piektdiena, 2017. gada 11. augusts

Sēru vēsts.

Latvijas Dievturu sadraudze izsaka visdziļāko līdzjūtību Intam Cālītim un tuviniekiem sakarā ar sievas Ināras - dzīves drauga un cīņu biedres  aiziešanu viņā saulē.

Divējāda saule tek,
Tek kalnā, tek lejā;
Divējāds mans mūžiņš
Ar to vienu dvēselīti.

Šai saulē, šai zemē
Viesiem vien padzīvoju;
Viņa saule, viņa zeme,
Tā visam mūžiņam.

Rudzu Māras daudzinājums Lokstenes svētnīcā

Marutas Voitkus-Lūkinas dižruna
Rudzu Māras daudzinājumā Lokstenes svētnīcā, 2017. 6. augustā


              Pēc Edvarta Virzas maizes cepšanas dienas Straumēnos, Pēteŗa Ērmaņa nostalģijas pēc Latvijas maizes un Vijas Kudiņas sirsnīgās apceres  par maizi jau pateikts daudz.

              Pārdomās par maizi jau atrodamies uz kādas no tām daudzajām iespējamajām zelta taciņām vai zelta stīgas, kas ir daļa mūsu kopējā garīgā mantojuma.

              Tagad aicinu jūs vēl kādu gabaliņu nākt man līdzi pa to pašu taciņu. 

                  Rudzu maizes teiksma tek pa to pašu saules apstaroto taku pa kuŗu vijas pašas Saules un Saulesmeitu, Mēness un Dievadēlu, Pērkona, Laimas un Māras pārējās teiksmas. Tās caurstaro mūsu gaitas no ražas gada gadā, atgādinādamas, ka šai mūsu pa-saulē itin viss, kā vieliskais, tā garīgais,  ir ciešā savienojumā un ritmiskā sasaistē -- es un tu, mana elpa un niedrīte ezerā, lietus mākonis un vēja plūsma, pelēkais akmentiņš Daugavas krastā un siltais "paldies" autobusa šoferim par mierīgu un drošu braucienu.

              Paldies -- tas esot saīsinājums, kuŗā ietverta lūgšana "pildi Dievs!" Novēlējums devējam, kuŗam pateikdamies, lūdzam lai Dievs darinātu pilnestīgu viņa dzīvi. Ar tādiem "paldies" piesātinām savu zemīti ar Dieva svētību

              Rudzu Māras daudzinājums ir tāds pat "paldies", tikai apjomīgāks. Tie jau ir svētki. Mēs svinam to noslēpumu, pašu dzīvības brīnumu, kas vijas no ražas gada ražas gadā,  no rudeņa līdz rudeņam -- no rudzu grauda līdz graudam, no iepriekšējā gada gēniem līdz šībrīža, šodienas gēniem.

                  Nu ir tas laiks, kad rudzītis sasniedzis sava mūžsenā likuma pilnveidi, un nu šo dzīvības brīnumu glabāt uzņemās mūsu auglības dievība Jumītis ar savējiem.  Viņš vienīgais starp dievībām, kuŗam neiztrūkstoši līdzdarbojas sieva, reizēm arī bērni Jumelēni.  
                  Jumīšam zīme:  divas vārpas viena stiebra galā.  Viens stiebriņš pārtaps baltā miltu kupenā maizītei, otra graudus pēc laiciņa saņems Zemes māte, tos sildīs un sargās, līdz tie briedīs un dzīs saknes dziļumā un zaļus asnus augšup pret sauli, Saules māte tos briedinās, Pērkons tos dzirdinās, līdz tie uzziedēs ap Jāņiem, kad pats Dieviņš staigās pa rudzu lauku zilpelēkā migliņā. Un tā jau būs rudzu ziedēšana.

                  Ciema bērni iztecēs rudzu ziedu raudzīties;
bet velti, jo, kā viss dabā : --
                  Rudzu zieds gudris bija, tas ielīda vārpiņā.

                  Un atkal vārpiņas atdos savus graudus un tā būs veikts atkal viens zemes lodes apgrieziens ap saulīti-māmuliņu, viens no daudziem saules mūžā.

              Ziedam ielīst vārpiņā -- tā jau ir vieda.  Tādas ir mūsu teiksmas -- viedas par viedām lietām.  Svinamas.

              "Svinēt", "svinības" -- kādas mums ir šodien -- tie ir vārdi, kuŗi nāk no vienas un tās pašas saknes, no kuŗas nāk "sviedri", "svēts", "svaidīt", "sviest" un "sviests" -- brīnumainās pļavas zāles metamorfozes iznākums. Man skumji dzirdot, ka "sviestu" vairs neturētu par svētu.

              Svinam vai svētam pirmo maizi jaunajā ražas gadā.  Pirmo. Tas cilvēkam raksturīgi -- svinēt pirmo.  Svinam pirmsākumu -- pasaules radīšanu, gaidot pirmo saules stariņu ziemas saulgriežos, svinam pirmā vainaga ielikšanu jaunai celtnei. Dziļā cieņā turam pirmās lietas, pirmos notikumus: pirmo, kuŗš izgudroja, pirmo, kuŗš ieraudzīja. No tā mums valodā nozīmīgie un piesātinātie --  pirmo reiz   ...   iesākumā   ...   toreiz   ...   reiz sen senos laikos   ...   kad saulīte meita bija.

              No Lubānas Meirāniem nāk ziņa, ka pavasarī arājam ejot pirmo reizi art, tas jādara kailam un piektvakarā, kad domājam Māru piedzimušu.  ir liela un varena svinēšana.

              Līdzīgi ir ar maizi.  Jau sākumburta emm skaņa apziņu vedina uz pirmatnējām lietām:   mmm:  - zīdaiņa pirmo skaņu;   ... māmiņu   ...     māju   ...   mans  ...  mēs ...   mūsu  ...   mums ...

              Mums garīgi radniecīgā hindu skaņa āōmmmmm  izteic visumu.   Ar gaŗi vilkto mmm ievibrējas dievišķajā visumā.             Mmmmmm.

              Maize.   Ar vārdiņu "maize" mēs apzīmējam vairāk nekā tikai to garšīgo, smaržīgo, sātīgo kumosu vai riku, ko turam rokā, bet izsakām arī dažādas plašākas un dziļākas domas: --

Starp maizes metaforām:   iztika,   dzīvības etalons, gudrība,   padoms,   vieda.
Iztika  - sakām "savā maizē"  un "ņemt savā maizē", ar to norādot, ka uzņemamies atbildību par minēto "ņemto" cilvēku
              "Maizē iecelt" nozīmē kādu ierīkot vietā, kur valda pārticība
              "Iekulties pilnā maizē", savukārt, laimes gadījumu, kad nejauši trāpāmies bagātā saimniecībā

              Maize kā dzīvības etalons parādās tādā sakāmvārdā kā:  "Tas vairs maizē nekodīs", lai aplinkus pateiktu, ka norādītais cilvēks miris.

              Maize saistībā ar dzīves gudrību :  "Kas man maizi dod, tas man jāklausa!"
              Maize kā padoms.  "Nelaid maizi gar durvīm!"

              Maize -- vieda. "Guļot maizi necep," saka sakāmvārds, bet tautas dziesma "Neba maize pati nāca", jo lai tā rastos, jālej sviedri un jāsaņem svētība.

              Vakarā guldamās maizi liku pagalvī;
                No rītiņa celdamās, zinu vecu padomiņu.

              Tāpat kā lekna zāle pļavā nonāk kā sviestiņš govs radziņā, tā rudzu maize ir paša Lāčplēša spēkbarība, kuŗa dod vīram pārdabisku spēku: varu pārspēt   ... un tā ir vieda,  kā to jau zinājuši Šumēras prātnieki (droši vien gan tādēļ, ka mūsējie, starp viņiem mitušie indoeiropieši, viņiem to pateica).

              Vēl ir kāds maizes gabaliņš, kuŗš sevī ietveŗ visas minētās metaforas -- iztiku, dzīvības etalonu, dzīves gudrību, padumu  un viedu.  Runa ir par Melānijas Vanagas un [viņas dēla] Alņa pēdējo maizes kumosu no maizes no mājām.

              Melānijas Vanagas vārdos:  "Ļaunākais bija tas, ka [dzeloņdrāšu iežogotajā] laukumā nebija neviena sanitārā nožogojuma, bet cilvēku tūkstošiem. Un turpat visiem dizintērija.  Laukuma malās gar sētu skats bija drausmīgs. Smaka neciešama. Mušas. Netīrumu josla auga uz vidu.  Cilvēki mira -- un ne tikai bērni.  Mirušie pašiem piederīgiem bija jāietin segā, jāieceļ mašīnā, jābrauc līdzi un sargu uzraudzībā jāierok netālā pakalnē, kuŗas virsotnē pastāvīgi kūpēja mazs vulkāniņš.  Bērnus gan nelaida līdzi, kad pavadīja māti.  Citus aizveda arī bez piederīgo klātbūtnes.  Runāja, ka tos sametot izmantotās šachtās.

              "Ūdens mums bija pietiekoši. To pieveda ar mucām, tādu brūnu gan.  Bet kādu laukuma stūrīti šķērsoja arī strauts, ātri steigdamies šurp no tuvējiem kalniem.  Ūdens tajā tīrs un garšīgs.  Turpat gan skaloja arī galīgi sasmirdušos autiņus un pamazgājās pašas, bet viss netīrais ātri aiztecēja prom.

              "No ēdiena gan pa visu laiku šajā laukumā nedeva neko.  Pat maizi ne.  Iztika un dalījās, kas nu katrai vēl bija palicis līdzi no mājām.  Bērnu bads nav pat aprakstāms.  Tikai pienu caur žogu mums pārdeva vietējie, kam bija govis, bet ne jau visām to laimējās nopirkt.  Vienā laukuma stūrī mātes sakūra uguni un šo to bērniem vārīja.

              "Tur mēs ar Alni apēdām pēdējo mājas maizes doniņu, māmuļas noglaustu, dzimtenes lauku piesmaržotu.  Lielo kukuli Arnolds bij ātrumā iemetis veļas grozā, un ar to mēs dzīvojām visu ceļu.  Tā pēdējais melnais dongaliņš ar pelēku pelnu kārtiņu iespiedies atmiņā uz visu mūžu.  Tikai te es to nevaru parādīt kā fotogrāfiju, kaut gan tas tāds bija -- vienīgais pasaulē.  Garoza tāda pamelna, bet griezums vēl smaržīgi brūns un spīdīgs.  Saldi sūkājām pēdējos kumosus un klusi vēlējāmies, kaut vienīgās cerības drīz kļūtu īstenība.  (Drīz -- mūsu likteņa valodā nozīmēja 16 gadus.)"

              Klusā vēlme atgriezties pie savējiem pārtop izdzīvošanas pārliecībā, kuŗa nesīs Melāniju cauri sešpadsmit gaŗiem, smagiem gadiem, pārpilniem grūtību, pazemojumu, slimību un citu triecienu.

              Tādas pārveides -- no zāles par sviestu, no maizes viedā apņēmībā izdzīvot -- tie ir brīnumi    ...     un arī tas ir brīnums, ka latvietis šodienas modernajā globalizētajā pasaulē turpina būt ciešā jo ciešā sasaistē ar brīvo dabu -- simbiozē ar to:  latvietis joprojām ne tikai prot iedēstīt kartupeļu asnu zemē īstajā brīdī; viņš prot ziemai vitamīnus izaudzēt no sīpola stikla burkā uz palodas.

              Neparasts, varbūt pat brīnumains, ir arī latvja pateicības lūgsnas veids Dievam.  Savā vissirsnīgākajā, izjustākajā izpausmē latvja lūgsna ir piezemēta, klusa, netieša, galu galā nūminoza.

              Dievs iemauktus šķindināja   mana staļļa dibenā,
              Sukādams, glaudīdams manus bērus kumeliņus.          30055

                  Nav te vārdā minēta ne maize, ne iztika, ne pajumte, ne veselība, ne dzīve. Pat vārda "paldies" te nav, un tomēr lūgsna ir dziļa pateicība par visiem tiem -- kā arī par gaišo un ražīgo dzīves ritmu, kas sakņojas Dieva labestībā.


          Vienpadsmit vārdos arājs ir ietvēris savas pasaules  redzējumu un savu attieksmi pret to.  Viņa ciltij piederīgie, mēs, to uztveŗam līdzīgi kā viņš pats. Labā dzīve balstās čaklā un rūpīgā darbā, turot labā kārtībā savus darba rīkus un labi aprūpētus savus sabiedrotos, kā šajā gadījumā zirgus, cienot tos un cienot Dieva devumu: savus un sava zirdziņa labos gēnus, veselību, sīkstumu, noturību un veiksmi darbā, no senčiem pārmantotos un iestrādātos tikumus un prasmes.  Nav te skaidrots, ko un kā arājs dara ikdienā, jo tas jau ir vispār zināms, tie ir tie daždažādie zemnieka nepieciešamie darbi, kuŗus arājs un viņa bērītis ik dienas veic.  Un darba jēga -- labas dzīves izdzīvošana šaisaulē -- dzīvot daiļi, čakli, saderīgi, ar mīļumu, ar pateicību sirdī -- ar balto dvēselīti -- arī katram latvietim skaidra, "no bērna kājas", "ar mātes pienu".  Itin viss šaisaulē balstās cilvēka attieksmē pret visumu, tas ir, Dieva likumību.

                  Dievs iemauktus šķindināja   mana staļļa dibenā,
                  Sukādams, glaudīdams manus bērus kumeliņus.          30055

                  Ir latvietim arī vēl lakoniskāka pateicības lūgsna -- pavisam bez vārdiem. Svētdienas rītā, atelpas dienā pēc sešām smaga darba dienām, tērpies baltās drānās, arājs apstaigā tos pašus laukus, kuŗus viņš aris, ecējis, mēslojis un ap-sējis un nu redz briestam.  Ik pa laikam viņš apstājas viņam jau ierastā vietā, no kuŗas plašs skats uz visu lauku.

otrdiena, 2017. gada 1. augusts

RUDZU MĀRAS DAUDZINĀJUMS LOKSTENES SVĒTNĪCĀ 6. AUGUSTĀ

Latvijas dievtuŗi šo svētdien, 6. augustā, pulksten 16:00, Lokstenes svētnīcā daudzinās Rudzu Māru. Notikumu rīko organizācija PaSaule. Par Rudzu Mārām iesaukta tā diena, kad no jaunās rudzu ražas miltiem cep pirmo maizi. Visi dievtuŗi un interesenti mīļi lūgti piedalīties.

trešdiena, 2017. gada 19. jūlijs

PIEDZĪVOT LATVISKO! Latgale. "Dzīvesziņas skolas" otrais vasaras brauciens



"Dzīvesziņas skolā" jau pavisam drīz dosimies otrajā vasaras braucienā pa Latviju  - šoreiz dosimies uz Latgali. Braucienu laikā tiksimies ar seno arodu meistariem, latviskā mantojuma kopējiem, novada tradīciju zinātājiem, izbaudīsim Latgales dabas krāšņumu, gardus ēdienus un vietējo cilvēku viesmīlību. Piedzīvosim latvisko Latgalē!

11. - 13. augusts, 2017, Latgale. 
Maršruts: Rīga - Īdeņa - Gaigalava - Adamova - Ludza - Dagda - Malta - Līvāni - Lokstene
Sīkāks brauciena apraksts un pieteikšanās: spied šeit

Piesakies, dalies ziņā ar citiem un tiekamies!

sestdiena, 2017. gada 15. jūlijs

Svētnīca, kur latvju Dieviņam pieskarties.

IEVAS STĀSTI, 22.JŪNIJS 2017
Kaija Zemberga
 Foto – Mārcis Gaujenietis

Ūsiņos, Lapu mēneša 6. dienā, Klintaines pagasta Liepsalās uz nelielas salas Daugavā, ainaviskā un Latvijai nozīmīgā kultūrvēsturiskā apvidū – Staburaga, Sēlpils, Oliņkalna un Lokstenes pilskalna tuvumā – atklāja Lokstenes svētnīcu – dievsētu.
Idejas autoram unikālais projekts atnāca sapnī.

Dievsēta celta latviešu dievturības daudzinājumu, gadskārtu, ģimenes godu svinībām un latviskās kultūras garīgo un tikumisko vērtību kopšanai. Svētnīcas idejas ierosinātājs un realizētājs ir uzņēmējs Dagnis Čākurs no Liepsalām. Unikālā celtne pēc autentiskiem principiem tapa sadarbībā ar Latvijas Dievturu sadraudzes pārstāvjiem. Materiālus ēkas būvniecībai, celiņu un apstādījumu izveidošanai cēla pāri upei ar nelielu baržu. Rīkoja talkas, kurās piedalījās dievturi, folkloras kopu pārstāvji, vietējie liepsalieši. Ēku apsaimnieko Latvijas Dievturu sadraudze.

«Vietas izvēle nav nejauša,» iepazīstinot ar unikālo celtni, saka Latvijas Dievturu sadraudzes garīgais vadītājs Valdis Celms. «Puskilometra attālumā atrodas applūdinātais Lokstenes pilskalns, un mēs turpinām šo seno apdzīvoto vietu uzturēt dzīvu. Te ir Sēlpils, Oliņkalns, applūdinātais Staburags un citas senas pilskalnu vietas. Svētnīca atrodas uz saliņas, kas Daugavā izveidojusies, rokot karjeru. Daugava ir mūsu likteņupe, tā savieno visus novadus vienotā zemē – Daugavas abas malas mūžam nesadalās. Daugava mītiskā skatījumā ir laiks, kas tek cauri mūžiem no pagātnes uz nākotni. Daugavas viņais krasts simboliski ir viņsaule, pagātne, senču atrašanās vieta, bet mēs vienmēr esam šajā vietā. Senākā vēsturē Daugava savienoja senās baltu zemes. Šī vieta ir arī robeža starp Latvijas austrumiem un rietumiem. Dievsēta veidota pēc senču telpiskā un simboliskā principa – lai tā būtu daiļa, jēgpilna un praktiska. Tā ārēji līdzinās seno latvju rijai, klētij un dzīvojamajai mājai. Rija bijusi viena no baltu senākajām sakrālajām celtnēm. Tajā ne tikai dzīvoja un labību žāvēja, rijā iekārtoja arī skolu, veica senos rituālus, piemēram, veļu barošanas rituālus. Iekštelpas vidū sakrālo centru iezīmē dzīvās uguns ziedoklis, bet no tā virzienā uz visām četrām debespusēm ir stikloti atvērumi un durvis, kas veido sasaisti ar apkārtnes ainavu, bet vienlaikus telpa ir pasargāta no vēja, lietus, sniega. Ģimenes rituāli un gadskārtu svētki notiek noteiktā laikā neatkarīgi no laikapstākļiem. Svētnīcas garenass novietota austrumu un rietumu virzienā. Jumta galos ir Mēness zīmes. Galvenā ieeja orientēta dienvidu virzienā pēc Saules, tās ikdienas kāpuma augstākā punkta. Šo piesaisti un virzienu iezīmē Saules vārti un četrus metrus augsta tēlnieciska akmens smaile, kas vērsta uz debesīm.
Balti kopš senatnes ir cēluši mājas, dzīvojuši savrupi viensētās, bet saimnieciskos darbus darījuši kopā, arī svētkus svinējuši kopā. Ļaudis prata sadarboties. Tāpēc arī svētnīcu veidojām sadarbojoties – cits citam izstāstījām idejas, kāds tās papildināja, un doma tika noformulēta caur kopas pieredzi. Līdz ar to katrs no darītājiem savā veidā ir līdzautors. Svētnīcas ideja un tās realizācija ir Dagņa Čākura nopelns. Mēs atsaucāmies, devām mākslinieciskos, arhitektoniskos risinājumus, zīmes. Piesaistījām no sadraudzes aktīvākos cilvēkus, kas izstrādāja koncepciju.»

SIA Liepkalni īpašnieks Dagnis Čākurs stāsta: «Īsti vairs nevaru pateikt, vai šī iecere atnāca sapnī vai iznira no zemapziņas. Globalizācijas laikmetā straujajā dzīves dinamikā, kad pasaule ir atvērta, cilvēki baidās attālināties no saknēm, senču tradīcijām, latviskās dzīvesziņas. Nepieciešams tās uzsvērt, lai mēs nepazaudētu šīs vērtības. Esmu uzņēmējs no deviņdesmito gadu sākuma, kad sāku visu no nulles. Gadiem ejot, mainās dzīves vērtības, daudz ko ieraugi citām acīm nekā jaunībā, kad dzīves dinamika dzen uz priekšu. Mainās pieeja dzīvei, vērtībām, gribas kaut ko dvēselei. Darbs 25 gadu garumā ir atstājis iespaidu arī uz veselību, psiholoģiju, un es sāku meklēt līdzsvaru garīgajā pasaulē.


Man svarīgas vienmēr bijušas nacionālās vērtības, apziņa, bet latviskās tradīcijas es vairāk saistīju ar folkloras kopām. Iedziļinoties sapratu, ka latviskā dzīvesziņa ir daudz plašāka un man ļoti tuva. Par dievturību es uzzināju pirms trim četriem gadiem kādā sarunā. Līdz tam es šādu vārdu nebiju dzirdējis! Internetā atradu informāciju un sapratu – tā ir tuva manai dvēselei. Pēc tam es uzmeklēju
Valdi Celmu un Andreju Broku no Dievturu sadraudzes, un viņi man palīdzēja realizēt šo ideju. Tagad esmu sapratis – viss ir pareizi. Šim projektam tur bija jābūt! Dieviņš man uzdevis pienākumu izveidot šo vietu, uzturēt, būt blakus, uzņemt cilvēkus, bet pasākumu organizēšanu esmu uzticējis
Dievturu sadraudzei. Vasaras saulgriežos te nav paredzēts plašāks pasākums, jo drīzumā notiks Baltu krivule dievturiem. Mēs nevēlamies šo vietu attīstīt par apmeklētu, publiskā tūrisma objektu, bet arī neslēpjamies. Tiem, kas par to interesējas, stāstām, rādām. Dievsēta atrodas uz salas. Turpat pāri upei rit dzīve, ir kustība, bet uz salas izdzīvo citas izjūtas. Ne vienmēr vajag ļoti iedziļināties, ko katra zīme, lieta simbolizē, svarīgi ir vienkārši pabūt citās izjūtās, pieskarties latviskām vērtībām. Es arī esmu parastais latvietis no tautas un nemēģinu iet pārāk dziļi.»

Senču piemiņai.
Uz saieta namu pārceļamies ar nelielu prāmi, kas tiek darbināts ar rokas mehānismu un virzās pa trosi. Plostnieki stāsta, ka šī vieta ir pasargāta no pavasara paliem, jo aiz Pļaviņām upes līkumā ledus parasti iziet un plūdi Liepsalas neskar.
«Noskaņošanās notiek jau uz pussalas un pārceļoties ar prāmi, lai atturētu mūs no ikdienas steigas,» saka Valdis Celms. «Mēs pārejam no profānās ikdienas telpas uz sakrālo vērtību un pārdomu telpu, kur laiks, domas un sajūtas virzās citādi.»


Izkāpjot uz salas, nonākam pulcēšanās laukumā, kura centrā bruģakmenī izlikta pasaules koka ozola
zīme. Valdis Celms paskaidro, ka tā ir arī akas, cilvēka un gada zīme. «Zīme rāda, ka gads dalās astoņās vienādās daļās, veidojot gadskārtu apli. Pulcēšanās un karogu laukums ir valstiskās un garīgās piederības simbolu svinīga apliecinājuma vieta. Svētkos un rituālos mastos paceļ Latvijas valsts, Lokstenes svētnīcas un Latvijas Dievturu sadraudzes karogus. Te dzied himnu. Karogu paceļ arī līdzināšanas godos, jo ģimenes dibināšana ir valstiski nozīmīgs notikums.»


Te ir Sēlpils, Oliņkalns, applūdinātais Staburags un citas senas pilskalnu vietas.

Aiz pulcēšanās laukuma izveidota akmens smaile četru mazāku akmeņu ielokā, kas simbolizē baltu pasaules modeļa sakrālo laiktelpu. Centru – šeit un tagad – iezīmē akmens smaile, kas salikta no trim apstrādātiem granīta bluķiem un simbolizē vertikālo trīsdaļību – debesis, zemi, pazemi. Smailes dienvidu pusē atveidots sens, apmēram 6500 gadus vecs akmens laikmeta kaula plāksnītes zīmējums, ko Lubānas Zvidzes apmetnē atrada arheoloģe Ilze Loze. Šis urbuma tehnikā veidotais zīmējums attēlo seno mednieku un karavīru starp debesīm un zemi. Augšā ir zvaigžņu rinda, bet zem kājām – smiltis. Vēsturisko liecību akmenī atveidojis tēlnieks Jānis Karlovs pēc Valda Celma koncepcijas. «Šim zīmējumam mēs esam piešķīruši īpašu nozīmi, jo tā ir senākā liecība pasaules redzējumam, kas joprojām ir dzīvs un pastāv mūsu garīgajā telpā un tradicionālās kultūras liecībās. Tā ir piemiņas zīme mūsu senčiem, kas iznesuši padomu laipas līdz mūsdienām.
Šis pasaules redzējums ir daudz dziļāks, nekā vairums mūsdienu cilvēku uztver pasauli. Četri mazākie akmeņi iezīmē Saules lēkta un rieta azimutālos virzienus vasaras un ziemas saulgriežos, kas Latvijā veido slīpā jeb šķērsu krusta zīmi, ko sauc par zelta krustu. Savukārt akmens smaile ir saistīta ar svētnīcas uguns altāri un Saules vārtiem, taisnā līnijā iezīmējot dienvidu virzienu, kad Saule ir zenītā.»
Svētnīcas parādes pusē izveidoti Saules vārti – divi stabi ar kvadrātiskām saulītēm to galos. Viena saulīte simbolizē augšupejošo, otra – lejupejošo. Kopā ar Sauli debesīs, kad tā savā kāpumā atrodas visaugstāk pasaules kalnā, izveidojas arhetipiska situācija, kas atainota senajā Jāņa zīmē – ieraugāmas trīs saulītes divu vārtu stabu galos. Vārtu stabos attēlotas arī eglītes: viena augšupejoša,
otra – lejupejoša. Mūžam zaļojošais koks simbolizē mūžību, norāda uz gaismas un tumsas, dzīvības un nāves spēku ciklisko nomaiņu un atjaunotni. Valdis Celms, interperetējot šos simbolus, citē tautasdziesmu:

«Nomirst man(i)s tēvs, māmiņa,
Nokrīt egle pār celiņa.
Lai krīt priede, lai krīt egle,
Jauna aug tai vietā.»

«Eglītes, kas vērstas uz augšu un uz leju, nāk vēl no akmens laikmeta. Prūšu rituālā akmens cirvī ir iegravētas šīs zīmes. Senie balti saprata pasaules ciklisko nozīmi, atšķīra dzīvošanu no miršanas. Svētnīcas atklāšanas dienā, izejot cauri vārtiem, katram viesim ap roku apsēja dzijas dzīparus, kas simbolizē laimi. Pie katras ieejas tika piestiprināti laimes pakavi, kas vesti no visiem novadiem un stiprināti uguns un ūdens rituālā. Pirmā uguns altāra iesvēte bija pagājušā gada Ziemassvētkos. Tad iesvētījām arī tēlnieciskās akmens smailes pamatni.»
Dievsētas atvēršanas dienā ar laivu uz salu atveda uguni un vīri ar lāpām attīrīja salu. Katrs, kas atbrauca uz salu, tika sagaidīts un attīrīts ar kadiķa slotiņu. Četras durvis Svētnīcas iekšpusē telpas vidū ir dzīvās uguns altāris, kas novietots uz pulēta granīta galda. Galda stūros ir četras
sargājošas Pērkona un Laimas (uguns) krusta zīmes, kas aptur kustību. Valdis Celms paskaidro: «Uguns dod enerģiju, tā jāsargā, jāpieskata, bet ar Ugunsmāti ir jāprot sadzīvot, bijāties, jo tā var izlauzties un visu nodedzināt. Uguni iededz visos godos. Tā ir ne tikai rituāla centrs, ap ko pulcējas cilvēki, bet arī saite ar pasaules universālo sākotni. Pie uguns mēs ziedojam augstākajiem dievestības
spēkiem – Dievam, Pērkonam, Laimai, Mārai.» Telpas stūros izvietoti četri gobelēni ar zīmēm, kas simboliski norāda uz Dieva un dievību – Pērkona, Laimas un Māras – godāšanu. Austrumu un rietumu izejas sargā Dieva zelta krusta zīmes. Virs dienvidu izejas ir rindas no sakrālajām Dieva dainām:

«Es iesāku garu ceļu,
Nāc, Dieviņ, līdz ar mani!
Ja nenāc pats, Dieviņ,
Dod man savu zobentiņ’.»

«Telpas iekārtojums veidots ciešā sasaistē ar Sauli. Saule atklāj mums pasauli, nodrošina gaismu, dzīvību. Caur Sauli mēs varam sev jautāt, kāpēc mēs esam un kāds ir mūsu dzīves uzdevums. Mēs varam vaicāt arī, kas pašu Sauli notur debesīs. Un paši arī atbildēt – Dievs.
Telpas austrumu virzienā notiek rituāli, kas saistīti ar bērna dzimšanu, – krustabas. Griestos iekārtais ķists simbolizē, ka viss pasaulē savā starpā ir saistīts. Kā teikts tautasdziesmā:

«Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu.
Kad to vienu kustināja,
Visi līdzi līgojās.»

Šūpulīši apzīmē bērniņus, cilvēkus, kas atrodas dvēseliskā un enerģētiskā saitē ar senčiem, dzimtu, dvēseles gaismu, kas nāk no zvaigznēm, pasaules universālo sākotni. Rietumu pusē griestos iekārts puzurs stāsta par pasaules kristālisko, ģeometrisko uzbūvi. Pa durvīm, kas ved uz rietumiem, bedībās izvada cilvēku. Latviešiem aiziešana ir saistīta ar gaišu pasaules uztveri, nevis vaimanāšanu par grēcīgo dzīvi – aizejot cilvēks atstāj gaismu. Ziemeļu puses durvis svētnīcā atver visretāk, jo tā ir tā saucamā tukšuma zona, no kurienes viss rodas un kur viss pazūd. Tradīcijās tukšumi zināmi kā laika un enerģētiskās lūkas, piemēram, slimības mēs dzenam uz tukšumu, no kurienes tās ir nākušas. Vienlaikus no tukšuma viss rodas. Šajā zonā mēs projicējam savu nodomu – lai top! Te ciešā sasaistē
cita ar citu izvietotas dievturības galvenās zīmes – Dieviņa, Pērkona, Laimas un Māras krusts,» Valdis Celms skaidro saieta nama simbolisko izkārtojumu. «Dievturu sadraudzē ir apmēram 600 cilvēku, taču pulks ir nesalīdzināmi lielāks – to ļoti labi var redzēt Dziesmu svētkos, gadatirgos, kur tūkstoši dzied tautasdziesmas, auž rakstus segās, jostās, veido rotas.

Mēs katrs savā dvēselē esam dievturis, jo atslēgas vārdi ir latvietība, latviskās vērtības.


Mēs katrs savā dvēselē esam dievturis, jo atslēgas vārdi ir latvietība, latviskās vērtības, tikai katrs no citas puses tai pietuvojas – caur folkloru, dievturību, muzicēšanu, amatu, pirti, simbolikas izpēti utt.»

Vērtības iepazīt no jauna
Saieta nams atvērts ikvienam, kas vēlas te svinēt ģimenes godus, piedalīties gadskārtu pasākumos. Baltu dievnamā paredzēts rīkot arī dievturības daudzinājumus un valsts svētkus. Šogad rudenī iecerēta baltu garīgo līderu sanāksme, uz kuru ieradīsies dievturi no Lietuvas, Baltkrievijas un senās Prūsijas zemēm. Plānots daudzinājums Latvijas simtgadei. «Mēs aicinām cilvēkus uz sadarbību, vēlamies, lai viņi nāk ar savām idejām,» saka Valdis Celms. «Neplānojam mākslīgi organizēt pasākumus, uz kuriem nākt kā uz izrādi. Uz gadskārtu godiem aicināti cilvēki, folkloras kopas, kas saprot, ka tikai tad ir svētki, kad pats līdzdarbojies.»
Telpas stūros novietotas izbīdāmas, kuba formā veidotas koka mēbeles
(Andreja Broka dizains), ko izkārto atbilstīgi rituālam un cilvēku skaitam. Ir arī īpaši rituālu trauki. Saieta namā atrodas līdzināmais akmens, uz kura jaunais pāris uzliek kāju, uzvelk cimdus un tiek līdzināts.

Lokstenes svētnīcas pasākumu koordinatore un tradīciju kopas Pērkonieši dalībniece Antra Balode stāsta, ka svētnīcā jau ir bijušas vairākas līdzināšanas. Rituālā jauno pāri līdzina Dieva un ļaužu priekšā, slēdz derības, ka puisis un meita sader kopā kā ozols un liepa un būs kopā priekos un bēdās. Līdzināšana notiek senču, dzimtas un garīgo vērtību priekšā, bet sareģistrēšanās – laicīgās varas jeb likuma priekšā, tāpēc tiek aicināti arī dzimtsarakstu biroja pārstāvji. Telpas paredzētas arī citiem latviskiem godiem – krustabām, bedībām.
Krustabas ir bērna vārda došanas rituāls, viņa uzņemšana dzimtā. Vārdu izvēlas vecāki, tomēr arī krustabu vadītājs var iedot vārdu, kas atnāk kā impulss, tajā dienā vērojot zīmes dabā. Laukā ir uzziedējušas madaras, un meitenīte tiek pie skaista vārda Madara. «Rituāls ir ļoti spēcīgs,» saka Antra Balode. «Bērniņam tie ir pirmie lielie godi. Krustabas sasaista kopā visu dzimtu.» Antra teikto apliecina ar savu pieredzi. Viņa augusi kuplā ģimenē. Māsām un brāļiem kopā jau ir desmit bērniņu, un visiem rīkotas krustabas.
«Nevar teikt, ka visi pāri pēc līdzināšanas ir vienādi noturīgi,» piebilst Valdis Celms. «Dievturībā, latviskā tradīcijā Dievs dod tikai tad, ja arī pats dari.»

«Dievs man deva,
Dievs man deva,
Dievs man rokā neiedeva,
Kamēr pats nedarīju,»

Valdis Celms citē tautasdziesmu. «Rituāli ir vajadzīgi, lai būtu saikne ar Dievu. Ja nav saiknes ar Augstāko, darbs bieži vien ir bez svētības. Katrai paaudzei no jauna ir jāiepazīst latviskās tradīcijas. Ir cilvēki, kam ir nosliece kaut kam sekot, – viņiem šie rituāli varbūt ir modes lieta. Taču ir tādi, kas vēlas ieraudzīt visu lietu būtību. Viņiem šie rituāli ir sevis paša atrašana.»
Antra Balode: «Laulāties pēc latviskās tradīcijas – tā nedaudz ir iešana pret sabiedrisko domu, un tam ir vajadzīgs iekšējs spēks. Kad mēs ar vīru izvēlējāmies kāzās līdzināšanas rituālu, reti kura sieviete atļāvās uzlikt galvā vainagu.»
Antra Balode stāsta, ka ikviens interesents var pārcelties uz salu un gida pavadībā izstaigāt dievsētu, iepazīties ar dainu dievestību – dievturību, baltu rituāliem, zīmēm. Par vietas apskati nav jāmaksā, taču par pārcelšanu tūristu grupai līdz 15 cilvēkiem jāmaksā trīs eiro par personu, lielākai
– divi eiro. Par bēru jeb bedību rīkošanu samaksa netiek prasīta, par telpu nomu krustabām maksa ir simboliska, dārgāk jāmaksā par vedību rituāla rīkošanu.
Valdis Celms: «Kamēr latvieši neatgriezīsies pie savām vērtībām, sava pasaules redzējuma, kas ir dzīvs, priecīgs, labestības un dzīvības pilns, mums ies grūti. 1990. gados piedzīvojām politisko atmodu, bet vajadzīga arī garīgā atmoda. Jā, toreiz bija arī garīgā atmoda vienā tautas daļā, taču tā izsīka, bet, ja mēs pēc katras atmodas aizmiegam un gaidām, kad mūs kāds atkal modinās... Latviešu nācijai ir atmodu vēsture, bet dzīvē visu laiku ir jāsaglabā garīgā modrība. Šī vieta var palīdzēt to saglabāt, lai veidojas piederība latviskām vērtībām, tradīcijām, dzimtai, tautai. Vienpatībā cilvēks nevar izveidoties kā personība. Mēs esam unikālu vērtību nesēji, mūsu kultūra ir izcila, un mūsu garīgais uzdevums ir to turpināt. Ja mēs pametam šo zemi, mēs pametam savu tautu. Ja mēs pametam savu tautu, divkārt noziedzamies. Svētnīca ir atvērta cilvēkiem. Mēs paši ievibrējam pasauli. Kur cilvēks māju iekārto, tur putni sāk dziedāt. Šīs svētnīcas nolūks – lai baltu tradīciju liecības būtu vienkopus un lai katrai paaudzei no jauna būtu iespējas tās iepazīt, kopt, attīstīt. Lai mēs kā tauta turpinātos.»

ceturtdiena, 2017. gada 22. jūnijs

Dedziet skalu, kuriet guni, sauciet Jāni Dieva dēlu!

Viena saule, viena zeme,
Viena uguns katrā kalnā,
Vienotā dvēslē tautu mūžībā vij.

Sveicam Jāņos!
Lai top!



Jāņu svinēšana Turaidā 2017.
Foto A.Broks.

pirmdiena, 2017. gada 29. maijs

Latvijas Dievturu sadraudzes protests pret Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likumprojektu.

Rīgā, 19.05.2017.
Latvijas republikas Kultūras ministrijai
Latvijas republikas Tieslietu ministrijai

Atklāta vēstule par likumprojektu „Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likums”.
Latvijas Dievturu sadraudze ir iepazinusies ar likumprojektu „Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likums” (http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40421576) un pauž savu viedokli par tajā ietvertajām nostādnēm.

Pirmkārt, kā vienīgā nacionālo reliģiju pārstāvošā organizācija, kas cieši sakņojas latviešu tradicionālās kultūras mantojumā un tajā ietvertajā reliģiskajā tradīcijā, kārtējo reizi izsakām protestu pret likumprojektā iestrādāto nevienlīdzīgo, diskriminējošo un subordinējošo attieksmi pret nacionālo reliģiju un tās sakrālo mantojumu, likumprojektā ietverot izkropļoto jēdziena “tradicionāls” pielietojumu, kas normatīvajos aktos attiecināti tikai uz atsevišķām judokristiāniskajām reliģijām.

Latviešu sakrālais mantojums ir cieši un neatdalāmi saistīts ar latviskās tradicionālas kultūras attīstību un pastāvēšanu cauri laikiem, savu izpausmi rodot dzīves godu, gadskārtu un sadzīves tradīcijās. To formas ietver gan sadzīviskā vide un priekšmeti, gan arī kultūrvēsturiskās vietas un objekti (E.Brastiņa, G.Eniņa, J.Urtāna u.c. pētījumi), kuru piederība ir ļoti daudzveidīga un kuru uzturēšanai un sakopšanai nepieciešami līdzekļi gluži tāpat kā jebkuram kultūras objektam.

Latvijas Dievturu sadraudzes pamatierosinājumi likumprojektam ir :
1)      likumam jāparedz iespēja nodrošināt sakrālā mantojuma, kas balstīts latviskās etniskās kultūras reliģisko tradīciju mantojumā, saglabāšanu;
2)      Likumā skaidri jāpamato, kas likuma izpratnē ir tās vērtības, kas uzskatāmas par svētām (sakrālām) un pēc kādiem vēsturiskiem kultūras liecību kritērijiem tās tiks novērtētas kā nacionāli nozīmīgs kultūras mantojums, kas saglabājams nākamajām paaudzēm (1. pants 1. apakšpunkts).
3)      izslēgt no likumprojekta terminu “tradicionālo konfesiju”, kas patreizējo normatīvo aktu izpratnē tiek attiecināts tikai uz kristietības un jūdaisma reliģijām (5. panta 3. apakšpunkts).
4)      Likumu neattiecināt tikai uz reliģiskajām organizācijām, kuras īpašumā vai tiesiskā valdījumā ir valsts aizsargājams sakrālā mantojuma objekts, jo tādi objekti var būt citu institūciju un organizāciju īpašums, kā arī privātā īpašumā vai tiesiskā valdījumā (3. pants 1. punkts)
5)      Sakrālā mantojuma padomē ietvert arī tradicionālās nacionālās reliģijas Latvijas Dievturu sadraudzes pārstāvjus, kā arī ar kultūras nozarēm saistīto zinātņu pārstāvjus (arheologus, novadpētniekus u.c. latvisko kultūru pārzinošus speciālistus)

