Jēkabs BĪNE. Latviskā veida un stila īpatnības

Jēkabs Bīne. Dekoratīvs šķīvis

Visgŗūtākais un tajā pat laikā visvaldzinošākais uzdevums mākslas teōrijā ir skaidri pateikt kādas tautas mākslas raksturīgākās iezīmes un pateikt tā, lai tās ar jauniem piemēriem atkal nebūtu jāgroza. Bet daudz gŗūtāks ir pašlaik mans uzdevums – raksturot latviešu stilu, kad vēl daudzas mūsu mākslas nozares stāv teōrētiski nenoskaidrotas, kad vēl krustām šķērsām jūtami svešo tautu ietekmējumi un kad trūkst vajadzīgā atstatuma, kas objektīvi un pārskatāmi ļautu šim raksturojumam savākt dotības.

Visupirms, kas tad ir stils? Parastais izskaidrojums skan: - Mākslas darbu stils ir tā savdabība, ar ko tie savā starpā atšķiŗas un viņš ir vairāk, reiz no reizes atkārtojošies veidi, kas pamatojas uz sava laikmeta satura. – Dziļāki tveŗ kāds cits stila definējums: - Stils ir viss mākslinieciskais laikmeta izpaudums, kas izaudzis no tautas dabas un pasaules izpratnes. – Pēdējais stila izskaidrojums piemin kā stila pamatu – pasaules izpratni jeb uzskatu, kas tādā kārtā stila problēmas cieši saista ar kultūras problēmām. 

Lustra Rīgas pils Sūtņu zālē, pēc A.Cīruļa metiem

Stili jau arī visupirms dalās uz tautisko kultūru stiliem un tad tik uz laikmetu, mākslinieku personīgās izteiksmes, materiāla un technikas stiliem. Tālāk var jautāt, kas tad ir kultūra? Un te atbilde būs stipri radniecīga pirmai: kādas tautas īpatnējā stilā vienotas pasaules uzskata dievestība, māksla, prātniecība un zinātne. Un beidzot, ja vēl piemin mākslas definējumu, ka māksla ir pasaules skatīšana caur daiļu veidu, tad skaidrs, ka stila īpatnības izaug no pasaules izpratnes īpatnībām un, ka starp viņām jābūt ciešai sakarībai. 

Lai nu pareizāki atšķetinātu mūsu mākslas stila problēmu, tad papriekšu iztirzāšu mūsu pasaules skatīšanās īpatnības, ne uz mirkli neatteikdamies no pārliecības, ka mūsu kultūras nozarēm ir latviska īpatnība, ka tās nav patapinātas no citām tautām un ka mūsu nacionālās kultūras noliedzēju apšaubījumi ir kaķu lāsti, kas debesīs nekāpj. (Un cik vēl mums apkārt tādu skauģu, kas mūs labprāt iebīdītu otrās šķiras tautu rindā). 

Vissvarīgākās mūsu pasaules izpratnes īpatnības ir: apzināšanās, ka pasaules rašanās pamatā guļ Dieva padoms; ka māriskā viela ir tik pat dievišķa, kā padomu daļa; ka pasaulē valda Dieva noliktā un saulainās Laimas pārraudzītā kārtība un ka mūsu dvēseles nemirstīgas, jo tās – daļa no Dieva. 

Šīs pārliecības radījušas latvju tautai īpatnējus tikumus un īpatnēju tikumisku ideālu. Apzinādamies savu tuvumu pasaules padomu padomam, latvietis jutis arvien lielu dziņu pēc zināšanām un dziļākām atziņām. Latvietis saskatījis vieliskā pasaulē arvien aizdabīgos sākumus; viņš izjutis lielu prieku dzīvot šajā saulē un darboties līdzi Dievam, radot ap sevi daiļumu. Latvieša ideāls ir arvien bijis darba varonis, kas strādāšanu pielīdzinājis dzīvošanai. Šie labietiskie tikumi pildījuši un vēl tagad pilda latvieša garu ar lepnuma apziņu un ar tieksmi uz savrupību, jo stiprie un gudrie tik tad pulcējas, kad redz, ka kāds darbs tiem nav pa spēkam. Ka latvietis prot vajadzības brīžos pašaizliedzīgi un cieši sadarboties, to liecina mūsu vēsture. Latviešu sadarbība ir bijusi laba un priekšzīmīga arvien tad, kad viņi jutuši, ka viņu sadarbībai ir lieli un cēli mērķi un ka tai pamatā guļ mērķtiecīgs vadoņa padoms. 

Bez šiem tikumiem vēl būtu jāmin tikumi, kas vairāk vai mazāk izriet no šiem pirmāk minētiem. Tā latvietis par labu tikumu uzskatījis devību, tāpat par labiem un cildeniem – taisnīgumu, saderību un mīlestību. Pēdējie divi izlīdzināja to skarbumu, ko ienesa savrupības tieksme un lepnības un taisnīguma tikums. 

Šiem latviskiem tikumiem neapšaubāmi bija liels iespaids uz latviskā rakstura izveidošanos un līdz ar to uz dzīvošanas un strādāšanas – veidošanas stilu. 

Tālāk gribu apskatīt mūsu senās mākslas veidus un viņu īpatnības, atbalstoties uz mūsu pasaules skatījuma savdabībām un vērā ņemot tās nozares, kur mūsu mākslinieciskās formas vislabāk saglabājušās (tautas dziesmas, tautas dziesmu balsus [te domātas melodijas – G.S. piebilde], rotājošos rakstus un celtniecību). 

Daiņu dievestīgais saturs ir vislabākais liecinieks par latviešu pasaules izpratni, šo pašu dievestīgo noskaņojumu pauž arī mūsu seno balsu krājumi un mūsu rotājošie raksti, kur, gandrīz, vai katrs rotājums ir kāda svētzīme. Rotājumu simbolika redzama arī mūsu celtniecībā, kur tāpat sastopami simboliskie rotājumi (mēneši brodiņu galos, sauļotie stabi, Laimas zari duru rotājumos, saules zīmes vārtu veidojumos). Svinīgais un dievišķais seno mākslas darbu noskaņojums neatļauj jutekliski tīksminošā, niecīgā, ļaunā un nemorāliskā daudzināšanu. Ikdienišķās lietas parādās tik tad tēlojumos, ja aiz viņām slēpjas kāds dziļāks saturs, kas viņas pārvērš par simboliem. 

Latvietis visu laiku izjūt savu tuvumu Dievam un Mārai, saukdams tos par Debestēvu un Zemesmāti, bet Laimu – par Dieva meitu. Šis tuvums ļauj viņam skatīt aizdabīgo pasauli reālista acīm, līdz ar ko siena starp aizdabīgo un dabīgo sabrūk un Dievs, Māra un Laima ienāk viņa dzīvē, palīdz viņa darbos, dod viņam padomus, cieš un priecājas līdz ar viņu. Ar šo dievišķo spēku tuvuma izjūtu izskaidrojama arī tā parādība, ka dievestīgās dziesmas dzied nevien svētkos un godos, bet arī darbā un ka simboliskie rotājumi sastopami nevien uz svētrūpju priekšmetiem, bet arī uz darba rīkiem, ieročiem un ikdienas mantām. 

Tālāk jāmin latvieša stingrā turēšanās pie kārtības un tradīcijām. Latvieša stingrā loģika, aukstais prāts un taisnības tikums neļauj tam svaidīties viņa dzīves veidos un pārdašās. Nevienai citai āriešu tautai nav saglabājušies tik daudz senāriešu valodas vārdi, senās melodijas un senseni raksti kā latviešu tautai. Neviena cita ornāmentika nevar uzrādīt tādu konsekvenci un neatlaidību seno veidu saglabāšanā kā mūsējā. Pateicoties šim konservātīvismam arī saglabājusies mūsu senā kultūra līdz pat mūsu dienām. 

Kā jau šī rakstiņa sākumā minēju, darbs ir latvieša svarīgākais tikums, bet šo darbu viņš grib veidot daiļu. Nevienā valodā daiļā apzīmēšanai nav tik daudz vārdu kā latviešu valodā. Skaists, daiļš, ražens, glīts, jauks, grezns un košs ir daiļuma apzīmējuma vārdi, kas katrs izteic kādu īpatnu daiļuma pakāpi. Aistētiskais moments mūsu garīgā pasaulē ir pāri pārlikts ētiskam. Latvietis ne tik daudz pūlas labi dzīvot, kā daiļi; viņš nedara sliktu ne tamdēļ, ka viņš bītos sodu, bet tamdēļ, ka tas nedaiļi. Daiļuma tikums latvieti pavada no šūpļa līdz kapam. Pat mirstot latvietis lūdz – viņu daiļi pavadīt. Šis lielais daiļuma tikums neļauj tam pieminēt nedaiļo, netīro, tumšo un riebīgo un ja kādreiz tas tos piemin, tad tik ar asu zobgalību. (Lai atcerāmies tik Apdziedāšanās dziesmas). Ritmu, saskaņu un saderību bagātība, kā arī sinopsijas (skaņkrāsas) un onomātopoēzijas (valodas skaņkrāsas) piemēri liecina par izsmalcināto daiļuma izjūtu. 

Latvietis savā veidošanā ir devīgs, dodams greznu formu savai valodai, dziesmai un rotājumam. Viņš necieš nerotāto un vienmuļīgo. Daiņu valoda sprēgāt sprēgā no gleznainiem un asprātīgiem salīdzinājumiem un no greznās un pārbagātās izteiksmes. 

Latvietis mīl savus dziesmu balsus padarīt bagātākus ar kontrastiem. Bieži vien viena puse dziesmai lēna, otra – ātra; viena – vienmuļa, otra – lokana, viena – vienā ritmā, bet otra – atkal citā. Vienā pašā Krustpils vai Lielvārdes jostā audējas ieauž līdz 16 rakstus, ik pa sprīdi tos mainot. Vienmuļākos laukumus tās pārtrauc ar pārdari. Ja mēs paskatāmies uz Broces zīmētām rakstītām kamanām, tad redzam to pašu. To pašu liecina arī celtniecībā daudzās piebūves. Šī dažādošana un locīšana tomēr nekad nenoiet līdz izkurtējumam, saglabājot cildenu mēra sajūtu, sacerējuma jēgu un konkrēto izteiksmi. 

Lepnības un savrūpības gars jau no laika gala vērsis svešinieku uzmanību uz šo parādību. Latvietis mīl dzīvot viensētās, katram saimniekotājam un katrai vajadzībai ir sava celtne vai celtnes daļa. Ja mēs paraugāmies mūsu dziesmu vācelēs, tad uzkrīt viņu vienbalsīgums. Latvietis ir lepns uz savām novadnieciskām tradīcijām kā valodā, tā apģērbos, tā dziesmās un rotājumos. Savējā izcelšana pavīd katrā darinājumā, bet svešo tas, gleznaini izsakoties, samin kājām. Tikai baltu tautu rotājošo rakstu sacerējumos sastopama „nesavienotā stūŗa” parādība. Latvietis nepūlas mākslīgi sakausēt dzejas rindas gaŗās ziņģēs, bet atstāj tās četrrindu veidā. Viņš dziedot arī nekad neiestieg austrumnieciskā sevis novērošanā, bet skarbi norobežo balsus. Skarbums izpaužas arī vīrestīgi skaidrā un īsā izteiksmē, kas mūzikā vēl izpaužas akordu dziļumā, bet rotājošā mākslā krāsu polichromijā un rakstu elementu skaidrībā un savrūpībā. Četrstūrainie veidi un pakšu izcelšana celtniecībā liecina to pašu. Latvietis necieš sentimentālu un pieglaudīgu jūteklību, bieži vien lepodamies ar savu ziemeļniecisko dzedrumu. 

Bet, neraugoties uz šo savu skarbumu, latvietis prot visus kontrastus apvienot pārsteidzoši skanīgās saderībās. Viņš viegli ierauga līdztecīgo un saderīgo, sakļaudams savrūpos elementus viengabalainā plānā. Arī vislielākie polichromās krāsu kārtošanas pretstati iekļaujas krāsu saderībās tāpat kā vispārdrošākie sabalsojumi nobeidzas gaišās izskaņās. 

Pāri visam latvietis savā veidošanā liek saulaino prieku, kas ienes mierinājumu arī visdrūmākās dziņās un viņu balsos. Dažu svešinieku uzskati, ka mūsu melodijas ir bēdīgas, dibinājās uz vienpusīgu iepazīšanos ar mūsu materiāliem. Savā vīrestīgā noskaņojumā tās daudzvairāk ir priecīgas, nekā drūmas. Tāds pat priecīgs noskaņojums valda arī mūsu krāsu mākslā. Arī tur pārsvars dots baltām un dzeltēnām. Ne par velti latviete savējos sauc par baltiem bāliņiem un visu tautu – par baltiem latviešiem. 

Tāds īsumā būtu mūsu senās mākslas stila raksturojums. 

Svarīgākās īpatnības te bija: svinīgi – dievestīgā noskaņa, kā ikdienas, tā aizdabīgo parādību tēlošanā; tradīciju turēšana un likumības ievērošana; daiļā izcelšana un vairīšanās no niecīgā, netīrā un neglītā; greznais, pretstatainais, mainīgais, savrūpais, īsais, skaidrais, dzedri – vīrestīgais, saderīgais un pāri visām lietām, - priecīgais veids. 

Vai šīs stila īpatnības ir saskatāmas arī mūsu laikmetīgā mākslā? Te var atbildēt ar jā un nē. Ir nozares, kur šīs veida īpatnības saredzamas vēl tikpat skaidri, un ir arī tādas, kur maz kas atlicis, kur svešie ietekmējumi guvuši virsroku. 

Kad mūsu mākslas viesojās Austrijas galvaspilsētā Vīnē, tad par mūsu glezniecību un tēlniecību avīzes „Reichsposta” kritiķis uzrakstīja šādus zīmīgus vārdus: „Latvju mākslā pilnīgi izpaužas latviešu tautas rakstura saaugšana ar zemi, darba rosība, kas piebiedrojas neparastai sapņainībai un tieksmei uz aizdabīgo. Te izpaužas viņas ilgas pēc varonīgi – varenā, kas līdztekus izskan ar maigi lirisku izjūtu un prieku par spēcīgām krāsām. Šīs tautas attīstība guļ starp ģermānismu un slavismu, starp eiropejisku tiešamības izpratni un austrumnieciski sapņainu lūkošanos. Šie pretstati atspoguļojas latvju mākslā. Bet par visām lietām šī izstāde atstāj veselīgu un dzīvesspēcīgu iespaidu arī tur, kur tā iegrimst sapņainībā. Ziemeļu skaidrais un vēsais gars dveš no viņas, bet līdz ar to jūtam arī gaŗās naktis, miglu un vientulību. Te uzkrīt tiešamības un jūtu sintēze. Īstenība te bieži vien iegūst simbolistisku nozīmi. Sakarā ar to arī izskaidrojama latvju tēlnieku tieksme uz monumentalitāti un veidu vienkāršošanu, krāsu ritmu izcelšana un simbolistiskais noskaņojums glezniecībā.” Līdzīgu domu pateica arī avīzes „Der Erzähler” kritiķis: „Tieksme uz sapņaini – aizdabīgo un tajā pat laikā uz tiešamības skatīšanu – raksturo latviešu tautas dvēseli.” – Tik tālu vēl ārzemju kritikas novērtējumi saredz mūsu laikmetīgā mākslā mūsu stila būtiskāko daļu. Bet, par nožēlošanu, ārzemju kritika redz arī ko citu, tā „Viener Neuste Nachrichten” kritiķis rakstīja: „Kultūras patstāvības meklēšana mākslā sākumā vēl izpaužas techniskā daļā un izteiksmē, ko latvji bija mācījušies pie svešiem meistariem. Un tādēļ mēs tagad redzam Latvijā daudzus apdāvinātus gleznotājus un tēlniekus, bet vēl neredzam īsti tautisku mākslu. Griba tādu radīt ir. Mīlestība pret savu tautu un zemi izpaužas latvju mākslas darbos. Svešo paraugu atkārtošanā viņi nekad nenoiet līdz bezpersonīgai atdarināšanai, nekad līdz panākumus nodrošinājošam akadēmisma vai modernisma šablonam. Viņu radīšanā (patiesībā tik pārveidošanā – aut.) arvien izmanāmas pašu jūtas un pašu gars.” Šie mūsu mākslas būtību vērtējošie vārdi, tiešām, dziļi skaŗ viņas pamatus. Mūsu mākslā redz izpaužamies simbolistiskā reālisma tieksmes, bet tajā pat laikā redz, ka technikas un izteiksmes daļā valda svešas skolas, pie kuŗu mācībām mēs pievienojam tikai savu izloksni. Reiz kāds mūsu mākslinieks bij par šo nedabīgo stāvokli presē izteicis tādu domu, ka mums, paldies Dievam, tagad glezniecībā valdot laba beļģu skola, tik vēl paiešot mazs laiciņš līdz šim laikmetīgās skolas veidam piemērošot latvisko saturu. (Parasti gan veidošanas gaita iet otrā virzienā – saturam piemēro vai rada viņam atbilstošu veidu.). 

Savrūpības un lepnības tikums tomēr vēl pastāv pie daudziem mūsu gleznotājiem un tēlniekiem, kuŗi mēģina saknes laist mūsu pašu kultūrā un neatteikties no savas valodas mākslā. Lielu uzskatu pārgrozību šajā virzienā ir devis 15.maija gars, kas prasa nevien no māksliniekiem, bet no katra latvieša atgriešanos pie latviskām tradīcijām un savas garīgās dzīves tīrīšanu no svešiem ietekmējumiem. Ja tagad salīdzinām pēdējo (IV) Kultūras fonda izstādi ar izstādēm pirms apmēram 10 gadiem, tad starpība jau ir liela par labu latviskai īpatnībai. Visupirms par jaunu atkal atgriezies latviskais saturs, kas jau kādreiz bija parādījies Alkšņa, Rozentāla un Ūdera darbos. Šis saturs savukārt iespaidojis mūsu mākslas veidu: krāsas kļuvušas gaišākas un tīrākas, darbu kopējais noskaņojums vīrestīgāks, greznāks un svinīgāks, formas (šaurākā nozīmē) skaidrākas. Samazinājies darbu skaits ar niecīgu vai pat netīru saturu. Arī apstrādājuma ziņā pie vienas daļas gleznotāju redzam rūpīgāku, pārdomātāku un pār visām lietām, piederīgāku pieeju. (Lai gan glezniecības daļā vēl daudzi darbi sirgst ar pārgalvīgas maņas izcelšanas tendenci.) 

Lietišķās mākslas nozarē mūsu senā stila tradīcijas saglabājušās daudz labāk un tur svešie ietekmējumi daudz mazāk ļauna nodarījuši. Lai gan arī te bija mēģinājumi izmest pavisam mūsu simbolistiskos rotājumus, vai tos apmainīt pret vāciskā „Jaunības” stila stādu ornamentu. Daiļamatniecības izstādēs uzvaru gūst laikmetīgi latviskais stils (kur senās un īpatnās stila pārdašas tiek apzinīgi turpinātas), bet ne latviskotais modernisms (kur latviskais parādās tik kā dialektiska piedeva) vai materiālistiski noskaņotais konstruktīvisms (kur māksliniecisko veidu vietā redzamas lietderības konstrukcijas). 

Celtniecībā uzvaru, par nožēlošanu, uzvaru guvis šis tikko pieminētais konstruktīvisms. Dzejnieka Ed.Virzas vārdiem runājot („Brīvā Zeme”, 27.X, 36): „Jaunās priekškaŗa Rīgas būves visas ir darinātas pēc tā vācu fabriku šablona, pēc kuŗa ir celti arī šo namu īpašnieku dārgi maksājošie kapu pieminekļi. Šī bezveidīgā architektūra ir uzspiedusi arī savu zīmogu visām dēmokratijas laikā celtām skolām kā pilsētās, tā arī provincē. Nemaz nesaskaņojoties ar zemi un apkārtni, architekti visās Latvijas malās ir sacēluši milzīgas celtnes, vācu abstrakcijas, bez ģīmja un līdzības, un šādi kubveidīgi četrstāvu nami, mūsu piemīlīgajās peizāžās novietoti, pārtrauc viņu dievīgo ritumu.” Cerēsim, ka šos bargos vārdus nebūs jāattiecina uz nule ceļamām latviskās Latvijas celtnēm un, ka te mūsu senām celtniecības pārdašām būs ierādīta cienīgāka vieta. 

Rakstniecībā diagnozi ir uzstādījis dzejnieks J.Veselis teikdams: „Pēc 1934.gada pārgrozībām rakstniecība uzreiz ieguva cietāku, varonīgāku skaņu. Tai bija radies mērķis: slavināt tautas pagātni, spēcīgākos kaŗotājus par brīvību, radīt nākotnes ideālus un nojausmes, kā arī tagadnes tēlus. Dzejai tagad kļuva par galveno tematu pati latviešu tauta, viņas darbi un nodomi. Rakstniekiem liela tieksme uz monumentālo, tas ir, uz tādiem darbiem, kuŗos būtu vienkārša un cēla diženība un, kuŗi aptvertu veselus laikmetus, personības un ideju metus. Lai šādus darbus radītu, viņi ir daudz strādājuši pie formas, slīpējuši un kaluši mūsu valodu. Tā ir sagatavošanās un priekšdarbi, kas bija nepieciešami, lai veidotu notikumus un cilvēku likteņus romānos, poēmās un drāmās. Nevienā mūsu rakstniecības laikmetā skaistas un cildenas izteiksmes jautājumam nav piegriezta tik liela vērība kā tagad; mūsu dzeja kļuvusi plastiska un varonīga savā formā vēl vairāk kā saturā” („Sējējs”, 1938.gads, Nr.1). 

Mūzikā nacionālā stila problēma, pēc pašu mūziķu rakstiem spriežot, ir sāpīgāka. No daudziem līdzīgiem rakstiem te gribu citēt tik vienu – Vold.Upenieks „Brīvā Zemē” raksta: „Ja mūsu jaunie komponisti nespēs atgriezties pie savas tautas, visa viņu darbība var kļūt stipri problemātiska. Mēs nepārsteigsim pasauli nedz ar spāņu, nedz japāņu svītām, bet gan tikai ar tīri latvisko – ar to, kas piemīt tikai mums un nava sastopams nekur citur pasaulē. Ja mēs metīsim skatu mūsu jaunākajā radošajā mūzikā, tad ar patiesu prieku varēsim konstatēt, ka viņa it kupli sazēlusi; daudzi no mūsu jaunajiem skaņražiem uzrāda it vingru techniku, labu gaumi, patiesu izjūtu – vārdu sakot, it respektējamus sasniegumus arī plašākās mūzikas formās, tikai trūkst viņiem, ar retiem izņēmumiem, spilgtākas nacionālas īpatnības. Šīs īpatnības netrūkst tikai tiem, kuŗi mūsu tautas mūzikai veltījuši speciālas studijas, un šis fakts jau pats par sevi nepārprotami norāda uz ceļu, kāds būtu ejams arī pārējiem.” 

Tāda īsumā apcerēta, izskatās mūsdienu māksla, ja uz to raugās no latviskā stila viedokļa. Lai gan katrā no mūsu mākslas nozarēm (izņemot tēlniecību un grafiku) ir saglabājušās labas un skaidras stila tradīcijas, tad ne visur redzam, ka viņas būtu godā celtas, jo ir vēl daudzas klaušu laiku dvēseles mūsu vidū, kas netic, ka mūsējais varētu mums labāk noderēt par svešo un kas cildenus vārdus par latvisko kultūru runāt tik svētku gadījumos. Cerēsim, ka topošā kultūras kamera salauzīs šo ledu un ļaus piepildīties tautas Vadoņa Dr.K.Ulmaņa vārdiem: „Tautiskais un latviskais visās vietās uzvarēs. Visās, visās! Tas piepildīsies un būs mums par svētību visai tautai, visai valstij! Mums vēl nāksies pārveidoties pašiem sevī iekšēji. Ne tikai ārēji jātop latviskiem, mums jānokrata viss svešais, kas mums par daudz gadiem pielipis. Tā mums ir ļoti daudz vēl. No tā mums jātiek vaļā!” 

Un tik tad, kad mūsu kultūras nozares būs atbrīvojušās no svešiem ietekmējumiem, kad latviešu radošie kultūras darbinieki visur izcels latvisko stilu un viedokli, tik tad mēs varēsim droši teikt, ka latvieša garīgā zemē valda atkal latvietis pats, ka šī zeme vairs nepieder svešiem kungiem un ka pēdējā un grūtākā cīņa ir izvesta galā! 

Pārpublicēts no žurnāla Aizsargs, (1938.gads, 16.gadagājums, 1.burtnīca)