir trīs Laimiņas, bet pati lemšana ir saziņā ar Dievu (Dieviņu) un Dieva Māru.
Muna Dēkla, Kārta, Laima
Iet pa ceļu runōdamas.
Gona labi nūrunojšas:
Maizeitā man dzeivōt. Tdz 36633
Dievs, Laima un Māra. Laima un Māra pasaulē darbojas līdztekus un savā starpā sadarbojas. Laima un Māra vienmēr ir klāt cilvēkam svarīgajos dzīves brīžos. Ja Laima mūsu četru dimensiju laiktelpas pasaulē pārstāv laika dimensiju – kustību un notikumus laikā – likteni. Tad Māra pārstāv telpu – māriskās (vieliskās) pasaules trīs telpiskās dimensijas, matērijas sakārtotības veidus, līmeņus un spēkus. Dievs, Laima un Māra ir tie, kas zina nākamo notikumu gaitu (reizēm zina arī Velns, kas tāpat ir atkarīgs no Dieva).
Gāju Laimas pirtiņā
Vienā linu krekliņā;
Dievis zina, mīļa Māra,
Vai vairs iešu saulītē. LD1092
Zin Dieviņis, zina Laimiņa,
Kur saulīte nakti guļ:
Vidū jūras saliņā
Sausas niedres galiņā. LD 33788,2
Uguns. Laimas un Māras sadarbība spilgti izpaužas saistībā ar Uguni, kas ir Uguns mātes (Māras) ziņā. Bez Uguns, bez prasmes un spējas pārvaldīt enerģijas, kas slēpjas matērijas (Māra) dzīlēs, pilnvērtīga cilvēku dzīve un laime (Laima) nav iedomājama. Vienlaicīgi, Laima ir tā, kas lemj Uguns izmantošanas iespējas, pieprasa bijāšanu un cieņu, bet, ja tās nav – Laima tevi atstās un atnāks Nelaime. Pieprasa prasmi sadzīvot ar Uguns māti. Uguns izmantošanu radošos un labestīgos nolūkos. Uguns ir svēta. Uguns ir vistīrākais māriskās pasaules elements. Uguns ir dievišķa (Dieva laista) un tā pielīdzināma dzīvībai.
Ne sunīša es nespēru,Ne uguns pagalītes:
I sunīts Dieva laists,
I uguns pagalīte. LD3034
Gaiša, gaiša uguns deg
Tumšajā kaktiņā:
Tur Laimiņa mūžu raksta
Mazajam bērniņam. LD 1196
Uguns īpašā nozīme atspoguļojas baltiem tik raksturīgās un joprojām dzīvās Uguns kulta tradīcijās. Gadskārtu svinībās vai tie būtu, Meteņi, Lielā diena vai Ūsiņi, vai arī vasarā – Māras, rudenī – Jumis vai veļu laikā Mārtiņi – vienmēr tiek kurta arī Uguns. Bet it īpaši Jāņos un Ziemassvētkos Uguns ir rituāla darbības un telpas centrā. Tā ir reāla un simboliska saistība ar pasaules (Visuma) sākotnes spēkiem – Dievu, Pērkonu, Laimu un Māru. Šo daudznozīmību un saistību izsaka tā pati Pērkona un Laimas krusta zīme. Attiecinot uz uguni to sauc arī vienkārši par Uguns krustu.
Maza maza uguntiņa
Spīd manā maltuvē:
Māra rādīj` uguntiņu,
Dieviņš kala dzirnaviņ`. Tdz 54732
MĀRA – (Dieva laiduma vieliskā un telpiskā izpausme ). Pasaules vielas – matērijas aizbildne. Pasaules augums. Pasaules viela, matērija ir visai noslēpumaina. Tā nāk no Dieva un ir atzīstama par dievišķu. (E.Brastiņš). Tādēļ, ne velti, arī pati Māra dainās saukta par Dieva Māru. Saukta arī par Mira Māru (t.i. – pasaules un arī miršanas Māru), par Mīļa Māru. Māra saukta arī Svēta, Balta, Lejas Māra u. c. vārdos. Māra ir pasaules augums – dievišķā Māte, caur kuru viss radies, bet vēlāk sadalījusies daudzās atsevišķās mātēs (Zemes, Gaisa, Uguns, Ūdens, Meža, Lauku, Ļaužu, Lopu, Gausa, Saules, Dabas, Pērkoņa, Veļu, Kapu, Joda, Velna un citas mātes).
Pirtiņā ieiedama,Aizdaros nama durvis,
Zina mīļa Dieva Māra,
Vai iziešu, neiziešu. D.1095,v
Svētījiet, jaunas meitas,
Ceturtdienas vakariņu;
Mira Māra piedzimusi
Ceturtdienas vakarā.F417,410
Māras krusts – saukts arī krustu krusts. Simbolizē Dieva laistās pasaules vielisko daļu. Sākotnēji tā ir pirmatnējās matērijas migla, kuras viens no simboliem ir krustiņu kopa, kas tuvinoties kopīgam centram (jaunam izpausmes sākumam), sakārtojas mums pazīstamajā zīmē. Enerģija, garīgais kondensējas, pārtop matērijā. Atšķirībā no Dieva krusta Māras krusta gali tiek pārsvītroti, t.i., to turpinājums bezgalībā tiek pārtraukts ar jaunu punktu vai krustiņu. Tas norāda uz vieliskās pasaules ierobežotību, galīgumu pretstatā garīgās pasaules bezgalībai.