Pieņemot šo likumu šādā redakcijā, tiktu turpināta un nostiprināta Latvijas valsti pazemojoša attieksme pašai pret savas tautas kultūru un tās tradīcijās ietverto reliģisko mantojumu. Tiktu turpināts uzturēt, latviešu sentautu zemju iekarotāju varu uzspiesto, svešu reliģisko tradīciju, kā arī to “sakrālo” tekstu idejiskajās nostādnēs ietverto šovinistisko attieksmju nekritisks izvērtējums un pielietojums. Tas nav savienojams ar Latvijas kultūrpolitikā paustajām nacionālās tradicionālās (šī vārda patiesajā izpratnē) kultūras attīstības nostādnēm un vispārcilvēcisko vērtību izpratni mūsdienu sabiedrībā.

LDS iebildes novērtējuma ziņojumā paustajam.


I. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība
2.
Pašreizējā situācija un problēmas, kuru risināšanai tiesību akta projekts izstrādāts, tiesiskā regulējuma mērķis un būtība
Vēsturiski nepamatots ir ietvertais apgalvojums – “…baznīcai ir sava nozīme un loma tautas garīgās enerģijas uzturēšanā un vairošanā.”
Tieši baznīca kā ideoloģisks latviešu tautas garīgās enerģijas apspiešanas instruments tika izmantots gadsimtiem, iznīcinot gan etniskās kultūras tradīcijas, gan to materiālās vides izpausmes formas. To pierāda vēstures hronikas un baznīcu vizitāciju protokoli.
Rodas jautājums, vai arī kauna stabu atjaunošana baznīcu priekšā tiks valstiski finansēta, jo tie tiešām tika pielietoti “tautas garīgās enerģijas uzturēšanā un vairošanā” iekarotāju reliģisko varu izpratnē.
Atsevišķu, svešas reliģijas baznīcai piederīgu pārstāvju ieguldījums latviskās kultūras mantojuma izpētē nemaina baznīcas lomu latviešu tautas vēsturē kopumā, jo piederības stāvoklis baznīcai bija vienīgais iespējamais veids, kā publiski paust savus uzskatus.

Nepamatots un demagoģisks ir ietvertais apgalvojums: “Arī mūsdienās dievnami nekalpo tikai baznīcu un draudžu kā īpašnieku vajadzībām, bet gan visas tautas vajadzībām.”
Kādas ir piesauktās visas tautas vajadzības un cik no visiem dievnamiem tām kalpo?

Bez jebkādas nepieciešamību norādes, racionāla un finansiāla pamatojuma tiek piesaukta vajadzība: “Lai pilnībā nodrošinātu aptuveni 800 dievnamu remontu un atjaunošanas darbus, visā Latvijā nepieciešami aptuveni 110 - 170 miljonu eiro”.
Kāpēc būtu jāatjauno aptuveni piesaukts skaits baznīcu un jātērē tik daudz līdzekļu faktiski tikai vienas reliģiskās tradīcijas celtnēm un pēc būtības slēptā formā arī to paustās ideoloģijas un politiski angažētās hegemonijas uzturēšanai valstī, kuras satversmē baznīca ir atdalīta no valsts.
Kas šī likuma projekta izpratnē pēc būtības tiek pamatots ar apzīmējumu “sakrālais mantojums” skaidrojumā: “Sakrālais mantojums - dažādu konfesiju baznīcas, kapsētas, kapličas un citas reliģiskās celtnes un citi reliģiskie artefakti - ir būtiska un neatņemama kultūras mantojuma sastāvdaļa un tautas bagātība”?
Vai svešu varu uzspiestas reliģijas fiziskās liecības katra palieka bez kritiska vērtējuma par tās vēsturisko lomu tautas kultūrā ir “sakrālais mantojums”? Vai tomēr tas ir svēts mantojums, kas ceļ tautas pašcieņu un godā senču piemiņu, kuri cauri gadsimtiem un par spīti visiem spaidiem radīja savu kultūru ar savu pasaules vērtību uzskatu sistēmu – dainu garīgo satversmi, to iznesa līdz mūsdienām, izcīnīja savu valsti tās aizsardzībai un kā svēta liecība būtu jāsaglabā tautas mūžībai? 

`

II. Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību, tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu
2.
Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību un administratīvo slogu
Nepamatots ir apgalvojums, ka “Likumprojekts pozitīvi ietekmēs kultūras mantojuma atjaunošanu un vidi.”, jo likumi, kas uztur izkropļotu kultūrvides attiecību modeli reliģisko tradīciju jomā, kas ir diskriminējoši pret nacionālās reliģijas vietu un lomu un iespējām sabiedrībā, ir kļūda un nav pamats tādus uzskatīt par kultūrvides attīstību pozitīvi ietekmējošiem.

Reliģijas, kas pēc būtības nav saistītas ar nacionālās kultūras izcelsmi un vēsturisko pieredzi savas tautas pašnoteiksmes radīšanā un aizstāvēšanā, kuras veic diversijas “troļļa” lomu nacionālās kultūras saliedēšanas jomā, kā to pierāda to konfesionālo izcelsmes valstu slēptā cīņa par to ietekmi Latvijas valsts minoritāšu kopienās, tajās radot politiski safabricētas, no Latvijas kultūras atsvešinātas identitātes ilūziju, neveicinās kultūras mantojuma atjaunošanu un cittautiešu integrāciju Latvijas kultūrvidē.




Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vārdā
A.Broks.