otrdiena, 2017. gada 3. janvāris

Valdis Celms Lietuvā izvēlēts par 2016. gada "Švyturys" vārda ieguvēju.

Mūsų senąją pasaulėžiūrą puoselėja ne tik lietuviai ir ne tik Lietuvoje, bet ir kaimyninėse šalyse. Štai Valdis Celms, ilgametis Latvijos dievturių vadovas, šiemet nudžiugino nauja knyga „Baltų religijos pagrindai“. Kiek anksčiau Valdis išleido knygą „Baltų raštai ir ženklai“. Valdžio šviesa seniai peržengė Latvijos ribas, todėl jį galime drąsiai vadinti „švyturiu“.

http://kriviu-krivis.lt/svyturys/svyturys-2016/





Baltu Krivule 2012 Trikatā.
Foto Loreta Broka


Mūsu senā pasaules uzskata apzināšanā un kopšanā lielu ieguldījumu ir devuši ne tikai lietuvieši, un ne tikai Lietuvā, bet arī kaimiņvalstu cilvēki. Tā, raug, Valdis Celms, ilggadējais Latvijas dievturu dižvadonis, šogad mūs iepriecējis ar jaunu grāmatu “Baltu dievestības pamati”. Iepriekš gan Latvijā, gan Lietuvā plaši pazīstama bija Valda Celma grāmata “Latvju raksts un zīmes”. Valda gaisma jau sen staro pāri Latvijas robežām, tāpēc droši varam viņu dēvēt par “Bāku”.

http://krivule.info/lv/2017/01/01/svyturys-2016-2/

Cienījamais Valdi Celms!

2015. gadā Lietuvā tika iedibināts "Švyturys" apbalvojums, kas piešķirams baltu kultūras kopējiem - cilvēkiem, kuriem citi cenšas līdzināties, cilvēkiem, kuru veikums palīdz mūsu kopīgajam pasaules uzskatam plesties gan dziļumā, gan plašumā. Šādi cilvēki mirdz kā gaišas bākas vētrainajā pasaules uztveres jūrā. Tie ir cilvēki, kuri palīdz arī citiem atrast savu savdabību un/vai sniedz lielu ieguldījumu mūsu kultūras attīstībā.

Pērn pēc kopīgas vienošanās šis vārds tika piešķirts Daiņum Razauskam un Ramūnam Karbauskim (Dainius Razauskas, Ramūnas Karbauskis). Šogad "Švyturys" izvirzīšanā iesaistījās vairāk cilvēku un vaidilu. Tika izvirzīts arī krietni vairāk gaišo ļaužu. Vēlos uzsvērt, ka neviens neiebilda pret šīs atzinības piešķiršanu Jums, tāpēc ar lielu cieņu vēlos paziņot, ka Jūs esat izvēlēts par 2016. gada "Švyturys" vārda ieguvēju.

Vēlos arī uzsvērt, ka "Švyturys" Lietuvā ir plaši pazīstams apbalvojums, un līdz ar šī vārda piešķiršanu Jūs iegūstat lielu pagodinājumu un tiesības nākamgad ieteikt "Švyturys" apbalvojumam arī citus gaišos ļaudis. Jūsu viedoklis tiks vaicāts arī pirms turpmāko "Švyturys" apbalvojumu piešķiršanas. Iesakot gaišos ļaudis, Jūs vienlaikus arī sniegsiet iespēju šiem cilvēkiem kļūt plašāk pazīstamiem. Iepazīstot cits citu un daloties gaišumā, mēs vairojam uzticību un mazinām savstarpējo atšķirtību. Tikai uzticoties un pazīstot cits citu, mēs varam paveikt lielākus darbus un plašākas ieceres mūsu pasaules uzskata kopšanā. Tieši tāds ir "Švyturys" apbalvojuma sākotnējais mērķis. Ceram, ka arī turpmāk Jūsu darbi būs gaisma, kas cilvēkiem mirdz savas savdabības atrašanas ceļā.

_________________________________________
Pagarbiai
Kęstutis Račkaitis
Žaliakalnio vaidila

piektdiena, 2016. gada 23. decembris

LDS saimēm, savrupiem puduriem un saviešiem, Jauno Gaismas gadu ievadot.


Dedziniet gaišu guni,
Laidiet Dievu istabâ:
Dieviņš brauca par kalniņu
Sudrabotu mēteliti.


Lai nepietrūkst Dieva augstākais padoms, dvēseles spēki un dzīvesprieks!
Lai nepietrūkst Laimas vēlēta veiksme, no  Māras -  veselība, no Pērkona - kopības spēks!
Lai top!

Cieņā,
LDS dižvadonis Valdis Celms

V.Celms. Ozols - gadskārta.


Iznākusi Valda Celma grāmata Baltu dievestības pamati.

Baltu dievestība – dievturība, kādu to mēs iepazīstam latvju dainās, zīmēs, simbolos un gadskārtu tradīcijās, stāsta par Dieva atskārtumu Visumā, Dabā un Cilvēkā – par vienotu pasaules redzējumu, kur Dievs ir Cilvēka palīgs un ceļa biedrs. Tā ir tēlaina dzīvības spēku pilna pasaule, saistīta ar reālo dzīvi. Radoša, darbīga un dzīves priecīga. Tā ir pilnīga pasaules aina, kur cilvēkam ir dota iespēja gūt laimi – kalpot labajam un tikumiski augt dzīves skaistuma un dvēseles pilnveides virzienā.
Dievturība balstās uz viedību – uz zināšanām par Dievu un Dieva laisto pasauli un tās likumiem. Būdama latviešu nacionālā dievestība un sevī nesdama indoeiropiešu (baltu un āriešu) senās reliģijas pamatu, dievturība gan vispārcilvēciska, gan individuāla, jo vēršas pie katra cilvēka iekšējās apziņas, runā par patiesībām un vērtībām, kas ir kopīgas un vajadzīgas visiem.
Lai lasot šo grāmatu, piepildās Dieva padoms!
Grāmata latviešu un lietuviešu valodā.


"Visi tikumi kopjami trīs galvenos virzienos: Dievu turēt, zemi turēt, ģimeni turēt. Latviešu tikumu dziesmas ietver visu svarīgāko, kas cilvēkam vajadzīgs savrupai un sabiedriskai dzīvošanai. Tas ir garīgs ceļš no indivīda “es” apziņas līdz sabiedriskai “mēs” apziņai tautā. Tā ir savstarpējas piederības apziņa savai tautai, kas izskan vārdos “Es esmu latvietis!”. Tā ir līdzatbildība priekos un bēdās, kopības sajūta likteņa līkločos, kā pagātnē, tā nākotnes sapņos!
Tā ir garīga izvēle — Dieva dots uzdevums, pienākums un arī gods - būt latvietim!
Tas ir dvēseles pilnveides un attīstības ceļš no viena apziņas pakāpiena uz arvien augstāku apziņas un pilnveides pakāpienu.''

Saruna par grāmatu raidījumā "Kultūras rondo" >>> http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/valdis-celms-gramata-divas-valodas-ir-solis-latviesu-un-lietuvie.a79249/

pirmdiena, 2016. gada 28. novembris

Valdis Celms: Būt latvietim ir garīgs uzdevums

"Mākslinieka, latviskā mantojuma pētnieka un Latvijas dievturu sadraudzes garīgā vadītāja Valda Celma un Ievas Alksnes darbu izstāde Kinētikas arheoloģija sestdien, 12. novembrī, tiek atklāta Rīgas mākslas telpā.











Valdis Celms: «Tas ir skaidrs – kaut kam ir jānāk, kas mūs atkal atmodina. Padomājiet – latviešiem ir atmodu vēsture, cik daudz atmodu jau ir bijis. Garīgajā pasaulē runā par modrību, tikai lineārajā pasaulē, profānajā vēsturē runā par atmodām» / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency
"- Domāju, daudziem varētu rasties mulsums, izdzirdot vārdu savienojumu «kinētiskā māksla», pat zinot, ka tulkojumā no grieķu valodas vārds «kinētisks» nozīmē «kustība».
- Tie ir mākslas darbi, kuri ir kustībā, kuru tēls rodas caur kustību, vai arī darbi, kuros ir kustība. Tātad kustības klātbūtne parādās visdažādākajos veidos. Pirmkārt, fiziskā kustība, teiksim, kaut kas griežas, pārvietojas, šūpojas vai vibrē. Otrkārt, kustība, kas rodas ar gaismas līdzekļiem, teiksim, ekrānos. Treškārt, kustība, kas rodas kā ilūzija, pateicoties cilvēka uztveres un vides vienotības likumiem. Un vēl, protams, arī kustība domās, iztēlē. Tātad - no fiziskās kustības uz garīgo kustību."
"- No kurienes jums visu mūžu bijusi interese par latvisko dzīves ziņu?
- No mūsu zemes, no tautas.
- Daudzi piedzimst šajā zemē un tautā, bet ne visi to tā apzinās.
- Tieši tā - ne visi to apzinās. Daudzi uzskata - ja jau ir piedzimis kā latvietis, tad jau ir gatavs latvietis. Apzināšanās ir svarīga, jo - ja cilvēks sevi neapzinās, tad viņš vēl nekas nav, viņš ir tikai ceļā uz cilvēku. Ja cilvēks nezina vai arī negrib zināt, kas viņš ir, negrib būt saitē ne ar senčiem, ne ar līdzcilvēkiem, ne pats ar savu būtību, tad cilvēkam nav pašnoteiksmes. Kad palasa pārdomu literatūru, tad agri vai vēlu var uzdurties teicienam «esi pats». Tas ir pirmais, ko cilvēkam vajag darīt, - pašam noteikties, kas viņš būs šajā pasaulē.

