pirmdiena, 2016. gada 28. novembris

Valdis Celms: Būt latvietim ir garīgs uzdevums

"Mākslinieka, latviskā mantojuma pētnieka un Latvijas dievturu sadraudzes garīgā vadītāja Valda Celma un Ievas Alksnes darbu izstāde Kinētikas arheoloģija sestdien, 12. novembrī, tiek atklāta Rīgas mākslas telpā.











Valdis Celms: «Tas ir skaidrs – kaut kam ir jānāk, kas mūs atkal atmodina. Padomājiet – latviešiem ir atmodu vēsture, cik daudz atmodu jau ir bijis. Garīgajā pasaulē runā par modrību, tikai lineārajā pasaulē, profānajā vēsturē runā par atmodām» / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency
"- Domāju, daudziem varētu rasties mulsums, izdzirdot vārdu savienojumu «kinētiskā māksla», pat zinot, ka tulkojumā no grieķu valodas vārds «kinētisks» nozīmē «kustība».
- Tie ir mākslas darbi, kuri ir kustībā, kuru tēls rodas caur kustību, vai arī darbi, kuros ir kustība. Tātad kustības klātbūtne parādās visdažādākajos veidos. Pirmkārt, fiziskā kustība, teiksim, kaut kas griežas, pārvietojas, šūpojas vai vibrē. Otrkārt, kustība, kas rodas ar gaismas līdzekļiem, teiksim, ekrānos. Treškārt, kustība, kas rodas kā ilūzija, pateicoties cilvēka uztveres un vides vienotības likumiem. Un vēl, protams, arī kustība domās, iztēlē. Tātad - no fiziskās kustības uz garīgo kustību."
"- No kurienes jums visu mūžu bijusi interese par latvisko dzīves ziņu?
- No mūsu zemes, no tautas.
- Daudzi piedzimst šajā zemē un tautā, bet ne visi to tā apzinās.
- Tieši tā - ne visi to apzinās. Daudzi uzskata - ja jau ir piedzimis kā latvietis, tad jau ir gatavs latvietis. Apzināšanās ir svarīga, jo - ja cilvēks sevi neapzinās, tad viņš vēl nekas nav, viņš ir tikai ceļā uz cilvēku. Ja cilvēks nezina vai arī negrib zināt, kas viņš ir, negrib būt saitē ne ar senčiem, ne ar līdzcilvēkiem, ne pats ar savu būtību, tad cilvēkam nav pašnoteiksmes. Kad palasa pārdomu literatūru, tad agri vai vēlu var uzdurties teicienam «esi pats». Tas ir pirmais, ko cilvēkam vajag darīt, - pašam noteikties, kas viņš būs šajā pasaulē.

LATVISKAS LATVIJAS SPĒKS - Ernesta un Arvīda Brastiņu mantojuma 2014. gada konferences materiāli.

Eva Mārtuža, mg. theol.
Latviska Latvija bija liels izaicinājums, proklamējot demokrātisku republiku ar visu nacionālo kultūru uzplaukumu 1918. gada 18. novembrī. Kādai būtu jābūt oriģinālai latviešu – latviskai –valstij ar savu seju, tādai, kuru neviens ar citām nesajauks – atbildes uz šiem jautājumiem, filosofiskā satura meklējumus un pamatojumus ikdienā sāka piepildīt grupa 20. gs. sākuma kultūras un inteliģences darbinieku. Spožākais, drosmīgākais, pamanāmākais bija mākslinieks Ernests Brastiņš. Pēc padomju okupācijas un Ernesta Brastiņa nogalināšanas izsūtījumā (1942) Tālajos Austrumos darbu trimdā Rietumu pasaules valstīs vadīja viņa brālis Arvīds Brastiņš.


E. Brastiņš meklēja tautas stiprības modeli, mūsu tautas etnosa vienotības un dzīvesspēka saknes, mācīja nevienā jomā nepakļauties svešām ideoloģijām, izvairīties no manipulācijām un kalpošanas jebkādiem politiskiem, reliģiskiem vai komerciāliem mērķiem, iegūt imunitāti pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma viltojumiem un apmelojumiem.
Nule jau divdesmit piekto gadu turpinās padomju okupācijas pārrautais latviskuma izpratnes laikmets, kad cenšamies veidot latvisku valsti, būdami atvērti visai pasaulei. Lai pietuvotos apjēgai, kādi ir globalizācijas laikmeta izaicinājumi latviešu garīgajam satvaram, kādiem mums, latviešiem, būt savā latviskajā valstī, Eiropā un plašajā pasaulē un kā pilnveidojies Brastiņa mantojums mūsdienās, 2014. gadā notika konference Latvijas Universitātes Lielajā aulā.
Šīs konferences referātus un debatēs izskanējušos viedokļus esmu apkopojusi grāmatā, saprotot, ka Latvijas valsts un tautas kā nācijas labākais izdzīvošanas modelis ir senā domāšanas veida radoša savienošana ar informācijas sabiedrības jaunākajām iespējām, jo mēs esam tauta ar savdabīgu kultūru un eiropeisku domāšanu, mēs labprātāk komunicējam virtuāli, ar audiovizuālo mediju starpniecību un gatavi kopā saiet vien ļoti nozīmīgos, valstij un personībai svarīgos pasākumos.

svētdiena, 2016. gada 20. novembris

Jābūtība - latvju jaunatnes stāja.

Pirmo reizi grāmatā klajā nākušas Jēkaba Nīmaņa (1892 - 1979) atziņas latvju jaunatnei.

"Mums jāseko mūsu tautas un mūsu senču vienotājam garam, mūsu senču nacionālai morālai autonomijai, kas savā būtībā ir mūsu visu kopējā reliģija."

“Jābūtība” vēsta par latviskumu, latviskuma jēgu, te sniegtas atbildes uz jautājumu, kāpēc mēs esam latvieši, kāpēc esam īpaši, vienreizēji, neatkārtojami, kāpēc mums jādzīvo nākotnei: jākopj valoda, jākopj latviskā kultūra, dzīvesziņa un jāapzinās, ka latviskums ir tik nozīmīgs un saglabājams, ka pielīdzināms reliģiskai pārliecībai.



Par šo tēmu, balstoties sava laika zinātniskos atklājumos, emocionāli, teorētiski pamatoti un filosofiski savu viedokli ir paudis Raiņa personīgais ārsts, Dr. med. Jēkabs Nīmanis, kurš 1. pasaules karā vairākkārt apcietināts, pirmajā padomju gadā viņam atņemta paša uzceltā bērnu klīnika, vācu okupācijas beigās, bēgot no vācu represijām, Ventspilī gestapo viņu apcietināja kā latviešu nacionālistu, bet tūlīt pēc izlaišanas no vācu cietuma padomju vara viņu represēja kā vācu līdzskrējēju, atņēma zinātniskos grādus un 1951. gadā apcietināja, notiesāja un piesprieda sodu, kas bija jāizcieš Tālajos Austrumos, bet Nīmanis izdzīvoja un atgriezās mājās. Te viņš pabeidza manuskriptu ar nosaukumu “Latvju jaunatnes stāja, kādu es to iedomājos”, kura tiek izdota ar nosaukumu “Jābūtība”.

Lasot  Jēkaba Nīmaņa  biogrāfiju, var skaidri redzēt sakritības, kā viena latviešu gara inteliģenta liktenis skarbi sasaucas ar mūsu tautas vēstures drausmo divu okupāciju laiku, ko spilgti un atklāti tieši savā grāmatā "Caur velna zobiem" ir atsedzis vēsturnieks Andrievs Ezergailis.

“...es neesmu liecis muguru ne vācu,
ne krievu, ne gestapo, ne čekas priekšā...”

Bet, kas nenogalina, tas dara stiprāku, un autora sūrā pieredze atver acis skaidrai atskārsmei par tautas likteņa cēloņsakarībām gadsimtu garumā un par pamatvērtībām, kas, par spīti austrumu-rietumu "žokļa" kārtējam kampienam, jānodod nākošajām paaudzēm. Savā ziņā likteņa labvēlība, kas ļāvis to pārdzīvot, rada misijas apziņu un pienākuma atbildību izdzīvotās atziņas nodot tālāk, kā spēka avotu jaunatnei - izdzīvošanas dzīvesziņu ar pašcieņu - jābūtību.
Lai runā pats Jēkabs.

"Mēs sakām: mūsu tautas Dievs ir dzīvā nacionālās demokrātijas ētikā, mūsu tautas Sirdsapziņā, mūsu tautas Dvēselē un tautas senču kopīgā vienotajā Garā – Gara vērtībās. Dievs ir dievišķā daļa cilvēkā, Visuma spēkā, arī mūsu zemes dzīvajā un nedzīvajā dabā. Dievs ir visur tur, kur sadzirdam dievišķu balsi: esiet vispirms Cilvēki, esiet cilvēciski, bet esiet un palieciet latvieši – zaļā atvase no tautas dzīvā celma, svēti turiet Latvijas valsti – mūsu senču svēto zemi, kas ir senču un reizē mūsu dzīvās tautas Dieva valstība un, beidzot, mūsu visu Dieva lūgšana ir mūsu darbs – mūsu tautas un valsts labā!"

"Laiks dibināt vienotu latvisku reliģiju.
Kad vecajā Latvijā radās vīri un sievas un pacēlās balsis, kas gribēja reformēt ticības lietas, gribēja dibināt vienotu latvisku reliģiju, tad visu baznīcu kalpi un bijušās teoloģijas fakultātes konservatīvie mācību spēki nostājās pretim, lai gan bija sen nobriedis laiks rasties gara varoņiem un vadoņiem mūsu tautā. Garīdzniekiem, kas sakās esam cilvēku gara pazinēji, ticības un baznīcu lietās bija sakāms savs vārds. Bet izrādās, ka tāds arī Latvijā jāsaka cilvēka miesas un gara kompleksa reāliem izpratējiem – ārstiem, kas arī senos laikos ir krituši inkvizīcijai par upuri, bet kas pirmie iedrošinājušies baznīcu nosaukt īstā vārdā – kā zinātnes apspiedēju un medicīnas noliedzēju.

Mūsu tautas vecākiem, tautas kultūras darbiniekiem un jaunās paaudzes audzinātājiem ir jāsludina, ka mūsu senču gars gadu tūkstošus jau p. m. ē. ir sargājis šīs jaunās reliģijas dievišķās tikumiskās vērtības, tās ieguldot arvien līdz mūsu dienām mūsu dzīvās tautas šūpulī. Mūsu senču gars gadu tūkstošus mūsu tautu ir vadījis cauri vistumšākiem un visverdziskākiem gadsimtiem, to stiprinādams un apliecinādams, ka bez savas zemes, savas valsts, tautas vienotības un tautas brīvības brālības, vienlīdzības, taisnības un mīlestības; bez kalpošanas tautas nacionālai kultūrai un nacionālam garam; bez uzticības tautas izredzētiem sūtņiem – vecākiem – un bez to vadības mums draud bojāeja, fiziska un garīga izvirtība, pārtautošana un visas nelaimes, kā mēs visi latvieši dzimtenē, trimdā un svešumā esam pieredzējuši, sapratuši un apjautuši.

Ko tad pozitīvu ir devušas baznīcas vecās Latvijas laikā? Mēs atbildam: ko mūsu tauta ir izkarojusi un ko sasniegusi – tur baznīcām nav ne mazākā nopelna. Tieši otrādi, baznīcas palīdzēja tautu tumsā turēt, sašķelt tautas vienotību, izmantojot valsts līdzekļus saviem mērķiem. Baznīcas ir tās, kas vienā mūsu tautas daļā izraisījušas dēku, sirošanas un individuālas baudas dzīves meklēšanas garu, kas sekmēja un vairoja žūpību, jo atņēma ticību rītdienai, tautas laimei savā valstī.

trešdiena, 2016. gada 16. novembris

piektdiena, 2016. gada 11. novembris

Nepazaudē Latviju!

NEPAZAUDĒ LATVIJU!


Krievi, leiši naudu skaita Juglas tilta galiņā,
Dzīrās pirkt Vidzemīti ar visām zeltenēm.

Celies agri, mūs’ kundziņi, sper kājiņu zābakā:
Lieli kungi tiesu sprieda atņemt tavu novadiņu.

            Vairs atgriešanās nav. Tu nedrīksti atkāpties VAIRS NE SOLI. Tautsaimniecība putināta no pašu varturiem, ķīnieši un krievi pērk īpašumus, Rīga – mūsu galvaspilsēta – jau ir viņu, tev atliek vien nodokļu nasta un parādu parādi Rietumu onkuļiem.
            Bīstams laiks. Tas ir atgādinājums, ka vari paļauties VIENĪGI UZ SEVI. Mūs’ kundziņi jau ir svešu ļaužu kalpībā. Bieži šī paļaušanās beidzas ar došanos laimes meklējumos citur.
            Bet Laima liks labu tik tam, kas SAVĀ TĒVZEMĒ par sevi cīnīsies! No savas zemes tu gūsi spēku – sudraba egle tieksies debesīs zvaigžņu augstumā, un tikai tad no pašas galotnes tu sagaidīsi Dieva palīgu ar latvju zemes nebūšanām galā tikt. Vai tas būs ZOBENS vai PADOMS, spēku tu radīsi latvietībā un Tēvzemes mīlestībā. Ej ar citiem LATVIEŠIEM KOPĀ. Nepazaudē Latviju!

Var zemi un var mantu, un varu svešiem dot.
To Latviju, kas mūsos – to nevar iztirgot.

 Var valdītāji godu ar nievām dubļos mest –
Ar lepni celtu galvu mums tēvu zemi nest.

 Var līgt ar pašu Jodu, kad prātiņš izkūkots,
Lai Māras zeme tukša, bet pilns ir naudas pods –

 Liks Laima baltu laipu, pār kuru iesim mēs,
Lai gūtu savu valsti. Un Dievs mums palīdzēs.

Uldis Punkstiņš

Ziņojums par Latvijas Dievturu Sadraudzes ikgadējo kopsapulci

LDS kopsapulce notika 2016.gada 15. oktobrī.
Tā sākās Lokstenes svētnīcā ar dižvadoņa vadītu Dieva daudzinājumu un turpinājās „Liepkalnu” sanāksmju zālē.
Kopsapulci atklāja dižvadonis Valdis Celms pieskaroties aizvadītajā laika posmā padarītajam un stratēģiski ieskicējot vēl darāmo.
Sīkāka analīze sekoja LDS valdes vadītāja Gunta Kalnieša, valdes locekļu un pārlūku ziņojumos, klātesošo saimju vadītāju pārskatos.

svētdiena, 2016. gada 23. oktobris

Ziņas no Burtnieku draudzes Toronto

Ar laba vēlējumiem esam saņēmuši ziņas no Latvju Dievturu sadraudzes Burtnieku draudzes Toronto. tāpāe labprāt šai ziņā dalāmies arī ar jums. Šai reizē Burtnieku draudzes pārstāv Agr Vāgnere stāsta par kopīgi svētīto Veļu vakaru. 

Ceram ka turpmāk no burtnieciešiem ziņas saņemsim biežāk. Domāju, ka tas varbūt ir svarīgs vēstījums un atgādinājums arī tiem latviešiem, kas mīi Toronto vai tās apkātnē un nezin par iespēju sastapt dievturus tai pusē.