Veļu kulta tradīcija — ģimenes, dzimtas un tautas identitāte ārpus laika

Andrejs Broks Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis.
Baltu krivulē 2020. gada 17. oktobrī.

Foto: Andrejs Broks

Daudzi nozīmīgi vēstures notikumi latviešu tautai un tās valstij – Latvijai ir notikuši gadskārtas laikā, ko tradicionālajā kultūrā saucam par Veļu laiku. Tas ir laiks, kurā baltu tautām ir saasināta vērtību uztvere, tās izvērtējot senču piemiņas un dzīvo atbildības vēsturiskā griezuma skatījumā. Arī šodienas Baltu krivule ir iekritusi Veļu laikā, kad, saistībā ar visas cilvēces dzīvībai bīstamu vīrusu izplatības krīzi, ir jādomā arī par mūsu baltu tautu veselības - fiziskās un garīgās izdzīvošanas jautājumiem jaunajos apstākļos. Kā vienmēr, šādās situācijās svarīgs savu tuvāko un draugu atbalsts, cieša sadarbība, lai kopīgiem spēkiem pārvarētu jaunos izaicinājumus. To stiprina arī kopīga vēsturiskā pieredze un tās atmiņa laika griezumā, par spīti dažādiem vēsturiskiem apstākļiem. To apliecina savstarpējs atbalsts baltu tautu brīvības cīņu vēsturē, neatkarības atjaunošanā un kopējā Baltu vienības dienas atzīmēšana.

Baltu kultūrtelpā ietilpstošās tautas savas kultūras tradīcijas vienmēr ir uzskatījušas par savas identitātes stūrakmeni un sava kultūrvēsturiskā mantojuma pārnesi no paaudzes paaudzē par liecību tautas kā vienotas kultūras vienības pastāvēšanai cauri gadsimtiem.  Šodien mēs par to iestājamies kā par unikālu kultūras vērtību vispārcilvēciskā mērogā.

Veļu laiks ir viena no būtiskākajām mūsu kultūras tradīcijas izpausmēm, kas vistiešāk ietver kultūrvēsturiskās pieredzes pārnesi, kura izpaužas senču atcerē un daudzināšanā. Tas, protams, tanī gadījumā, ja tradīciju analizē pēc būtības, nodalot no tās māņticīgus uzslāņojumus un sveštautiešu melus un demonizējošos izkropļojumus.

Veļu laikam tradicionālajā kultūrā ir dažādi nosaukumi:
Veļu laiks - visizplatītākais nosaukums, kas lietots Aizkrauklē, Bērzaunē, Ērgļos, Ikšķilē, Krustpilī, Lēdmane, Limbažos, Lubānā, Nītaurē, Secē, Sēlpilī, Suntažos, Ungurmuižā, Bruknā, Ilē, Vecumniekos un vietām Kurzemē;
iļģu laiks - tas saukts Kazdangā un Nīgrandē;
garu laiks - Valtaiķos un Lielplatonē;
garu dienas - Aumeisteros;  
ķauķu laiks - Puzē ; Prodē, 
ķouķu vakari - Asarē; 
pauru laiks - Zemītē; 
paurīšu laiks - Limbažos
Dieva dienas - Daudzviet Kurzemē un Vidzemē;
Dievaiņu laiks - Dzelzavā;
Dievaines - Cesvainē, Virānē, Kosā; 
zemlika - Kurzemē.
dvēseļu dienas un tēvu dienas - Latgalē izplatītākie nosaukumi (arī Straupē un Ezerē) ;
gariņu laiks - Zlēkās, Ēdolē un Nītaurē;
vecļaužu dienas - bet Rūjienā, Mārupē un Rencēnos;
veceles - jezuīta Teofila Kveka latviešu svētku aprakstos, kā „vecajo svētku, dvēseļu mielošanas” nosaukums.

Veļu laika nosaukumu daudzveidība nosaka dažādību pašu mirušo garu apzīmējumos:
veļi — Alsungā, Aizputē, Bērzaunē, Bruknā, Cēsīs, Garozā, Gulbenē, Jelgavā, Līgatnē, Mazsalacā, Palsmanē, Rundālē, Sēlpilī, Stendē, Vecumniekos, Talsos un citur;
velēnieši — Odzienā, Biksērē, Raunā;
velānieši — Meņģelē, Valmierā;
velōnīši — Līvānos;
gari, gariņi — Aumeisteros, Cīravā, Dunanvā, Kolkā, Lielplatonē, Liepājā, Lutriņos, Nītaurē, Puzē, Saka, Sēlpilī, Valtaiķos un citur;
dieviņi — Rāmuļos;
iļģi — Ezerē, Kazdangā, Nīgrandē;
ķauķi — Puzē;
pauri, paurīši — Liepupē, Limbažos, Zemītē;
urguči — Bērzaunē, Naudītē, Zelgauskā;
vecie, vecajie — Liepupē;
vecīši — Garkalnē, Krimuldā, Nītaurē, Sidgundā;
ēni, māžekļi, mānikļi — Smiltenē.[1]

Vairāki šie nosaukumi sasaucas ar rudens laika masku gājienu tradīciju nosaukumiem, kas arī ir liecība veļu laika tradīciju izpratnei. Tā, iespējams, ir arī liecība domai ka saule pasauli starp rudens un pavasara saulgriežiem atstāj vairāk aizsaules pusē, un tāpēc veļu pasaules un šīs saules robežas ir vairāk pārklājušās un veļi var nākt ciemoties dzīvo pasaulē.

Latviešu senajā dzīvesziņā tiek uzskatīts, ka cilvēkam ir trīs daļas:
- augums, kas pēc nomiršanas nonāk Zemes mātes valstībā;
- dvēsele, kas atgriežas pie Dieva;
- velis, ko visbiežāk saista ar cilvēka garu, viņa garīgās būtības līdzinieku, kurš nonāk aizsaulē – veļu valstībā – kurā aizgājēji turpina tādu pašu dzīvi kā šai saulē.

Kā tas būtu jāsaprot?

Velis – mirušā cilvēka gars, dvēsele, tā visbiežāk vārdnīcās atrodam skaidrojumu šim jēdzienam, kaut arī dainas to viennozīmīgi tā neuzrāda. Zīmīga ir norāde, ka pēc mirušā auguma izzušanas paliek cilvēka vārds un valoda, ko noteikti nevar tulkot tikai kā fonētisku skanējumu, bet cilvēku raksturojošu būtību, valodā izteiktās domas, kas paliek klātesošas šajā saulē.

7753-0 Nomirt bija, sapūt bija, Vārdiņam še palikt, Vārdiņam še palikt Šàs istabas kaktiņâ.

27675-5 Veci koki izpraulejši, Tāses vieni atlikušas; Veci ļaudis nomiruši, Valodiņa atlikuse.

Dvēsele (šodien vairāk lietojam grieķu Psihe: ψυχή, psychē — 'dvēsele), ja tā, baltu dievestības izpratnē, cilvēkam nāk no Dieva (visaptverošās debesis visuma likumsakarību izpratnē) kā dzīvības brīnums un pēc nomiršanas aiziet pie Dieva, kā augstākā garīgā un pasaules likumsakarības noteicoša kritērija, tad dvēsele ietver arī dievišķās apziņas iespējamību kā tās raksturlielumu. Tad vārds un valoda šajās dainās izsaka cilvēciskās apziņas izpausmes - apziņa kā indivīda būtības raksturlielums, kas tad arī pēc cilvēka nāves saistāma ar veli.

1127-0 Spoža zvaigzne noteceja Pie līgavas nam' durvim: Ta nebija spoža zvaigzne, Ta bērniņa dvēselite.

27271-0 Divejada saule tek, Tek kalnâ, tek lejâ; Divejads mans mūžiņš Ar to vienu dvēseliti.

7-0 Vadat (Vedat) mani dziedadami, Nevadat (Nevedat) raudadami, Lai iet mana dvēselite Pie Dieviņa dziedadama.

 Apziņa - iekšējās vai ārējās esamības apziņa vai apzināšanās ir vispazīstamākais un noslēpumainākais mūsu dzīves aspekts. Tas ir arī pats būtiskākais jo tas nosaka pašapziņas veidošanos un pašnoteikšanos. Tā ir mehānisms pasaules izzināšanai un vienlaikus kā izzinātās pieredzes  - dzīvesziņas filtrs tālākai saskanīgai dzīvošanai mūžīgi izzināmajā pasaulē. Tomēr dzīvesziņa nav viena indivīda pieredze bet, mijiedarbē ar citiem indivīdiem, paaudžu paaudzēs uzkrātās pieredzes mantojums.

3086-0 Tēvu tēvu laipas mestas, Bērnu bērni laipotaji; Tà, bērniņi, laipojiet, Ka pietika mūžiņam.

Mūža jēdziens, kas šeit parādās, mūsdienu izpratnē ir noplicināts uz cilvēka dzīves ilgumu, bet dainās tam ir daudz plašāka nozīme bezgalības izpratnē:

27760-0 Šâi saulê, šâi zemê Viesiem vien padzīvoju; Viņa saule, viņa zeme, Ta visam mūžiņam.

27768-0 Zirdziņš vien, arkliņš vien Lielajâ tīrumâ; Arajiņš atsagula Visu mūžu dienas vidu.

Ne velti vārdam mūžs un mūžīgs ir viena sakne, kas liecina par dainās izteikto dzīves izpratni citā laika dimensijā. Tas izriet no senāka pasaules uzskata, kurā nāve nav izzušana no pasaules:

27760-0 Šâi saulê, šâi zemê Viesiem vien padzīvoju; Viņa saule, viņa zeme, Ta visam mūžiņam.

27768-0 Zirdziņš vien, arkliņš vien Lielajâ tīrumâ; Arajiņš atsagula Visu mūžu dienas vidu.

Valoda un vārds šeit, protams, izsaka piemiņā palikušo tuvinieku pieredzi un būtību, kā tās tēvu tēvu laipas, kas savieno paaudzes un to pieredzi mūžības izpratnē. Tātad dainas uzruna: “Tā bērniņi laipojiet, Ka pietika mūžiņam” izskaidro mūža un mūžīguma kopsakaru, kur dzīvot mūžīgi nozīmē turpināties no paaudzes paaudzē caur dzīvesziņā apzināto pieredzi un atziņām.

Šāda dzīves un mūža apcere ir arī Veļu laika kulta - Dievaiņu rituāla - veļu mielasta dziļākais saturs – apjaust paaudzēs uzkrātā garīgā mantojuma nozīmi katra indivīda dzīvē un atbildību tā saglabāšanā un nodošanā nākamajām paaudzēm.

Abstraktā veidā dzīves, miršanas, mūžības un pasaules pastāvēšanas mainīgo sasaisti izsaka zemāk pievienotā daina, kurā ar reliģisku simboliku tas izteikts kā Dieva dēlu lēmums.

2221-15 Man bij viena raiba govs Pašâ kūts dibenâ. -Kur palika raibà govs? To pārdevu naudiņâ. -Kur palika ta naudiņa? Ta sabira upitê. -Kur palika ta upite? To izdzēra melni vērši. -Kur palika melni vērši? Tie aizgāja garu ceļu. -Kur palika garais ceļš? Tas aizauga madaràm. -Kur palika tàs madaras? Tàs noplūca jaunas meitas. -Kur palika jaunas meitas? Tàs aizveda jauni puiši. -Kur palika jauni puiši? Aiz kalniņa muižiņâ.

-Kur palika ta muižiņa? Ta sadega zil' uguni, Ta sadega zil' uguni, Ta sagruva pelniņôs. -Kur palika tie pelniņi? Tos izkasa melna (balta) vista. -Kur palika melna (balta) vista? To nospēra vanadziņš. -Kur palika vanadziņš? Tas aizskrēja zaļu birzi. -Kur palika zaļa birzs? To nolīda Dieva dēli. -Kur palika Dieva dēli? Tie uzkāpa debesîs, Ar stīgàm stīgodami, Ar bungàm bungodami. -Ko tie dara debesîs? Sēd pie galda rakstidami, Kam būs mirt, kam dzīvot Šai baltâ saulitê.

Kā redzams, šajā dainā pasaules norišu nosakošo likumsakarību galvenie noteicēji arī cilvēku likteņos ir pārpasaulīgas dievības  - Dieva dēli. Tas redzams arī dainā, kurā cilvēka likteni lemj galvenie likteņlēmēji latviešu dievestībā – Dievs un Laima.

27684-0 Dievam dieniņ' i aizgāja, Ar Laimiņu runajot, Kam būs mirt, kam dzīvot Šâi baltâ saulitê.

Ne velti, Veļu laika kults ir plaši iemantojis nosaukumu Dievaines un tajā piekoptā tradīcija – veļu mielasts ar Dieva galda klāšanu.

Par šo seno tradīciju vēsturē ir saglabājušās vairākas liecības.

“Visizsmeļošākās ziņas ir saglabājušās par Ķoniņciema svētmežu tagadējā Kuldīgas novadā. Tās arī sniedz iespēju salīdzinoši precīzi noteikt svēto mežu galveno funkciju senatnē – tā bija kapsēta un vieta, kur mirušo senču gari komunicēja ar dzīvajiem pēctečiem.    

1585. gada Ziemassvētkos kuršu ķoniņu ciemā viesojies Kēnigsbergas aptiekārs Reinholds Lubenaus. Tur viņš novērojis pagānisko tradīciju – dvēseļu mielastu: ”Tā kā bija Ziemassvētku diena, viņi devās medībās savā svētajā mežā, kurā citādi visu gadu nenogalina nevienu dzīvnieku, nedz arī cērt kādu nūju; samedītām stirnām, briežiem, un zaķiem novilka ādu, gaļu izcepa, novietoja uz gara galda un ap galdu salipināja daudz vaska svecīšu par savu vecāku, senču un bērnu un radinieku dvēselēm, un pēc tam, stāvēdami un uz priekšu un atpakaļ iedami, ēda un dzēra un piedāvāja arī mums; vēlāk atnesa tukšu alus mucu un sita pa to ar divām rungām, un sievas un vīri dejoja ap galdu, tāpat arī bērni; tas ilga visu nakti. Kad nu visi gāja gulēt, viņi lūdza mūs ēst un ņemt arī līdzi, kas tīk; jo viņi atlikušo neēda, bet suņi to aprija; viņi arī neņēma no mums nekādu maksu par apēsto.”[2]

Par to arī liecina okupācijas varu baznīcas vēsture.
1570. gada Kurzemes hercogistes baznīcas likumos par veļu laiku rakstīts: „Mācītājiem un priekšniecībai vairs nebūs ciest šīs zemes zemnieku pagānu laiku māņticību, pēc kuras no Miķeļiem līdz visu dvēseļu dienai notika bezdievīgā dvēseļu mielošana, kad viņi savās mājās deva mirušiem sentēviem, draugiem un radiem ēdienu un dzērienu.” [3]

Par spīti šādai kristiešu baznīcas agresijai, Latvijā veļu laika veļu mielasti, kaut, iespējams, ar dažādu izpratni, tika slepeni rīkoti cauri visu okupāciju laiku gadsimtiem, protams, zaudējot to svinīgumu un rituāla mistērijas sajūtu, kas iespējama tikai dzimtas un saimes atvērtā un plašā klātesamībā, tā saglabājot rituāla dziļāko jēgu.

Vēl jo projām, līdz pat šodienai, faktiski turpinās veļu laika tradīciju izskaušana un izkropļošana kristīgās baznīcas ietekmē. Mirušo piemiņas godināšana veļu laikā ar apbedījumu vietu apmeklēšanu un veļu mielasta rīkošanu tiek transformēta to novirzot no tradicionālā veļu laika gadskārtā (pēc dažādiem pierakstiem no rudens saulgriežiem līdz ziemassvētkiem), pārdēvējot par kapu svētkiem, kas bieži tiek piesaistīti kapu teritorijas atklāšanas gadskārtai ar kristiešu mācītāju sprediķu lasījumiem. [4]

Kaut arī ideoloģiskā formalitāte tiek nekritiski pieciesta, pie kā daļa tautas ideoloģiskās pakļautības laikos pieradināta, par spīti tam, radu satikšanās nozīmīgums un kopējas atmiņas atjaunošana arī šajos gadījumos liecina par senās tradīcijas būtības pārsvaru pār visiem uzslāņojumiem.

“Kopmielasts - visu seno tautu noturīgākā svētdarbība visefektīvāk nodrošināja vienotību gan cilvēku, gan pasauļu starpā, koncentrēja Visuma radošo enerģiju spēcīgā straumē, kas spēja veikt brīnumus. Ēdiens un dzēriens kļuva par šīs enerģijas - Dzīvības Spēka jeb Svētības plūsmas kanāliem, tādēļ kopmielasti ieguva sakrālu raksturu.” Tā raksturo mielasta nozīmi baltu rituālajās tradīcijās vēsturnieks Agris Dzenis. Un tam noteikti var piekrist, ja mielastā saskata  nevis barības uzņemšanu, bet dziļākās kopsakarības dabas norišu apritē, un līdz ar to arī cilvēku sabiedrībā, ko mūsdienu terminoloģijā sauc par vienoto dabas ekosistēmu, kurā cilvēks iesaistās ar savu darbu un dzīves veida tikumisko apziņu, atbildīgu attieksmi pret apkārtējo kā sevis daļu un sevi kā apkārtējā daļu.

”Veļu mielasts var būt kā slēgta ģimenes mistērija vai arī sabiedrisks rituāls, kurā notiek indivīda un ģimenes, indivīda un sabiedrības savstarpējo saišu, piederības, garīgās identitātes jeb patības pašnoteiksmes atjaunošana, nostiprināšana un tālāk nodošana. Tā ir katra indivīda “es” un sabiedrības grupu vai tautas “mēs” vienotā veseluma atskārsme.

Kārlis Bregžģis, viens no Dievturības dižvadoņiem pagājušā gadsimta sākumā uzskatīja:
“Visas nesaskaņas, kādas cēlušās ģimenes un radu starpā, pie Dieva galda jāizlīdzina. Pāri darītājiem jāsniedz līdzinājums apbēdinātiem; citi klātesošie tos savedina un samierina. Neviens ģimenes loceklis nedrīkst aizbildināties un pie Dieva galda neierasties, lai tīšām pats sevi neattālinātu no senču labvēlības.”

Veļu kulta rituāls ir aizsaules un pasaules sinhronizācija vienotā pastāvīgas esības apziņas laukā, kam nav pagātnes un nākotnes laika, bet tikai cikliska atkārtošanās ko nosaka saules gadskārta un paaudžu maiņa. Apziņā uzkrātai pieredzei nevar būt pagātnes, ja tai jānodrošina indivīda vai tautas pastāvēšana mainīgā realitātē.
Tā ir mūžīgā tagadne, ārpus laika nosacītības. Paaudžu paaudzēs uzkrātā pieredze dzīvesziņā ir kā apziņas aktīvs ārējās pasaules filtrs mūžīgās tagadnes norisēs, kas nodrošina indivīdu pārstāvošās tautas dzīvotspēju mūžības dimensijā.
Bet dzīvesziņa, kurai nav mūžības dimensija, nav spējīga dot dzīvei jēgu.

Veļi – baltu kultūrā ir unikāls apziņas fenomena jēdziens, kas ietver ne tikai senčus kā mirušos tuviniekus, bet to dziļāko būtību, tuvinieku dvēseles racionālo un emocionālo tēlu, kas veido indivīda personiskās apziņas lauku, kā savas individuālās un kolektīvās patības pamatu un izaugsmes balstu. Šī dvēseles garīgās apziņas lauka ārpus laika pastāvēšana tiek uzturēta ar apzināti izkoptu, tradicionālā kultūrā iesakņotu rīcību – veļu mielasta rituālu.

No augstāk minētajām dainām var izsecināt, ka mirušie tuvinieki, kas veido veļu pasauli, apziņas darbības laukā ir vienmēr klātesoši, tikai cikliskā dabas laika norišu dinamika nosaka nodalītību starp indivīda personiskās apziņas telpu un veļu svēto (sakrālo) telpu. Gadskārtējā veļu mielasta rituālā tas izpaužas kā veļu aicināšana uz mielastu un, to noslēdzot, prom raidīšana. Aizraidīšana nav pilnīga, jo apziņas lauka vienotība saglabājas, uz ikdienai sakārtotiem vērtību un dzīvēs jēgas piepildījuma pamatiem.

Mūsdienu izpratnē mēs to saprotam kā vienotas apziņas telpas ciklisku atjaunošanu, kuras sakārtotību uztur dzīvesziņas mantojumā un tās dievestībā balstītās vērtības. Tās nodrošina ģimenes un tautas vienotības uzturēšanu, pretstatā sabiedrības sadrumstalotībai egocentriskā individuālismā un piederībā svešām garīgajām tradīcijām.

Vienotās apziņas lauks tiek uzturēts caur veļu kultu, kā visu tradīciju kopumu caurvijošu un sasaistošu kultūrvēsturiskās identitātes tradīciju. Tautas līmenī tas var izpausties dažādās kultūrvēsturiskās atmiņas uzturēšanas mākslinieciskās izteiksmes formās, bet izpratne un sasaiste ar tradicionālo mantojumu, tiem piešķirs mūžības dimensiju ārpus laika.

Tomēr jebkuras sabiedrības aizsākums ir ģimene.
Veļu mielasts ģimenes lokā un siltu atmiņu uzturēšana par tuviniekiem, kuru garīgās vērtības esam uzņēmuši sevī kā savas patības daļu, mainīs mūsu attieksmi pret dzīvi un ļaus sajust savas personības pāŗlaicīgo būtību.
Kad sieviete kā māte noglāstot bērna galvu, caur sevi sajutīsi savas mātes un vecmātes pieskārienu, kad vīrietis kā tēvs, iemācot dēlam no tēva un vectēva pārmantotās dzīvesziņas prasmes, ieraugot dēla acīs novērtējumu, sajutīs dzīves piepildījuma atskārsmi, un vienlaikus aiz sevis stāvam neskaitāmas veļu paaudzes.

---

[1] Olupe 1992 - Edīte Olupe. Latviešu gadskārtu ieražas. Rīga: Avots, 1992, 272.-273. lpp.

[2] No vēsturnieka Agra Dzeņa raksta “Kurzemes svētie meži”

Lubenau, Reinhold. 1914. "Beschreibung, wie ich ferner nach Riga komen". 50–52.lpp. no Beschreibung der reisen des Reinhold Lubenau, sagatavoja W. Sahm. Königsberg: Ferdinand Beyers Buchhandlung.

[3] Kurlāndische Kirchenordnung, 1570.  http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/velu.htm, 32516.

[4] Uzule, Zelče, 2014 - Laura Uzule, Vita Zelče. Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls. Rīga: Mansards, 2014, 47. lpp.

The Veļi (Revenants') Cult in the Latvian Tradition

Tradition of the veļi cult -- identity of family, clan and nation beyond time

A. Broks. 
(Head of the Latvian Dievturi Congregation)
For the Baltic Krivule 2020

Many historical events meaningful to the Latvian people and the Latvian state occur annually, which we traditionally call the Time of the Veļi. This is the time of year when the Baltic nations have a heightened awareness of their values, the living weighing their current responsibilities in the light of their responsibility towards their ancestors.    This year also the Baltic Krivule happens to occur during the Time of the Veļi, which , falling during the Coronavirus pandemic that is a danger to the lives of humanity at large, we have to be mindful of the health of the Baltic nations, namely, of their physical and spiritual survival in the new circumstances. As usual during such times, friends' and intimates' support is important, as is close cooperation in order to survive the new challenges. This support has been tempered through collective historical experience and memory, in spite of various circumstances throughout time, as we saw in the Freedom Battles of the Baltic nations, in the renewal of the nation state's independence, and in the joint celebration of the Day of Baltic Unity.

The peoples within the Baltic cultural area have always considered their cultural traditions both as the foundation of their identities and the carriers of their heritage from generation to generation. The traditions are the guarantor of the persistence of cultural unity through the centuries. Today we lead the charge for its recognition as a unique set of cultural values within world civilization.

The Time of the Veļi has many traditional synonyms in the popular culture.

The most popular appellation is Time of the Veļi, which is used in Aizkraukle, Bērzaune, Ērģli, Ikšķile, Krustpils, Lēdmane, Limbaži, Lubāna, Nītaure, Sece, Sēlpils, Suntaži, Ungurmuiža, Brukna, Īle, Vecumnieki and some places in Kurzeme
Time of the Iļģi is what they call it in Kazdanga and Nīgrande
Time of Spirits at Valtaiķi and Lielplatone
Days of the Spirits at Aumeisteri
Time of the Ķauķi at Puze and Prode
Evenings of Ķouķi at Asare
Time of the Pauri [literallly, backs of the heads] in Zemīte
Time of the (diminutive) Pauri in Limbaži
God's Days in many parts of Kurzeme and in Vidzeme
Time of the Gods in Dzelzava
The Gods' Time at Cesvaine, Virāne and Kosa
Zemlika in Kurzeme
Days of the Souls and Ancestors are the most common names in Latgale, as well as in Straupe and Ezere
Time of the little souls (diminutive, as in endearment) at Zlēkas, Ēdole and Nītaure
Oldfolks' Days at Rūjiena, Mārupe and Rencēni
Veceles at the descriptions of Latvian celebrations by the jesuit Teofils Kveka as "oldsteers' festival, feast for feeding the spirits"

The diversity of the time of veļi names shows the diversity of the names of dead spirits:
veļi at Alsunga, Aizpute, Bērzaune, Brukna, Cēsīs, Garoza, Gulbene, Jelgava, Līgatne, Mazsalaca, Palsmane, Rundāle, Sēlpils, Stende, Vecumnieki, Talsi and elsewhere;
velēnieši at Odziena, Biksēre, Rauna;
velānieši at Meņģele, Valmiera;
velōnīši at Līvāni;
gari, gariņi at Aumeisteri, Cīrava, Dunanva, Kolka, Lielplatone, Liepāja, Lutriņi, Nītaure, Puze, Saka, Sēlpils, Valtaiķi and elsewhere;
dieviņi at Rāmuļi;
iļģi at Ezere, Kazdanga, Nīgrande;
ķauķi at Puze;
pauri, paurīši at Liepupe, Limbaži, Zemīte;
urguči at Bērzaune, Naudīte, Zelgauska;
vecie, vecajie at Liepupe;
vecīši at Garkalne, Krimulda, Nītaure, Sidgunda;
ēni, māžekļi, mānikļi at Smiltene.[1]

The list comes from Edīte Olupe's "The Annual Traditions of Latvians"

Several of these are similar to names referring to names in the tradition of the Autumn Masquerade, which is another testimonial to undertanding the traditon of the Time of the Veļi. It is possibly also witness to the idea that between the autumn and the spring solstices the sun leaves the earth more in aizsaule [the beyond-the-sun realm], rendering the boundaries between the physical and the spiritual world more fluid, enabling the veļi to visit among the living.

In the ancient Latvian mode of life a person is assumed to be of three parts,
-              the body that goes back into the Earth Mother's realm after death;
-              the soul that goes back to God ;
-              velis who is most often equated with the person's spirit, or the equivalent of his spiritual essence, and this element is the one that ends up in aizsaule, the realm of the veļi, where the deceased continue the same kind of existence as in the physical world.

How is this to be understood?

The velis – dictionaries most commonly define it as "the deceased person's spirit, soul", though the dainas do not confirm it.  The important aspect here is the idea that after the deceased's body disappears, what remains is his name and the words he has uttered, and these are not to be taken as a phonetic sound but rather as the person's characteristic essence, the thoughts embedded in the words, and these are what remains in this (physical) world.

27753-0 It is to die, it is to rot, The word is to stay here, The word is to stay here, In the far corner of this room.

27675-5 Old trees have gone to rot, Only the bark remains; Old people have died, Their word has stayed on.

Soul. (Nowadays we prefer to use the Greek psīchē = soul) If the soul comes from God, as is does in the Baltic religion, God in the sense of all-encompassing heaven as an understanding heaven, the Law of Space-Time, and as a wonder of Life. If upon deceasing, the soul goes to God as the highest spiritual and lawful decisive criterion, then soul also includes God consciousness as one of the soul's aspects. The word remaining and its utterance in these dainas is an emanation of human consciousness, ie., human consciousness as a part of the essence of the deceased  person that is associated with the velis also after death. 

1127-0 A bright star descended To the front door of the bride; That was not a bright star, That was the soul of a newborn.

27271-0 Two sorts of sun move, Moves up the mountain, moves into the vale; Of two sorts is my life With the one soul.

7-0 Carry me singing, Don't carry me weeping, So that my soul may go To God singing.

Consciousness, the awareness of an inner essence, is the best known and yet most mysterious aspect of our lives. It is also the most essential because it determines the development of self-worth and self-confidence. It is the mechanism for getting to know the world and at the same time a tool for filtering already acquired experience for adjusted living within the world that has ever more to know in it. Mode of living, however, is not just one person's experience but, in conjunction with that of many others, it becomes the heritage over many generations.

3086-0 The ancestors built bridges, The descendants cross them; Children, use them so that They will last a lifetime.

"Lifetime" here in our current interpretation has been reduced to a single person's life but in the dainas it has a much greater meaning in the context of eternity. 

27760-0 In this world, in this land We live as guests; That world, that land [meaning the "beyond-the-sun precincts"] Will last the long life.

27768-0 Just the horse, just the plow Are in the wide field; The ploughman has gone to sleep At the everlasting noontime.

The words in Latvian for [a single] "life" and "eternity" have the same root, which testifies to the understanding life in a different dimension. This idea has its origin in an older world view, in which death is not loss from life on earth.

27675-5 Old trees have gone to rot, Only the bark remains; Old people have died, Their word remains here.

27675-2 Birch stumps have rotted, Only its bark remain; That mother has died, Only her word is celebrated.

"Word" and "language" in the current context, of course, refer to the deceased person's eternal memory in the minds of relatives, and the memory includes his or her experience. Thus the urging in the daina:  "Children, use them [the bridges] so that they will last a lifetime" explains the joint meaning of life and eternity [the life here on earth and eternal life]; to live for eternity means to continue from generation to generation through the deceased's acquired experience and judgments.  This looking at the two meanings of "life" is expressed also in the cult of the veļi -- in the Time of the Veļi ritual, in the the feast, whose core meaning encompasses the recognition and honouring of the spiritual heritage together with celebration of its meaning in every individual's life, as well as his responsibility to pass it on to subsequent generations. The pronouncements of the Dievadēli (God's Sons) in the following daina binds together all the elements discussed - the ever dynamically changing relationship among life, death, eternity and earth's stability: 

2221-15 I had a spotted cow In the very far end of the cow barn. -- What happened to the spotted cow? I sold it for money. --What happened to the money? It fell into the river. -- Where did the river go? Black oxen drank it dry. --What happened to the black oxen? They went along the far road. --What happened to the long road? It overgrew with madaras [a sacred flowering herb] --What happened to those madaras? Young maidens gathered them. --What happened to the young maidens? Young men took them away. --Where did the young men go? To the estate on the other side of the hill.

--What happened to the estate? It burned with a blue flame, It burned with a blue flame, It crumbled to ashes. --Where did those ashes go? A black hen dug them out. --Where did the black hen go? The hawk stole it. --Where did the hawk go? It flew to a green birch copse. --What happened to the green copse? The Dievadēli ploughed it. --Where did the Dievadēli go? They climbed up to heaven, Stringing strings, Drumming drums. --What are they doing in heaven? They sit at a table writing down Who is to die, who is to live Under this shining white sun [this="this-world" under the sun]

As this daina shows, the main determinants of the Law of the Universe also in human lives are transcendental beings – the Sons-of-God. 

27684-0 God spends the entire day Talking through with Laima, Who is to die, who is to live Under this white [beneficent] sun.

No wonder that the Veļi Cult acquires the appellation Gods' Days, and that its ritual, the Feast of the Veļi with its setting [on a white tablecloth] is known as God's Table.

There are several examples of this ritual in the historical record.

"The most comprehensive record is that of the Sacred Forest at Ķoniņciems, which is currently in the region of Kuldīga. This record allows us to gauge reasonably accurately the main function of the Sacred Forests in the past – they used to be burial grounds where spirits of the ancestors communicated with their descendants.

At Christmas 1585 the apothecary Reihold Lubenau of Koenigsberg was visiting the village of the Courish ķoniņi [a class of indigenous rulers with special privileges during the early part of the German occupation].

While there, he observed a pagan tradition – the Feasting of Souls: 'It was the Day of Christmas, they were going to hunt in the Sacred Forest, in which on all other days of the year no animal was killed, nor the axe wielded against any tree; they skinned the hunted does, bucks and rabbits, cooked the meat, put it on a long table and on the perimeter of it placed many wax candles for their parents', ancestors', as well as children's and relatives' souls, and afterwards, standing and milling about, ate and drank and offered eat and drink also to us; later they brought an empty beer barrel and struck it with two sticks, and women and men, as well as children danced around the table; that lasted all night. When ultimately everyone left to go to sleep, they proffered us to eat and take along whatever we liked; for they did not eat what was left over, only dogs gulped it down; they also did not take any recompense from us for what we had already eaten.'[2]

From historian Agris Dzenis' 'The Sacred Forests of Courland'."

The occupants' church history attests the same.

The 1570 Laws of the Duchy of Courland say: "The pastors and rulers shall no longer suffer the superstitions of this land's ploughmen's pagan beliefs, according to which from St.Michael's Day to All Souls' Day there is the Godless feeding of souls, when they give their dead ancestors, friends and relatives food and drink."[3]

Despite such aggression from the Christian church, the Veļi Feasts continued surreptitiously in Latvia, albeit, possibly with varying interpretations, naturally losing their festive character imbued with the aura of mysticism, which is possible only among a large and open gathering of blood relatives; only this sustains the core meaning of the ritual.

In fact, even now the effort to stamp out or to spoil the traditions of the Time of the Veļi continues under the influence of the Christian religion. The honouring of the ancestors is being turned into visitations of their burial plots and formally organized Veļi Meals, with the additional mangling of the meaning of the latter by the time being moved out of the traditional Times of the Veļi in the calendar (according to a variety of records, from the autumn equinox to Christmas), renaming the festivities as Cemetery Festivals, which are often associated with days celebrating the founding of the cemeteries with readings of Christian ministers' sermons.[4]

Even though a part of the nation suffers the ideological formalities without criticism, to which the period of occupation has habituated them, in the minds of the participants the primary reason for attending in the event remains the meeting of their relatives and the refreshing of joint memories, proof that the original core meaning retains the edge over any foreign modifications to the ancient tradition.

"The communal feast-- the most durable among sacred rituals -- has been the most effective unifier of people and of worlds concentrating the creative energy of the universe into a powerful stream that achieves miracles. Food and drink became the canals through which strength and blessings flow, giving the feast its sacred nature" is how historian of traditions Agris Dzenis defines the meaning of the feast. We can only agree with him if we recognize that the feast is not just the taking in of nourishment but rather of participation in nature's dynamic rhythm and thus also within the human community, nowadays called the unified ecosystem, in which the individual takes part with his work and his moral consciousness, and his responsibility within the environment of which he is a part.

"The Veļi Feast can function as an intimate family mystery or as a communal ritual for the strengthening, renewal and generational transmittal of the ties that bind the individual with family and community, and foster the sense of belonging, and of spiritual identity or self-worth. In sum, this is the awareness of the organic unity of the individual's sense of the "I" within the "we"of the group or nation.

One of the major figures in the Dievturība movement at the beginning of the previous century Kārlis Bregžis held the view:

"At the Feast, family members and relatives must resolve all disagreements they may have had. Those who have transgressed must make restitution to those whom they have wronged; others present see to it that the parties meet and help them in the process. No one may make excuses and fail to show up at God's table; were they to do so, they would be wilfully forfeiting the blessings of the ancestors."

The ritual of the Veļi Cult is a synchronization of the beyond-the-sun with the physical below-the sun at the moment of eternity when there is no past nor future but only cyclic repetition determined by the sun's year and generational changeover.

Experience acquired in consciousness cannot have a past if it is to ensure the individual's or the nation's continuance within changeable reality. This is the eternal present, beyond the specificity of time. The experience of a mode of living amassed over generations functions as the consciousness' active filter within the dynamics of the eternal now that secures for the nation representing many individuals continued existence in the eternal dimension. Mode of living, which lacks the eternal dimension, is not capable of giving purpose to life.

Veļi in the Baltic culture is a unique concept in the phenomenon consciousness, which embraces not only the ancestors as the deceased members of the clan, but more so that deeper meaning: the rational and emotional image of the deceased relatives' soul, which forms an individual's personal field of awareness; this is the foundation of his self-awareness as an individual and a member of a community and acts as a support for his development. The Veļi ritual of the Feast is a deliberately created and culturally embedded traditional activity and as such fosters the nurturance and maintenance of the individual soul's spiritual awareness within the eternal dimension.

It is possible to conclude from the cited dainas that the deceased relatives who comprise the world of the veļi are ever present in the dynamic field of the individual consciousness, and that only the dynamics of the cyclic events in nature determines the separation between an individual consciousness' field and the (sacred) field of the veļi. This separation manifests itself in the annual Veļi Feast in the invitation of the veļi to the feast, and at the conclusion, their sending off. The sending off is incomplete in the sense that the field of consciousness continues to exist by virtue of the everyday fulfilment of values and life's meaning.

Today we take the ritual to mean the cyclic renewal of a shared sphere of consciousness, the order of which is sustained by the values inherited within the mode of living and the values embedded in its God consciousness. These inherited attributes ensure the maintenance of a coherent family and nation, instead of divisiveness into egocentric individualisms and adherence to foreign spiritual traditions.

The veļu ritual sustains the shared sphere of consciousness as that unique cultural tradition that binds together all the elements belonging in our traditional identity. On the level of the nation this can manifest itself in various forms of the artistic expression of memories about our shared cultural history. The understanding of the concurrence between these memories and the inherited cultural tradition will endow them with the eternal dimension.

Yet community begins with the family. The Feast of the Veļi in the intimacy of the family setting and its nurturance among our closest and dearest, whose values we have accumulated within ourselves, will change our attitude to life and will permit us to feel the essence of our individual personality's timelessness.

Once a woman has felt in her own stroking of a child's head the presence of the touch of her own mother and grandmother, when a man as father sees the acknowledgement in his son's eyes a recognition of his skills in the mode of living as having come from the grandfathers, that mother and that father will feel their own life's fulfillment and at the same time many generations of veļi standing behind them.

Translation: Maruta Voitkus-Lūkina

---

[1] Olupe 1992 - Edīte Olupe. Latviešu gadskārtu ieražas. Rīga: Avots, 1992, 272.-273. pg.

[2] From historian Agris Dzenis “The Sacred Forests of Courland'”. (“Kurzemes svētie meži”)

Lubenau, Reinhold. 1914. "Beschreibung, wie ich ferner nach Riga komen". 50–52.lpp. no Beschreibung der reisen des Reinhold Lubenau, sagatavoja W. Sahm. Königsberg: Ferdinand Beyers Buchhandlung.

[3] Kurlāndische Kirchenordnung, 1570.  http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/velu.htm, 32516.

[4] Uzule, Zelče, 2014 - Laura Uzule, Vita Zelče. Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls. Rīga: Mansards, 2014, 47. pg.