Vieliskām izpausmēm ir savs sākums, ir savas beigas. Arī cilvēka dzīve vieliskajā (fiziskajā) pasaulē saistās ar dzimšanu – dvēseles iemiesošanos fiziskajā augumā – un miršanu – nāvi, kad fiziskais augums tiek atdots Zemes mātes klēpī, smalkais augums paliek veļos, t.i. citā smalkākā vieliskā plānā, bet Dvēsele nokļūst atpakaļ pie Dieva (Dieviņa). Māra – auguma devēja bērniņam piedzimstot un auguma saņēmēja cilvēkam nomirstot.
Savā būtībā Māra ir divējāda (ambivalenta) (J.Kursīte) un divējāds ir arī Māras krusts, kas apskatāms divos atšķirīgas nozīmes stāvokļos. Pirmais – slīpais vai sķērsu. Otrais – taisnais.
Slīpais Māras krusts simbolizē vieliskās pasaules radošo – dzīvības un plauksmes stāvokli. Norāda uz Māras vielisko izpausmju gaidām, uz robežu atslēgšanu, uz dzimšanu, uz dabas formu daudzveidības un pieauguma iespējām nākotnē, ko vislabāk izsaka viss pārējais Māras un citu zīmju kopums. (Kustība izplaukst uz āru – prom no zīmes centra).
Taisnais Māras krusts – simbolizē robežu starp šo sauli un pēcnāves pasauli, kur viss sastingst. Dzīves robežu noslēgšanu pasaules četrējādībā (četras debesu puses, četri gadalaiki, četri mūža posmi, u.c.). Matērijas atgriešanos tās sākotnējā pirmatnējā stadijā. (Kustība atpakaļ uz zīmes centru). Tā ir Veļu mātes zīme. Šādi krusti lietoti bēru cimdos – tiem ir dzīvības enerģiju slāpējošs raksturs. Uzsver auguma individuāli īslaicīgo būtību.
No debesu nosalaižu
Ar sudraba virvītēm
Mīļas Māras šūpulī,
Māmuliņas klēpītī LD 1156,1
Ar Dieviņu, tēvs, māmiņa,
Labvakar, Zemes māte,
Labvakar, Zemes māte,
Glabā manu augumiņu. LD 27521
Svēta Māra ceļu tek,
Basajām kājiņām,
Rokā nesa Dieviņam
Karavīra dvēselīti. LTdz22871
Es redzēju Veļu māti,
Pa vārtiem(i) ienākot:
Baltu segu apsegusi,
Smilšu kurpes kājiņā. Tdz 494
Māra vienmēr ir klāt šādās pārejas situācijās. Saistībā ar miršanu viņu uzrunā par Veļu māti, Zemes māti, arī Mēra, Kapu un Mira māti, tikai retu reizi saucot tieši vārdā – Māra. Šajā sakarā un aiz cieņas pret mirušajiem baltiem izveidojies Veļu kults. Kā to uzsver K.Bregžis veļu kultam latviešu dzīvesziņas tradīcijās ir būtiska nozīme visā mūsu pasaules uztverē.
Saistībā ar visa jaunā dzimšanu Māru sauc par Ūdens, Piena, Lauku, Lopu, Meža māti u. tml. Māra ir Vēja māte un Jūras māte. Māra var parādīties kā mārpuķīte vai arī bizbizmārīte, kā melna odze vai varde u. tml.
Kā robežsituāciju aizbildne Māra palīdz dzemdībās, krustabās, kāzās, ir auglības devēja un veselības sargātāja. Māra ir līdzdalīga.
Māras meitas. Māra ir redzama, dzirdama, taustāma. Viss, ko vien varam samanīt Pasaulē caur mūsu jutekļiem, tas viss ir mārisks. Bet par noslēpumainiem dabas spēkiem saka, ka tās ir Māras meitas. (E.Brastiņš). Māras meitas (meitiņas) ir dažādi vieliska rakstura spēki un izpausmes, ko acīm ne vienmēr saskatām, bet kuru esamība atklājas vai novērojama ar dažādu instrumentu vai ierīču palīdzību. Tādi, piemēram, ir dažādi no zemes dziļumiem nākoši starojumi. Radio, televīzijas un telefonsakaros izmantotie viļņi, kas, lai arī nav redzami, tomēr kā reāli pastāvoši netiek apšaubīti. Tādi ir spēki vissīkākajās matērijas dzīlēs.
VELNS – pirmatnējā haosa, ūdeņu, lejas, tumsas un veļu pasaules pārstāvis. Saukts arī par Nelabo. Ir sakarā ar Jodu (melno), Jupi, Piķi Sarežģīts savā būtībā. Velns ir ĀRD ītājs, kas laiku pa laikam iejaucas un kavē Dieva nodomus. Velns ir nelabu nodomu pilns, viltīgs, izmanīgs un veikls, apveltīts ar milzu fizisko spēku, tomēr arī vientiesīgs un muļķis. Sākumā Dieva līdzgaitnieks, kas cenšas līdzināties Dievam vai pārspēt, bet savā būtībā ir Dieva pretinieks. Velns Dievam vienmēr zaudē gan gudrībā, gan spēkā kopš pašiem pasaules radīšanas un iekārtošanas sākumiem.
Sasatika Dievs ar Velnu
Vidū jūras uz akmiņa;
Kažociņi briku braku,
Zobentiņi šmigu šmagu! LD33692
Velnu vajā Pērkons – Dieva pirmais palīgs pasaules darināšanā un pārvaldīšanā. Velnu iztraucē gaismas vēstnieks – gailis. Velns slēpjas no Pērkona un Dieva dusmām zem akmeņiem, ozola dobumā, zem celma, mitinās purvā, akacī, tumšās vietās pie alkšņiem, apsēm, eglēm, purva bērziem. Velna izskats līdzinās it kā cilvēkam un vienlaikus dzīvniekam – lopam vai zvēram, kam viena acs.
Velns un cilvēks. Velns ir aktīvs līdzdalībnieks arī cilvēku ikdienas gaitās, kur tam vietējs un ar sadzīvi un cilvēcisko saskarsmi saistīts raksturs. Slēpjas cilvēku dvēseles nepilnībās. Gaišo nodomu ēnā. Velns apgrūtina un maldina. Simbolizē cilvēka muļķību, nezināšanu, paštaisnumu, augstprātību, egoismu, neiecietību, lepnību, alkatību, kārdinājumus, nesātīgas baudas un postošas dziņas. Tomēr Velna vara ir ierobežota. Kaislības tāpat ir no Dieva, bet Cilvēks Velnu pārspēj ar gara atjautību un gudrību. Tā ir gan ārēja, gan arī iekšēja cīņa cilvēkam pašam ar sevi – sevis iepazīšana un pārvarēšana, kas saistīta ar tikumisku izaugsmi un pilnīgākām zināšanām par sevi un Pasauli, un pacelšanos augstākā apziņas pakāpē.
Velns rauj, ņem, kar, žņaudz, plēš, griež, galē, krata, dīda, mīca, atnes, kārdina, māna…
Velns ir lielu pārvērtību meistars. Senākais Velna pārvērtību veids ir pārtapšana par Viesuli (akls postošs spēks) vai čūsku (simbolizē debess un zemes nošķirtību un vienotību), kas spēj pārvērsties spārnotajā Uguns čūskā vai daudzgalvainā Pūķī (saistība ar bagātību, sātu un gausu, bet arī zagšanu, skaudību, naudu). Pārtop āzī, kazā (saistība ar auglību un seksuālo sfēru), pārtop daudzos velnos, kas ir nerātni, muļķīgi un neglīti.
Velna/Jodu māte. Ar Velnu cieši saistīta ir Velna/Jodu māte. Viņa ir tā, kas koklējot uz dvēseles stīgām un emocijām (A.Mičulis.) – cilvēka pieciem jutekļiem – aizskar un izaicina – mudina ļauties instinktu, kaislību un dziņu inercei un vilinājumiem.
Viņa ir cilvēka iekšējais šķērslis dvēseles augstākajām tieksmēm, viņa vilina pasīvi ļauties baudām un samierināties ar gara kūtrumu, trulumu un snaudu. Vienlaicīgi – tieši tas ir izaicinājums uz iekšēju cīņu, aicinājums nokaut sevī Velna māti, aicinājums sevi pārbaudīt un norūdīt, caur šķēršļiem un grūtībām garīgi augt un tikumīgi pilnveidoties! Un tikai no cilvēka paša ir atkarīgs, vai šīs kaislības iegūst ĀRDošu un postošu ievirzi (uz tumsu ) vai tieši pretēji – uz gaismu, uz dzīvību, uz RADošumu.
Es redzēju Vella māti
Ābelē koklējam:
Pieci pirksti, pieci nagi,
Piecas uguns dzirkstelītes.
Lai bēdāja velns par velnu,
Es par velnu nebēdāju,
Es saminu Velna māti
Zem kumeļa kājiņām.
Es nokalu zobentiņu
Deviņiemi asmeņiem,
Es nocirtu Joda (velna)māti
Deviņiemi gabaliem.
Velns un lietuvēna krusts. Velns, kā Dieva nodomu kavētājs un ĀRDītājs, ir saistāms ar piecstaru Lietuvēnu krusta zīmi. Šīs zīmes pieci stari uzvelkami vienā paņēmienā, krustojot līnijas. Skaitliskā simbolika raksturojama kā nosacīts pieci vienības veselums. Tas nekādi nesaskan ar Dieva radītās māriskās pasaules veselumu, kas simboliski skatot izriet no divi vienības un četri vienības principiem. Tas pats sakāms par Lietuvēna krusta staru virzieniem, kas ir citi nekā tas ir Dieva krusta zīmē. Līdz ar to redzam, ka šī zīme apstrīd un ārda Dieva krustu un tā pārstāvēto pasauli – simbolu valodā izsaka Velna ĀRDītāja dabu – strīdu un spēkošanos ar Dievu – sak`, visu jāveido savādāk!
Mūsu dainās minēti pieci velni zem akmeņa vai pieci citi kaitētāji. Vella mātei ir pieci pirksti, pieci nagi, piecas uguns dzirkstelītes. Pieci priekšmeti, kur kā pie veseluma, piesiet sāpes, dusmas, apturēt asins tecēšanu. (J.Kursīte) Pieci ir skaitlis, kas simbolizē cilvēku pašu. Pieci ir cilvēka prāti – pieci pasaules uztveres un sajūtu orgāni. Tas ir savdabīgs veselums, kas cilvēkam pašam jāsakārto un jāattīsta gaismas ideālu virzienā, lai augtu dvēseliski un garīgi, saskaņā ar Dieva, Laimas un Māras zināšanu.
Līdz ar to šai zīmei ir divējādi virzītas nozīmes. Tā simbolizē gan pašu ĀRDītāju – Velnu, gan Velna/Joda māti, gan arī ārdīšanas rezultāta – haosa pārvarēšanu. Bet tā jau ir radošas darbības aizsākums.
Piezīme:
Ļaunais Velns. Dabā ļaunums kā apzināta kaitniecība nepastāv. Ļaunums sākas ar cilvēka apzinātu, bet plašākā skatā muļķīgu izvēli – ar nostāšanos ĀRDošo spēku pusē. Ar dzīvībai nelabvēlīgo spēku piesaukšanu un kopšanu, t.i. vairošanu. Tādēļ latvietis saka – nepiemini ļaunu. Velns kā visaptveroša ļaunuma iemiesojums, kas aicina uz ļauniem darbiem un nāvi, parādās tikai kristietības ideoloģijas – Sātana – ietekmē. Šajā ietekmē arī parādās Elle kā moku un ļaunā Velna dzīves vieta. Pilnīgs pretstats latviešu reliģijas gaišajam un dzīvību apliecinošajam raksturam.
Arī šo ļauno Velnu var uzveikt. To veic rijas kūrējs – rijnieks. Rijā, kas ir ne tikai sena labības žāvēšanas un kulšanas vieta, bet arī – latviešu seno dzimtas tradīciju un rituālu norišu vietā. Šajā gadījumā Velna un kaitniecisko spēku uzveikšanā izšķiroša nozīme ir ugunij saistībā ar seno rituālu tradīciju pārākumu un garīgo spēku, kas nāk no latviskās Dieva ziņas.
Jods – tumsas personificējums, nelaba Dvēseļu valsts būtne.
x x x x
DIEVA dēli – tā ir gaisma debesīs, tie ir debesu spīdekļi, saulgrieži, gadalaiki.
Dievs dainu pasaulē atklājas arī kā Debesu tēvs un Zemes māte, līdz ar to gaisma un debesu spīdekļi ir kā viņa dēli. Dainas nemin noteiktu Dieva dēlu skaitu un izcelsmi. Dieva dēlu lomās tiek minēti dažādi tēli un vārdi, tomēr viens ir skaidrs – viņi visi ir dažādu uzdevumu veicēji – kalpotāji. Dieva dēli – gaisma – piedzimst un mīt debesīs. Kā gadskārtu tēli tie nonāk uz zemes un izjāj tīrumā, iet ganos, dara namu, tiltu, medī, zvejo, meklē naudu. Dieva dēli arī spēlē, dzīro, pušķojas un lasa dvēseles. Dieva dēli ir saziņā ar Dievu, Laimu un Māru. Tos godā un no tiem bijājas.
Viens. Kā viens Dieva dēls, gan netieši, dainās tiek minēts Pērkons, (saukts arī par Dieviņu). Par Dieva dēlu saukts ir Jānis, kas atnāk katru gadskārtu, nesdams auglības spēku (arī saukts par Dieviņu). Dieva dēls ir Mēness, saukts – vecaistēvs un karavīrs. Dieva dēls ir zvaigžņu siets Sietiņš.
Kalējs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā:
Dievadēlis Saulesmeitai
Zelta jostu kaldināja.
Vai Jānīti, Dievadēls,
Tavu platu cepurīti!
Visa plata pasaulīte
Apakš tavas cepurītes.
Mēnesnieks, Dievadēls,
Kam tu dienu nelīgoji?
Kam tu savu augumiņu
Nakti vien maldināji.
Simtacīts, Dievadēls
Ar sudraba kalniņā,
Slieniet man zelta trepes,
Lai es nesu launadziņu. 27832 (Sietiņš)
Divi. Kā divi Dieva dēli minēta – Rīta zvaigzne Auseklis un Vakara zvaigzne Rieteklis, kas pārmaiņus nomirst, te atkal atdzimst. Dievišķie dvīņi – Jumis un Jumala kā auglības dievības.
Četri. Četri Dievadēli minēti Ziemassvētkos. Šie četri Dieva dēli ir četri gadalaiki, kuri atnāk, sākot no Ziemassvētkiem un katrs ierodas noteiktā laikā. Gada dalījums ar četri ir pamats latviešu laika skaitīšanai un zemkopja kalendāra izkārtojumam.
Zīmassvātki četri brōļi, kaļado, kaļado!
Vysi četri Dīva dāli, ķaļado, kaļado!
Dūd, Diviņi, man jaunai, kaļado, kaļado!
Kaut ar vīnu kōzas dzert, kaļado!
Ar Dieva dēla pazīmēm ir Metenis, Ūsiņš (kas arī saukts par Dieviņu), Pēteris, Mārtiņš un daži citi gadskārtu teiksmu tēli.
Jānis – Dieva dēls, (arī Dieviņš). Ikgadēja gaismas un auglības spēku iemiesojums. Pa gadskārtu Jānīts nāca savus bērnus apraudzīt. Debess un Zemes, arī vīrišķā spēka un sievišķā principa vienotības, sadarbības un saplūsmes simbols. Arī pāra principa iemiesojums, kas no vienas puses skatās uz aizgājušo pavasari, bet no otras uz nākošo rudeni. Tas simboliski ietverts Jāņa zīmē – divi stabi debesu kalnā ar trīs saulēm galos. Dainās Jānis saukts arī par pašu Dieviņu, līdz ar to uzsverot, Jānī un Jāņu laikā saskatāmo Dieva klātbūtni, tās īpaši svarīgo lomu visās tālākajās gaismas un auglības (dzīvības) cikla norisēs. Divi stabi – tie ir Jāņa vārti – vārti laikā, kas atrodas pašā gada vidū – starp Saules un gaismas augšupejas ceļu un Saules un gaismas lejupejas ceļu. Zīme rāda robežu starp šiem diviem laikiem un Saules un gaismas kustības virzieniem. Robeža ir kā neitrāla starpjosla, kurā Saules kustība apstājas – tā nav ne uz augšu, ne arī uz leju ritoša. Robeža ir kā tumsas bezdibenis – tukšums, kurā gaisma atkal pazūd un var aiziet bojā, ja nelīdzam to atrast. Tas ir laiks, kurā cilvēki ar rituāliem ugunskuriem palīdz gaismas kustībai nepārtrūkt, ar dziesmām pārlīgot šim tumsas bezdibenim. Vairāk par Jāņa mīta (arī Ūsiņa, Juma, u.c.) un zīmju simboliku skat. V.Celma grāmatu ”Latvju raksts un zīmes”.
Jumis (Jumis un Jumala) – Dieva dēls. Sena auglības dievība – dvīņu un pāra principa iemiesojums. Ietver vīrišķā un sievišķā principa vienotību – auglība dabā un attiecībā arī uz cilvēkiem – Jumī jauni cilvēciņi. Gadskārtu ritā visspilgtāk izpaužas labības ienākšanās un novākšanas laikā. Tas ir laikā pēc Jāņiem, kad Dieva dēls Jānis visu savu auglības spēku atdevis Zemei, lai taptu Jumis. Lai ienāktos zemes augļi un cikls noslēgtos.
Juma zīme. Pilnā savas izpausmes ciklā Jumis ir saistīts ar diviem virzieniem. Gada pirmajā pusē – kustība uz augšu uz gaismu. Gada otrajā pusē, kad vārpas aiz smaguma nolīgst – kustība uz leju, uz zemi. Tas pilnā mērā atspoguļojas tik dažādajās Juma zīmēs. Juma zīmes pamatforma izaug no slīpās Dieva (zelta) krusta zīmes. Šī sakarība norāda uz Juma īpašo stāvokli un vietu. Tā ir tieša saistība ar Dievu – ar Pasaules augstākajiem un noslēpumainākajiem RADošajiem un dzīvības atdzimšanas spēkiem.
Jumis un Laima. Juma klātbūtne, pēc būtības nodrošina ne vien pārticību, bet arī Laimi, jo bez pārticības laime ir ne vien apdraudēta, bet arī neiespējama. Juma saistību ar Laimu uzrāda arī šo vārdu Laima un Jumis kopīgās IDE izcelsmes, un dažādas izrunas un skaņu mijas pētījumi Āzijas tautu valodās. (E.Brastiņš, V.Leitis). Šis viedoklis gan nav guvis plašāku atzinību.
SAULES meita (meitas) – Tā ir pati Saule kā meita (Saules gaitas izsauktā pārdzīvojuma reliģisks atskārtums un tēlains cilvēciskojums). Tā ir Saule, kas kā meita rītos un vakaros pošas, rotājas un gaida preciniekus –Dieva dēlu Jāni, Ausekli, Mēnesi vai Mēneša dēlu, Pērkonu, Pērkona dēlu vai pašu Dieviņu (domājams Ūsiņu). Saules meita tiek saderēta un izdota – vidū gaisa kāzas dzertas. Saules meita galu galā tiek aizvesta pār jūriņu, viņa iebrien jūrā, noslīkst jūrā, avotā, zelta kannas mazgājot. Saules meitu izglābj Laima vai Dieva dēli.
Mūžības, gada un dienas mīts. Saules meitas un Dieva dēlu (Saules un Mēness) precības – daļa no debesu mūžības mīta – atkal un atkal tiek izdzīvots debesīs un atbalsojas gadskārtu jeb gada mītā – un dienas/nakts jeb dienas mīta norisēs uz zemes. Saule, te paceldamās debesu kalnā, te nogrimdama – noslīkdama jūrā, nosaka reālo gada laikā notiekošo norišu un tradīciju būtību un cilvēcisko pārdzīvojumu raksturu. No debesu mīta izriet Gaismas un Auglības kults. Psiholoģiskie pārdzīvojumi un garīgie izaugsmes un pilnveides uzdevumi katra cilvēka individuālai dvēselei tās ikgadējā cikliskā un visa mūža gaitā.
Noiet Saule vakarā,
Zelta zarus zarodama.
Dievs dod man tā zarot
Jele mūža galiņā! 18135V2
xxx
PASAULE – It viss, kas zem Saules, ir Pasaule. "Cik vien tālu sniedz Saules gaisma, tik plaša ir Pasaule. Mēs tagad zinām, ka gaismas plūdumam nav gala, ka Pasaule ir bezgalīga. Tas mūs biedē, jo prāts nespēj iedomāties bezgalību, kur attālumi sniedzas gaismas gadu miljonos. Taču šaurajā ikdienā par Pasauli saucam mūsu Māmuļu Zemi ar viņas Debesīm, ļaudīm un radību. Kā bezgalīgā tā galīgā Pasaule galu galā ir Dievs pats un viņa Laidums, Laimas un Māras veidos." (E.Brastiņš)
Gāju Laimas pirtiņā
Vienā linu krekliņā.
Dievis zina, mīļā Māra,
Vai vairs iešu saulītē. LD 1092
Visa Dieva radībiņa
Saulītēi līgojas:
Graudu vārpas, puķu ziedi
Diža meža koku gali. F.754,161.
Vai Jānīti, Dievadēls,
Tavu platu cepurīti!
Visa plata Pasaulīte
Apakš tavas cepurītes. LD 32909
Saules un Pasaules zīme. Tieši Saule un Saules gaita ir tā, kas mums atklāj Pasauli visā tās norišu un izpausmju daudzveidībā. Tādēļ Pasauli dainās bieži dēvē par balto Saulīti vai vienkārši par Saulīti un Sauli. Latvju rakstā gan Sauli, gan Pasauli vienkāršotā veidā apzīmē ar kopīgu zīmi – apli vai kvadrātu. Tāds ir ārējais apveids daudzām Saules zīmēm (tātad arī Pasaules zīmēm), arī tad, ja tām ir daudz sarežģītāka iekšējā uzbūve.
Dievīts raksta debesīs
Vienu mazu grāmatiņu,
Kam būs mirt, kam dzīvot
Pasauli veido Šī saule un Viņā Saule
Šai saulē, šai zemē,
Viesiem vien padzīvoju;
Viņa saule, viņa zeme,
Tā visam mūžiņam. LD 27760
Mīlē mani ši saulīte,
Viņa saule nemīlēja:
Šī saulīte man zināma,
Viņa saule nezināma. LD 27370
Šī saule ir māriska (materiāla). Viņa saule – dvēseliska, dievišķa. "Dzīvs būdams cilvēks dzīvo abās Pasaulēs: māriskā un dievišķā. Māriskais Augums un dievišķā Dvēsele pieder katrs savai pasaulei. Augums ir Šopasaulīgs, dvēsele – Viņpasaulīga" (E.Brastiņš) un Aiz šo visu pasaulīti vienlaikus (Aut.).
Šī saule un Viņā saule minēta ne tikai dainās. Arī latvju rakstā atrodam zīmes, kas norāda uz šādu Pasaules redzējumu un uzbūvi. Izteiksmīgākās šī redzējuma zīmes ir saistāmas ar Austras koka (jeb Saules koka) – Pasaules koka tēlu.
Visuma laiktelpas iedalījums līgavaiņa cimdā no Krustpils, 18.gs.2.puse/19.gs.
Aizsaule. Aizsaule –apzīmējums vietai, kas atrodas Aiz šo visu pasaulīti. Tā ir kāda cita saule, kāda cita esamība, kurā tēlaini un simboliski skatot mājo Dievs – Dieva augstākais Padomu Padoms – visaugstākā Doma. Aizsaulē mājo Dvēsele.
Divējāda Saule tek,
Tek kalnā, tek lejā;
Divējāds mans mūžiņš
Ar to vienu dvēselīti. LD 27271
Aizsaule, tāpat kā cilvēka Dvēsele vienādā mērā saistīta kā ar Šo sauli, tā ar Viņsauli. Tomēr cilvēkam grūti iztēloties, kur tā varētu atrasties Dabā. Simbolisko zīmju valodā Pasauli apzīmējam ar apli, ko veido Saules gaita pie debesīm. Augšējais pusloks simbolizē dienu, apakšējais nakti. Augšējais – Šo sauli. Apakšējais – Viņsauli. Aizsaule – apļa centrā – aiz attēla plaknes kādā citā dimensijā.
Tā arī dabā – Dieva padoms, kas ir Pār un Aiz šo visu pasaulīti (t.i. nāk no Aizsaules), izpaužas un ir saskatāms ikvienas izpausmes cerā – centrā un Vidū. Aizsaule saistīta ar ikvienas norises centru un Vidu – tāpat kā senā dainā dvēselīte saistīta ar divējādām mūža saulēm. Ceļš uz Aiz sauli iet cauri Viņsaulei.
x x x x
Cilvēku veido – Dvēsele, Augums un Velis. Ienākot šajā Māras pasaulē Dvēsele ietērpjas māriskajā Augumā. Un notiek brīnums – rodas dzīvība. No pašām Debesīm ar sudraba virvītēm Mīļas Māras šūpulī, māmuliņas klēpītī. (LD 1156,1). Brīnums, "caur kuru dzīvā cilvēkā apvienojas vienkopus Gars un Matērija".(E. Brastiņš). Brīnums, kas visu Pasauli savieno vienā savstarpēji saistītā audumā – dzīvībā.
No debesu nosalaižu
Ar sudraba virvītēm
Mīļam Māras šūpulī,
Māmuliņas klēpītī. LD 1156,1
Pilla Māras (Laimas) istabiņa
Sīku mazu šūpulīšu:
Vienu Māra kustināja,
Visi līdzi līgojās. RLB 1872–1
Dvēsele (dzīvība) ir cilvēkam no Dieva. Augums cilvēkam ir no Māras. Velis – saista un vienā veselumā savieno Augumu un Dvēseli.
Velis ir it kā cilvēka otrais augums – Auguma dvīnis – dubultnieks, kas sastāv no daudz smalkākas, tādas kā staru vielas, nekā pats Augums. Dzīvam cilvēkam Velis nav īpaši pamanāms. Dainas nekur nerunā par dzīva cilvēka Veli. Velis pamanāms cilvēkam mirstot. "Pa latviešu atskārtumam cilvēks nav tikai Auguma un Dvēseles kopība vien, bet starp šiem abiem ir vēl kaut kas trešais, ko pēc nāves dēvē par Veli, Leli, Iļģi, Māni, Urguči u.c." (E.Brastiņš).
Pēc nāves, aizejot no šīs saules Dvēsele atsvabinās no matērijas smaguma. un vēl kādu brīdi kavējas Šīs saules tuvumā, līdz nonāk AIZ saulē – pie Dieviņa. Augums tiek atdots Zemes mātes gādībā līdz satrūd – Šī saule.
Velis ir tas, kas paliek pāri, atgriežas atpakaļ mūžam dzīvajā dabā – turpina dzīvot Šai saulei līdzīgu, tikai bālāku un mazasinīgāku, dzīvi Veļu Mātes valstībā – Viņā saulē, līdz izdziest.
x x x x
Daudzinājumi. Gadskārtas. Cilvēka mūža Godi
Dievturi, lai uzturētu vienmēr dzīvu sakaru ar Dievu un uzturētu modru savu apziņu:
1) rīko svētrūpes (kulta) izdarības – Dieva un dievību (Māras, Laimas, u.c.) daudzinājumus vai rituālus. Tie var būt veltīti arī nozīmīgiem Latvijas valsts un kultūras notikumiem (18.novembris, Baltu vienības diena, Dziesmusvētki).
2) atzīmē vai svin gadskārtas: Meteņus, Lielo dienu, Ūsiņus, Jāņus, Māras, Apjumības, Mārtiņus un Ziemas svētkus. Šie svētki būtiski, jo tie atklāj cilvēka mūža un gadskārtējo Dabas norišu saistību. Gadskārtu norisēs kā viesi parādās gan pats Dieviņš, gan arī kāds no viņa veidoliem (dēliem) Ūsiņa, Jāņa vai Pērkona izskatā, gan arī Laimai un Mārai, u.c. tēliem, klātesot.
3) atzīmē cilvēka mūža Godus. Krustabas (kūmības). Vedības – līdzināšana (kāzas Bedības). (bēres). Tās ir izteiktas ģimenes un attiecīgas dzimtas svinības ar visai sabiedrībai – tautai svarīgu nozīmi. Pie šāda rakstura rituāliem pieder arī Saderības solījums un Dievainēs rīkotie veļu mielasti; apzināta saistība ar mūsu priekštečiem un viņu atstāto vēlējumu, un savu sakaru ar Aiz mūžu. (Sīkāk par to skatīt M. un M. Grīna. "Latviešu gads. Gadskārtas un Godi.")
Paštikums un ļaužtikums
Latviešu reliģija ir ļoti tikumīga. Ap 10 000 dainās latvietis iestājas par cilvēka tikumīgo un dvēselisko izaugsmi sirds gudrības un daiļuma virzienā. Dainās vīriešu un sieviešu attiecības ir līdzvērtīgas kā ļaužu tā arī Dieva priekšā. Apliecināta cieņa pret visu dzīvo Pasaulē, turpinot seno IDE principu: dzīvo pats un ļauj dzīvot otram!
"Uz sevi pašu latvietis vērš četrus galvenos tikumiskos padomus: esi gudrs, darbīgs, daiļš un priecīgs. (..) Uz citiem ļaudīm attiecas pārējie četri tikumiskie padomi: esi mīļš, saderīgs, devīgs un taisnīgs". (E.Brastiņš). Šajā tikumu lokā iekļaujas arī galvenie pamattikumi: labestība, gods, rātnums, tikumība. Katrs no šiem pieminētajiem tikumiem saistīts ar savu pretstatu, ar šī pretstata pārvarēšanu un izskaušanu. Vienā vārdā sakot – esi krietns! (Sīkāks šo jautājumu izklāsts ir E.Brastiņa sakārtotajā dainu izlasē "Latvju tikumu dziesmas"). Kopsummā tikumisko pretstatu ir daudz vairāk un tie visi vērtējami saistībā ar noteiktām dzīves situācijām un nostājām, kur vajadzīga gudrība. Tā, piemēram, atklātība nevietā var pārvērsties par nodevību, valodīgums bez mēra par pļāpīgumu, devība bez apdoma un gudrības par izšķērdību utt. Tā ir prasme atšķirt labo no sliktā, savējo no svešā, patiesību no meliem, radošo no ārdošā, utt. Būtiski, ka ne jau bailēs no lāstiem un soda veidojas patiesa tikumība, bet gan dzīvojot saskaņā ar sirdsapziņu un vēlēšanos saglabāt un spodrināt savu godu.
Zeme. Tauta. Valsts.
"Dievturu pasaules satversme pauž dziļu Tēvzemes un tautas mīlestību, bet tai ir svešas domas par Dieva izredzētām (priviliģētām) tautām un tām īpašos līgumos apsolītām zemēm. Katrai tautai ir vienādas tiesības brīvi attīstīties savā zemē bez citu virskundzības un bez dzimtās zemes apdraudējuma." (R.Pussars)
"Latvijas zeme ir latviešu tautai Dieva līdzi dots īpašums. Tauta ir nešķirama no savas zemes. Tikai uz savas zemes stāvēdams, latvietis drīkst gaidīt Dieva labvēlību un spēj dzīvot raženu dzīvi. Arī svešumā dzīvojot, latvietim jākalpo savai tēvuzemei. Pret ienaidnieku latvietim jābūt gatavam ikbrīdi aizstāvēt savu zemi ar asinīm un dzīvību.
Latviešu tauta ar savu īpatnējo auguma un dvēseles celtni, ar savu raksturu, valodu un ierašām ir Dieva gribēta, ar Viņa radīšanas plānu saskanīga zemes dzīves parādība. Tauta nav tikai etnogrāfisks, bet arī reliģisks jēdziens. Tautai jāapzinās savas Laimas dotības, savas tautiskās īpatnības (savdabības – Aut.) un tās jāizkopj, tādējādi piepildot savu sūtību, ar kādu Dievs to pasaulē laidis.
Latvijas valsts ir Dieva padoma radīts brīnums, Laimas dāvana (grūtās cīņās izcīnīta, kā visas Laimas dāvanas): no Visuma tumsas gaismā celts jauns dzīves posms. Ticība mūžīgai LATVIJAI, tās raženai kulturālai nākotnei dabīgi izaug no latviskās dievziņas. Zeme, tauta, valsts un kultūra ir viens nešķirams vesels, kam pāri kā debesjums sedzas latviskā dievziņa," tā 1940.gadā izdevniecības "Labietis" izdevumā Dievturi raksta J.Kosa. Tai pašā laikā, kā to uzsver K.Bregžis: "Ar vislielāko modrību dievturība jāsargā no politikas un citiem varas iespaidiem. Katra dievturības labvēļa augstākais pienākums nepieļaut izlietot dievturību politiskiem nolūkiem un partiju cīņām. Dievturība lai paliek visas tautas augstākā kopējā manta, kas tautu vieno un tai piešķir Saules mūžu!"
Es un Mēs.
Danco Dievs ar Pērkoni,
Es ar savu bāleliņu;
Pērkoņam visa zeme,
Man deviņi bāleliņi. LD 24044
Es un man deviņi bāleliņi: es un ļaudis man apkārt – (ģimene, dzimta), es un tauta, es tautas audumā un Dieva laistās Pasaules audumā. Es nevar pastāvēt ārpus šī auduma, jo tad nekā no tevis nav, tu esi nekur. Mēs kā personības varam izaugt un pilnveidoties tikai cilvēkos, tajos deviņos bāleliņos. Deviņi šai gadījumā ir simbolisks skaitlis, var jau būt arī daudzi miljoni. Un tai pat laikā audums bez Es arī nevar. Ja nav šo Es, neveidojas audums – neveidojas tauta. Mēs esam kā mezgli, savstarpēji saistīti.
Es puisītis, tu meitiņa,Aužam kopā audekliņu!
Tev šķietiņš, tev nītiņas,
Man sudraba atspolīte. LD 33907,1
Nākat ļaudis skatīties,
Brīnumiem brīnīties,
Venta auda audekliņu –
Niedres šķieti, putu nītes,
Saules meita audējiņa. JLB 33907-1
Pilla Māras (Laimas) istabiņa
Sīku mazu šūpulīšu:
Vienu Māra kustināja,
Visi līdzi līgojās. RLB 1872-1
Visi tikumi kopjami trīs galvenos virzienos: Dievu turēt. Zemi turēt. Ģimeni turēt.
Latviešu tikumu dziesmas ietver visu svarīgāko, kas cilvēkam vajadzīgs savrupai un sabiedriskai dzīvošanai. Tas ir garīgs ceļš no indivīda Es apziņas līdz sabiedriskai Mēs apziņai tautā. Tā ir savstarpējas piederības apziņa savai tautai, kas izskan vārdos – Es esmu latvietis! Tā ir līdzatbildība priekos un bēdās, kopības sajūta likteņa līkločos, kā pagātnē, tā nākotnes sapņos! Tā ir garīga izvēle – Dieva dots uzdevums, pienākums un arī gods – Būt latvietim!
Tas ir Dvēseles pilnveides un attīstības ceļš no viena apziņas pakāpiena uz arvien augstāku apziņas un pilnveides pakāpienu.
Dod, Dieviņi, kalnā kāpt,
Ne no kalna lejiņā;
Dod, Dieviņi, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt. LD 1448
Augsti kāpu kalniņā,
Daiļu rāvu dāboliņu;
Būt` augstāki uzkāpuse,
Būt` daiļāku norāvuse. LD 21411
Dievturība ir garīgi brīvu un pašapzinīgu cilvēku dievestība. Mums nevajag starpniekus, lai atskārstu Dievu. Dievs atskāršams Visumā, Dabā, Cilvēkā.
Laime sasniedzama tikumībā un pār individuālā dzīvē tautā.Valdis Celms
LDS dižvadonis
2011
-------------------
VĒRES
Brastiņš E. Dievturu cerokslis jeb teoforu katķisms tas ir senlatviešu dievestības apcerējums.– Rīga: Latvijas Dievturu Sadraudze,1932.
Brastiņš E. Latvija, viņas dzīve un kultūra. – Rīga: Antēra, 2007.
Brastiņš E. Latvju tikumu dziesmas. - Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.
Brastiņš A. Māte Māra. Māras dziesmu sakārtojums un apcerējums. – ASV, Klivlenda, Ohaijo:apgāds Māra, 1967.
Brastiņš A. Saules teiksma. Saules, Saulesmeitu, Dievadēlu, Mēness, Zvaigžņu dainu sakārtojums un apcerējums. – ASV, KLivlenda, Ohaijo: apgāds Māra,1977.
Bregžis K. Dievturu Vēstnesis. LDS mēnešraksts. Nr–1, 1928.Biezais H. Seno latviešu debesu dievu ģimene. – Rīga: Minerva,1998.
Biezais H. Seno latviešu galvenās dievietes. – Rīga: Zinātne, 2006.
Broks A. Celms V. LDS saderības solījums – rituāls.
Celms V. Latvju raksts un zīmes. Baltu pasaules modelis, uzbūve, tēli, simbolika. – Rīga: Folkloras informācijas centrs, 2007.
Kursīte J. Latviešu folklora mītu spogulī. – Rīga: Zinātne, 1996.
Kosa J, Latviskā Dievziņa. Dievturības pamatmācība. – Rīga: Labietis, 1940.
Loze I. Akmens laikmeta māksla Austrumbaltijā. – Rīga: Zinātne,1983.
Leitis V. Latviešu dievi Āzijā. Āzijas materiāli latviešu senvēsturei II. – Rīga, 1939.
Mičulis A. Dvēseles dziesma. – Rīga: Saules koks, 2001.
Mūks R. Ceļā uz Rietumu nirvānu caur Latviju. – Rīga: Valters un Rapa, 2000.
Mitoloģijas enciklopēdija II sēj. – Rīga:
Latvijas enciklopēdija, 1994.
Pussars R. Latviešu nacionālā reliģija – dievturība. LDS buklets, 2002.
Siliņš M. Valsts vēsturiskā muzeja krāj., III d. – Rīga: Valsts Vēstures muzejs, 1931.
Grīns M. Latviešu gads. Gadskārtas un godi.
Grīns M. Ir tikai viens Dievs. Labietis–78 LDS, ASV, 11989.
Zemītis G. Ornaments un simbols Latvijas aizvēsturē. – Rīga: LVI, 2004
