34131-0
Lai bij vārdi, kam bij vārdi,
Man pašam stipri vārdi:
Daugaviņu notureju,
Mietu dūru vidiņâ.
Tāpat, kā Daugava ir Latvijas vidus dzīvības artērija, tā
arī Baltijas ceļš iezīmēja Baltijas tautu gara brīvības dzīvības artēriju. Triju
tautu cilvēku ķēde, kā simboliska robežlīnija, aizvijās pār trim zemēm kā dzīva
liecība šo tautu gadsimtu centieniem un cīņai par savu zemju neatkarību un robežu
neaizskaramību. Tā bija ass mūsu mantoto un nākotnes centienu vērtību atskaites
vidū.
Tā bija savas brīvības pasludināšana un skaidrs vēstījums
pasaulei, ka teritoriju pārdalīšana Molotova – Ribentropa pakta veidā ir starptautisks
noziegums vecā impēriskas visatļautības un laupīšanas garā.
Dziļākajā būtībā tas bija arī atgādinājums par mūsu vēsturisko
pieredzi jau no trīspadsmitā gadsimta pirmsākumiem, par cittautu piekopto praksi
mūsu zemēs aizmuguriski nospraust politiskās un reliģiskās ietekmes robežas vietējo
tautu pakļaušanai un meslu ekspluatācijai, apejot vietējo tautu tiesības.
Molotova – Ribentropa jeb Hitlera – Staļina pakts patiesībā bija
tikai sena vācu - krievu teritoriālās ekspansijas politiskās prakses tradīcija
tirdzniecības ceļu kontrolēšanai un
meslu ievākšanas pārdalei, kas jau aizsākās un ir pielīdzināma bīskapa Alberta
un Polockas kņaza Vladimira “mūžīgā miera” 1212. gada līgumiem, lai savstarpēji
varētu atbrīvot rokas vēl nepakļauto Baltijas tautu paverdzināšanai, kā tas
aprakstīts Indriķa hronikā:
“9. PAR MIERA SALĪGŠANU UZ MŪŽU STARP POLOCKAS KŅAZU UN RĪDZINIEKIEM.
[..] Kad viņi ieradās Rīgā un tur darīja zināmu kņaza gribu, rīdzinieki
piekrita, un tad pirmoreiz tika slēgts mūžīgs miers starp kņazu un rīdziniekiem,
taču ar noteikumu, lai līvi kņazam ik gadu samaksātu pienācīgos meslus vai arī
bīskaps viņu vietā. Par to visi bija priecīgi, jo tagad varēja drošāk karot ar
igauņiem un pārējiem pagāniem. Un tā tas arī notika” (IH XIV, 9);
“PAR TO, KĀ SALĪGTS MIERS AR KŅAZU UN LĪVZEME ATSTĀTA BRĪVA.
Tad kņazs, laikam gan Dieva iedvesmots un pamācīts, bīskapam beidzot atstāja
visu Līvzemi brīvu ar nosacījumu, ka viņu starpā tiktu salīgts mūžīgs miers kā
pret lietuvjiem, tā pret pārējiem pagāniem un ka tirgotājiem ceļš pa Daugavu
vienmēr būtu brīvs. Kad tas bija izdarīts, kņazs ar tirgotājiem un visu savu
tautu devās augšup pa Daugavu un priecīgi atgriezās savā pilsētā Polockā. Bet
arī bīskaps ar visiem savējiem vēl priecīgāks devās lejup un atgriezās Līvzemē”
(IH XVI, 2).
Turpmākos gados mūsu zemes ne reizi vien ir pārstaigājuši
sveši zābaki šķeļot tautas, pārspraužot robežas gan fiziskās gan garīgās ietekmes
telpā, kā robežzīmes tam atstājot izkautus, nodedzinātus pilskalnus, verdzībā
aizdzīto un vairs neatgriezušos pamestās mājas un saimniecības, karos kritušo
kapu zīmes un dažādu austrumu un rietumu reliģisko ideoloģiju savstarpējo
ietekmes sfēru cīņu garīgās pakļaušanas tempļu smailes pār senajām svētvietām.
Vēl šodien varam novērot kā turpina dzīvot senās stratēģijas, kurās, aiz dažādām
politisko un reliģisko ambīciju saplūsmēm un to fiktīvajām kultūrtelpu definīcijām
(pat it kā dažādu civilizāciju pretmetu līmenī) slēpjas teritoriālas un tirgus ekspansijas
ambīcijas.
Bet palikušās robežzīmes ir arī iecirstās robežas cilvēku
psiholoģijā un vērtību apziņā, kas bieži izpaužas pazeminātā pašapziņā un
pašvērtējumā, kas panākts uzspiežot dzīvi pēc svešiem “pātariem” un citu
kultūru arhetipiem, noliekot vērtību atskaiti citā “vidū”, citā pasaules malā.
Tas liecina par apstākļu uzspiestās pielāgošanās “dzīvesziņas” smagajām sekām, pāraugšanu
par nekritisku dalītas personības samierināšanās dzīvesveida paradumu, atstājot
savām tradīcijām un vērtībām pakārtotu lomu. Lielākā traģēdija tajā ir
izpostītās ģimenes un sarautās dzimtu saites, izkropļotā savstarpējās
saskarsmes tradīciju kultūra un tautas vērtību uztvere vienotā veselumā - latviskā
dzīvesveida dzīvesziņā.
Bet Baltijas ceļš apliecināja, ka, neskatoties ne uz kādiem
apstākļiem, mēs spējam atkal sadoties rokās, vienoties katrs savā zemē un arī
pāri tās robežām, neaizmirst savu senču mantojuma vērtības un atjaunot pašu
noteiktās dzīvesziņas tradīcijas, pieteikt savu patību pasaulei, saglabāt to un
kā tēvu tēvu mestās laipas nodot to nākošajām paaudzēm.
33680-0
Lād man ļaudis, bur man ļaudis,
Nevar mani izpostìt,
Dieviņš taisa zelta sētu
Apkārt manu augumiņu.
Andrejs Broks
Latvijas Dievturu Sadraudzes dižvadonis.
