sestdiena, 2020. gada 5. septembris

LDS saimju, puduru un ārpus draudzēm reģistrēto saviešu un pilnvaroto pārstāvju kopsapulce

 

2020. gada 04. septembrī.

Latvijas Dievturu Sadraudzes saviešiem

LDS valde uzaicina Jūs ierasties uz LDS saimju, puduru un ārpus draudzēm reģistrēto saviešu un pilnvaroto pārstāvju kopsapulci, lai satiktos ar saviešiem, izlemtu Sadraudzei svarīgus jautājumus un izteiktu savas domas par nozīmīgiem turpmākās darbības virzieniem.

Kopsapulce notiks sestdien, 26. septembrī, plkst. 11.00, Kauguru kultūras namā. Adrese Kauguru pagasts, Beverīnas novads, LV-4224. Valmieras - Raunas ceļš.
Reģistrēšanās no plkst. 10.30.

Dienas otrā pusē paredzēta ekskursija.

Ja kāds attaisnojošu un saprotamu iemeslu dēļ nevar ierasties, valde lūdz parūpēties par pārstāvniecības pilnvaru deleģējumu. Ja individuāli vēlaties LDS kopsapulcē lemtajam pievienot savu balsi, tad uzticiet to kādam citam no savas saimes, deleģējot tam savas balss tiesības rakstveidā. Tas pats būtu jādara katrai saimei kopumā, lai tā būtu pienācīgi pārstāvēta.

Aicinām katru savieti personīgi piezvanīt vai uzrunāt savus tuvākos LDS saviešus, nodot ziņu par kopsapulces vietu un laiku, atgādināt par to, pārrunāt apspriežamos jautājumus un arī atnākt uz šo sapulci.

Valde atgādina, lai lieki nekavētu sapulces laiku, un lai savieši varētu realizēt savas balss tiesības kopsapulcē, valde lūdz, kam tas ir iespējams, savlaicīgi iemaksāt biedru naudas maksājumu Sadraudzes kontā līdz 23. septembrim. Vēlākas iemaksas reģistrējoties jāapliecina ar bankas maksājuma izrakstu.

Biedru nauda strādājošiem Eur 10.00, pensionāriem pēc iespējas (kā nolēmām iepriekšējā kopsapulcē).

Pārskaitījums veicams uz LDS bankas kontu ar atbilstošu norādi – „biedru nauda”

Papildus ziedojot, maksājuma uzdevumā jānorāda „ziedojums”.

LDS bankas konts:

Reġ. Nr. 90000279525

Hansabanka

Kods: HABALV22

Konta Nr. - LV10HABA0551018486000

 

LDS valde

Tālr. Uldis Punkstiņš - 26495217

trešdiena, 2020. gada 2. septembris

"Disidents" – grāmatas par Intu Cālīti atvēršana

 2020. gada 9. septembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā plkst. 17.30 1. izstāžu zālē notiks dievtura un politiskā darbinieka Inta Cālīša biogrāfiskā stāsta un dzīves atziņu grāmatas “DISIDENTS” atvēršanas svētki. Aicināts ikviens.



pirmdiena, 2020. gada 31. augusts

Sēlijas apsekojumā


Katru gadu norisinās BALTU KRIVULE, baltu tautu tradicionālo garīgo kopienu vadītāju un galotņu tikšanās. Tās dalībnieki ir Latvijas Dievturu sadraudze, Romuva un tās apakšorganizācijas no Lietuvas, Prūšu-jātvingu kopienas pārstāvji no Suvalkijas Polijā un domubiedri no Baltkrievijas. Par Krivules norises vietām tiek izvēlētas kāda no Baltu valstīm – Latvija, Lietuva vai senās prūšu zemes mūsdienu Polijā. Latvijā līdz šim Krivules notikušas Trikātā ar izcilu vietējās pašvaldības un uzņēmēju atbalstu un sadarbību, Pokaiņos, Dievturu svētnīcā Lokstenē un tās apkaimē sadarbībā ar Pļaviņu pašvaldību. 

svētdiena, 2020. gada 30. augusts

BALTU VIENĪBAS DIENA



2020 gada 22. septembrī, BALTU VIENĪBAS DIENĀ, laikā no plkst. 20.00 līdz 21.00 atcerēsimies mūsu tautu vēsturi un, apmeklējot ar to saistītās vietas, stiprināsim saiknes, kuras vieno baltus visā pasaulē. Lai Uguns gaisma vieno baltu garīgo tēvzemi! Uguns uz tāla kalna ir zīme: mēs esam! Uguns iedegšana vienlaikus nozīmē vienotību.

piektdiena, 2020. gada 31. jūlijs

Dievturu Vēstnesis Nr.35 (¹2020#3)


Sveicināti, labi ļaudis!

Rudzu laiku ievadot, nākam klajā ar Latvijas Dievturu sadraudzes laikraksta Dievturu Vēstnesis jaunāko, 35. (¹2020#3) numuru. Turpinājumizdevumā, ko dievturi sāka izdot vairāk nekā pirms 90 gadiem, šis laidiens digitālā veidolā veltīts nacionālās identitātes jautājumiem, kristīgajām vērtībām Bībeles rakstvietās un Jāņiem.

Saite uz PDF datni zemāk – raksta turpinājumā.

svētdiena, 2020. gada 28. jūnijs

Iznācis Baltkrievijas SVAIKSTA 2020/4

Tieši pirms Jāņiem Minskā iznācis Baltkrievijas baltu rakstu krājuma SVAIKSTA 2020..gada 4.ladiens.

Krājuma redaktori un izdevēji sagatavojuši nelielu krājuma satura apskatu un ziņu par citiem kopienas jaunumiem.

svētdiena, 2020. gada 21. jūnijs

Jāņu dienu Dieva dēls Saules meitu sveicināja!



Jāņu diena svēta diena, Aiz visàm dieniņàm:
Jāņu dienu Dieva dēls Saules meitu sveicinaja.

Latviešu tautas senākie svētki Jāņi, kā jau zīmīgākais saules gadskārtas cikla notikums  tautasdziesmās aprakstīts ar spilgtu tēlainās simbolikas un teiksmu tēlu valodu, kas to ievij latviešu dievestības pasaules uzskata stāstā, kuru katru gadu izdziedam līgotnēs, bet kura skaidrojumu ne vienmēr spējam iztulkot. Šodien šo seno baltu tautu tradīciju, kuras saknes saskatāmas arī citu indoeiropiešu tautu kultūrās, varam skaidrot tikai no sava pasaules redzējuma un dainu kultūras mantojuma bagātā krājuma, tomēr latviskajā dzīvesziņā tā viennozīmīgi saistāma ar dabas auglības cikla kulmināciju un saules rita ciklu. Laikos, kad veidojās senās teiksmas, cilvēki laiku vairāk pavadīja ārā un biežāk pavērsa savu skatu uz debesīm, lai paredzētu dabas norises, kas varētu ietekmēt zemnieka darba rezultātus un noteikt dzīves kartību. Tas ļāva pamanīt biežāk to, ko modernais cilvēks pamana arvien mazāk – Saules rotāšanos, saules un debess gaismas dažādās spēles, ko varēja novērot saistībā ar gadskārtas cikla laikiem un kas dainās tika iedziedāts kā dzīves un darba ritma kārtības un attiecību tikuma kods. Jā šodien ko tādu izdotos pamanīt, vai ar šodienas latviskās dvēseles gara “acīm” vēl spējam tajā saskatīt Dieva dēlu Jāni vārtu staba galiņā:

“Kas ta tāda lela pile
Tâi celiņa maliņâ?
Tai pilei triji vārti,
Visi triji sudrabiņa.
Pa vieniemi Dievs iebrauca,
Pa otriemi mīļà Māra,
Pa trešiemi Jānits brauca
Div' dzelteni kumeliņi.”

Vai vārtus, kuros Saules meita sagaida savus preciniekus, kas parāda ciešo simbolisko saikni starp Jāņiem, kā dabas auglības rita kulmināciju un Saules meitu kā līgavas paraugu jaunas meitas dzīves rita augstākajā godā:

“Lēni lēni Dieviņš jāja No kalniņa lejiņâ;
Saules meita vārtus vēra, Zvaigžņu cimdus rociņâ.

Kam tie zirgi, kam tie rati Pie Saulites nama duru?
Dieva zirgi, Laimas rati, Saules meitas precenieki.

Kas ir šo seno simbolu pamatā, ko mūsu tradīcijās dainas aicina saules ritā saskatīt?

[..] pieminētajām dievībām ar šo dabas parādības tulkojumu varētu būt saistīts romiešu divsejainais Jānuss un ar latviešu dievību Jānis. Būtiski tos sasaista vārtu simbolika, bet Jāņa gadījumā, pētot saules halo variāciju veidus, spilgti iezīmējas sasaiste ar saules stabu (sauļoto stabu) - vārtu staba (kas neparastā veidā tad atrodas vārtu vidū), taures un bungu tēliem, kam par tēla ierosmes pamatu varētu būt saules halo zenitālo loku dažādās variācijas. “Vārtu staba” vizuālais novērojums, iespējams, arī kalpojis par pūdeles dedzināšanas tradīciju Jāņos. Vēl zīmīgāka sasaistei ar vārtu tradīciju ir lietuviešu Rasas (Jāņi) svētki, kur tā ir būtiska svētku sastāvdaļa. Ja iedziļinās vēl dziļāk citu tautu tradīcijās, tad saules halo tēla variācijas kā Saules vārti varēja kalpot par ierosmes avotu Goda vārtu tradīcijai daudzās no indoeiropeiskās tradīcijas atvasinātajās kultūrās. It sevišķi nozīmīga tā ir latviešu vedību tradīcijai, kur līgava savā dzīves zenītā kāzās tiek pielīdzināta Saules meitai, tā saistot dzīves norišu vērtību mērauklu caur teiksmaino debesu vedību ainu ar dabas norišu harmoniju.

Pūt, Jāniti, vara tauri Vārtu staba galiņâ,
Lai ceļàs(i) Jāņa māte No mīkstiem spilveniem. (32636-0)

Eita, ļaudis, skataities, Kādi ērmi laukâ bij:
Tur Jānitis bungas sit Vārtu staba galiņâ. (32915-0)

Sit, Jāniti, zelta vadzi Savas kūts dibinâ,
Tur pakāra mīļa Māra Savu baltu slauceniti. (32452-0)

“Interesanta parādība Zviedrijā” 2012. gadā16 un Rasas svētku vārti Lietuvā 2015. gadā (foto: Vytautas Daraškevičius)17




Latvijas Dievturu sadraudzes Jāņi Klintainē 2019. gadā (foto: Andrejs Broks) un Vasaras saulstāvji Skansenā, Zviedrijā (foto: Fred J.)18

Autors uzskata, ka Saules halo parādībā saskatāms pirmavots senāko reliģiju teiksmu tēlu ierosmēm, to simboliem un zīmēm, kas saistītas ar saules kultu, īpaši tām, kuru saknes izriet no indoeiropeisko kultūru koka. Ikonogrāfiskos un rakstu tēlos, kaut arī atsevišķos gadījumos tas noprotams tikai no aprakstiem, tas izpaužas centrālās simetriskās kompozīcijās ar centrālo tēlu un tā sānos diviem dvīņu tēliem. Saule ar paralēlajām saulēm varēja kalpot par ierosinājumu trīsvienīgo un dvīņu dievības teiksmu tēliem, kas, neesot fotogrāfiskai novērojuma saglabāšanas iespējai, nostāstos varēja saplūst dažādos, izteiksmīgi paspilgtinātos tēlos. No senākajām saules reliģijām šo simbolisko tēlu kompozīciju pārņēma vēlākās reliģijas, kas tajos iekodēja jau citu saturu, tā cenšoties iznīdēt tā saucamos pagāniskos kultus. To apliecina kaut vai krusta simbolu izmantojums dažādās reliģiskajās tradīcijās, kuru pirmavots visu krusta rakstu zīmju veidiem arī ir saules halo (saules krusts, ķeltu krusts, krustu krusts, Pērkona / Laimas krusts – svastika un to paveidi). [..]

Lai līksmi Jāņi Saules koka starojumā un laimes pilnas ģimeniskas tikšanās Jāņa sētas pagalmā!

Protu, protu, redzu, redzu,
Tais mājâs treji vārti.
Pa vieniem Laimit' nāca,
Pa otriem Dievs iebrauca,
Pa trešiem saulit' brauca
Seši bēri kumeliņi.

Andrejs Broks
Latvijas dievturu sadraudzes dižvadonis.

otrdiena, 2020. gada 16. jūnijs

The Myth of Son-of-God Jānis


(photo – Andrejs Broks)

              The Latvian Midsummer festival appears to the onlooker to be an unbroken series of playful merriment, and so it is. Nevertheless, to the observers of the ancient Latvian religion, now called dievturība (akin to the Japanese Shintō), it is more.  In ancient days the world over,  the Summer solstice was  among the holiest of holy occasions. The Lettish Sun myth, of which the Jānis myth is a part, still holds the age-old idea.

              Nowadays, we take as our example of how to celebrate Jānis' Day from the the  Latvian farm as it was at the turn of the nineteenth to the twentieth century.  That era has become something of a golden age in our minds, for then we still practised what our dainas sing. Dainas are the approximately one point two million short songs that collectively portray the Latvian soul and that form the largest part of our many thousands-year-old oral tradition.

             Today's festivities necessarily interweave contemporary ways with the ancient. Instead of small groups gathering on a farm, most celebrants nowadays come in huge numbers to a park, in fact, not on foot but in automobiles. Nor do we brew our own mead; we substitute for it beer from a store. The rituals also tend to be a patchwork, taking elements from various historical periods across the centuries, and yet the center holds.

              In fact, strangers who came to rule over the Latvians forbad us our festivals but at Jāņi we drew the line every time. We defied first the crusaders,  later imperial Russia, and recently, the communist regime. Jāņi is the plural of Jānis and that is what we call the festival.  During Jāņi we sing līgo songs [dainas with the refrain līgo] to celebrate the jubilant victory of light over darkness, warmth over cold, fertility over barrenness, moisture over desiccation, the joyful song of the universe over stillness, success over failure, beatitude over turmoil, grace over imperfection, order over chaos, in other words, the plenitude of benefits that the supreme deity Sun (akin to the Japanese Amaterasu) can bestow and that humanity receives.

              The bringer of these gifts, in the myth, is, as one of the dainas tells us,  the Son-of-God Jānis, who has been on his way to his "children", meaning all of us, the whole year, to arrive with his gifts "tonight". Like all foundational rituals, the Jānis' Day ritual is a re-creation of what took place in illo tempore. The deities in the sky and the people on earth interacted synchronously and in interlinked fashion, gods assuming human form and vice versa  throughout the creation, and during the festival's three days we do likewise.

              As befits a major celebration, quite a long time beforehand the farmstead buzzes with many preparations. The jobs of the season about to close, need to have been completed: the summer crops seeded, the winter crop fields tilled, the vegetable garden weeded and hoed, clothing aired and repaired, white goods freshly laundered, all farm implements and utensils repaired, cleaned, oiled and polished, every nook and cranny in every building thoroughly cleaned and aired. Nothing must be left unfinished; everything must be in readiness for the harvest chores to begin immediately following Jāņi. If not, the failing is certain to be pointed out, albeit good-naturedly, in a witty and ironic daina composed on the spot, calling shame upon the perpetrator. No one is allowed to let on that the insult stings, but one must instantly answer in a daina of one's own. You have to be quick about it, too. It is not easy to be a Latvian.
             
              For the occasion itself,  the Lettish sacred drink mead must be brewed, cheese "bound" in the round shape of the sun. The honey of the mead honours the bee, God's sacred animal and messenger. The cheese derives its sacred status from the whiteness of cows' milk, white standing for purity in both the physical and the spiritual sense. Plenty of mead and cheese have to be on hand for offering to the "Jānis' children" as soon as they arrive. Again, shame if there is not enough.

              To all things there is an order, and so it is fitting that it is the very youngest, the least patient, who "ring in" the time of līgo.  The little  shepherds guiding their flocks from lush spot to lush spot in the pasture call out to one another in song from hilltop to hilltop. Līgo is a benediction. The word and the melody express the same thing. The two-syllable word means "let the deities weave and bind every big and little thing into a unified whole by moving  in the wave-like swaying motion characteristic of nature". A līgo daina celebrates the accomplishment in words:  let the sun sway, let the bee sway, let the youths and maidens sway, let the whole wide world sway.  And the humans' motive and duty in singing is to strengthen the deities as humans participate in the dynamism of the world to keep it energetic and strong.

              The voices of young maidens and lads soon join those of  the shepherds. They sing the līgo songs as they work, as they move about the farmstead and the fields. They address one another in song, and receive replies, at times to challenge or provoke one another, at times for the pure joy of their healthy youth and strength and movement. Eventually, their song encourages the older people to join in, until everyone everywhere  is singing from morning to nightfall. Singing will continue up to and during the three days of the Jānis celebration, only to come to a complete stop once "Jānis has departed".

              At the solstice,  the universe is wide open; underground, earth and heaven are equally accessible. This is the glory of a festival but at the same time dangerous too. The witches, evil and mischievous spirits take advantage of the free passage everywhere. To keep everyone safe,  people stick a rowan branch at every sill and gate, around the fields and animal enclosures;  to impede the movement of the evil ones, they strew nettles, thistles and barbed greenery on roofs, along walks and on fences.

              Once all these preparations are well in place, the celebrations can begin. The first day of Jāņi is devoted to bringing the outdoors in.  Garlands of oak and linden boughs and flowers of the field festoon the walls, the furniture and all else in the dwelling house, as well as the animal barns.  The oaks will strengthen the men, the linden the women, and the birches enhance the widening family tree as they stand for cousins, progeny, and relatives-by-marriage far and wide. Together with the aromatic sweet flags on the floors, the greenery exudes the unique Jāņi aroma. (Swedes and Estonians observe the same custom.)  After Jānis' Day, the greenery will be gathered, dried, and kept for feeding to the livestock at needy times such as at a calf's birth or during an illness.

              In the evening, the people go to the steam bath house to cleanse themselves physically and spiritually. The bath whisk must include many "Jānis' herbs", the ones with blue flowers (cornflower, blue-collar, etc.) in sympathetic magic of Jānis' phallus, as well as many healing plants, such as valerian. (In England, the preferred plant is bloodwort, reflecting the yellow or "gold" of the sun.)

              At sunrise, Sun begins her three-day "dancing" or "līgo" in the sky;  the first day she appears to be "hovering" at a spot in the south east sky almost on her farthest sunrise point south east, on the second day at the exact location of the solstice, and on the third back in the  spot of the day before, as she resumes her northward journey.

              During the middle day, called "Jāņi eve" hundreds, if not thousands, of the ritual "Jāņi songs" or "līgo songs" will fill the air.  Every feature of the farmstead will receive its due attention according to the age-old liturgy given by the deities. At the rye field the people ask: "What kind of flower does the rye have, līgo, līgo?" And answer:  "The rye flowers with grey blossoms, līgo, līgo".   Then the  wheat, the barley, the flax, the pastures, the fallow lot, gardens, granary, woodlot, bath house, laundry, well, buildings, machinery, implements, each kind of animal. To each there is a question about its characteristic feature, and each answer affirms its unique identity, as they received it when they were created in illo tempore. Moreover, the most important animals, such as the cow, the horse and the sheep receive wreaths about their necks.

              After an evening meal, neighbouring ”Jānis' children”  start arriving.  There is an established custom as to who visits whom; the tendency is to gather in farmsteads that have the highest hillock for reasons we will see in a moment. The neighbours come singing, their arms full of wreaths for every one of the members of the host household, and flowers and grasses for strewing in soliciting blessings for the animals and the important features of the farm.

              Upon arrival, they sing the ritual song -- "have you been expecting the Jānis children?" This is the sign that the host or Jānis-of-the-day must offer mead and the hostess cheese. The cheese is large and round, like the sun. The milk of the cow has been a sacred drink from time the time the Hindu and Lettish ancestors were one people. (Hindus still hold the cow sacred.)

              The wreaths find the heads for whom they are meant, together with the fitting song, starting with that of the local Jānis. But on Jānis' Day, every man is Jānis and every woman is Mother Jānis, avatars of the deity and his wife. In real life this is not as confusing as it sounds.

              During the ensuing walkabout, the guests invoke blessings for everything on the farm, much in the way the home people did earlier. More guests arrive, they blend in, and the singing, welcoming, eating and drinking reach a high pitch. Some may leave for other farms, still more arrive, and so on.

              At sunset it will behoove the head of the farmstead to set alight the pūdele, which is a barrrel full of pitch earlier hoisted to the top of a post on a hilltop. This fire must burn until midnight.  It becomes the sun for the few hours that the physical sun will be behind the horizon. 

              In sympathy of the sun's slow setting, people roll a huge round bundle of burning  hay  down a hillside. At the bottom it lights another fire.

              While the fire at the top of the post (phallus symbol) blesses all the land  that its light reaches, this ground bonfire is for lighting and warming an area for dances, ritual games, and the receipt of fire blessings (fertility). To receive those, people jump over the fire; in ancient days they did so nude so that the fire touched their bodies. Some still do.

              As midnight approaches, some young people slip away to look for the wondrous fern whose mythical flower of gold and silver is said to open at the midnight hour.  Many believe, especially those to whom Jāņi have become a source of secular entertainment, that this custom  of "looking for the Jānis' fern"  is licence for sexual activity, and so to them it has become the Jānis' day mystery. The fern on the forest floor, of course, never blooms, only some fireflies flit about it.

              The real mystery will be happening in the sky, where Jānis will "greet" the Sun Maiden (enact the hieros gamos). The "Jānis children" stand in awe and reverence, their eyes fixed on the constellation Orion (Jānis), lest they miss that brief moment when the constellation against the paling night sky and the thin gold line of the rising sun on the south eastern horizon will be visible simultaneously.

              Sun continues to rise on the heavenly mountain, growing into her full glory at the peak, and then she is the sparkling gold fern flower stroking the earth with her rays of silver.

              The water blessing comes in the cool of the morning.  The sun shines through the dew droplets on every blade of grass and leaf,  transmuting them into her tears. This sacred water, the golden dew, washes peoples' faces and and infuses fertility into their naked bodies as they roll in it.

              Well  may the sun weep this morning, for as a maiden, she will be going to her betrothed's landholding, leaving  behind all the dear people, things and places she has known and loved all her life, perhaps never to see them again. Leaving the rose garden, which she has lovingly tended, is particularly painful; it was the one thing that was truly hers. Of course, it is sweet sorrow, for she also looks forward to becoming the mistress of her own household. One way that Latvians describe the sunset is to say "the Sun goes into God", thinking of God as the entire universe, and one of the līgo dainas tells us that Jānis and Sun spend this day together.

              We, the people, fill this last day of Jāņi singing joyful songs about every living thing under the sun, reveling in the glory of nature's plenitude.  "The sun moves as līgo, the bee moves as līgo, the whole wide world moves in one huge lī-ī-go!"

              And so we continue, moving in groups from one farm to another, singing, eating, drinking at this household and that, in small groups and in large. As evening approaches and it is time for Jānis to ride back into his heavenly vault, we see him off: "Good-bye, Jānis, we take leave of you now. Come again another year!"

               The midsummer miracle has been accomplished. The hieros gamos has taken place.

© Maruta Voitkus-Lukins 2020

otrdiena, 2020. gada 26. maijs

Sēlija - Latvijas kultūrvēsturiskais novads arī Latvijas administratīvā iedalījuma likumā

Latvijas Dievturu sadraudze atzinīgi vērtē Saeimā pieņemto lēmumu (26.05.2020.) likumprojektā “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums” iekļaut Sēliju kā Latvijas kultūrvēsturisko identitāti veidojošo latviešu zemi līdzvērtīgi Vidzemei, Latgalei, Kurzemei un Zemgalei.

Kā nozīmīgs likuma papildinājums, augsti vērtējama Valsts prezidenta ierosinājuma iekļaušana likuma 3. pantā, kas skaidri pauž likumdevēja gribu un apņēmību ievērot un turpmāk aizsargāt iedzīvotāju demokrātiskās piederības apziņu vietējām kopienām un to kultūrvēsturisko identitāti - “Iedzīvotāju kopīgās identitātes stiprināšanai un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai pilsētu un pagastu piederību latviešu vēsturiskajām zemēm — Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai — regulē atsevišķs likums.”

Šāda likuma izstrāde kultūrvēsturiskās identitātes vērtību aizsargāšanai ir būtiska valsts latviskās identitātes stiprināšanai, aizsardzībai un tālākai attīstībai arī starptautiski baltu kultūras kontekstā. Senās baltu - Kuršu, Zemgaļu un Sēļu zemes, vēstures notikumu rezultātā, sadalījās starp tagadējās Latvijas un Lietuvas valstu teritorijām un ir kopēja vērtība šo valstu kultūridentitātē.

Sēlijas kultūrvēsturiskās lomas nostiprināšana Latvijas identitātē tagad ir Latvijas Republikas Satversmes papildinājuma jautājums.


Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudze.

ceturtdiena, 2020. gada 21. maijs

Talka Lokstenes svētnīcā


Labdien, labi ļaudis! Šī gada 23. un 30. maijā esat mīļi aicināti pievienoties Lokstenes svētnīcas talkai, iepriekš piesakoties e-pasta adresē (lūgums vēstulē norādīt savu vārdu un kontakttālruni) – dievturi@gmail.com
Tikšanās 11:00 pie piestātnes Daugavas labajā krastā blakus kafejnīcai "Liepkalni", Rīgas-Daugavpils šosejas 117. kilometrā. Piestātnes GPS koordinātes — 56.5989, 25.6559 (iekopēšanai Google kartē).

piektdiena, 2020. gada 8. maijs

Cik ilgi vēl?



Cik ilgi vēl? – ir jautājums, kas nemanāmi, bet arvien biežāk ienāk prātā ikvienam, apcerot šodienas izaicinājumus, ko izraisījis COVID - 19 vīruss. “Dabas kronis” ir saņēmis “kroni” savai iedomībai un visatļautībai no pašas Dabas mātes. Bezatbildīgas intensīvās saimniekošanas rezultāts ir piesārņota vide un neveselīga pārtika, kas ir iedragājusi cilvēku veselību līdz līmenim, ka jauni vīrusi spēj ielauzties tā imūnsistēmā. Senais Zīda ceļš 21. gadsimtā pārvērties par kapitāla turētāju ekspluatējošu investīciju plūsmu lēta darbaspēka “tirgos” un vīrusu atplūdu ceļu, pa kuru nāve iestaigājusi savu taciņu arī līdz mums.
Tautas izdzīvošanas vēsturē ne retums ir bijis jāpārdzīvo līdzīgi laiki, kad nāves jēdzienu nācies apcerēt kā pretstatu dzīves vērtību kategorijām un nosacījumu lēmumu pieņemšanai izdzīvošanas cīņā. Ne velti latviskās dzīvesziņas dievestībā ir daina, kas augstākā garīgā kritērija jēdzienu – Dievu izsaka tieši ar nāves un ģimenes vērtības pretstatu:

Kur, Dieviņ, tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim?
Ne tev sievas, ne tev bērnu,
Kas tev vecam maizes dos?

Ģimene, tuvie cilvēki, attiecības paaudžu līmenī latviskajā dzīvesziņā ir tas, kas laiku laikos ir devis jēgu un spēku izdzīvot jebkādas grūtības. Šajā dainā ir iekodēts latviskās pašsaglabāšanās instinkts un mērķis. Tam par pamatu ir ģimenes saikņu svētuma princips kā caurvijošs pasaules pastāvēšanas likumsakarību pamatmodelis.  Latviskās dzīvesziņas garīgajā satversmē – dainu dievestībā – katra saime ir kā pašpietiekams šī pasaules modeļa atspoguļojums tās garīgajā pašpietiekamībā un saimnieciskajā neatkarībā.
Šādu saimes un  dzimtas neatkarīgas dzīvesziņas modeli kā izskaužamu “viensētniecību” centās devalvēt dažādu laiku okupantu ideologi, pretstatot to svešu mācību garīgajām brālībām vai primitīvai sabiedriskai kolektivizācijai. Dažādas globālās politiskās un reliģiskās ideoloģijas tieši vai aplinkus to cenšas vēl joprojām.
Reizēs, kad jāpārvar kopējas grūtības un ārēji izaicinājumi, kas Latvijas vēsturē ir atkārtojušās vairākkārtīgi,  arvien bija paaudzes, kurām nācās rast atbildi uz jautājumu – “cik ilgi vēl?”.

“Cik ilgi vēl?”- noteikti bija Latvijas sentautu ļaužu jautājums 12. un 13. gadsimta Brīvības cīņās jeb simtgadu karā pret Romas pāvesta organizēto kristīgi “dižciltīgo iekarotāju” baltu tautu “kristianizāciju”.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja teroru piedzīvojušie un no savām izdedzinātajām zemēm aizejošie zemgaļi, tāpat kā gara brīvību saglabāt gribošie kurši, sēļi un latgaļi.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja savu tēvzemi pamest nespējošie, pieciešot lēņa vīra stāvokļa pazemojumu savā zemē un Livonijas valstiņu vietvalžu meslu un piespiedu karaklausības atkarību.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja Livonijas ordeņa un bīskapiju valstiņu ekspluatācijai pakļautie un ķīlnieku gūstā paņemtie, dreļļos aizdzītie vīri vai verdzībā pārdotās noslepkavoto sievas un bērni, par ko tā lepojās Pāvesta militāro ordeņu un Livonijas hronisti.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja Livonijas kara (1558—1583) posta vētrām pakļautie latviešu zemnieki un tie, kurus Krievzemes Jāņa Briesmīgā vojevodas aizdzina verdzībā, pielietojot izsiroto zemju izdeldēšanas taktiku.  
“Cik ilgi vēl?”:
– Poļu—zviedru karš (1600—1629) un desmitiem tūkstošu karojošo armiju liekēžu un laupītāju uz zemnieku kakla;
– Trīsdesmitgadu karš
 (1618—1648) – kristīgās ticības novirzienu - katolicisma un protestantisma ārprāta kulminācija, kas saplūda ar kārtējo bijušās Livonijas zemju pārdali un pārklājās ar raganu prāvu masu psihozi;
Cik ilgi vēl?:
Lielais Ziemeļu karš (1700-1721), kad Krievijas cariste iebruka Zviedrijas karalistes Vidzemē Šeremetjeva vadībā pielietojot "izdedzinātās zemes taktiku" un trimdā aizvedot visus Valkas un Alūksnes pilsoņus:
Lielais mēris (1709 - 1711), kas, kā vainagojums visu šo karu atstātajam postam, nāca kopā ar badu, ciešanām un nāvi, izmērdējot ap 230 000 iedzīvotāju (tik cik tagad no COVID - 19 vīrusa visā pasaulē), no kuriem lielākais skaits attiecināms uz latviešiem. Daudzi sabruka, uzdrošinājās vairs nepildīt nodevas un negāja klaušās, jo tāpat būšot jāmirst.
Lieki teikt, ka pēc kariem un mēriem sekoja arī paputējušo vācu muižnieku centieni atgūt savus zaudējumus, vēl vairāk ekspluatējot sev pakļautos zemniekus, tā padziļinot dzimtzemnieku verdzību un, pat daudzviet, brīvzemniekiem atņemot viņu tiesības. Kad zviedru laikos Vidzemē muižnieku “brīvības”  tika ierobežotas, arī valstiskojot to zemes Zviedrijas kronim par labu, tad tie nodevīgi atdevās Krievijai, kas, iekarojot Vidzemi, to privilēģijas žēlīgi paturēja spēkā.
Tā šī internacionālā okupāciju konglomerāta dzimtbūtnieciskā pārvaldība turpinājās Baltijā līdz 19. gadsimta vidum, kad tā zaudēja saimniecisko izdevīgumu un konkurētspēju, attīstoties industriālajai revolūcijai pasaulē. Tad varēja sekot piesmejoša brīvlaišana ar putna brīvību bez zemes. Ja izdevās pie tās tikt, tā vēl bija jāizpērk ar pašu aplaupītāju aizdotu naudu, bet, ja nespēja to laicīgi atdot, tad tika zaudēts pilnīgi viss, nokļūstot muižu vai pilsētas kalpu un algādžu lomā.
Kā lai prātā patstāvīgi nevirmo jautājums – “cik ilgi vēl?”.
Tomēr, par spīti visiem apstākļiem un izdzīvošanas kompromisiem, brīvības gara stīgas ir caurvijušas gadsimtus, kā liecība tam, ka gara brīvību var saglabāt pakļautībā, un dzimst jaunlatviešu kustība, kā nākamās valsts pamats un pārvaldības pieredze veidojas latviešu biedrības, atdzimst tradīcijas, pašcieņas un goda stāja. Kā tautas identitātes apliecinājums attīstās latviskā Dziesmusvētku tradīcija, kuras būtību zīmīgi raksturo Matīsa Kaudzītes atmiņas: “Ko lai jums pārvedu no Rīgas? jautājuši svētku dalībnieki mājās palicējiem: Nevedat, bērni, cita nekā, kā vien to pašu, pēc kā tik daudz esat staigājuši, brizdami gan lietū, gan slapjdraņķī, gan dziļā sniegā, gan bargā aukstumā, gan pavasara laikā – tautas slavu un godu.”
Var visādi manipulēt ar  verdzības jēdziena izpratni dažādos laikos, bet nevar noliegt latviešu tautas vēsturē 700 gadu pakļautību svešām varām. 700 gadu verdzību noteikti nevar attiecināt uz tiem, kas spēja garā un godā vienmēr palikt brīvi un tīri, bet verdzība turpinās tiem, kas nespēj okupantu vītos pakļautības valgus saraut arī pēc valstiskās neatkarības iegūšanas un atgūšanas.
Un tad, pašsaprotami, nāk 1905. gads, kad izlaužas sen gruzdošā, jau Paula Einhorna un Garlība Merķeļa paredzētā situācija - ja latvieši izkļūs no pakļautības un tiks pie izglītības, savas tautas un zemes patiesās vēstures zināšanām, vadzis lūzīs. Nodeg 147 muižas kā atbilde gadsimtos pieciestajam pazemojumam – “ilgāk vairs nē!”, kam seko kazaku soda ekspedīcijas un krīt labākie no latvju dēliem un meitām.
“Ilgāk vairs nē”! – deg latviešu strēlnieku sirdis, ejot aizstāvēt savas zemes robežas gan uz rietumiem, gan uz austrumiem, izkarojot sev savu pašu veidotu valsti Latviju.
“Vairs nē!” – kvēlo leģionāru sirdīs baigā gada atmiņas un, kaut ar svešiem ieročiem rokās, nezūd cerības nosargāt savu zemi, cerot uz vēstures likteņa labvēlīgu pagriezienu tāpat, kā nacionālajiem partizāniem Latvijas mežos vēl ilgi pēc kārtējās okupācijas. Vēsture tomēr nav labvēlīga, un daudzi tēvi un mātes spiesti atkal uzdot šo jautājumu sarkanā terora Sibīrijas vergu nometnēs – “cik ilgi vēl?”.

Neskatoties uz visu šo “svēto impēriju” “izredzēto” un “brālīgo” lielvaru un no tām sludināto un saņemto -ismu “svētību”, no paaudzes paaudzē tiek iznesta tūkstošos dainu saglabātā tautas tikumiskā satversme, pierādot gara brīvības nepakļaujamību. Tā ļāva saglabāt tautas izdzīvošanas spēju, vienotību, savu patību un savu godu.
Neiet runa par mazohistisku apstākļu pārciešanu, gaudulīgu un pakļāvīgu cietēju lomas pieņemšanu vai bezgalīgos kompromisos pazaudētu dvēseļu locīšanos, bet sīkstu izdzīvošanas spēku, kam saknes senā dzīvesziņas pašapziņā "man pašam(i) stipri vārdi" un zemes saimnieka apziņā par spīti visiem apstākļiem “man pašam kungam būt, man pašam arājam”.

Raksta sākumā minētās dainas doma uztverama ne tikai fiziskā, bet arī garīgas nomiršanas nozīmē. Tajā ietvertā laika dimensija ir garīgās patības saglabāšanas jautājums. Izzūdot vienojošai gara saiknei ģimenē un, plašākā nozīmē, tautā, tiek pazaudēta esības jēga, jēga, ko nenosaka kāds no ārpuses, bet mēs paši sev – kas ir mūsu tautas patības mēraukla un cik ilgi vēl esam gatavi būt latvieši?
Vai kaut kas var būt par ilgu šī mērķa vārdā? Vai vīrusi, kas sagrauž miesu, nav, salīdzinoši, sīkums pret svešu reliģiju un ideoloģiju programmatiskiem vīrusiem, kas gadsimtos grauzuši latviskā gara saknes, vīrusi, kas sagriezuši tautas garu gabalu gabalos un daudzus izmētājuši pa pasauli, iznīcinot māju sajūtu un piederību vienotai zemei, vienotai tautai un vienotām latviskām vērtībām?
Sīksta un noturīga pārliecība par savām vērtībām, augstāku  mērķu vārdā, ir ļāvusi un ļaus arī turpmāk mums kopā pārdzīvot visas nedienas. Ieskatoties savas dzimtas vēsturē, katrs atradīs pierādījumus savu vecomāšu un vectēvu gara spēkam likteņa pavērsienu priekšā, ko, veļu vakaros atceroties, kā dzimtas pieredzi, ar cieņu nodot nākamajām paaudzēm. Nākotne ir jauno paaudžu rokās, bet atkarīga no mūsu šodienas rīcības un atbildības izpratnes par mūsu kopējām mājām. Atgriešanās pie ģimenes ir atgriešanās mājās, mājās, kuras vispirms ir garīgās mājas - pašu noteikta dzīvesziņa, kas liek justies kā vienotai saimei, uzņemties atbildību par līdzcilvēkiem.

Latviskajā dzīvesziņā šis ir gadskārtas cikla Ūsiņa laiks, dabas un pasaules rita atdzimšanas laiks. Tas ir atskārsmes laiks par mūžīgas atjaunošanās iespējamību, ja esi saskaņā ar sevi, savu ģimeni un tautu, un, pats par sevi saprotams, ar Dabas mātes pasauli.
Kad agrā rītā saskatīsi Ūsiņa zirgus pie Saulītes nama durvīm Māras galda galiņā, tad būsi zinošs, ka tie ieausti mātes sagšā, nāk pa Piena ceļu, kas, kā mūžīgs dvēseļu ceļš paaudžu paaudzēs, Tevi atkal ved uz tēva mājām.  

Akmentiņa vīriņš jāja
Sudrabiņa zirdziņâ,
Kokiem lapas skaitidams,
Augumiņus mēridams.

Lai gaiši Ūsiņi un ražīga vasara!

Virs galvas mūžīgs piena ceļš
https://www.youtube.com/watch?v=cL92Jao3VrA
Mūzikas autors - Imants Kalniņš Vārdu autors - Viktors Kalniņš Virsdiriģents - Mārtiņš Klišāns

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudze