Ernestam Brastiņam 120


Saturs:

Ernests Brastiņs - Latvijas Kara muzeja pārzinis

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Tautības mācība

Brastiņu Ernests

No latviskā viedokļa apraugot mūsu dzīvi, nav grūti saskatīt, kas viņā pareizs, kas aplams. Latviskais viedoklis ir vienīgais, uz kura drīkst nostāties tāds latvietis, kam nav vienalga, kas ap viņu notiek. Ar latvieša acīm ieraudzītā krietnība ir ceļama, bet aplamība peļama. To atskārst ikviens, kas nav kūtrs domāšanā un remdens jušanā. Kūtrais, remdenais un vienaldzīgais dzīvo bez viedokļiem. Tam ir vienalga, ko dzīve ar viņu dara, ja tikai viņa maizes rieciens nepaliek plānāks. Tie ir vairuma ļautiņi, kuru dzīves gudrība ir būt vienam no duča, dzīvot tā, kā vairākums dzīvo, uzturēt to, kas iegājies.

Bet tas, kas iegājies latvieša dzīvē, tas nevar visur tā palikt, ja paceļam acis uz to jauno ideju, kuras pavēnī mēs atrodamies. Tautiskā ideja plīvo pār mūsu prātiem un aicina piecelties latvietības diždomai. Tautiskās idejas sildīta, diženā doma par latvisku Latviju un latvisku latvieti ir piecēlusies un raida projām visu, kas iegājies citādi, nekā latvietībai piederas. Doma par tautību un latvietību aicina nostāties uz latviskā viedokļa ikvienu rosīgo, drošo un godīgo.
Aicina nostāties — viegli teikt, bet grūti veikt. Lai nostātos īstajā vietā, ir jāzina, kur nostāties. Lai raudzītos īstajā virzienā, ir jāzina, kurp raudzīties. Lai saskatītu, kas pareizs vai aplams, ir jāzina, jāzina, jāzina. Uz latviskā viedokļa nav viegli nostāties un vēl grūtāk ir rīkoties, ja zināšanu trūkst. Lūk, kāpēc latvietībā tik maz rosmes, spraiguma un dedzības. Tautisko lietu nezināšana aptur mūsu dzīves latviskošanas rosību un vedina palikt pie tā, kas iegājies.
Dzīves latviskošanas labad ikvienam latvietim steidzami jāiepazīstas ar kādu mācību, ko dēvēsim par “Tautības mācību”. Tie, kas apmeklē skolas, tur šo mācību varētu mācīties tāpat kā daudzas citas dzīvē nepieciešamas mācības. Tai jātiek uzņemtai skolās mācāmo priekšmetu rindā. Valsts nedrīkstētu izlaist no rokām līdzekli, kas izaudzētu jaunos pilsoņus latviskus, tautiskus un valstiskus. Šis līdzeklis būtu tautības mācība kā teorētiski izkārtots un sistemātiski salikts mācības priekšmets.
Šo pašu tautības mācību savā prātnieciskā un zinātniskā nodrošinājumā varētu mācīt arī mūsu augstskolas saviem studējošiem jauniešiem. Populārā un visiem saprotamā veidā tā būtu izklāstāma tautai tā saucamā ārpusskolas izglītošanas darbā. Mākslinieciski valdzinošā veidā tautības mācību varētu iepotēt katram grāmatu lasītājam, ja mūsu literatūrā par to parādītos attiecīgi sacerējumi. Tautības mācība, dažādos veidos pausta, paceltu latviešos tautisko apziņu, pamodinātu nacionālās jūtas un nospraustu latviskās gribas virzienu. Nostāšanos uz latviskā viedokļa vairs netraucētu nezināšana un neizglītība.
Tautības mācības saturs varētu būt tā vai citādi sakārtots, taču viņa sastāvdaļas paliktu vienas un tās pašas. Esmu iedomājies tautības mācību tādā sakārtojumā, kura vispirms tiktu aplūkota tautiska ideja, viņas izcelšanās, vēsture, saturs, zinātniskie un prātnieciskie balsti. Tālākā mācības gaitā būtu jānoskaidro, kas ir tauta un tautība. Viņu definīcijas, pazīmes un būtība. Trešais posms varētu būt veltīts nacionālismam un tautiskumam kā sabiedriskai kustībai un garīgam strāvojumam. Šeit noskaidrotos tautisma pareizās un defektīvās formas, parādītos latvisma mērķi un centieni. Kad viss tas būtu iegaumēts, tautības mācībā sāktos nodaļa par tautisko cilvēku, viņa augšanu, tapšanu un uzdevumiem. Šī nodaļa beigtos ar to, ka tautība - latvietība - būtu uzlūkojama kā jauns tikumības ideāls, kurš tautiskajam cilvēkam ir dzīvē jāpiepilda.
Tālāk tautības mācībā tiktu runāts par tautisko un latvisko kultūru, viņas tradīcijām, saturu un jaunradīšanas virzieniem. Latviska reliģija, māksla, zinātne un filozofija te tiktu noskaidrota savos pamatvilcienos. Tautības mācības pēdējais cēliens būtu pildāms ar mācību par nacionālu valsti, viņas politiku saimniecībā, kultūrā un sadzīvē.
Kā redziet, tautības mācībai var būt ļoti noteikts un dzīvē nepieciešams saturs. Šī satura zināšana vairāk kā kas cits liktu nostāties latvietim uz latviskā viedokļa, lai apzinīgi un droši pārkārtotu līdzšinējo mazlatvisko dzīvi.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Piemiņas brīdis pie Ernesta Brastiņa pieminekļa

Daudzinot Ernesta Brastiņa devumu 20.marta pēcpusdienā Latvijas Dievturu sadraudzes pārstāvji un citi ieinteresētie ļaudis bija pulcējušies pie Brastiņa pieminekļa Kronvalda parkā. Pulcējušies ar dzeltenu un baltu ziedu pušķiem, ar labu domu un atmiņu caurvītām domām - ar domām par to, ko zinām par E.Brastiņa veikumu, ar domām, par to, ko esam veikuši paši. Ar apbrīnu, labā nozīmē, apbrīnu, par to, cik daudz var iespēt cilvēks, kuŗa mūžam šai saulē nema nebija atvēlēts tik gaŗš laika posms - vien 60 gadu. Tikpat daudz, cik uz Zemes sabijis E.Brastiņš jau ir citā saulē, smagi cietis no šīssaules promiedams, Latvijas valsts un latviešu ienaidnieku mocīts. Mūsu pateicības vārdos un domās skanēja pateicība par to, kas mums no Ernesta Brastiņa dots - zināšanas, kas apkopotas un sakārtotas Brastiņa dzīves laikā kā arī trimdā un pēdējos gados arī Latvijā izdotajos krājumos un faksimilos allaž gaida mūsu un mūsu laikabiedru un domubiedru klātbūtni, apzinātu klātesamību. To atrašanās mūsu grāmatu plauktos un bibliotēku krājumos vien vēl gudrību nenes - bet gan to lasīšana, izzināšana, pētīšana mums allaž ir jāpatur prātā, jo tas ir viens no mūsdienu cilvēka, jā, arī mūsdienu, 21.gadsimta cilvēka latviskā pasaules uzskata un dievišķā redzējuma pētnieka un meklētāja zināšanu ieguves derīgajiem avotiem.

Izzināsim latvisko caur Ernesta Brastiņa viedo devumu!

(attēlā Valdis Celms, Gunta Saule, Andrejs Broks un Ilze Liepiņa pie Brastiņa pieminekļa Kronvalda parkā Rīgā 2012.gada 20.martā)

Ernests Brastiņš - Latvijas Kara muzeja pārzinis -

stāsta Latvijas Kara muzeja direktore Aija Fleija


Tikšanās 3.aprīļa vakarā runājor par Ernestu Brastiņu un viņa veikumu kā Latvijas Kaŗa muzeja pārzinim laikā no 1921.- 1924.gadam, patlabanējā Kaŗa muzeja direktore Aija Fleija atkāpās vairākus gadus atpakaļ, gados pirms E.Brastiņš nonāca Kaŗa muzejā un ieņēma tā pārziņa vietu. A.Fleija skāŗa Kaŗa muzeja vēsturi kopumā, kopš tā dibināšanas 1915.gadā, kad tas tika atvērts kā Strēlnieku muzejs ar pamatdomu iemūžināt tā laika nozīmīgos notikumus. Īpaša šķiet tālaika ļaužu tālredzība un sapratne, ka notiek tiešām kas īpašs un nozīmīgs, kas jāiemūžina muzeja atmiņā savlaicīgi. Latvijas brīvvalsts laikā līdz 1940.gadam Kaŗa muzejs atradās Pulvertornī un darbojās Kaŗa ministrijas pārziņā.

Laikā no 1921.-1924.gadam par Kaŗa muzeja pārzini strādāja tolaik Štiglica Zīmēšanas skolas absolvents, virsleitnanats Ernests Brastiņš. A.Fleija pauda domu, ka visticamāk kā zīmētpratējam svarīga darba joma Kaŗa muzejā E.Brastiņam bijusi topogrāfija. Šai laikā Kaŗa muzejā aktualizējās doma, ka patiesībā latviešu kaŗavīru un cīņu vēsture ir senāka kā Pirmā Pasaules kaŗa un Brīvības cīņas. Tā kā šim viedoklim kā svarīgam pievienojās arī citi Latvijas vēstures pēniecībā strādājošie tai laikā, tieši E.Brastiņa vadībā Kaŗa muzejs sadarbībā ar Kaŗa ministriju rīkoja pilskalnu uzmērīšanas ekspedīcijas, kuŗās 1922.gadā tika uzmērīti Latvijas pilskalni, kā arī pētīta un fotografēta Latvijas ainava, tā laika Latvijas lauku sadzīve, māju iekārtas, celtnes, lauku sētas un ļaudis.
Pilskalnu uzmērīšanas ekspedīcijas rezultējās vairākos pilskalnu maketos, kā arī grāmatās, kuŗās ļoti pilnvērtīgi tika atspoguļoti pilskalnu uzmērīšanas rezultāti, katram Latvijas kultūrvēsturiskajam novadam izveidojot atsevišķu grāmatu. Šo darbu atbalstīja arī Pieminekļu valde. 1924.gadā Kaŗa muzeju sāka pārvaldīt K.Jansons, bet Ernesta Brastiņa laiks Kaŗa muzejā ir īpašs tieši ar senatnes ienākšanu muzejā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru