Sērsnu laikam sākoties par laika skaitīšanu

Gunta Saule

Sērsnu laiks – Sveču mēnesis aiz muguras. Šai naktī Jauns Mēness, kas gluži patiesi vēstī par Sērsnu laika sākumu. Mūsu ticējumi, senie pieraksti, ļaužu atmiņas un stāsti vēsta par Sērsnu mēnesi martu, bet pēc vēl senākiem un Saules ritam atbilstošākiem mērījumiem, arī novērojumiem dabā, mēs varam izsecināt, ka mūsdienās visiem pazīstamais gada dalījums 12 mēnešos nav gluži atbilstošs ne Saules, ne Mēness ritumam, ne arī klimatiskajiem novērojumiem. Tāpēc saku droši – ir Sērsnu laiks. Sniegs ir ass, čirkstošs, gluži kā nazis tas arī bez lieleim atkušņiem savaino meža zvēru kājas asiņainas. Daži runā par laba siltinājuma trūkumu, bet visi taču priecājamies par lāstekām aiz loga –nez, vai mūsdienu bērniem tās šķiet tikpat gardas, kā savulaik mums.

Bet tai vakarā vēl pirms Sērsnu laika īstenā sākuma, mēs Dzīvesziņas skolā sanācām runāt par kalendāru, par laika skaitīšanu, mazliet vairāk par Sauli un gluži maz par Mēnesi. Par to, kas ir redzams un kas nav redzams pie debesīm, par to, kas Dainās varbūt kādam liekas izgudrots, bet patiesībā galīgi tāds nav, un ir tikai patiess un redzams. Jā, un arī neredzams, bet šai reizē mēs gan vairāk runājām par to redzamo. Runātāju vidū bija Irēna Pundure, astronome un viena no izdevuma Zvaigžņotā debess redaktorēm, Valdis Celms (un viņu jau daudzi pazīstam kā viedu un Tradīcijā, arī laika skaitīšanā saprotošu un zinošu cilvēku), arhitekte un latviskās tradīcijas pētniece un arī praktiķe Ināra Heinrihsone, kā arī kalendāru sarunas ierosinātājs Ivo Rubīns.

Irēna Pundure mums atgādināja, ka mūsu Tradīcijā laika skaitīšanā tiek izmantota tikai un vienīgi Saule. Mēness ir svarīgs, protams, sējas, ražas novākšanas, uzglabāšanas un pārstrādes darbos, un vēl citos saimnieciskos darbos, bet laiku tomēr skaitām tikai pēc Saules. Skaitot pēc Mēness, no Jāņiem līdz Jāņiem nevar nonākt, bet skaitot pēc Saules var. Mums ir četri tā saucamie statiskā krusta svētki – Jāņi, Miķeļi (Rudenāji), Ziemassvētki un Lielā diena un četri starpsvētki – Rudens Māras, Mārtiņi, Meteņi un Ūsiņi. Astronomiski un matemātiski ir vienkārši saskaitīt dienas un nedēļas, lai izrēķinātu vidus- vai starpsvēkus.

Ināra Heinrihsone mums iedvesmojoši parādīja, ka senākais kalendārs varēja sastāvēt no divām nelielām virvītēm – un dienas un nedēļas vienkārši varēja saskaitīt iesienot tajās mezgliņus. Pie tam – Ināra rādīja gluži parastu, ļoti skaiti izdarinātu, un tomēr vienkāršu savā būtībā, paklāju ar auseklīšiem, kuŗu arīdzan gluži viegli lietot par palīgu laika atskaitīšanā.

Valdis Celms atgādināja, ka daudz kas ierakstīts zīmēs, arī laika skaitīšana, un gads ir posms, kas iezīmēts gan Saules zīmēs, gan Ozola vai parastā apļa zīmē.

Tas patiesi īsumā, jo sarunas plašais vēriens nav izstāstāms un atstāstāms. Katrā ziņā palikām pie domas, ka laika skaitīšanas un kalendāru jautājums vēl tiks cilināts citā tikšanās reizē.

Nākamotrdien, 28.februārī mūsu sarunas tēma būs - RITMI - dabas, cilvēka, dziednieciskie, medicīniskie. Viesos rehabitologs Egils Eglītis

Laika skaitīšana un kalendārs

Otrdien, 21.februārī plkst. 18.00 Kaŗa muzejā kārtējā Latviskās Dzīvesziņas skolas nodarbība - saruna par laika skaitīšanu, kalendāru un par to, kā dzīvot atbilstoši Saules laikam mūsdienās. Kā saprast Senču laika skaitīšanas principus un tos lietot mūsdienās. Sarunu vadīs Valdis Celms un Ivo Rubīns. Piedalās astronome Irēna Pundure.

Latviešu valoda - mūsu dzīvība

Otrdien, 14.februārī plkst. 18.00 Latviskās Dzīvesziņas skolā Saruna par Latviešu valodu - sarunu vada Andrejs Broks un Valdis Celms.

Latvijas Dievturu Sadraudzes aicinājums

Latvijas Dievturu Sadraudze aicina ikvienu pilsoni uzņemties atbildību par latviešu tautas un tās kultūras saglabāšanu un piedalīties 18.februāra referendumā, lai balsotu pret likumprojektu "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē", kas paredz divvalodības ieviešanu Latvijā!


Balsosim PRET ierosinājumu kā otru valsts valodu Latvijā noteikt krievu valodu!

Tomēr, naivums būtu nesaprast, ka ierosinājums nav tikai par valodu, bet tā mērķis ir skaldīt un valdīt pār Latviju, graujot latviešu tradicionālo kultūru un identitāti triviālu aizvainojuma pārspīlējumu aizsegā.

Kam tad te jājūtas aizvainotam?

Kam Latvijā, kuru kā savu valsti izcīnīja un izveidoja latvieši, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda var būt par aizvainojuma iemeslu?

Jau vairāk kā 4 tūkstoši gadu Latvija ir teritorijas daļa, kurā veidojusies un attīstījusies Baltu kultūra, kuras tiešie mantinieki vēl ir latvieši un lietuvieši. Citu tautību ieplūšana šajās teritorijās visbiežāk notika iekarošanas akciju rezultātā, pie kam svešās, it īpaši 20.gadsimta okupācijas varas nepārprotami pauda, ka latviešu valodas un kultūras turpmākā pastāvēšana tām ir tikai traucēklis. Līdz ar to nav apspriežams jautājums par mūsu valsts pastāvēšanas mērķi, jēgu un latviešu valodas lomu tajā, bet aizvainojums rodas tad, ja kāds to uzdrošinās apšaubīt.

Vienīgās valsts valodas statuss visā Latvijā latviešu valodai ir robeža bez kompromisiem.

Ja kāds, kas pēc 2.Pasaules kara nonācis Latvijā kā brīvprātīgais kolonists, jūtas šeit godprātīgi strādājis, vairojis valsts labklājību un uzskata, ka tas viņu automātiski ,bez lojalitātes Latvijai un latviešu kultūrai padara par līdztiesīgu pilsoni, lai tāds saprot, ka šī iespēja viņam radās to latviešu vietā, kurus PSRS okupācijas vara izsūtīja uz Sibīriju nomiršanai „gulagos”. Cieņā pret izsūtītajiem tāds „labticīgais pilsonis” varētu prasties iemācīties un cienīt šīs zemes tautas valodu.

Izlikties to nesaprotam un tēlot aizvainotību ir klaja nekaunība.

Vai valoda ir tikai saziņas līdzeklis?

Vai latvieši un krievi piešķir identisku lomu valodai savas kultūras kontekstā? Kas tad valodā ir tik būtisks, kas izraisa šādu sabiedrības viļņošanos starp latviešiem un etniskajām mazākumtautībām? Šādi satraukumi rodas, ja tiek aizskartas cilvēka vai tautas dziļākā būtība – patība jeb identitāte. Jaunlatvieši savā laikā jau uzsvēra, ka latviešiem valoda ir cilvēka garīgo spēku galotne.

Valoda nav tikai fonētiska – valodas skaņu kopums vai mehānisks saziņas līdzeklis, bet tā sevī nes garīgās vērtības, jēdzienu un morālo kritēriju sistēmu, ko tauta savas pastāvēšanas laikā ir atskārtusi un iekodējusi valodas loģiskā struktūrā – savu garīgo satversmi.

Valoda tikai saziņas līmenī vairs nav valoda kultūras nozīmē. Jebkurai valodas līdztekus saziņas līmenim pastāv arī kultūras līmenis.

„Russkojazičnij”

Tagad starp latviešiem un citām Latvijā dzīvojošām tautībām tiek radīts nelietīgs pretnostatījums un apdraudējuma sajūta – kā karavīram karā, kad jānogalina pretinieks, jo pretējā gadījumā nogalinās viņu. Daži spēki, ko ap sevi pulcē biedrība «Dzimtā valoda», cenšas cittautiešus apvienot, manipulatīvi nosaucot viņus par krievvalodīgajiem. Ar šo spekulatīvo jēdzienu jau daudzus gadus Latvijas sabiedrība tiek šķelta divās, it kā pretējās, nometnēs – latviešos un krievvalodīgajos, bet vai šie ir pretnostatāmi lielumi un kas ir to vērtību pamatā? Kādas identitātes nesējs ir krievvalodīgais? Vai tā vispār uzskatāma par identitāti, vai arī ir tikai padomiskās identitātes palieka, kuras mērķis bija realizēt etniskās nonivelēšanas politiku? Apzīmējums “krievvalodīgais” patiesībā grauj ikviena etnisko identitāti, uz kuru tas tiek attiecināts, pat krievu, jo t.s. krievvalodīgo vienīgā kopējā identitātes pazīme tiek nonivelēta līdz kopējās saziņas valodas lietošanai.

Krievu atmoda.

Biedrības «Dzimtā valoda» pārstāvji runā par krievu atmodu, tikai izrādās, ka viņi ir atmodušies, nez kāpēc, viņiem svešā, iedomāti naidīgā valstī. Pirmais jautājums, kam vajadzētu rasties, ir – kāpēc tas tā? Tad tomēr vajadzētu zināt kaut ko no vēstures, kas nav ar sarkanu miglu aizpūderēta, nevis censties to nolikt otrā plānā aiz ekonomiskajiem jautājumiem.

Krievijas vēsturē redzams, ka jau valstiskuma veidošanās pirmsākumos tās teritoriālā vienība veidojās uz dažādu tautu iekarošanas pamata, bet kultūras ziņā tās pamatu noteica kņazu ārpolitiskās ambīcijas. Kijevas Krievzemes kņazs Vladimirs pieņēma kristietību tikai tāpēc, lai aprecētu Bizantijas princesi Annu, tā vairojot valsts starptautisko prestižu, bet, kā vienošanās līgumā bija noteikts, bija jākrista arī tauta, un tas tika izdarīts piespiedu kārtā, to sadzenot Dņeprā.

Vēsturē rakstīts, ka Vladimirs izsūtījis sūtņus uz dažādām valstīm, lai izpētītu trīs lielākos tā laika pasaules reliģiskos virzienus – katolisko un bizantisko kristietību un jūdaismu, lai izvēlētos, kuram pievērst savu valsti. Tas parāda, ka pašas tautas kultūridentitāte netika uzskatīta par svarīgu, bet tā vienkārši nomaināma ar citu – kā labāku preci politisko darījumu laukā. Arī vēlāk, Krievijas impērijai izplešoties un augot ķeizaru ambīcijām, pozicionējot sevi kā pareizticīgās pasaules centru - otro Bizantiju, valdnieki ne tikai atļāvās rusificēt iekarotās tautas, bet arī savus tautiešus noveda līdz dzimtcilvēku stāvoklim. Tāpat, sabrūkot impērijai, tautā iedēstītā psiholoģija, ka kultūra un lēmumi nāk no ārpuses, nospēlēja savu lomu, kad aizkapa paradīzes utopija tika nomainīta ar komunisma iekārtas sociālo utopiju un vispasaules revolūcijas ambīcijām. Arī tagad Krievijas valdošā politiskā elite nespēj atteikties no slēptiem impēriskiem tīkojumiem „vēsturiskās Krievijas” robežās, kas tagad, ārējās nacionālās politikas ietvaros, tiek dēvēta par „Krievu pasauli”, bet kurā palikušajiem krievu kultūras piederīgajiem tiek atvēlēta vien „russkojazičnij” identitāte.

Ja valoda nav saistīta ar kultūras veidošanās un izaugsmes procesiem, tad tā tiešām vairs kalpo tikai kā primitīvs saziņas līdzeklis un tikpat primitīva izpratne par citām kultūrām ir tādas valodas kultūras pārstāvim.

Latvieši ir pietiekami atvērti tiem, kas izdarot izvēli, grib cieņpilni iekļauties latviešu kultūrā, bet, tiem, kam tas nav pieņemami, jāsaprot, ka vispilnīgāk par krievu var būt tikai Krievijā. Bet ne jau par to ir stāsts, runājot par referenduma cēloņiem un ierosinātājiem.

Kopš seniem laikiem krievu tautai ar pašu valdnieku gādību tika atņemta iespēja savu kultūru balstīt uz iekšējo izaugsmi, tās vietā uzspiežot ar tautu manipulējošas unitāras reliģijas un ideoloģijas un pašus cilvēkus padarot par šo manipulāciju izplatīšanas rīkiem. Latvijas un Krievijas vēsturiskajās attiecībās tas spilgti izpaudies arī pret Krievijas pavalstniekiem, kas dažādos laikos nonākuši Latvijā un no kuriem daudzi sevi tagad izjūt kā izšautas patronu čaulītes pamestā kara laukā pēc impērijas sagrāves, bet zaudējušie ģenerāļi par vainīgiem cenšas pataisīt latviešus. Kas šodien ir tie „russkojazičniji ģenerāļi” un vai viņi tiešām darbojas krievu interesēs, atstāsim to saprast krieviem pašiem, bet skaidrs, ka redzamās figūras ir tikai nožēlojamas marionetes un to kultivētās aizvainojuma teorijas ir tikai „smadzeņu pūderēšana” slēptāku mērķu sasniegšanai.

Ar latviešiem kopš Romas izsludināto krusta karu uzsākšanas baltu zemēs daudz kas ir noticis līdzīgi, tikai identitātes izskalošanas mēģinājumi ir notikuši ar iebrucēju uzspiestās varas un reliģiju palīdzību, un līdz ar to vienmēr ir bijis skaidrs dalījums starp savu un svešo un lielāks spīts savu identitāti saglabāt. Tieši kultūra un valoda kā tās nesēja bija tā, kas ļāva nelielai tautai izdzīvot pastāvīgu asimilācijas draudu situācijā un tāpēc tā ir neaizskarams nacionālais pamats.

Latvija visos laikos ir bijusi dažādu varu, ideoloģiju un reliģiju krustceles un cīņu lauks, kurām varas apmātībā nekad nav interesējusi tautas etniskā identitāte, tāpēc vienmēr piesardzīgi jāvērtē, kāpēc kāds „garīgais līderis” pēkšņi iestājas par vienas vai otras tautas valodas vai interešu aizstāvību.

Ir izspēlēts viltīgs un neģēlīgs gājiens, mēģinot krieviem un citām mazākumtautībām atkal atņemt to, kas jau vairākkārt ir atņemts, un uzrīdot viņus latviešiem.

Bet, kas vētru sēj, tas vētru pļaus! Kas cenšas atņemt citu identitāti, tas visticamāk jau pats to ir pazaudējis.

Valoda ir vērtība ikvienai tautai, tāda pati kā sava kultūrvide, sava zeme un tās brīvība. Ikviena tauta, kas pati veidojusi savu kultūru, kopusi savu zemi, dziļi izprot šīs pamatvērtības un ir spējīga tās novērtēt arī citās tautās, tāpat kā tēvs labi sapratīs tēvu un māte māti.

Latvijas Dievturu Sadraudze aicina ikvienu godprātīgu Latvijas pilsoni, izsakot protestu pret manipulēšanu ar mazākumtautībām un krievu valodas izmantošanu kā līdzekli tautu savstarpējai sarīdīšanai, 18. februāra referendumā balsot pret divvalodību un tātad arī PRET ierosinājumu kā otru valsts valodu Latvijā noteikt krievu valodu!

Latviskas Latvijas labad!
Latvijas Dievturu Sadraudzes vārdā

valdes vadītājs

Andrejs Broks

2.februāris - Sveču diena

Divi sveces jūrā dega,
Div' sudraba lukturīši;
Saules meita klāt sēdēja,
Zīdautiņu rakstīdama.
(33775-2, Cēsu Ļaudonā)

2.februāris - SVEČU DIENA

Diena, kad jālej un jāgatavo sveces, un lai tās jo spoži degtu un nedūmotu, jāsmejas. Sveču diena gada ritējumā stāsta, ka lācis jau girežas uz otriem sāniem, tepat jau Metenis, un gads tūliņ vien metīsies uz pavasaŗa pusi. Kopš ziemas vidus īsakās dienas tā pastiepusies jau par stundu gaŗāka un nupat nupat būs pusceļā līdz Lielajai dienai. Sveču dienā arīdzan vēro laiku un pareģo gan vasaru, gan pavasari - kāds tas būs.

Sveču dienā jāēd miežu putra un sarkanas ogas, lai pats būtu vesels un ņiprs un lai laba raža.

Ziemassvētku kauju muzeja izbraukums ATCELTS!!!

Sakarā ar auksto laiku, ko sestdien sola vēl aukstāku, esam tomēr nolēmuši mūsu Dzīvesziņas skolas Ziemas izbraukuma nodarbību šoreiz ATCELT. Brauciens uz Ziemassvētku kauju muzeju sestdien 4.februārī NENOTIKS!!!