LATVISKAS LATVIJAS SPĒKS - Ernesta un Arvīda Brastiņu mantojuma 2014. gada konferences materiāli.

Eva Mārtuža, mg. theol.
Latviska Latvija bija liels izaicinājums, proklamējot demokrātisku republiku ar visu nacionālo kultūru uzplaukumu 1918. gada 18. novembrī. Kādai būtu jābūt oriģinālai latviešu – latviskai –valstij ar savu seju, tādai, kuru neviens ar citām nesajauks – atbildes uz šiem jautājumiem, filosofiskā satura meklējumus un pamatojumus ikdienā sāka piepildīt grupa 20. gs. sākuma kultūras un inteliģences darbinieku. Spožākais, drosmīgākais, pamanāmākais bija mākslinieks Ernests Brastiņš. Pēc padomju okupācijas un Ernesta Brastiņa nogalināšanas izsūtījumā (1942) Tālajos Austrumos darbu trimdā Rietumu pasaules valstīs vadīja viņa brālis Arvīds Brastiņš.


E. Brastiņš meklēja tautas stiprības modeli, mūsu tautas etnosa vienotības un dzīvesspēka saknes, mācīja nevienā jomā nepakļauties svešām ideoloģijām, izvairīties no manipulācijām un kalpošanas jebkādiem politiskiem, reliģiskiem vai komerciāliem mērķiem, iegūt imunitāti pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma viltojumiem un apmelojumiem.
Nule jau divdesmit piekto gadu turpinās padomju okupācijas pārrautais latviskuma izpratnes laikmets, kad cenšamies veidot latvisku valsti, būdami atvērti visai pasaulei. Lai pietuvotos apjēgai, kādi ir globalizācijas laikmeta izaicinājumi latviešu garīgajam satvaram, kādiem mums, latviešiem, būt savā latviskajā valstī, Eiropā un plašajā pasaulē un kā pilnveidojies Brastiņa mantojums mūsdienās, 2014. gadā notika konference Latvijas Universitātes Lielajā aulā.
Šīs konferences referātus un debatēs izskanējušos viedokļus esmu apkopojusi grāmatā, saprotot, ka Latvijas valsts un tautas kā nācijas labākais izdzīvošanas modelis ir senā domāšanas veida radoša savienošana ar informācijas sabiedrības jaunākajām iespējām, jo mēs esam tauta ar savdabīgu kultūru un eiropeisku domāšanu, mēs labprātāk komunicējam virtuāli, ar audiovizuālo mediju starpniecību un gatavi kopā saiet vien ļoti nozīmīgos, valstij un personībai svarīgos pasākumos.

svētdiena, 2016. gada 20. novembris

Jābūtība - latvju jaunatnes stāja.

Pirmo reizi grāmatā klajā nākušas Jēkaba Nīmaņa (1892 - 1979) atziņas latvju jaunatnei.

"Mums jāseko mūsu tautas un mūsu senču vienotājam garam, mūsu senču nacionālai morālai autonomijai, kas savā būtībā ir mūsu visu kopējā reliģija."

“Jābūtība” vēsta par latviskumu, latviskuma jēgu, te sniegtas atbildes uz jautājumu, kāpēc mēs esam latvieši, kāpēc esam īpaši, vienreizēji, neatkārtojami, kāpēc mums jādzīvo nākotnei: jākopj valoda, jākopj latviskā kultūra, dzīvesziņa un jāapzinās, ka latviskums ir tik nozīmīgs un saglabājams, ka pielīdzināms reliģiskai pārliecībai.



Par šo tēmu, balstoties sava laika zinātniskos atklājumos, emocionāli, teorētiski pamatoti un filosofiski savu viedokli ir paudis Raiņa personīgais ārsts, Dr. med. Jēkabs Nīmanis, kurš 1. pasaules karā vairākkārt apcietināts, pirmajā padomju gadā viņam atņemta paša uzceltā bērnu klīnika, vācu okupācijas beigās, bēgot no vācu represijām, Ventspilī gestapo viņu apcietināja kā latviešu nacionālistu, bet tūlīt pēc izlaišanas no vācu cietuma padomju vara viņu represēja kā vācu līdzskrējēju, atņēma zinātniskos grādus un 1951. gadā apcietināja, notiesāja un piesprieda sodu, kas bija jāizcieš Tālajos Austrumos, bet Nīmanis izdzīvoja un atgriezās mājās. Te viņš pabeidza manuskriptu ar nosaukumu “Latvju jaunatnes stāja, kādu es to iedomājos”, kura tiek izdota ar nosaukumu “Jābūtība”.

Lasot  Jēkaba Nīmaņa  biogrāfiju, var skaidri redzēt sakritības, kā viena latviešu gara inteliģenta liktenis skarbi sasaucas ar mūsu tautas vēstures drausmo divu okupāciju laiku, ko spilgti un atklāti tieši savā grāmatā "Caur velna zobiem" ir atsedzis vēsturnieks Andrievs Ezergailis.

“...es neesmu liecis muguru ne vācu,
ne krievu, ne gestapo, ne čekas priekšā...”

Bet, kas nenogalina, tas dara stiprāku, un autora sūrā pieredze atver acis skaidrai atskārsmei par tautas likteņa cēloņsakarībām gadsimtu garumā un par pamatvērtībām, kas, par spīti austrumu-rietumu "žokļa" kārtējam kampienam, jānodod nākošajām paaudzēm. Savā ziņā likteņa labvēlība, kas ļāvis to pārdzīvot, rada misijas apziņu un pienākuma atbildību izdzīvotās atziņas nodot tālāk, kā spēka avotu jaunatnei - izdzīvošanas dzīvesziņu ar pašcieņu - jābūtību.
Lai runā pats Jēkabs.

"Mēs sakām: mūsu tautas Dievs ir dzīvā nacionālās demokrātijas ētikā, mūsu tautas Sirdsapziņā, mūsu tautas Dvēselē un tautas senču kopīgā vienotajā Garā – Gara vērtībās. Dievs ir dievišķā daļa cilvēkā, Visuma spēkā, arī mūsu zemes dzīvajā un nedzīvajā dabā. Dievs ir visur tur, kur sadzirdam dievišķu balsi: esiet vispirms Cilvēki, esiet cilvēciski, bet esiet un palieciet latvieši – zaļā atvase no tautas dzīvā celma, svēti turiet Latvijas valsti – mūsu senču svēto zemi, kas ir senču un reizē mūsu dzīvās tautas Dieva valstība un, beidzot, mūsu visu Dieva lūgšana ir mūsu darbs – mūsu tautas un valsts labā!"

"Laiks dibināt vienotu latvisku reliģiju.
Kad vecajā Latvijā radās vīri un sievas un pacēlās balsis, kas gribēja reformēt ticības lietas, gribēja dibināt vienotu latvisku reliģiju, tad visu baznīcu kalpi un bijušās teoloģijas fakultātes konservatīvie mācību spēki nostājās pretim, lai gan bija sen nobriedis laiks rasties gara varoņiem un vadoņiem mūsu tautā. Garīdzniekiem, kas sakās esam cilvēku gara pazinēji, ticības un baznīcu lietās bija sakāms savs vārds. Bet izrādās, ka tāds arī Latvijā jāsaka cilvēka miesas un gara kompleksa reāliem izpratējiem – ārstiem, kas arī senos laikos ir krituši inkvizīcijai par upuri, bet kas pirmie iedrošinājušies baznīcu nosaukt īstā vārdā – kā zinātnes apspiedēju un medicīnas noliedzēju.

Mūsu tautas vecākiem, tautas kultūras darbiniekiem un jaunās paaudzes audzinātājiem ir jāsludina, ka mūsu senču gars gadu tūkstošus jau p. m. ē. ir sargājis šīs jaunās reliģijas dievišķās tikumiskās vērtības, tās ieguldot arvien līdz mūsu dienām mūsu dzīvās tautas šūpulī. Mūsu senču gars gadu tūkstošus mūsu tautu ir vadījis cauri vistumšākiem un visverdziskākiem gadsimtiem, to stiprinādams un apliecinādams, ka bez savas zemes, savas valsts, tautas vienotības un tautas brīvības brālības, vienlīdzības, taisnības un mīlestības; bez kalpošanas tautas nacionālai kultūrai un nacionālam garam; bez uzticības tautas izredzētiem sūtņiem – vecākiem – un bez to vadības mums draud bojāeja, fiziska un garīga izvirtība, pārtautošana un visas nelaimes, kā mēs visi latvieši dzimtenē, trimdā un svešumā esam pieredzējuši, sapratuši un apjautuši.

Ko tad pozitīvu ir devušas baznīcas vecās Latvijas laikā? Mēs atbildam: ko mūsu tauta ir izkarojusi un ko sasniegusi – tur baznīcām nav ne mazākā nopelna. Tieši otrādi, baznīcas palīdzēja tautu tumsā turēt, sašķelt tautas vienotību, izmantojot valsts līdzekļus saviem mērķiem. Baznīcas ir tās, kas vienā mūsu tautas daļā izraisījušas dēku, sirošanas un individuālas baudas dzīves meklēšanas garu, kas sekmēja un vairoja žūpību, jo atņēma ticību rītdienai, tautas laimei savā valstī.

trešdiena, 2016. gada 16. novembris