Vedam svētkus kalniņā - Saulgriežu (bluķa) vakars šī gada 21.decembrī Ādažu „Kalndorēs”

Iveta Mazūre

Rīko Latvijas Dievturu sadraudze (LDS) sadarbībā ar Latviešu nacionālistu klubu un tradīciju kopu Pērkonieši.

„Ar Dievu kā nemateriālo pasaules principu, Māru kā matēriju un Laimu kā cēlonības personifikāciju latvieši bijuši sakaros vismaz četros veidos: lūdzot, daudzinot, zintējot un ziedojot.* Visām šīm teurģiskām darbībām, kas dažkārt izvērtušās svinīgās izdarībās, bijis pamatos ieskats, ka cilvēka garīgie spēki zināmos apstākļos var iejaukties Dieva un pasaules uzbūves mehānismā un var virzīt viņu norisi vēlamā virzienā. Tā kā tas darīts noteiktās zīmīgās vietās (un laikā – I.M.), tad paviršu vērotāju prātā iztulkots par akmeņu, koku, debesspīdekļu un ūdeņu pielūgšanu. Tā sākās nevalodas.” Brastiņu Ernests., Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana”, ceturtais izdevums, 1986.,9. lpp.

Tas atgādnei, lai arī mūsdienās neizceltos nevalodas par Saulgriežu svinēšanu tikai kā par baļķa vilkšanu apkārt sētai, bet mēs izprastu, ka savā būtībā tas ir daudzslāņains un godbijīgs auglības un gaismas atdzimšanas un līdzdalības rituāls un, kā saka Valdis Celms (LDS), arī noslēpums, kas jāpiedzīvo. Piedzīvot šai vakarā nācās daudz, savienojot profānās dzīves skaistās norises un baudījumu ar sakrālajām nozīmēm, ko tās nes visos četros pieminētajos veidos.

Bluķa vakars Vecrīgā

Ziemas Saulgrieži ir pagrieziena punkts laika ritējumā, kad vistumšākajā gada brīdī atgriežas gaisma – Saule. Tā kliedē tumsu un ar katru nākamo dienu ceļas Pasaules kalnā augšup. Svētkus, kurus latvieši sauc par Bluķa vakaru, atzīmējušas un svētījušas arī citas tautas Eiropā. Tā ir ļoti sena un nozīmīga tradīcija ziemas periodā, kura līdz mūsdienām ir saglabājusi savu nozīmību un aktualitāti.

Ar Bluķa vakaru beidzas iepriekšējais un sākas jaunais Saules gads. Aicinām būt vienotiem šajā vakarā un kopīgi gan domās, gan velkot bluķi, nest gaismu katra sirdī, mājā, novadā, valstī!

Aicinām svinēt Bluķa vakaru Ziemas saulgriežos 21. decembrī!

Rīgā Bluķa vakars notiks trešdien, 21. decembrī plkst. 18.00. Bluķa vilkšana Rīgā sāksies Rātslaukumā, turpināsies pa Vecrīgas ielām un laukumiem, noslēgsies ar bluķu ugunskuriem un Ziemassvētku svinēšanu gan Rātslaukumā, gan arī Doma laukumā. Svētku norises vadīs Rīgas folkloras kopas – Grodi, Skandinieki, Vilcenes, Vilkači, Budēļi, Berendejka, Trokšņu iela, Iļjinskaja pjatņica, Dandari, Rija, Rīgas danču klubs, Maskačkas spēlmaņi, Abra, Kokle, Savieši un Ogres folkloras kopa Artava.

Aicinām arī Tevi un Tavus domubiedrus nepalikt malā un pievienoties! Nāc ar savu gaismu, ņemot līdzi lāpu, pērnos Jāņu vainagus, lai sadedzinot tos Ziemassvētku vakara ugunskurā un izsakot savu vēlējumu tautai, zemei un valstij, veicinātu jauna gaismas gada iestāšanos! Sadedzinot veco, mēs atbrīvosim ceļu jaunajam!

Svētkus atbalsta Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments. Organizē Latvijas Folkloras biedrība sadarbībā ar „Vecrīgas Ziemassvētku tirdziņu”.

Informācija:
http://www.folklorasbiedriba.lv/
Jelena Jekimova, tālr. 28363035
Andris Kapusts, tālr. 26063277

Ziemassvētki - Ziemas Saulgrieži

Gunta Saule

Sens ticējums vēsta, ka Ziemassvētku rītā (šogad 22.decembrī) uguns jāiekur pirms saullēkta. Ziemassvētki svētami vismaz trīs dienas un naktis, itin bieži ticējumos runāts pat par četrām svētamām dienām, pie kam ceturtā tikusi dēvēta par Vilku dienu un bijusi īpaši veltīta lopu aizsardzībai no vilkiem. Atceramies, ka tradicionālajos mēnešu nosaukumos tieši decembris dēvēts par Vilku mēnesi.

Ziemassvētkos mugurā katrā ziņā jāvelk jauns krekls, lai ar’ tas būtu zilimelns.

Dēvēti arī par Ķūķu vakaru (pēc galvenā Ziemassvētku ēdiena nosaukuma) vai Bluķa vakaru. Itin bieži ticējumos vēstīts, ka Bluķis sendienās ir velts katru ceturtdienas vakaru, bet drīzāk, skaitot, ka nedēļa ir nevis 7, bet 9 dienu gara. Tai ceturtdienā pirms Ziemassvētkiem svētki sasniedz augstāko punktu: saime ieveļ bluķi sētsvidū vai plāna vidū (visticamāk rijā, jo ticējumos bieži rodam vēsti, ka Blukid sadedzināts rijas krāsnī) un ar dziesmām un pāri lēkšanu tas sadedzināts, tā sadedzinot arī visus aizejošā gada grūtumus un nedienas. Un- pats galvenais, - ar to esam līdzējuši saulei atgriezties un gaismai vairoties.

Ziemassvētkos jāklāj bagātīgs galds un pie galda jāsēstas 9 reizes, lai nodrošinātu bagātīgu nākamā gadā darīto darbu ražu.

Līdz ar bluķa vilkšanu (vai velšanu) notiek rituālā māju apstaigāšana, kuru veic īpaši izraudzīti maskoti ļaudis. Ziemassvētkos tie dēvēti par Čigāniem vai Danča bērniem. Katrai maskotu ļaužu kopai ir citāds uzvedības un rīkošanās modelis – vieni ir vairak dancotāji un dziedātaji, citi „izspēlē” veselas „izrādes” un tajās iesaista arī mājas ļaudis. Gājuši vai nu atsevišķi sieviešu un vīriešu pulki vai jauktos pulkos. Dažos novados ir atšķirības - vīru pulki iet Ziemassvētku laikā un saucas par Miežvilkiem, sievas veic rituālos pārģērbšanās gājienus Meteņos, līdz ar ķekatu gājienu noslēgumu.

Svarīgākie masku tēli Ziemassvētkos ir nāve, kura vai nu palikusi ārpusē un pa logu nolūkojusies svētkos, tad vislielākās jautrības brīdī metusies visiem vidū un dancinājusi visus pēc kārtas, jo ilgāk ar nāvi dabū padejot, jo ilgāks mūžs gaidāms. Mājas iemītniekiem svarīgi bija visos notikumos aktīvi iesaistīties un čigānus pamielot - tad svētība un izdošanās darbos būs nodrošināta.

Ziemasvidus laika pati svarīgākā un raksturīgākā rituālā rotaļa ir “Vilks un kaza”- tumsas cīņa ar gaismu un gaismas uzvara. Rituālie dialogi, arī šāda rakstura dziesmas, un mīklu minēšana, kas ap Veļu laiku iesākusies, turpinās līdz Ziemassvētkiem. Tad mīklu minēšana tiek pārtraukta līdz nākamā gada Veļu laika sākumam. Kad visas sētas tādā veidā Bluķi velkot vai ripinot, apstaigātas, Čigāni sapulcējas kādā iepriekšnorunātā sētā vai mājā, visas maskas tiek noņemtas un bluķis sadedzināts.

Ziemā saule, kā Dainās teikts, "brien jūŗas ūdentiņu". Kas tad ir šī jūŗa? Ne tikai tumšais laiks, ne tikai lielā gada nakts. Jūŗa ir arī garīgais, viņsaules laiks, ārēji neredzamais zināšanu un spēka lauks; gadalaika nozīmē jūŗa apzīmē laiku no Rudens Jumja laika līdz Pavasara Saulstāvjiem, Lielajai dienai. Jūŗas laiks ir saistīts ar pārdzimšanas laiku. Vidū jūras... Laika nozīmē - Ziemas Saulgrieži, tātad ziemas vidus. Vidū jēdziens vispār nozīmē, ka runa ir par kādu pārejas mirkli, kad laiks ir it kā apstājies un pēc tam, kad ticis pāri kritiskajam punktam atjaunojas. Tādēji „vidū” nozīmē „ārpus laika”. Vidū ir tiklab jebkuŗš punkts, jo jebkuŗš punkts ir kaut kā vidus un tikpat labi kādas noteiktas vietas vidus – kā svēvietas centrs, var būt arī kādas Svētvietas centrs

Ziemassvētku un arī citu svētku sakarā Dainās bieži minēs tēls ir arī Kalns. Laika līmenī tas ir vidus laiks: uzvilkt svētkus kalnā nozīmē apzināt to vidu, svarīgāko punktu. Cilvēka līdzdarbība visos rituālos ir svarīga tad un tāpēc, ka tā apzināta un ir kas vairak kā tikai zināmu darbību gadu no gada atkārtošana. Atrašanās kalnā norāda arī uz atrašanos īpašā dvēseles vai sajūtu stāvoklī.

