Svinīgi vārdi nenāk pār lūpām tad, kad tavas brīvības tiesības ir aizskartas. Svinību reize saasina uztveri un vedina uz pārdomām par to, ko svinam un cik dziļš un sens tam pamats.
Svinīguma dziļuma avots ir mūsu šodienas apziņā no senču brīvības centieniem un
izpratni par brīvību ne tikai kā par fizisku izdzīvošanu, bet vispirms kā par garīgu
pašnoteiksmi noteikt savas tiesības savā zemē. Valstij, kā tautas pašnoteiksmes
apliecinājumam, pamatā ir šo centienu un izpratnes senākie avoti.
Arveds Švābe iesāk savu grāmatu “Straumes un avoti” par
latviešu tiesību vēsturi ar Kronvaldu Ata aicinājumu:
“Ej augšup pa
straumi, un tur tu atradīsi avotu; aplūko to krietni!”
Nezinot savas tautas tiesību veidošanās vēsturi, tās avotus un
senču cīņu par savām tiesībām, nav noprotams pamats un trūkst pārliecība kā
valdīt savu tēvu zemi, savu valsti, un līdz ar to kas ir valsts svinību dziļākā
būtība.
3815-0
Protošam mākošam,
Tam turèt tēva zemi;
Neprašam, nemākuļam
Otra durvis virinàt.
Folkloras materiāla nozīmīgums nav uztverams tikai kā
kultūras mantojums, bet tā viena no būtiskākajām šķautnēm ir tikumisko
attiecību un no tām izrietošo tiesisko normu veidošanās un pastāvēšana tautā. No
vissenākiem laikiem tās veidojušās kā ieradumu tiesības un, par spīti dažādu
svešu varu uzspiestajām paverdzinošajām tiesību normām, tās pastāvējušas kā
tikumiskās virsnormas, kas ļāvušas latviešiem saglabāties un atdzimt kā
patstāvīgai tautai. Kā to apliecina Arveds Švābe, vissenākās tiesību normas
folkloras materiālos izteiktas balstoties uz pasaules kārtības redzējumu, kas
izteikts senās dievestības tēlos:
“[:]Ar senām latviešu sakrālām tiesībām saistāmi divi tagad
plaši lietoti juridiski termini — likums un lēmums. Ja par likumu saucam
leģislatīvās gribas izteikumu, bet par lēmumu kāda justīcijas vai administrācijas
orgāna spriedumu konkrētā lietā, tad nedrīkstam aizmirst, ka senāk licējas un
lēmējas balss visos svarīgākos tiesību novados pirmām kārtām piekrita dievībai.
Tautas tradīcijās lēmējs ir Dievs un Laima.[:]”
(Arveds Švābe “Straumes un avoti”.
13. lpp., Grāmatu apgādniecība A. Gulbis, Rīga, 1938. g.)
|
33656-0 Dieviņš kāpe
kumeļâ, |
9459-0 |
33780-1 |
Senie kurši un zemgaļi, kad 13. gadsimtā sacēlās pret pakļautību
un uz laiku nokratīja svešo varu. Tie atjaunoja savas dzīvesziņas garīgo
satversmi – savu tiesību pamatu – savu dievestību, jo negribēja 4. celī (4.
paaudzē) pazaudēt tiesības uz savu zemi, kā to paredzēja vēlākie kuršiem un
zemgaļiem uzspiestie krustnešu iekarotāju līgumi pēc vācu tiesībām.
[:]“Kā kuršu, tā zemgaļu līgums ir miera līgumi, jo nodibina
jaunas tiesiskas attiecības starp divām karotāju pusēm: sacelšanās laikā (in
der tijt der werrunge) abas tautas bij atkritušas no vācu kristietības (§ 6) un
atgriezušās pie savas nacionālās dievticības un politiskās brīvības. 40”[:]
(Arveds Švābe “Straumes un avoti”. 105. lpp., Grāmatu apgādniecība A. Gulbis,
Rīga, 1938. g.)
Tas parāda, ka tiesības uz savu dievestību (reliģiju), zemi un
patstāvīgu lemšanu netiek nevienam dotas, tās var tikai izcīnīt, jo dievestība
nosaka vērtības, kurās balstās tiesību izpratne un jebkura starpniecība ir
neatbilstoša pasaules kārtībai.
No dziedniecības prakses zinām, ka arī stipri vārdi var
palīdzēt apturēt dzīves cirstās brūces. Stiprie vārdi ir mūsu bagātīgās gara
mantas un tajās izteiktā latviskā dzīvesziņa, latviskā patība, un garīgās brīvības
apliecinājums uz tiesībām sava liktens noteikšanā, tiesībām uz savu valsti. Ir
brūces, kuras vēl asiņo un tautas dzīvība var nemanāmi aiztecēt, ja nespēsim to
saprast un apturēt, tāpēc daudzināsim savus stipros vārdus, tautu un valsti!
34131-1
Šam bij vārdi, tam bij vārdi,
Man patiesu stipri vārdi:
Dūru mietu Daugavâ,
Aptureju ūdentiņu.
Savas tiesības noteikt, savu brīvību noturēt ir Dieva dots likums
un tikai mūsu lēmums kā to paveikt. Saules mūžu Latvijai!
Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru