Kam der dievturība? Dvēseles celšanai, pasaules izprašanai? Bet ja nu man ir vienaldzīgi, kas notiek pēc nāves ar manu dvēseli, un ja man tikpat vienaldzīga ir pasaules uzbūve, kur tad lai lieku dievturību? Man viņas nevajaga. Man nav no svara ka tā ir manas tautas lepnums, ka tā ir vērtīga kultūras manta. Man no tā maz prieka... Šāda nostāšanās iepretim dievturībai ir iespējama, un dažs labs garīgi kūtrais, nacionāli vienaldzīgais vai materiālistiski domājošais šim viedoklim varbūt tūdaļ piekritīs.
piektdiena, 2020. gada 3. aprīlis
sestdiena, 2020. gada 21. marts
Saules lieldienu gaviles!
Uldis Punkstiņš
GAVILES
Augšup kalni, lejup lejas!
Jautras čalas, suņu rejas, -
Augstāk savu balsi svied!
Šodien pirmo lapu plaukums,
Jaunu bērzu zaļais jaukums
Jāizklaigā, jāizdzied!
Augšup kalni, lejup lejas!
Zelta smiekliem saule smejas,
Spožas acis, priecīgs prāts.
Ko tu dusmojies, ko skaisties?
Spirgtiem vējiem līdzi laisties
Žiglām kājām nāc!
Veronika Strēlerte (Latv. tautas dzīvesziņa,V)
Sena teika vēsta, ka Dievs piedzimis Ziemassvētkos, bet šūpuli viņam kāruši Lieldienās. To ievērojot, cēlusies tradīcija šūpoties. Šai laikā diena sasniegusi nakts garumu un grib to pārspēt. Pati Saule par to priecīga un Lielās dienas rītā šūpojas: Lieldienas rītu vajagot iekāpt kokā, tad varot redzēt, kā saulīte lēkdama danco.
Latvieši dalās ar Sauli šajā priekā, veikdami dažādas rituālas darbības. Šūpodamies viņi it kā iekustina kūtrās ziemas gaisu, palīdzēdami Saulei kāpt augstāk Debesu kalnā. Šūpoļu gaita iezīmē apļa daļu. Aplis ir pilnība, veselums, noslēdzies ritums, cikls. Gauži raud Saulīte ābeļu dārzā – ābelei nokrita zeltābolītis;/ Neraudi, Saulīte, Dievs dara citu no zelta, no vara, no sudrabiņa. Jo augstāk esam šūpojušies – lielāka šī apļa daļa iezīmēta – jo raženāks var izdoties sekojošais gads. Saule sēja sudrabiņu celmainā līdumā;/ Sēj, Saulīte, manu tiesu jel celmiņa galotnē.
Arī Saule ir apaļa, tāpat kā ola, kurai, kā mīklā teikts, ir pat divas dzīvības: Kas divreiz piedzimst? – Putns. Tautas ticējumi saka: Lieldienās jāvāra olas, lai telītes apaļas barojas un aug gari lini. Jo vairāk olu, jo vairāk nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu. Sākas atmodas, radīšanas, auglības laiks.
Rau, kā vēl, asinot prātu mīklās un cenšoties pievērst turpmākajam labvēlīgus spēkus rituālās darbībās, latvieši vadīja Lieldienu laiku. Apzināti vai neapzināti to darot, bet minētie piemēri apliecina īpašu, vienotu gara paudumu.
---
Lielās dienas mīklas un ticējumi.
Par SAULI var uzdot šādu mīklu:
Kas tek negrožots?
Sena teika vēsta, ka Dievs piedzimis Ziemassvētkos, bet šūpuli viņam kāruši Lieldienās. To ievērojot, cēlusies tradīcija šūpoties. Šai laikā diena sasniegusi nakts garumu un grib to pārspēt. Pati Saule par to priecīga un Lielās dienas rītā šūpojas: Lieldienas rītu vajagot iekāpt kokā, tad varot redzēt, kā saulīte lēkdama danco.
Latvieši dalās ar Sauli šajā priekā, veikdami dažādas rituālas darbības. Šūpodamies viņi it kā iekustina kūtrās ziemas gaisu, palīdzēdami Saulei kāpt augstāk Debesu kalnā. Šūpoļu gaita iezīmē apļa daļu. Aplis ir pilnība, veselums, noslēdzies ritums, cikls. Gauži raud Saulīte ābeļu dārzā – ābelei nokrita zeltābolītis;/ Neraudi, Saulīte, Dievs dara citu no zelta, no vara, no sudrabiņa. Jo augstāk esam šūpojušies – lielāka šī apļa daļa iezīmēta – jo raženāks var izdoties sekojošais gads. Saule sēja sudrabiņu celmainā līdumā;/ Sēj, Saulīte, manu tiesu jel celmiņa galotnē.
Arī Saule ir apaļa, tāpat kā ola, kurai, kā mīklā teikts, ir pat divas dzīvības: Kas divreiz piedzimst? – Putns. Tautas ticējumi saka: Lieldienās jāvāra olas, lai telītes apaļas barojas un aug gari lini. Jo vairāk olu, jo vairāk nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu. Sākas atmodas, radīšanas, auglības laiks.
Rau, kā vēl, asinot prātu mīklās un cenšoties pievērst turpmākajam labvēlīgus spēkus rituālās darbībās, latvieši vadīja Lieldienu laiku. Apzināti vai neapzināti to darot, bet minētie piemēri apliecina īpašu, vienotu gara paudumu.
---
Lielās dienas mīklas un ticējumi.
Par SAULI var uzdot šādu mīklu:
Kas tek negrožots?
sestdiena, 2020. gada 8. februāris
Kas Latvijā ir svēts? Sakrālā mantojuma saglabāšanas finansējuma piemērošana.
Ko īsti nodrošina Sakrālā matojums finansēšanas likums? Tiešāk, kas slēpjas aiz cēliem sakrālā mantojuma saglabāšanas uzstādījumiem?
2010. gadā uz Latvijas Dievturu Sadraudzes (LDS) vēstuli par LDS diskriminējošo juridisko statusu Latvijas likumu kontekstā, salīdzinoši ar tā sauktajām tradicionālajām reliģijām, par Dievturības kā būtisku latviskās kultūras garīgā mantojuma daļu un tās vietu Latvijas kultūrpolitikā un izglītībā, kas tika adresēta Latvijas Ministru prezidentam un Garīgo lietu padomes vadītājam Valdim Dombrovskim, tika sniegta Tieslietu ministrijas, Kultūras ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas kopēja atbilde.
Atbildes vēstulē, protams, tika apgalvots, ka, balstoties uz Latvijas Republikas 1937. gada Civillikumā ietvertā regulējuma (prettiesiska autoritāra režīma laika regulējums) vēsturiskās iztulkošanas metodi, esošā situācija juridiski ir ideāli sakārtota.
Atbilde noslēdzās ar zīmīgu Valsts sekretāres vietnieces tiesību politikas jautājumos Lailas Medinas norādi Sadraudzei: “Nobeigumā vēlos norādīt, ka Latvijas tautas garīgā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana ir viennozīmīgi atbalstāma, tomēr konkrētajā gadījumā būtu jāspēj nodalīt kultūru no attiecīgās reliģiskās konfesijas reliģiskās darbības”
Būtu bijis labi, ja arī šāda trīs ministriju atbilde juridiski precīzi būtu spējusi norādīt robežu pa kuru valsts pārvalde nodala kultūru no dievestības (reliģijas), un reliģiskās darbības, it sevišķi Dainās ietvertās dievestības gadījumā un kā tas tiek attiecināts uz citām reliģijām.
Diemžēl praksē redzams, ka katrā gadījumā ir cita mēraukla.
Šajā norādē ietvertā konsekvence Sakrālā matojuma finansēšanas likuma gadījumā prasītu, lai valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu statusā esošu kulta celtņu, tajā skaitā Latvijas dievnamu, un reliģisko rituālu priekšmetu, kā nacionāli nozīmīgas kultūras mantojuma daļas saglabāšana nākamajām paaudzēm finansēšana būtu nodalīta no reliģiskās darbības, jo, pretējā gadījumā, tā rada nevienlīdzīgu valsts pārvaldes attieksmi un neatbilstošu likumu normu piemērošanu pret reliģiskajām organizācijām un Kultūras ministrija ar sakrālā kultūras mantojuma saglabāšanas finansu līdzekļiem nodrošina atsevišķu reliģisko organizāciju reliģisko darbību, kas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 99. pantam, kurā noteikta baznīcas atdalītība no valsts.
Aiz visiem lēmumiem vienmēr izpaužas cilvēka faktors, viņa izpratne par savas tautas kultūras mantojuma pamatvērtībām un kādas “vēsturiskās tulkošanas metodes” viņš izvēlas par pamatu savai rīcībai un lēmumu pieņemšanai, lai tās aizsargātu un celtu godā.
Un kas Latvijai, kā kultūrnācijas valstij, ir svētuma jeb sakralitātes kritēriji?
A. Broks
Latvijas Dievturu Sadraudzes dižvadonis
Atbildes vēstulē, protams, tika apgalvots, ka, balstoties uz Latvijas Republikas 1937. gada Civillikumā ietvertā regulējuma (prettiesiska autoritāra režīma laika regulējums) vēsturiskās iztulkošanas metodi, esošā situācija juridiski ir ideāli sakārtota.
Atbilde noslēdzās ar zīmīgu Valsts sekretāres vietnieces tiesību politikas jautājumos Lailas Medinas norādi Sadraudzei: “Nobeigumā vēlos norādīt, ka Latvijas tautas garīgā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana ir viennozīmīgi atbalstāma, tomēr konkrētajā gadījumā būtu jāspēj nodalīt kultūru no attiecīgās reliģiskās konfesijas reliģiskās darbības”
Būtu bijis labi, ja arī šāda trīs ministriju atbilde juridiski precīzi būtu spējusi norādīt robežu pa kuru valsts pārvalde nodala kultūru no dievestības (reliģijas), un reliģiskās darbības, it sevišķi Dainās ietvertās dievestības gadījumā un kā tas tiek attiecināts uz citām reliģijām.
Diemžēl praksē redzams, ka katrā gadījumā ir cita mēraukla.
Šajā norādē ietvertā konsekvence Sakrālā matojuma finansēšanas likuma gadījumā prasītu, lai valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu statusā esošu kulta celtņu, tajā skaitā Latvijas dievnamu, un reliģisko rituālu priekšmetu, kā nacionāli nozīmīgas kultūras mantojuma daļas saglabāšana nākamajām paaudzēm finansēšana būtu nodalīta no reliģiskās darbības, jo, pretējā gadījumā, tā rada nevienlīdzīgu valsts pārvaldes attieksmi un neatbilstošu likumu normu piemērošanu pret reliģiskajām organizācijām un Kultūras ministrija ar sakrālā kultūras mantojuma saglabāšanas finansu līdzekļiem nodrošina atsevišķu reliģisko organizāciju reliģisko darbību, kas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 99. pantam, kurā noteikta baznīcas atdalītība no valsts.
Aiz visiem lēmumiem vienmēr izpaužas cilvēka faktors, viņa izpratne par savas tautas kultūras mantojuma pamatvērtībām un kādas “vēsturiskās tulkošanas metodes” viņš izvēlas par pamatu savai rīcībai un lēmumu pieņemšanai, lai tās aizsargātu un celtu godā.
Un kas Latvijai, kā kultūrnācijas valstij, ir svētuma jeb sakralitātes kritēriji?
A. Broks
Latvijas Dievturu Sadraudzes dižvadonis
piektdiena, 2020. gada 7. februāris
Igaunijas valsts 102.gadskārtai par godu
2020.gada 21.februārī plkst. 18.00 Rīgas Centrālās bibliotēkas (Rīga, Brīvības ielā 47/53, 2.stāvā) Lasītāju zālē daudzināsim tuvojošos Igaunijas valsts 102.gadskārtu.
ceturtdiena, 2020. gada 30. janvāris
Dievturu Vēstnesis Nr.33 (¹2020#1)
Meteņu laiku ievadot, nākam klajā ar Latvijas Dievturu sadraudzes laikraksta Dievturu Vēstnesis
jaunāko, 33. (¹2020#1) numuru. Turpinājumizdevumā, ko dievturi
sāka izdot vairāk nekā pirms 90 gadiem, šis laidiens digitālā veidolā
veltīts saknēm.
Saite uz PDF datni zemāk – raksta turpinājumā.
Saite uz PDF datni zemāk – raksta turpinājumā.
otrdiena, 2020. gada 21. janvāris
Stāsts par mums pašiem un mūsu tautastērpu
Daugavasa saimes ikmēneša tikšanās notiks 2020.gada 25.janvārī plkst. 13.00 Koknesē Radošajā mājā (Melioratoru ielā 1a)
Tikšanās tēma – STĀSTS par mums pašiem pētot un vērojot tautas tērpu. Tautastērpa detaļu simboliskā nozīme cilvēka mūža gājumā. Viesos tautastērpu pētniece un darinātāja Ingrīda Kaže
Ieeja par ziedojumiem
Bērziņ, tavu kuplumiņu,
Līdz zemei žagariņi,
Māsiņ, tavu daiļu rotu,
Zemīt’ slauka staigājot(i)
Ingrīda Kaže ir piecu tautastērpu īpašniece. Tie ir dažādu Latvijas novadu tautastērpi, kuru gatavošanā Ingrīda ielikusi daudz darba, laika, pūļu, zināšanu, prasmju... Daudzas tērpu detaļas ir pašas Ingrīdas darinātas. Vairākkārt Ingrīda guvusi atzinību Tradicionālajās, Dziesmu svētku laikā norisējušajās, Tautastērpu skatēs.
piektdiena, 2020. gada 17. janvāris
TV PIRMIZRĀDE Dokumentāla filma. «Mēs uzvarējām»
Kopš barikāžu laika Rīgā pagājuši 29 gadi. Tobrīd Lietuvu jutām tuvu tuvu, pavisam blakus, varbūt pat vēl tuvāk nekā šobrīd ar mūslaiku sakaru iespējām. Bet - ko mēs viens par otru zinām?
varbūt mazliet palīdz - TV PIRMIZRĀDE Dokumentāla filma. «Mēs uzvarējām»
Otrdien, 21. janvārī 22.05 LTV1 (50 min.)
otrdiena, 2020. gada 7. janvāris
Par Svecaini Sveču mēnesī
 |
| Audrone Mickute, Pērkona zirgi (Perkūno žirgai) |
sestdiena, 2019. gada 21. decembris
trešdiena, 2019. gada 18. decembris
Pūti, pūti, ziemelīti...
Tradicionālā Ziemassvētku svētīšana ir diezgan skaļa un plaša. Tie atkal ir svētki un laiks, kad ļaudis iziet ārpus savas sētas un ģimenes.
Tāpēc atbildēt uz jautājumu, kā latviskos Ziemassvētkus tradicionāli svētīt mājās, nelielā ģimenē, nav vis gluži viegls uzdevums. Ja patiesībā daudzviet visbiežāk ir sastopams milzīgs svētku izdarību “kokteilis”: pie bērniem bērnudārzā, skolā, vecāku darbavietās tiek rīkoti apdāvināšanas sarīkojumi ar Ziemassvētku vecīšiem (un bērniem viņi, protams, patīk, jo ir mīlīgi, dod dāvanas un nav dzirdēts, ka kāds būtu iepērts, jo tad tāds vecītis ātri varētu iedzīvoties tiesu darbos), korporatīvos pasākumos varbūt uzaicina kādu folkloras kopu izklaides (un visbiežāk tikai izklaides) nolūkos, sirds sasildīšanai var ieiet kādā baznīcā, kas cilvēcīgi saprotams, jo tur skan skaista mūzika, deg sveces un smaržo eglīšu skujas... mājās droši vien izcep speķa pīrādziņus un neiztrūkstošās piparkūkas. Kāds jau izvāra arī pelēkos zirņus vai skābus kāpostus. Cūkas šņukurs būtu īpaša greznība. Bet mandarīni Ziemassvētku galdā gan ir jau gandrīz tradīcija...
trešdiena, 2019. gada 4. decembris
pirmdiena, 2019. gada 2. decembris
Abonēt:
Ziņas (Atom)