Bluķa vakars Svētes pagasta Bitēs

Šai laikā, Ziemas un gada īsākajās dienās, Gaismas laika atgriešanās gaidās jau itin bieži atskan šķindošu un grabošu instrumentu skaņas un īsākās vai gaŗākās virtenēs staigājošu ļaužu pulciņi sanāk Bluķa vakaros. Tiek dziedātas dziesmas ar neiztrūkstošo „kaladū!”, „kolando!”, „olīlo!” vai vēl citiem ziemas piedziedājumiem. Tiek velti, vilkti un ripināti, un pēcāk sadedzināti bluķi nākamā gada zemes un ļaužu svētībai un auglībai.

Maskoti un nemaskoti, muzicējoši un nemuzicējoši, dziedoši un mazāk dziedoši, dancojoši un nedancojoši ļaudis bij’ šai vakarā pulcējušies Bitēs, viesmīlīgā sētā Svētes pagastā, kur itin bieži pēdējā laikā sanāk Jelgavas puses tradicionāli latviskās norisēs un nodarbēs ieinteresētie labieši un savieši: ne pēc kāda grāmatās ierakstīta statusa, bet pēc darbošanās veida un iekšējās miņas un ziņas.

Un šai vakarā Bitēs līdz ar Grodu kopas atsaucīgo, darbīgo un radošo pulciņu, līdz ar Andu Ābeli un citiem maskās slēptajiem svētības nesējiem no Laivas kopas, līdz ar jelgavniekiem un tuvākiem un tālākiem zemgaliešiem un pārnovadniekiem veļam bluķi trejas reizes un svētugunī to dedzinām. Svarīgi, ka ikkatrs no sanākušajiem ir dabūjis roku pielikt, lai bluķis veltos – lai latvju tauta stiprinās spēkā, gudrībā un dzimtu kuplumā, lai svešumā aizceļojušie un tālumā laimi meklējošie atgriežas mājās, savā zemē un pašu mīļo Latviju vairotu dailē. Tik daudzie vēlējumi bluķi ugunij dodot - lai visi ir laimīgi, lai veicas labās lietas un darbi sokas, lai valda labestība...

Gan ap ugunskuru, gan Bišu saimes istabās tiek dziedāts un rotaļās iets, lai gaisma un tumsa sadzīvo saskaņā un līdzsvarā, lai dzīva zeme un debesis virs galvas. Tiek dejotas neizbēgamās Cūkas driķos un kāds likumsakarīgi uzsauc Pērkonīti. Tiek goda mielasts ieturēts ar gardum gardo tēju, pašu mājinieku ceptiem un viesu nestiem raušiem un kārumiem mielots i vēl mīklas minētas, jo drīzi, kad īsā nakts būs gaŗām, tās minēt vairs nebūšot piedienīgi.

Šai reizē nācies arī kādu skumīgu domu pārdomāt un arī skumīgajā gaišumu un skanīgumu paturot, esam pieminējuši pazīstamo latgaļu tradicionālās kultūras kopēju Ontonu Slišānu, kuŗš gluži nupat, pirms ziemas visīsākajām dienām devies Viņsaules ceļos un nu mūsu veikumu vērtēs un droši vien arī padomus dos, no citas saules mūsu dzīvošanu lūkojot.

Padziedami, mēs bāliņi,

Visi vienā pulciņā,

Dievs to zina, citu gadu

Kur mēs kurš(i) dziedāsim.

Kad Bluķa vakars Bitēs svētīgi un godam aizvadīts, kad vēlējumi tikuši stiprināti, viesiem laiks atgriezties mājās...

Lai danco bitītes un meitiņas arīdzan nākamajā gadā!!!

Bluķa vakars Valmieras Kaugurmuižā

Skatiet Bluķa vakara notikumu attēlu stāstu šeit
Bildes sūtīja un Bluķa vakaru rīkoja LDS Beverīnas draudze (Valmierā). Ar viņiem sazināties var: beverina.ritums@inbox.lv