sestdiena, 2020. gada 11. aprīlis

JĒKABAM BĪNEM - 125

Dievturim un māksliniekam, latviešu ornamentu simbolikas kārtotājam un pētniekam JĒKABAM BĪNEM, šogad 11. aprīlī 125 gadi.

Ap to gadsimtu miju Rīgā Bīnes vecāku dzīvoklī kā apakšīrnieks mitinājās krievu mākslinieks K. Gorbatovs, kurš studēja arhitektūru Politehniskajā institūtā un Blūma mākslas skolā glezniecību. Šis apstāklis varētu būt pirmais ietekmētājs Jēkabam Bīnem sākt mākslinieka ceļu – mazais zēns kopēja studenta zīmējumu paraugus. Lai arī vēlāk, 1904. gadā, sākot mācīties pamatskolā, tur zīmēšanas stundu nemaz nebijis, Jēkaba interesi trīs gadus vēlāk pilsētas tirdzniecības skolā ievērojis K. Nīlenders, zīmēšanas skolotājs, kurš sekmēja viņa aizraušanos.

Bīne reiz 1912. gadā, vēlēdamies nopelnīt kādu artavu krāsām, aiznesis pāris zīmējumus mākslas un satīras žurnāla „Dadzis” redaktoram Jūlijam Pētersonam. Šī izdevuma tapšanā ar zīmējumiem, vinjetēm un karikatūrām savulaik piedalījušies vairāki vēlāk zināmi grafiķi, kuru pulkam nu pievienojās arī Jēkabs Bīne – jau nākamajā žurnāla numurā tika ievietoti abi darbi. Viens no zīmējumiem attēlojis senlatvju pils pagalmu, un jau šis pirmais publicējums parāda turpmāk vērojamās iezīmes mākslinieka darbībā.

Pēc gada viņš sācis mācības Rīgas mākslas skolā, līdz skolu slēdz uznākušā kara dēļ 1915. gadā. Ceļas bēgļu plūdi un, gadu nostrādādams Centrālā bēgļu biroja dokumentu nodaļā, pats dodas tiem līdz uz Harkovu, kur mākslas skolā turpinājis mācības. Kādreiz gadījies, ka skolas kompozīciju konkursā visas izsludinātās prēmijas saņēmuši latvieši (vēl te bija Avotiņš, Dīriķis un Strauts), kuri gan mācījušies tikai trešajā kursā, tādējādi sagādādami nepatiksmes pēdējam kursam.

1917. gadā tur jaunā virziena mākslinieki rīkoja savu Pirmo Septiņu Izstādi (Vystavka semi, pervaja), kurā aicināja arī J. Bīni. Viņš tur piedalījās, nebūdams apvienības biedrs.

Nelielu brīdi atgriezies Rīgā, 1919. gadā, vāciem uzbrūkot, atkal Bīne devās uz Ukrainu, kur pilsoņu kara apstākļos strādāja dažādus darbus kā kanalizācijas strādnieks, kurinātājs un kantorists. Vēlāk viņam uzdeva Harkovas latviešu strādnieku kluba glezniecības nodaļas vadīšanu. Pārtikas trūkums atstāja iespaidu uz plaušām un nācās pabūt Svjatogorskas tuberkulozes sanatorijā.

J.Bīne, Daugava
1920. gadā beidzot ceļš veda uz brīvo Latviju, uz mājām, kur 1921. gadā apprecējās, un rudenī uzsāka studijas Latvijas Mākslas akadēmijā pie J. Tilberga. Studiju sākumā Bīne paralēli strādāja ierēdņa darbu, bet, nevarēdams to apvienot, vēlāk iztika ar gadījuma ienākumu avotiem – zīmēja, pasniedza privātstundas. Sākot ar 1922. gadu regulāri un daudz piedalījies izstādēs, vasarās apceļojis dzimto zemi, ik vietā gleznodams.

Pēc akadēmijas pabeigšanas 1926. gadā Jēkabs Bīne jau varēja apceļot Eiropu, kur ar gleznām piedalījās izstādēs. Vairākus darbus nopirkuši ne vien Latvijas muzeji, bet arī Londonā, Prāgā un Kopenhāgenā.

„Vai tā ir sadzīves aina, vai tā ir ģīmetne, vai dabasskats, vai klusā daba, Bīne arvien atrod īsto tvērienu. Viņa darbos pulsē veselīgais latviskais dzīves prieks, darba mīlestība un bijība pret dabu, kāda piemita mūsu senčiem. Viņa ainavās akmens krašņatas nav tikai samesti akmeņi, bet izvilina mūsos atceri par senču kādreizējām upuŗu vietām; virs viņa latviskās sētas mākoņos redzam Dievu, Māŗu, Laimu; viņa zemesrūķis šķiet pilnīgi saaudzis ar dabu kā tautas dziesmu arājs.” (A. Bajārs, „Laikmets”, 1942)

J.Bīne, Dievs, Laima, Māra
Jaunā mākslinieka latvisko stāju Ernests Brastiņš saskatījis vēl pirms dievturu draudzes darbības sākuma un, kādā dienā ierazdamies pie Bīnes, pasniedzis viņam dievturu draudzes karti, apzīmētu ar otru numuru, teikdams, ka nu viņi būšot divi draudzes locekļi. Tā iesākusies Bīnes darbība dievturos.
No 1928. gada viņš daudz enerģijas un laika veltījis pedagoģiskam darbam daiļamatniecības skolās un Kuldīgas ģimnāzijā, kara gados 1943. un 1944. gadā bija docents Mākslas akadēmijā.

Lieki piebilst, ka padomju laika sociālie pārkārtojumi lika izmainīt arī mākslas saturu un principus, jo, kā mācīja biedrs Staļins, „pakļaušanās buržuāziskajai ideoloģijai nozīmē sociālistiskās ideoloģijas izspiešanu, par cik tās savstarpīgi noliedz viena otru”. Jēkabs Bīne ne bez nožēlas sirdī savā 1952. gadā rakstītā referātā spiests teikt: „Daudzi no tautas mākslas rotājumiem mums jāatliek pie malas kā laikmetam neatbilstošas formas.” Toties rodas vietā padomju tautas sociālistiskās mākslas simboli. „Ja grūtības rodas, veidojot reālistiskus rotājumus, tad daudz vairāk tās stājās ceļā, kad jāveido kaut kas radniecīgs vecajam ģeometriskajam rakstam. … Apgrūtina šo stilizēšanu arī tas apstāklis, ka skatītāji vēl nav pieraduši pie šiem vienkāršojumiem – stilizējumiem un bieži pārprot tos. Bet, neraugoties uz šiem šķēršļiem, šis tas ir paveikts šajā laukā. Piemēram: a) „Miera baloži”, b) „Sirpis un āmurs”, c) „Zvaigznīte 5-stūrainā”, d) „Zobrats ar lobāmo nazi”, e) „Zobrats ar vārpu”, f) „Bites ar šūnām”. Tas manāmi papildina mūsu ornamenta elementu krājumu” (J. Bīne – „Ornaments”, Mākslas akadēmijas latviešu mākslas vēstures mācību laboratorijas materiālos).

Lai cik smieklīgi, bet skumji, ka meistara mūža darbs vainagojas ar tik padomju saulē vītušu, sačervelējušos vainagu. Mums prātā tomēr paliks tas, kas Jēkaba Bīnes ar aizrautību savas tautas mākslas rotāts.

Pēc kara J. Bīne vēl strādā kombinātā „Māksla” par vitrāžistu (no 1951. gada), bet 1955. gada 24. oktobrī aiziet veļu valstībā.

Uldis Punkstiņš, Valmieras Beverīnas saimes vadītājs

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana