Sens ticējums vēsta, ka Ziemassvētku rītā (šogad 22.decembrī) uguns jāiekur pirms saullēkta. Ziemassvētki svētami vismaz trīs dienas un naktis, itin bieži ticējumos runāts pat par četrām svētamām dienām, pie kam ceturtā tikusi dēvēta par Vilku dienu un bijusi īpaši veltīta lopu aizsardzībai no vilkiem. Atceramies, ka tradicionālajos mēnešu nosaukumos tieši decembris dēvēts par Vilku mēnesi.
Ziemassvētkos mugurā katrā ziņā jāvelk jauns krekls, lai ar’ tas būtu zilimelns.
Dēvēti arī par Ķūķu vakaru (pēc galvenā Ziemassvētku ēdiena nosaukuma) vai Bluķa vakaru. Itin bieži ticējumos vēstīts, ka Bluķis sendienās ir velts katru ceturtdienas vakaru, bet drīzāk, skaitot, ka nedēļa ir nevis 7, bet 9 dienu gara. Tai ceturtdienā pirms Ziemassvētkiem svētki sasniedz augstāko punktu: saime ieveļ bluķi sētsvidū vai plāna vidū (visticamāk rijā, jo ticējumos bieži rodam vēsti, ka Blukid sadedzināts rijas krāsnī) un ar dziesmām un pāri lēkšanu tas sadedzināts, tā sadedzinot arī visus aizejošā gada grūtumus un nedienas. Un- pats galvenais, - ar to esam līdzējuši saulei atgriezties un gaismai vairoties.
Ziemassvētkos jāklāj bagātīgs galds un pie galda jāsēstas 9 reizes, lai nodrošinātu bagātīgu nākamā gadā darīto darbu ražu.
Līdz ar bluķa vilkšanu (vai velšanu) notiek rituālā māju apstaigāšana, kuru veic īpaši izraudzīti maskoti ļaudis. Ziemassvētkos tie dēvēti par Čigāniem vai Danča bērniem. Katrai maskotu ļaužu kopai ir citāds uzvedības un rīkošanās modelis – vieni ir vairak dancotāji un dziedātaji, citi „izspēlē” veselas „izrādes” un tajās iesaista arī mājas ļaudis. Gājuši vai nu atsevišķi sieviešu un vīriešu pulki vai jauktos pulkos. Dažos novados ir atšķirības - vīru pulki iet Ziemassvētku laikā un saucas par Miežvilkiem, sievas veic rituālos pārģērbšanās gājienus Meteņos, līdz ar ķekatu gājienu noslēgumu.
Svarīgākie masku tēli Ziemassvētkos ir nāve, kura vai nu palikusi ārpusē un pa logu nolūkojusies svētkos, tad vislielākās jautrības brīdī metusies visiem vidū un dancinājusi visus pēc kārtas, jo ilgāk ar nāvi dabū padejot, jo ilgāks mūžs gaidāms. Mājas iemītniekiem svarīgi bija visos notikumos aktīvi iesaistīties un čigānus pamielot - tad svētība un izdošanās darbos būs nodrošināta.
Ziemasvidus laika pati svarīgākā un raksturīgākā rituālā rotaļa ir “Vilks un kaza”- tumsas cīņa ar gaismu un gaismas uzvara. Rituālie dialogi, arī šāda rakstura dziesmas, un mīklu minēšana, kas ap Veļu laiku iesākusies, turpinās līdz Ziemassvētkiem. Tad mīklu minēšana tiek pārtraukta līdz nākamā gada Veļu laika sākumam. Kad visas sētas tādā veidā Bluķi velkot vai ripinot, apstaigātas, Čigāni sapulcējas kādā iepriekšnorunātā sētā vai mājā, visas maskas tiek noņemtas un bluķis sadedzināts.
Ziemā saule, kā Dainās teikts, "brien jūŗas ūdentiņu". Kas tad ir šī jūŗa? Ne tikai tumšais laiks, ne tikai lielā gada nakts. Jūŗa ir arī garīgais, viņsaules laiks, ārēji neredzamais zināšanu un spēka lauks; gadalaika nozīmē jūŗa apzīmē laiku no Rudens Jumja laika līdz Pavasara Saulstāvjiem, Lielajai dienai. Jūŗas laiks ir saistīts ar pārdzimšanas laiku. Vidū jūras... Laika nozīmē - Ziemas Saulgrieži, tātad ziemas vidus. Vidū jēdziens vispār nozīmē, ka runa ir par kādu pārejas mirkli, kad laiks ir it kā apstājies un pēc tam, kad ticis pāri kritiskajam punktam atjaunojas. Tādēji „vidū” nozīmē „ārpus laika”. Vidū ir tiklab jebkuŗš punkts, jo jebkuŗš punkts ir kaut kā vidus un tikpat labi kādas noteiktas vietas vidus – kā svēvietas centrs, var būt arī kādas Svētvietas centrs
Ziemassvētku un arī citu svētku sakarā Dainās bieži minēs tēls ir arī Kalns. Laika līmenī tas ir vidus laiks: uzvilkt svētkus kalnā nozīmē apzināt to vidu, svarīgāko punktu. Cilvēka līdzdarbība visos rituālos ir svarīga tad un tāpēc, ka tā apzināta un ir kas vairak kā tikai zināmu darbību gadu no gada atkārtošana. Atrašanās kalnā norāda arī uz atrašanos īpašā dvēseles vai sajūtu stāvoklī.
Dēvēti arī par Ķūķu vakaru (pēc galvenā Ziemassvētku ēdiena nosaukuma) vai Bluķa vakaru. Itin bieži ticējumos vēstīts, ka Bluķis sendienās ir velts katru ceturtdienas vakaru, bet drīzāk, skaitot, ka nedēļa ir nevis 7, bet 9 dienu gara. Tai ceturtdienā pirms Ziemassvētkiem svētki sasniedz augstāko punktu: saime ieveļ bluķi sētsvidū vai plāna vidū (visticamāk rijā, jo ticējumos bieži rodam vēsti, ka Blukid sadedzināts rijas krāsnī) un ar dziesmām un pāri lēkšanu tas sadedzināts, tā sadedzinot arī visus aizejošā gada grūtumus un nedienas. Un- pats galvenais, - ar to esam līdzējuši saulei atgriezties un gaismai vairoties.
Ziemassvētkos jāklāj bagātīgs galds un pie galda jāsēstas 9 reizes, lai nodrošinātu bagātīgu nākamā gadā darīto darbu ražu.
Līdz ar bluķa vilkšanu (vai velšanu) notiek rituālā māju apstaigāšana, kuru veic īpaši izraudzīti maskoti ļaudis. Ziemassvētkos tie dēvēti par Čigāniem vai Danča bērniem. Katrai maskotu ļaužu kopai ir citāds uzvedības un rīkošanās modelis – vieni ir vairak dancotāji un dziedātaji, citi „izspēlē” veselas „izrādes” un tajās iesaista arī mājas ļaudis. Gājuši vai nu atsevišķi sieviešu un vīriešu pulki vai jauktos pulkos. Dažos novados ir atšķirības - vīru pulki iet Ziemassvētku laikā un saucas par Miežvilkiem, sievas veic rituālos pārģērbšanās gājienus Meteņos, līdz ar ķekatu gājienu noslēgumu.
Svarīgākie masku tēli Ziemassvētkos ir nāve, kura vai nu palikusi ārpusē un pa logu nolūkojusies svētkos, tad vislielākās jautrības brīdī metusies visiem vidū un dancinājusi visus pēc kārtas, jo ilgāk ar nāvi dabū padejot, jo ilgāks mūžs gaidāms. Mājas iemītniekiem svarīgi bija visos notikumos aktīvi iesaistīties un čigānus pamielot - tad svētība un izdošanās darbos būs nodrošināta.
Ziemasvidus laika pati svarīgākā un raksturīgākā rituālā rotaļa ir “Vilks un kaza”- tumsas cīņa ar gaismu un gaismas uzvara. Rituālie dialogi, arī šāda rakstura dziesmas, un mīklu minēšana, kas ap Veļu laiku iesākusies, turpinās līdz Ziemassvētkiem. Tad mīklu minēšana tiek pārtraukta līdz nākamā gada Veļu laika sākumam. Kad visas sētas tādā veidā Bluķi velkot vai ripinot, apstaigātas, Čigāni sapulcējas kādā iepriekšnorunātā sētā vai mājā, visas maskas tiek noņemtas un bluķis sadedzināts.
Ziemā saule, kā Dainās teikts, "brien jūŗas ūdentiņu". Kas tad ir šī jūŗa? Ne tikai tumšais laiks, ne tikai lielā gada nakts. Jūŗa ir arī garīgais, viņsaules laiks, ārēji neredzamais zināšanu un spēka lauks; gadalaika nozīmē jūŗa apzīmē laiku no Rudens Jumja laika līdz Pavasara Saulstāvjiem, Lielajai dienai. Jūŗas laiks ir saistīts ar pārdzimšanas laiku. Vidū jūras... Laika nozīmē - Ziemas Saulgrieži, tātad ziemas vidus. Vidū jēdziens vispār nozīmē, ka runa ir par kādu pārejas mirkli, kad laiks ir it kā apstājies un pēc tam, kad ticis pāri kritiskajam punktam atjaunojas. Tādēji „vidū” nozīmē „ārpus laika”. Vidū ir tiklab jebkuŗš punkts, jo jebkuŗš punkts ir kaut kā vidus un tikpat labi kādas noteiktas vietas vidus – kā svēvietas centrs, var būt arī kādas Svētvietas centrs
Ziemassvētku un arī citu svētku sakarā Dainās bieži minēs tēls ir arī Kalns. Laika līmenī tas ir vidus laiks: uzvilkt svētkus kalnā nozīmē apzināt to vidu, svarīgāko punktu. Cilvēka līdzdarbība visos rituālos ir svarīga tad un tāpēc, ka tā apzināta un ir kas vairak kā tikai zināmu darbību gadu no gada atkārtošana. Atrašanās kalnā norāda arī uz atrašanos īpašā dvēseles vai sajūtu stāvoklī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru