otrdiena, 2020. gada 26. maijs

Sēlija - Latvijas kultūrvēsturiskais novads arī Latvijas administratīvā iedalījuma likumā

Latvijas Dievturu sadraudze atzinīgi vērtē Saeimā pieņemto lēmumu (26.05.2020.) likumprojektā “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums” iekļaut Sēliju kā Latvijas kultūrvēsturisko identitāti veidojošo latviešu zemi līdzvērtīgi Vidzemei, Latgalei, Kurzemei un Zemgalei.

Kā nozīmīgs likuma papildinājums, augsti vērtējama Valsts prezidenta ierosinājuma iekļaušana likuma 3. pantā, kas skaidri pauž likumdevēja gribu un apņēmību ievērot un turpmāk aizsargāt iedzīvotāju demokrātiskās piederības apziņu vietējām kopienām un to kultūrvēsturisko identitāti - “Iedzīvotāju kopīgās identitātes stiprināšanai un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai pilsētu un pagastu piederību latviešu vēsturiskajām zemēm — Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai — regulē atsevišķs likums.”

Šāda likuma izstrāde kultūrvēsturiskās identitātes vērtību aizsargāšanai ir būtiska valsts latviskās identitātes stiprināšanai, aizsardzībai un tālākai attīstībai arī starptautiski baltu kultūras kontekstā. Senās baltu - Kuršu, Zemgaļu un Sēļu zemes, vēstures notikumu rezultātā, sadalījās starp tagadējās Latvijas un Lietuvas valstu teritorijām un ir kopēja vērtība šo valstu kultūridentitātē.

Sēlijas kultūrvēsturiskās lomas nostiprināšana Latvijas identitātē tagad ir Latvijas Republikas Satversmes papildinājuma jautājums.


Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudze.

ceturtdiena, 2020. gada 21. maijs

Talka Lokstenes svētnīcā


Labdien, labi ļaudis! Šī gada 23. un 30. maijā esat mīļi aicināti pievienoties Lokstenes svētnīcas talkai, iepriekš piesakoties e-pasta adresē (lūgums vēstulē norādīt savu vārdu un kontakttālruni) – dievturi@gmail.com
Tikšanās 11:00 pie piestātnes Daugavas labajā krastā blakus kafejnīcai "Liepkalni", Rīgas-Daugavpils šosejas 117. kilometrā. Piestātnes GPS koordinātes — 56.5989, 25.6559 (iekopēšanai Google kartē).

piektdiena, 2020. gada 8. maijs

Cik ilgi vēl?



Cik ilgi vēl? – ir jautājums, kas nemanāmi, bet arvien biežāk ienāk prātā ikvienam, apcerot šodienas izaicinājumus, ko izraisījis COVID - 19 vīruss. “Dabas kronis” ir saņēmis “kroni” savai iedomībai un visatļautībai no pašas Dabas mātes. Bezatbildīgas intensīvās saimniekošanas rezultāts ir piesārņota vide un neveselīga pārtika, kas ir iedragājusi cilvēku veselību līdz līmenim, ka jauni vīrusi spēj ielauzties tā imūnsistēmā. Senais Zīda ceļš 21. gadsimtā pārvērties par kapitāla turētāju ekspluatējošu investīciju plūsmu lēta darbaspēka “tirgos” un vīrusu atplūdu ceļu, pa kuru nāve iestaigājusi savu taciņu arī līdz mums.
Tautas izdzīvošanas vēsturē ne retums ir bijis jāpārdzīvo līdzīgi laiki, kad nāves jēdzienu nācies apcerēt kā pretstatu dzīves vērtību kategorijām un nosacījumu lēmumu pieņemšanai izdzīvošanas cīņā. Ne velti latviskās dzīvesziņas dievestībā ir daina, kas augstākā garīgā kritērija jēdzienu – Dievu izsaka tieši ar nāves un ģimenes vērtības pretstatu:

Kur, Dieviņ, tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim?
Ne tev sievas, ne tev bērnu,
Kas tev vecam maizes dos?

Ģimene, tuvie cilvēki, attiecības paaudžu līmenī latviskajā dzīvesziņā ir tas, kas laiku laikos ir devis jēgu un spēku izdzīvot jebkādas grūtības. Šajā dainā ir iekodēts latviskās pašsaglabāšanās instinkts un mērķis. Tam par pamatu ir ģimenes saikņu svētuma princips kā caurvijošs pasaules pastāvēšanas likumsakarību pamatmodelis.  Latviskās dzīvesziņas garīgajā satversmē – dainu dievestībā – katra saime ir kā pašpietiekams šī pasaules modeļa atspoguļojums tās garīgajā pašpietiekamībā un saimnieciskajā neatkarībā.
Šādu saimes un  dzimtas neatkarīgas dzīvesziņas modeli kā izskaužamu “viensētniecību” centās devalvēt dažādu laiku okupantu ideologi, pretstatot to svešu mācību garīgajām brālībām vai primitīvai sabiedriskai kolektivizācijai. Dažādas globālās politiskās un reliģiskās ideoloģijas tieši vai aplinkus to cenšas vēl joprojām.
Reizēs, kad jāpārvar kopējas grūtības un ārēji izaicinājumi, kas Latvijas vēsturē ir atkārtojušās vairākkārtīgi,  arvien bija paaudzes, kurām nācās rast atbildi uz jautājumu – “cik ilgi vēl?”.

“Cik ilgi vēl?”- noteikti bija Latvijas sentautu ļaužu jautājums 12. un 13. gadsimta Brīvības cīņās jeb simtgadu karā pret Romas pāvesta organizēto kristīgi “dižciltīgo iekarotāju” baltu tautu “kristianizāciju”.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja teroru piedzīvojušie un no savām izdedzinātajām zemēm aizejošie zemgaļi, tāpat kā gara brīvību saglabāt gribošie kurši, sēļi un latgaļi.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja savu tēvzemi pamest nespējošie, pieciešot lēņa vīra stāvokļa pazemojumu savā zemē un Livonijas valstiņu vietvalžu meslu un piespiedu karaklausības atkarību.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja Livonijas ordeņa un bīskapiju valstiņu ekspluatācijai pakļautie un ķīlnieku gūstā paņemtie, dreļļos aizdzītie vīri vai verdzībā pārdotās noslepkavoto sievas un bērni, par ko tā lepojās Pāvesta militāro ordeņu un Livonijas hronisti.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja Livonijas kara (1558—1583) posta vētrām pakļautie latviešu zemnieki un tie, kurus Krievzemes Jāņa Briesmīgā vojevodas aizdzina verdzībā, pielietojot izsiroto zemju izdeldēšanas taktiku.  
“Cik ilgi vēl?”:
– Poļu—zviedru karš (1600—1629) un desmitiem tūkstošu karojošo armiju liekēžu un laupītāju uz zemnieku kakla;
– Trīsdesmitgadu karš
 (1618—1648) – kristīgās ticības novirzienu - katolicisma un protestantisma ārprāta kulminācija, kas saplūda ar kārtējo bijušās Livonijas zemju pārdali un pārklājās ar raganu prāvu masu psihozi;
Cik ilgi vēl?:
Lielais Ziemeļu karš (1700-1721), kad Krievijas cariste iebruka Zviedrijas karalistes Vidzemē Šeremetjeva vadībā pielietojot "izdedzinātās zemes taktiku" un trimdā aizvedot visus Valkas un Alūksnes pilsoņus:
Lielais mēris (1709 - 1711), kas, kā vainagojums visu šo karu atstātajam postam, nāca kopā ar badu, ciešanām un nāvi, izmērdējot ap 230 000 iedzīvotāju (tik cik tagad no COVID - 19 vīrusa visā pasaulē), no kuriem lielākais skaits attiecināms uz latviešiem. Daudzi sabruka, uzdrošinājās vairs nepildīt nodevas un negāja klaušās, jo tāpat būšot jāmirst.
Lieki teikt, ka pēc kariem un mēriem sekoja arī paputējušo vācu muižnieku centieni atgūt savus zaudējumus, vēl vairāk ekspluatējot sev pakļautos zemniekus, tā padziļinot dzimtzemnieku verdzību un, pat daudzviet, brīvzemniekiem atņemot viņu tiesības. Kad zviedru laikos Vidzemē muižnieku “brīvības”  tika ierobežotas, arī valstiskojot to zemes Zviedrijas kronim par labu, tad tie nodevīgi atdevās Krievijai, kas, iekarojot Vidzemi, to privilēģijas žēlīgi paturēja spēkā.
Tā šī internacionālā okupāciju konglomerāta dzimtbūtnieciskā pārvaldība turpinājās Baltijā līdz 19. gadsimta vidum, kad tā zaudēja saimniecisko izdevīgumu un konkurētspēju, attīstoties industriālajai revolūcijai pasaulē. Tad varēja sekot piesmejoša brīvlaišana ar putna brīvību bez zemes. Ja izdevās pie tās tikt, tā vēl bija jāizpērk ar pašu aplaupītāju aizdotu naudu, bet, ja nespēja to laicīgi atdot, tad tika zaudēts pilnīgi viss, nokļūstot muižu vai pilsētas kalpu un algādžu lomā.
Kā lai prātā patstāvīgi nevirmo jautājums – “cik ilgi vēl?”.
Tomēr, par spīti visiem apstākļiem un izdzīvošanas kompromisiem, brīvības gara stīgas ir caurvijušas gadsimtus, kā liecība tam, ka gara brīvību var saglabāt pakļautībā, un dzimst jaunlatviešu kustība, kā nākamās valsts pamats un pārvaldības pieredze veidojas latviešu biedrības, atdzimst tradīcijas, pašcieņas un goda stāja. Kā tautas identitātes apliecinājums attīstās latviskā Dziesmusvētku tradīcija, kuras būtību zīmīgi raksturo Matīsa Kaudzītes atmiņas: “Ko lai jums pārvedu no Rīgas? jautājuši svētku dalībnieki mājās palicējiem: Nevedat, bērni, cita nekā, kā vien to pašu, pēc kā tik daudz esat staigājuši, brizdami gan lietū, gan slapjdraņķī, gan dziļā sniegā, gan bargā aukstumā, gan pavasara laikā – tautas slavu un godu.”
Var visādi manipulēt ar  verdzības jēdziena izpratni dažādos laikos, bet nevar noliegt latviešu tautas vēsturē 700 gadu pakļautību svešām varām. 700 gadu verdzību noteikti nevar attiecināt uz tiem, kas spēja garā un godā vienmēr palikt brīvi un tīri, bet verdzība turpinās tiem, kas nespēj okupantu vītos pakļautības valgus saraut arī pēc valstiskās neatkarības iegūšanas un atgūšanas.
Un tad, pašsaprotami, nāk 1905. gads, kad izlaužas sen gruzdošā, jau Paula Einhorna un Garlība Merķeļa paredzētā situācija - ja latvieši izkļūs no pakļautības un tiks pie izglītības, savas tautas un zemes patiesās vēstures zināšanām, vadzis lūzīs. Nodeg 147 muižas kā atbilde gadsimtos pieciestajam pazemojumam – “ilgāk vairs nē!”, kam seko kazaku soda ekspedīcijas un krīt labākie no latvju dēliem un meitām.
“Ilgāk vairs nē”! – deg latviešu strēlnieku sirdis, ejot aizstāvēt savas zemes robežas gan uz rietumiem, gan uz austrumiem, izkarojot sev savu pašu veidotu valsti Latviju.
“Vairs nē!” – kvēlo leģionāru sirdīs baigā gada atmiņas un, kaut ar svešiem ieročiem rokās, nezūd cerības nosargāt savu zemi, cerot uz vēstures likteņa labvēlīgu pagriezienu tāpat, kā nacionālajiem partizāniem Latvijas mežos vēl ilgi pēc kārtējās okupācijas. Vēsture tomēr nav labvēlīga, un daudzi tēvi un mātes spiesti atkal uzdot šo jautājumu sarkanā terora Sibīrijas vergu nometnēs – “cik ilgi vēl?”.

Neskatoties uz visu šo “svēto impēriju” “izredzēto” un “brālīgo” lielvaru un no tām sludināto un saņemto -ismu “svētību”, no paaudzes paaudzē tiek iznesta tūkstošos dainu saglabātā tautas tikumiskā satversme, pierādot gara brīvības nepakļaujamību. Tā ļāva saglabāt tautas izdzīvošanas spēju, vienotību, savu patību un savu godu.
Neiet runa par mazohistisku apstākļu pārciešanu, gaudulīgu un pakļāvīgu cietēju lomas pieņemšanu vai bezgalīgos kompromisos pazaudētu dvēseļu locīšanos, bet sīkstu izdzīvošanas spēku, kam saknes senā dzīvesziņas pašapziņā "man pašam(i) stipri vārdi" un zemes saimnieka apziņā par spīti visiem apstākļiem “man pašam kungam būt, man pašam arājam”.

Raksta sākumā minētās dainas doma uztverama ne tikai fiziskā, bet arī garīgas nomiršanas nozīmē. Tajā ietvertā laika dimensija ir garīgās patības saglabāšanas jautājums. Izzūdot vienojošai gara saiknei ģimenē un, plašākā nozīmē, tautā, tiek pazaudēta esības jēga, jēga, ko nenosaka kāds no ārpuses, bet mēs paši sev – kas ir mūsu tautas patības mēraukla un cik ilgi vēl esam gatavi būt latvieši?
Vai kaut kas var būt par ilgu šī mērķa vārdā? Vai vīrusi, kas sagrauž miesu, nav, salīdzinoši, sīkums pret svešu reliģiju un ideoloģiju programmatiskiem vīrusiem, kas gadsimtos grauzuši latviskā gara saknes, vīrusi, kas sagriezuši tautas garu gabalu gabalos un daudzus izmētājuši pa pasauli, iznīcinot māju sajūtu un piederību vienotai zemei, vienotai tautai un vienotām latviskām vērtībām?
Sīksta un noturīga pārliecība par savām vērtībām, augstāku  mērķu vārdā, ir ļāvusi un ļaus arī turpmāk mums kopā pārdzīvot visas nedienas. Ieskatoties savas dzimtas vēsturē, katrs atradīs pierādījumus savu vecomāšu un vectēvu gara spēkam likteņa pavērsienu priekšā, ko, veļu vakaros atceroties, kā dzimtas pieredzi, ar cieņu nodot nākamajām paaudzēm. Nākotne ir jauno paaudžu rokās, bet atkarīga no mūsu šodienas rīcības un atbildības izpratnes par mūsu kopējām mājām. Atgriešanās pie ģimenes ir atgriešanās mājās, mājās, kuras vispirms ir garīgās mājas - pašu noteikta dzīvesziņa, kas liek justies kā vienotai saimei, uzņemties atbildību par līdzcilvēkiem.

Latviskajā dzīvesziņā šis ir gadskārtas cikla Ūsiņa laiks, dabas un pasaules rita atdzimšanas laiks. Tas ir atskārsmes laiks par mūžīgas atjaunošanās iespējamību, ja esi saskaņā ar sevi, savu ģimeni un tautu, un, pats par sevi saprotams, ar Dabas mātes pasauli.
Kad agrā rītā saskatīsi Ūsiņa zirgus pie Saulītes nama durvīm Māras galda galiņā, tad būsi zinošs, ka tie ieausti mātes sagšā, nāk pa Piena ceļu, kas, kā mūžīgs dvēseļu ceļš paaudžu paaudzēs, Tevi atkal ved uz tēva mājām.  

Akmentiņa vīriņš jāja
Sudrabiņa zirdziņâ,
Kokiem lapas skaitidams,
Augumiņus mēridams.

Lai gaiši Ūsiņi un ražīga vasara!

Virs galvas mūžīgs piena ceļš
https://www.youtube.com/watch?v=cL92Jao3VrA
Mūzikas autors - Imants Kalniņš Vārdu autors - Viktors Kalniņš Virsdiriģents - Mārtiņš Klišāns

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudze

ceturtdiena, 2020. gada 30. aprīlis

Dievturu Vēstnesis Nr.34 (¹2020#2)


Sveicināti, labi ļaudis!

Ūsiņu laiku ievadot, nākam klajā ar Latvijas Dievturu sadraudzes laikraksta Dievturu Vēstnesis jaunāko, 34. (¹2020#2) numuru. Turpinājumizdevumā, ko dievturi sāka izdot vairāk nekā pirms 90 gadiem, šis laidiens digitālā veidolā veltīts veselībai, tiesību aktiem un latviskā stila īpatnībām.

Saite uz PDF datni zemāk – raksta turpinājumā.

svētdiena, 2020. gada 12. aprīlis

Visi ceļi guniem pilni



Latvijas Dievturu sadraudzes un Latvju dievtuŗu sadraudzes savieši gan Latvijā, gan ārzemēs vienojas spēka dziesmā. Tīmekļa sociālajās vietnēs — @dievturi

sestdiena, 2020. gada 11. aprīlis

Jēkabs BĪNE. Latviskā veida un stila īpatnības

Jēkabs Bīne. Dekoratīvs šķīvis
Visgŗūtākais un tajā pat laikā visvaldzinošākais uzdevums mākslas teōrijā ir skaidri pateikt kādas tautas mākslas raksturīgākās iezīmes un pateikt tā, lai tās ar jauniem piemēriem atkal nebūtu jāgroza. Bet daudz gŗūtāks ir pašlaik mans uzdevums – raksturot latviešu stilu, kad vēl daudzas mūsu mākslas nozares stāv teōrētiski nenoskaidrotas, kad vēl krustām šķērsām jūtami svešo tautu ietekmējumi un kad trūkst vajadzīgā atstatuma, kas objektīvi un pārskatāmi ļautu šim raksturojumam savākt dotības.

JĒKABAM BĪNEM - 125

Dievturim un māksliniekam, latviešu ornamentu simbolikas kārtotājam un pētniekam JĒKABAM BĪNEM, šogad 11. aprīlī 125 gadi.

Ap to gadsimtu miju Rīgā Bīnes vecāku dzīvoklī kā apakšīrnieks mitinājās krievu mākslinieks K. Gorbatovs, kurš studēja arhitektūru Politehniskajā institūtā un Blūma mākslas skolā glezniecību. Šis apstāklis varētu būt pirmais ietekmētājs Jēkabam Bīnem sākt mākslinieka ceļu – mazais zēns kopēja studenta zīmējumu paraugus. Lai arī vēlāk, 1904. gadā, sākot mācīties pamatskolā, tur zīmēšanas stundu nemaz nebijis, Jēkaba interesi trīs gadus vēlāk pilsētas tirdzniecības skolā ievērojis K. Nīlenders, zīmēšanas skolotājs, kurš sekmēja viņa aizraušanos.

Bīne reiz 1912. gadā, vēlēdamies nopelnīt kādu artavu krāsām, aiznesis pāris zīmējumus mākslas un satīras žurnāla „Dadzis” redaktoram Jūlijam Pētersonam. Šī izdevuma tapšanā ar zīmējumiem, vinjetēm un karikatūrām savulaik piedalījušies vairāki vēlāk zināmi grafiķi, kuru pulkam nu pievienojās arī Jēkabs Bīne – jau nākamajā žurnāla numurā tika ievietoti abi darbi. Viens no zīmējumiem attēlojis senlatvju pils pagalmu, un jau šis pirmais publicējums parāda turpmāk vērojamās iezīmes mākslinieka darbībā.

piektdiena, 2020. gada 3. aprīlis

Dievturība un veselība

Kam der dievturība? Dvēseles celšanai, pasaules izprašanai? Bet ja nu man ir vienaldzīgi, kas notiek pēc nāves ar manu dvēseli, un ja man tikpat vienaldzīga ir pasaules uzbūve, kur tad lai lieku dievturību? Man viņas nevajaga. Man nav no svara ka tā ir manas tautas lepnums, ka tā ir vērtīga kultūras manta. Man no tā maz prieka... Šāda nostāšanās iepretim dievturībai ir iespējama, un dažs labs garīgi kūtrais, nacionāli vienaldzīgais vai materiālistiski domājošais šim viedoklim varbūt tūdaļ piekritīs.

sestdiena, 2020. gada 21. marts

Saules lieldienu gaviles!

Uldis Punkstiņš


GAVILES

Augšup kalni, lejup lejas!
Jautras čalas, suņu rejas, -
Augstāk savu balsi svied!

Šodien pirmo lapu plaukums,
Jaunu bērzu zaļais jaukums
Jāizklaigā, jāizdzied!

Augšup kalni, lejup lejas!
Zelta smiekliem saule smejas,
Spožas acis, priecīgs prāts.

Ko tu dusmojies, ko skaisties?
Spirgtiem vējiem līdzi laisties
Žiglām kājām nāc! 

Veronika Strēlerte (Latv. tautas dzīvesziņa,V) 

Sena teika vēsta, ka Dievs piedzimis Ziemassvētkos, bet šūpuli viņam kāruši Lieldienās. To ievērojot, cēlusies tradīcija šūpoties. Šai laikā diena sasniegusi nakts garumu un grib to pārspēt. Pati Saule par to priecīga un Lielās dienas rītā šūpojas: Lieldienas rītu vajagot iekāpt kokā, tad varot redzēt, kā saulīte lēkdama danco.

Latvieši dalās ar Sauli šajā priekā, veikdami dažādas rituālas darbības. Šūpodamies viņi it kā iekustina kūtrās ziemas gaisu, palīdzēdami Saulei kāpt augstāk Debesu kalnā. Šūpoļu gaita iezīmē apļa daļu. Aplis ir pilnība, veselums, noslēdzies ritums, cikls. Gauži raud Saulīte ābeļu dārzā – ābelei nokrita zeltābolītis;/ Neraudi, Saulīte, Dievs dara citu no zelta, no vara, no sudrabiņa. Jo augstāk esam šūpojušies – lielāka šī apļa daļa iezīmēta – jo raženāks var izdoties sekojošais gads. Saule sēja sudrabiņu celmainā līdumā;/ Sēj, Saulīte, manu tiesu jel celmiņa galotnē.

Arī Saule ir apaļa, tāpat kā ola, kurai, kā mīklā teikts, ir pat divas dzīvības: Kas divreiz piedzimst? – Putns. Tautas ticējumi saka: Lieldienās jāvāra olas, lai telītes apaļas barojas un aug gari lini. Jo vairāk olu, jo vairāk nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu. Sākas atmodas, radīšanas, auglības laiks.

Rau, kā vēl, asinot prātu mīklās un cenšoties pievērst turpmākajam labvēlīgus spēkus rituālās darbībās, latvieši vadīja Lieldienu laiku. Apzināti vai neapzināti to darot, bet minētie piemēri apliecina īpašu, vienotu gara paudumu.
---

Lielās dienas mīklas un ticējumi.
Par SAULI var uzdot šādu mīklu:

Kas tek negrožots?

sestdiena, 2020. gada 8. februāris

Kas Latvijā ir svēts? Sakrālā mantojuma saglabāšanas finansējuma piemērošana.

2018. gada XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Publicitātes foto.

Ko īsti nodrošina Sakrālā matojums finansēšanas likums? Tiešāk, kas slēpjas aiz cēliem sakrālā mantojuma saglabāšanas uzstādījumiem?
2010. gadā uz Latvijas Dievturu Sadraudzes (LDS) vēstuli par LDS diskriminējošo juridisko statusu Latvijas likumu kontekstā, salīdzinoši ar tā sauktajām tradicionālajām reliģijām, par Dievturības kā būtisku latviskās kultūras garīgā mantojuma daļu un tās vietu Latvijas kultūrpolitikā un izglītībā, kas tika adresēta Latvijas Ministru prezidentam un Garīgo lietu padomes vadītājam Valdim Dombrovskim, tika sniegta Tieslietu ministrijas, Kultūras ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas kopēja atbilde.

Atbildes vēstulē, protams, tika apgalvots, ka, balstoties uz Latvijas Republikas 1937. gada Civillikumā ietvertā regulējuma (prettiesiska autoritāra režīma laika regulējums) vēsturiskās iztulkošanas metodi, esošā situācija juridiski ir ideāli sakārtota.

Atbilde noslēdzās ar zīmīgu Valsts sekretāres vietnieces tiesību politikas jautājumos Lailas Medinas norādi Sadraudzei: “Nobeigumā vēlos norādīt, ka Latvijas tautas garīgā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana ir viennozīmīgi atbalstāma, tomēr konkrētajā gadījumā būtu jāspēj nodalīt kultūru no attiecīgās reliģiskās konfesijas reliģiskās darbības
Būtu bijis labi, ja arī šāda trīs ministriju atbilde juridiski precīzi būtu spējusi norādīt robežu pa kuru valsts pārvalde nodala kultūru no dievestības (reliģijas), un reliģiskās darbības, it sevišķi Dainās ietvertās dievestības gadījumā un kā tas tiek attiecināts uz citām reliģijām.
Diemžēl praksē redzams, ka katrā gadījumā ir cita mēraukla.

Šajā norādē ietvertā konsekvence Sakrālā matojuma finansēšanas likuma gadījumā prasītu, lai valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu statusā esošu kulta celtņu, tajā skaitā Latvijas dievnamu, un reliģisko rituālu priekšmetu, kā nacionāli nozīmīgas kultūras mantojuma daļas saglabāšana nākamajām paaudzēm finansēšana būtu nodalīta no reliģiskās darbības, jo, pretējā gadījumā, tā rada nevienlīdzīgu valsts pārvaldes attieksmi un neatbilstošu likumu normu piemērošanu pret reliģiskajām organizācijām un Kultūras ministrija ar sakrālā kultūras mantojuma saglabāšanas finansu līdzekļiem nodrošina atsevišķu reliģisko organizāciju reliģisko darbību, kas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 99. pantam, kurā noteikta baznīcas atdalītība no valsts.

Aiz visiem lēmumiem vienmēr izpaužas cilvēka faktors, viņa izpratne par savas tautas kultūras mantojuma pamatvērtībām un kādas “vēsturiskās tulkošanas metodes” viņš izvēlas par pamatu savai rīcībai un lēmumu pieņemšanai, lai tās aizsargātu un celtu godā.

Un kas Latvijai, kā kultūrnācijas valstij, ir svētuma jeb sakralitātes kritēriji?

A. Broks
Latvijas Dievturu Sadraudzes dižvadonis

piektdiena, 2020. gada 7. februāris

Igaunijas valsts 102.gadskārtai par godu



2020.gada 21.februārī plkst. 18.00 Rīgas Centrālās bibliotēkas (Rīga, Brīvības ielā 47/53, 2.stāvā) Lasītāju zālē daudzināsim tuvojošos Igaunijas valsts 102.gadskārtu.


ceturtdiena, 2020. gada 30. janvāris

Dievturu Vēstnesis Nr.33 (¹2020#1)

Sveicināti, labi ļaudis!

Meteņu laiku ievadot, nākam klajā ar Latvijas Dievturu sadraudzes laikraksta Dievturu Vēstnesis jaunāko, 33. (¹2020#1) numuru. Turpinājumizdevumā, ko dievturi sāka izdot vairāk nekā pirms 90 gadiem, šis laidiens digitālā veidolā veltīts saknēm.

Saite uz PDF datni zemāk – raksta turpinājumā.