Svētnīca, kur latvju Dieviņam pieskarties.

IEVAS STĀSTI, 22.JŪNIJS 2017
Kaija Zemberga

 Foto – Mārcis Gaujenietis

Ūsiņos, Lapu mēneša 6. dienā, Klintaines pagasta Liepsalās uz nelielas salas Daugavā, ainaviskā un Latvijai nozīmīgā kultūrvēsturiskā apvidū – Staburaga, Sēlpils, Oliņkalna un Lokstenes pilskalna tuvumā – atklāja Lokstenes svētnīcu – dievsētu.
Idejas autoram unikālais projekts atnāca sapnī.

Dievsēta celta latviešu dievturības daudzinājumu, gadskārtu, ģimenes godu svinībām un latviskās kultūras garīgo un tikumisko vērtību kopšanai. Svētnīcas idejas ierosinātājs un realizētājs ir uzņēmējs Dagnis Čākurs no Liepsalām. Unikālā celtne pēc autentiskiem principiem tapa sadarbībā ar Latvijas Dievturu sadraudzes pārstāvjiem. Materiālus ēkas būvniecībai, celiņu un apstādījumu izveidošanai cēla pāri upei ar nelielu baržu. Rīkoja talkas, kurās piedalījās dievturi, folkloras kopu pārstāvji, vietējie liepsalieši. Ēku apsaimnieko Latvijas Dievturu sadraudze.

«Vietas izvēle nav nejauša,» iepazīstinot ar unikālo celtni, saka Latvijas Dievturu sadraudzes garīgais vadītājs Valdis Celms. «Puskilometra attālumā atrodas applūdinātais Lokstenes pilskalns, un mēs turpinām šo seno apdzīvoto vietu uzturēt dzīvu. Te ir Sēlpils, Oliņkalns, applūdinātais Staburags un citas senas pilskalnu vietas. Svētnīca atrodas uz saliņas, kas Daugavā izveidojusies, rokot karjeru. Daugava ir mūsu likteņupe, tā savieno visus novadus vienotā zemē – Daugavas abas malas mūžam nesadalās. Daugava mītiskā skatījumā ir laiks, kas tek cauri mūžiem no pagātnes uz nākotni. Daugavas viņais krasts simboliski ir viņsaule, pagātne, senču atrašanās vieta, bet mēs vienmēr esam šajā vietā. Senākā vēsturē Daugava savienoja senās baltu zemes. Šī vieta ir arī robeža starp Latvijas austrumiem un rietumiem. Dievsēta veidota pēc senču telpiskā un simboliskā principa – lai tā būtu daiļa, jēgpilna un praktiska. Tā ārēji līdzinās seno latvju rijai, klētij un dzīvojamajai mājai. Rija bijusi viena no baltu senākajām sakrālajām celtnēm. Tajā ne tikai dzīvoja un labību žāvēja, rijā iekārtoja arī skolu, veica senos rituālus, piemēram, veļu barošanas rituālus. Iekštelpas vidū sakrālo centru iezīmē dzīvās uguns ziedoklis, bet no tā virzienā uz visām četrām debespusēm ir stikloti atvērumi un durvis, kas veido sasaisti ar apkārtnes ainavu, bet vienlaikus telpa ir pasargāta no vēja, lietus, sniega. Ģimenes rituāli un gadskārtu svētki notiek noteiktā laikā neatkarīgi no laikapstākļiem. Svētnīcas garenass novietota austrumu un rietumu virzienā. Jumta galos ir Mēness zīmes. Galvenā ieeja orientēta dienvidu virzienā pēc Saules, tās ikdienas kāpuma augstākā punkta. Šo piesaisti un virzienu iezīmē Saules vārti un četrus metrus augsta tēlnieciska akmens smaile, kas vērsta uz debesīm.
Balti kopš senatnes ir cēluši mājas, dzīvojuši savrupi viensētās, bet saimnieciskos darbus darījuši kopā, arī svētkus svinējuši kopā. Ļaudis prata sadarboties. Tāpēc arī svētnīcu veidojām sadarbojoties – cits citam izstāstījām idejas, kāds tās papildināja, un doma tika noformulēta caur kopas pieredzi. Līdz ar to katrs no darītājiem savā veidā ir līdzautors. Svētnīcas ideja un tās realizācija ir Dagņa Čākura nopelns. Mēs atsaucāmies, devām mākslinieciskos, arhitektoniskos risinājumus, zīmes. Piesaistījām no sadraudzes aktīvākos cilvēkus, kas izstrādāja koncepciju.»

SIA Liepkalni īpašnieks Dagnis Čākurs stāsta: «Īsti vairs nevaru pateikt, vai šī iecere atnāca sapnī vai iznira no zemapziņas. Globalizācijas laikmetā straujajā dzīves dinamikā, kad pasaule ir atvērta, cilvēki baidās attālināties no saknēm, senču tradīcijām, latviskās dzīvesziņas. Nepieciešams tās uzsvērt, lai mēs nepazaudētu šīs vērtības. Esmu uzņēmējs no deviņdesmito gadu sākuma, kad sāku visu no nulles. Gadiem ejot, mainās dzīves vērtības, daudz ko ieraugi citām acīm nekā jaunībā, kad dzīves dinamika dzen uz priekšu. Mainās pieeja dzīvei, vērtībām, gribas kaut ko dvēselei. Darbs 25 gadu garumā ir atstājis iespaidu arī uz veselību, psiholoģiju, un es sāku meklēt līdzsvaru garīgajā pasaulē.

Man svarīgas vienmēr bijušas nacionālās vērtības, apziņa, bet latviskās tradīcijas es vairāk saistīju ar folkloras kopām. Iedziļinoties sapratu, ka latviskā dzīvesziņa ir daudz plašāka un man ļoti tuva. Par dievturību es uzzināju pirms trim četriem gadiem kādā sarunā. Līdz tam es šādu vārdu nebiju dzirdējis! Internetā atradu informāciju un sapratu – tā ir tuva manai dvēselei. Pēc tam es uzmeklēju
Valdi Celmu un Andreju Broku no Dievturu sadraudzes, un viņi man palīdzēja realizēt šo ideju. Tagad esmu sapratis – viss ir pareizi. Šim projektam tur bija jābūt! Dieviņš man uzdevis pienākumu izveidot šo vietu, uzturēt, būt blakus, uzņemt cilvēkus, bet pasākumu organizēšanu esmu uzticējis
Dievturu sadraudzei. Vasaras saulgriežos te nav paredzēts plašāks pasākums, jo drīzumā notiks Baltu krivule dievturiem. Mēs nevēlamies šo vietu attīstīt par apmeklētu, publiskā tūrisma objektu, bet arī neslēpjamies. Tiem, kas par to interesējas, stāstām, rādām. Dievsēta atrodas uz salas. Turpat pāri upei rit dzīve, ir kustība, bet uz salas izdzīvo citas izjūtas. Ne vienmēr vajag ļoti iedziļināties, ko katra zīme, lieta simbolizē, svarīgi ir vienkārši pabūt citās izjūtās, pieskarties latviskām vērtībām. Es arī esmu parastais latvietis no tautas un nemēģinu iet pārāk dziļi.»

Senču piemiņai.
Uz saieta namu pārceļamies ar nelielu prāmi, kas tiek darbināts ar rokas mehānismu un virzās pa trosi. Plostnieki stāsta, ka šī vieta ir pasargāta no pavasara paliem, jo aiz Pļaviņām upes līkumā ledus parasti iziet un plūdi Liepsalas neskar.
«Noskaņošanās notiek jau uz pussalas un pārceļoties ar prāmi, lai atturētu mūs no ikdienas steigas,» saka Valdis Celms. «Mēs pārejam no profānās ikdienas telpas uz sakrālo vērtību un pārdomu telpu, kur laiks, domas un sajūtas virzās citādi.»


Izkāpjot uz salas, nonākam pulcēšanās laukumā, kura centrā bruģakmenī izlikta pasaules koka ozola
zīme. Valdis Celms paskaidro, ka tā ir arī akas, cilvēka un gada zīme. «Zīme rāda, ka gads dalās astoņās vienādās daļās, veidojot gadskārtu apli. Pulcēšanās un karogu laukums ir valstiskās un garīgās piederības simbolu svinīga apliecinājuma vieta. Svētkos un rituālos mastos paceļ Latvijas valsts, Lokstenes svētnīcas un Latvijas Dievturu sadraudzes karogus. Te dzied himnu. Karogu paceļ arī līdzināšanas godos, jo ģimenes dibināšana ir valstiski nozīmīgs notikums.»

Te ir Sēlpils, Oliņkalns, applūdinātais Staburags un citas senas pilskalnu vietas.

Aiz pulcēšanās laukuma izveidota akmens smaile četru mazāku akmeņu ielokā, kas simbolizē baltu pasaules modeļa sakrālo laiktelpu. Centru – šeit un tagad – iezīmē akmens smaile, kas salikta no trim apstrādātiem granīta bluķiem un simbolizē vertikālo trīsdaļību – debesis, zemi, pazemi. Smailes dienvidu pusē atveidots sens, apmēram 6500 gadus vecs akmens laikmeta kaula plāksnītes zīmējums, ko Lubānas Zvidzes apmetnē atrada arheoloģe Ilze Loze. Šis urbuma tehnikā veidotais zīmējums attēlo seno mednieku un karavīru starp debesīm un zemi. Augšā ir zvaigžņu rinda, bet zem kājām – smiltis. Vēsturisko liecību akmenī atveidojis tēlnieks Jānis Karlovs pēc Valda Celma koncepcijas. «Šim zīmējumam mēs esam piešķīruši īpašu nozīmi, jo tā ir senākā liecība pasaules redzējumam, kas joprojām ir dzīvs un pastāv mūsu garīgajā telpā un tradicionālās kultūras liecībās. Tā ir piemiņas zīme mūsu senčiem, kas iznesuši padomu laipas līdz mūsdienām.
Šis pasaules redzējums ir daudz dziļāks, nekā vairums mūsdienu cilvēku uztver pasauli. Četri mazākie akmeņi iezīmē Saules lēkta un rieta azimutālos virzienus vasaras un ziemas saulgriežos, kas Latvijā veido slīpā jeb šķērsu krusta zīmi, ko sauc par zelta krustu. Savukārt akmens smaile ir saistīta ar svētnīcas uguns altāri un Saules vārtiem, taisnā līnijā iezīmējot dienvidu virzienu, kad Saule ir zenītā.»
Svētnīcas parādes pusē izveidoti Saules vārti – divi stabi ar kvadrātiskām saulītēm to galos. Viena saulīte simbolizē augšupejošo, otra – lejupejošo. Kopā ar Sauli debesīs, kad tā savā kāpumā atrodas visaugstāk pasaules kalnā, izveidojas arhetipiska situācija, kas atainota senajā Jāņa zīmē – ieraugāmas trīs saulītes divu vārtu stabu galos. Vārtu stabos attēlotas arī eglītes: viena augšupejoša,
otra – lejupejoša. Mūžam zaļojošais koks simbolizē mūžību, norāda uz gaismas un tumsas, dzīvības un nāves spēku ciklisko nomaiņu un atjaunotni. Valdis Celms, interperetējot šos simbolus, citē tautasdziesmu:

«Nomirst man(i)s tēvs, māmiņa,
Nokrīt egle pār celiņa.
Lai krīt priede, lai krīt egle,
Jauna aug tai vietā.»

«Eglītes, kas vērstas uz augšu un uz leju, nāk vēl no akmens laikmeta. Prūšu rituālā akmens cirvī ir iegravētas šīs zīmes. Senie balti saprata pasaules ciklisko nozīmi, atšķīra dzīvošanu no miršanas. Svētnīcas atklāšanas dienā, izejot cauri vārtiem, katram viesim ap roku apsēja dzijas dzīparus, kas simbolizē laimi. Pie katras ieejas tika piestiprināti laimes pakavi, kas vesti no visiem novadiem un stiprināti uguns un ūdens rituālā. Pirmā uguns altāra iesvēte bija pagājušā gada Ziemassvētkos. Tad iesvētījām arī tēlnieciskās akmens smailes pamatni.»
Dievsētas atvēršanas dienā ar laivu uz salu atveda uguni un vīri ar lāpām attīrīja salu. Katrs, kas atbrauca uz salu, tika sagaidīts un attīrīts ar kadiķa slotiņu. Četras durvis Svētnīcas iekšpusē telpas vidū ir dzīvās uguns altāris, kas novietots uz pulēta granīta galda. Galda stūros ir četras
sargājošas Pērkona un Laimas (uguns) krusta zīmes, kas aptur kustību. Valdis Celms paskaidro: «Uguns dod enerģiju, tā jāsargā, jāpieskata, bet ar Ugunsmāti ir jāprot sadzīvot, bijāties, jo tā var izlauzties un visu nodedzināt. Uguni iededz visos godos. Tā ir ne tikai rituāla centrs, ap ko pulcējas cilvēki, bet arī saite ar pasaules universālo sākotni. Pie uguns mēs ziedojam augstākajiem dievestības
spēkiem – Dievam, Pērkonam, Laimai, Mārai.» Telpas stūros izvietoti četri gobelēni ar zīmēm, kas simboliski norāda uz Dieva un dievību – Pērkona, Laimas un Māras – godāšanu. Austrumu un rietumu izejas sargā Dieva zelta krusta zīmes. Virs dienvidu izejas ir rindas no sakrālajām Dieva dainām:

«Es iesāku garu ceļu,
Nāc, Dieviņ, līdz ar mani!
Ja nenāc pats, Dieviņ,
Dod man savu zobentiņ’.»

«Telpas iekārtojums veidots ciešā sasaistē ar Sauli. Saule atklāj mums pasauli, nodrošina gaismu, dzīvību. Caur Sauli mēs varam sev jautāt, kāpēc mēs esam un kāds ir mūsu dzīves uzdevums. Mēs varam vaicāt arī, kas pašu Sauli notur debesīs. Un paši arī atbildēt – Dievs.
Telpas austrumu virzienā notiek rituāli, kas saistīti ar bērna dzimšanu, – krustabas. Griestos iekārtais ķists simbolizē, ka viss pasaulē savā starpā ir saistīts. Kā teikts tautasdziesmā:

«Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu.
Kad to vienu kustināja,
Visi līdzi līgojās.»

Šūpulīši apzīmē bērniņus, cilvēkus, kas atrodas dvēseliskā un enerģētiskā saitē ar senčiem, dzimtu, dvēseles gaismu, kas nāk no zvaigznēm, pasaules universālo sākotni. Rietumu pusē griestos iekārts puzurs stāsta par pasaules kristālisko, ģeometrisko uzbūvi. Pa durvīm, kas ved uz rietumiem, bedībās izvada cilvēku. Latviešiem aiziešana ir saistīta ar gaišu pasaules uztveri, nevis vaimanāšanu par grēcīgo dzīvi – aizejot cilvēks atstāj gaismu. Ziemeļu puses durvis svētnīcā atver visretāk, jo tā ir tā saucamā tukšuma zona, no kurienes viss rodas un kur viss pazūd. Tradīcijās tukšumi zināmi kā laika un enerģētiskās lūkas, piemēram, slimības mēs dzenam uz tukšumu, no kurienes tās ir nākušas. Vienlaikus no tukšuma viss rodas. Šajā zonā mēs projicējam savu nodomu – lai top! Te ciešā sasaistē
cita ar citu izvietotas dievturības galvenās zīmes – Dieviņa, Pērkona, Laimas un Māras krusts,» Valdis Celms skaidro saieta nama simbolisko izkārtojumu. «Dievturu sadraudzē ir apmēram 600 cilvēku, taču pulks ir nesalīdzināmi lielāks – to ļoti labi var redzēt Dziesmu svētkos, gadatirgos, kur tūkstoši dzied tautasdziesmas, auž rakstus segās, jostās, veido rotas.

Mēs katrs savā dvēselē esam dievturis, jo atslēgas vārdi ir latvietība, latviskās vērtības.

Mēs katrs savā dvēselē esam dievturis, jo atslēgas vārdi ir latvietība, latviskās vērtības, tikai katrs no citas puses tai pietuvojas – caur folkloru, dievturību, muzicēšanu, amatu, pirti, simbolikas izpēti utt.»

Vērtības iepazīt no jauna
Saieta nams atvērts ikvienam, kas vēlas te svinēt ģimenes godus, piedalīties gadskārtu pasākumos. Baltu dievnamā paredzēts rīkot arī dievturības daudzinājumus un valsts svētkus. Šogad rudenī iecerēta baltu garīgo līderu sanāksme, uz kuru ieradīsies dievturi no Lietuvas, Baltkrievijas un senās Prūsijas zemēm. Plānots daudzinājums Latvijas simtgadei. «Mēs aicinām cilvēkus uz sadarbību, vēlamies, lai viņi nāk ar savām idejām,» saka Valdis Celms. «Neplānojam mākslīgi organizēt pasākumus, uz kuriem nākt kā uz izrādi. Uz gadskārtu godiem aicināti cilvēki, folkloras kopas, kas saprot, ka tikai tad ir svētki, kad pats līdzdarbojies.»
Telpas stūros novietotas izbīdāmas, kuba formā veidotas koka mēbeles
(Andreja Broka dizains), ko izkārto atbilstīgi rituālam un cilvēku skaitam. Ir arī īpaši rituālu trauki. Saieta namā atrodas līdzināmais akmens, uz kura jaunais pāris uzliek kāju, uzvelk cimdus un tiek līdzināts.

Lokstenes svētnīcas pasākumu koordinatore un tradīciju kopas Pērkonieši dalībniece Antra Balode stāsta, ka svētnīcā jau ir bijušas vairākas līdzināšanas. Rituālā jauno pāri līdzina Dieva un ļaužu priekšā, slēdz derības, ka puisis un meita sader kopā kā ozols un liepa un būs kopā priekos un bēdās. Līdzināšana notiek senču, dzimtas un garīgo vērtību priekšā, bet sareģistrēšanās – laicīgās varas jeb likuma priekšā, tāpēc tiek aicināti arī dzimtsarakstu biroja pārstāvji. Telpas paredzētas arī citiem latviskiem godiem – krustabām, bedībām.
Krustabas ir bērna vārda došanas rituāls, viņa uzņemšana dzimtā. Vārdu izvēlas vecāki, tomēr arī krustabu vadītājs var iedot vārdu, kas atnāk kā impulss, tajā dienā vērojot zīmes dabā. Laukā ir uzziedējušas madaras, un meitenīte tiek pie skaista vārda Madara. «Rituāls ir ļoti spēcīgs,» saka Antra Balode. «Bērniņam tie ir pirmie lielie godi. Krustabas sasaista kopā visu dzimtu.» Antra teikto apliecina ar savu pieredzi. Viņa augusi kuplā ģimenē. Māsām un brāļiem kopā jau ir desmit bērniņu, un visiem rīkotas krustabas.
«Nevar teikt, ka visi pāri pēc līdzināšanas ir vienādi noturīgi,» piebilst Valdis Celms. «Dievturībā, latviskā tradīcijā Dievs dod tikai tad, ja arī pats dari.»

«Dievs man deva,
Dievs man deva,
Dievs man rokā neiedeva,
Kamēr pats nedarīju,»

Valdis Celms citē tautasdziesmu. «Rituāli ir vajadzīgi, lai būtu saikne ar Dievu. Ja nav saiknes ar Augstāko, darbs bieži vien ir bez svētības. Katrai paaudzei no jauna ir jāiepazīst latviskās tradīcijas. Ir cilvēki, kam ir nosliece kaut kam sekot, – viņiem šie rituāli varbūt ir modes lieta. Taču ir tādi, kas vēlas ieraudzīt visu lietu būtību. Viņiem šie rituāli ir sevis paša atrašana.»
Antra Balode: «Laulāties pēc latviskās tradīcijas – tā nedaudz ir iešana pret sabiedrisko domu, un tam ir vajadzīgs iekšējs spēks. Kad mēs ar vīru izvēlējāmies kāzās līdzināšanas rituālu, reti kura sieviete atļāvās uzlikt galvā vainagu.»
Antra Balode stāsta, ka ikviens interesents var pārcelties uz salu un gida pavadībā izstaigāt dievsētu, iepazīties ar dainu dievestību – dievturību, baltu rituāliem, zīmēm. Par vietas apskati nav jāmaksā, taču par pārcelšanu tūristu grupai līdz 15 cilvēkiem jāmaksā trīs eiro par personu, lielākai
– divi eiro. Par bēru jeb bedību rīkošanu samaksa netiek prasīta, par telpu nomu krustabām maksa ir simboliska, dārgāk jāmaksā par vedību rituāla rīkošanu.
Valdis Celms: «Kamēr latvieši neatgriezīsies pie savām vērtībām, sava pasaules redzējuma, kas ir dzīvs, priecīgs, labestības un dzīvības pilns, mums ies grūti. 1990. gados piedzīvojām politisko atmodu, bet vajadzīga arī garīgā atmoda. Jā, toreiz bija arī garīgā atmoda vienā tautas daļā, taču tā izsīka, bet, ja mēs pēc katras atmodas aizmiegam un gaidām, kad mūs kāds atkal modinās... Latviešu nācijai ir atmodu vēsture, bet dzīvē visu laiku ir jāsaglabā garīgā modrība. Šī vieta var palīdzēt to saglabāt, lai veidojas piederība latviskām vērtībām, tradīcijām, dzimtai, tautai. Vienpatībā cilvēks nevar izveidoties kā personība. Mēs esam unikālu vērtību nesēji, mūsu kultūra ir izcila, un mūsu garīgais uzdevums ir to turpināt. Ja mēs pametam šo zemi, mēs pametam savu tautu. Ja mēs pametam savu tautu, divkārt noziedzamies. Svētnīca ir atvērta cilvēkiem. Mēs paši ievibrējam pasauli. Kur cilvēks māju iekārto, tur putni sāk dziedāt. Šīs svētnīcas nolūks – lai baltu tradīciju liecības būtu vienkopus un lai katrai paaudzei no jauna būtu iespējas tās iepazīt, kopt, attīstīt. Lai mēs kā tauta turpinātos.»