Dievturība un veselība

Kam der dievturība? Dvēseles celšanai, pasaules izprašanai? Bet ja nu man ir vienaldzīgi, kas notiek pēc nāves ar manu dvēseli, un ja man tikpat vienaldzīga ir pasaules uzbūve, kur tad lai lieku dievturību? Man viņas nevajaga. Man nav no svara ka tā ir manas tautas lepnums, ka tā ir vērtīga kultūras manta. Man no tā maz prieka... Šāda nostāšanās iepretim dievturībai ir iespējama, un dažs labs garīgi kūtrais, nacionāli vienaldzīgais vai materiālistiski domājošais šim viedoklim varbūt tūdaļ piekritīs.

Negribu apstrīdēt šādu raudzīšanos uz reliģiju vispār un uz dievturību īpaši. Ikviens var darīt, kā tam patīk, tikai viņam jābūt arī drošam par to, ka viņa acīm nekas nav palicis nepamanīts un neapsvērts, pirms viņš novēršas no dievturības. Tamdēļ turu par savu pienākumu - norādīt uz dievturību arī kā uz miesīgu vajadzību, jo savu miesu, savu augumu neviens nepamet novārtā. Veselība katram dārga.

Viena lieta mūsu laikos ir labi pazīstama, proti - dvēseles dzīves sakars ar miesu. Mūsu domas, iedomas, priekšstati jūtas ir tās, kas nosaka nevien mūsu dzīves gaitu, bet arī veselības stāvokli. Mūsu laikos zina, ka veselīgi dzīvot nozīmē veselīgi domāt un just. Iedvesmas un pašiedvesmes milzīgā loma dvēseles un auguma (miesas) norisēs ir jau sen sīki izpētīta un tamdēļ lieki še pie tās kavēties. Psihoterapeiti jeb dvēseļu ārsti uzrāda neskaitāmus gadījumus, kur cilvēka slimības izcēlušās uz dvēseliskiem pamatiem. Pat tas, ka cilvēks bijis ilgāku laiku norūpējies un noraizējies vien, jau sagrauj viņa gremošanu, sekrēciju, vājina sirdi u.t.t.

Ārsti - vairākkārt aizrādījuši arī uz tikumisko principu svārstīgumu kā uz vienu no dažādu slimību iemesliem. Kopēja ētiska virziena trūkums veicinot cilvēka sabrukumu. “Cilvēks, kas zina, ko tas grib un kas tam jādara, būtne, kuru vada spēcīga afektīva trauksme, indivīds, kas dzīvē pilnīgi paļaujas uz savu sirdsapziņas kompasu, tāds nekad nesaslims psiholoģiskā ziņā”, saka kāds klīnists. Vēl cits iet tālāk savos formulējumos par “mērķtiecības vispārējo nozīmi organisma labā”. Viņš, tā sakot, ideoloģiski specializē iepriekšējo formulējumu teikdams, ka nevis mērķcentība vien vispār ņemot nodrošina cilvēku pret emocionāliem satricinājumiem, bet galvenām kārtām ideālistiskā, reliģiskā mērķcentība (J. .Marcinovskis). “Ideālisms - lūk varenais fizioloģiskais faktors,” saka krievu klīnists prof. Jarockis.

Ārsti, psihologi un mācītāji tai ziņā ir vienis prātis, ka viss, kas ap mums ir neskaidrs un nesaprotams, liek mums ciest, un mēs gribam no šīm ciešanām tikt vaļā. Vienīgais līdzeklis, kā to panākt, ir - izveidot pasaules uzskatu, kurā lietas un visa pasaule būtu tā aplūkojamas, ka tās mūs nesāpinātu, bet gan darītu mūs priecīgus un laimīgus. Tad ārpasaule neliksies mums rupja un nejūtīga patvaļa. Ceļš uz šādu apmierinājumu ir pasaules apdievošana, dievības idejas nolikšana pasaules pamatā.

Tā tad kā pirmais pamats nervu slimnieka izdziedināšanai vajadzīgs dvēseles līdzsvars, ko var dot tikai saskaņots pasaules uzskats. Šis pats pasaules uzskats nodrošina tikumiskos centienus, kas iespaido augumu pie vājību izdziedināšanas. Aiz šī iemesla pasaules uzskatu uzlūko kā ievērojamāko līdzekli dvēseles jeb gara dziedniecības nozarē. Senāk garīdznieki bija arī ārsti, un tagad ārstiem vajadzētu būt arī garīdzniekiem, kas sevī nes veselīgu pasaules uzskatu. Pasaules uzskata noapaļojumu un pilnību garantē tikai reliģija.

Nervozitāte ir gandrīz vai vienmēr smagu, iekšēju konfliktu sekas. Tas ko mēs, zinām par nervu slimību parādībām, ir tikai miesīgā forma, atskaņa no dvēseles uztraukumiem un sarežģījumiem, kas pārāk ilgi palikuši neizšķirti. Dvēseles iekšējās plaisas parādās augumā, un cilvēks ir nervozs. Nevis ārpasaule ir mūsu nervu ciešanas iemesls, bet gan vainīgais meklējams mūsos pašos, mūsu garīgo centru sadarbības nekārtībā.

Tagadnes cilvēka krūtīs mājo it kā divas dvēseles, kas pie tam cīnās savā starpā. Viena nes sevi cilvēka būtnes neatvairāmās dziņas un tieksmes, bet otra - pilna ierobežojumiem, ko uzlikusi aplamā reliģija un sabiedrības aizspriedumi. Šīs abas dvēseles tirda viena otru, un lūk - cilvēks krīt smeldzošās šaubās, izmisumā un nesnēkā. Šī iekšējā cīņa noved cilvēku pie dvēseles līdzsvara traucējumiem, jo šādi sarežģījumi parasti nevis atšķetinājas, bet gan satrūkst. Tamdēļ šķietamās “morāles” vietā jāceļ plaši tverta dzīves izpratne ko viena tauta nekad nevar aizņemties no otras. Tai jābūt īpašu apstākļu un dabas dēkļu radītai, un tanī par “grēku” atzīstams tikai tas, kas grēko pret patiesību un iekšēju pārliecību. Atpestīšana var nākt tikai caur tādu pasaules uzskatu, kas atļauj mums noslēgt mieru ar visu apkārtējo, pasauli. Un tā kā katrai tautai ir sava pārliecība, kas izpaužas tautu īpatnā dzīvē, tad saskaņā ar šo patiesību jāstāv viņas morālei. Šo īpašo morāli latviešiem spēj dot tikai viņas pašas reliģija - dievturība.

Dievturība ir organiska vajadzība blakus nacionālai un kulturālai. Tiem, kas nespēj dievturībai atrast citu pamatojumu, tiem tas jāierauga mūsu nacionālas reliģijas spējā - dziedināt un veselību uzturēt un - paša cilvēka vajadzībā - būt veselam un laimīgam.

Tā tad mēs labi zinām, ka nervozitāte, kas saposta veselību, ir smagu iekšēju konfliktu sekas. Nu jājautā: vai pastāvošā kristīgā ticība ir izgaisinājusi kādus latvieša dvēseles iekšējos, konfliktus? Evaņģēliju daudzās pretrunas, tur uzstādīto prasību nepiepildāmība, grēka bailes, prāta nesaprašanās ar dogmām, - viss tas konfliktus tikai pavairojis. Kristīgā baznīca nav spējusi atrisināt jaunās nacionālas kultūras jautājumus. Un tā tagadnes cilvēka dvēseles konflikts ticis neizsakāmi dziļš, un mūsdienu cilvēks no tā fiziski cieš. Daudzus tas iegrūdis ateismā. Bet ateismā iedzītie vēl grūtāk mokās ap pasaules izpratnes un dzīves jēgas jautājumiem. Tiem vienojoša mērķa nav, un viņiem draud - bojā eja pašnāvībā, noziegumos un ārprātā...

Ja nu mūsu neveselības cēlonis var būt nepareizas domāšanas un aplamas uzvešanās augļi, tad jāatrod līdzeklis, kas var noregulēt mūsu psihofizioloģiju, atjaunot veselību, vairot dzīves prieku, ierosināt jaunradīšanu? Tāds līdzeklis latviešiem ir - dievturība.

Viena lieta būtu skaidra: cilvēkam savas garīgās un miesīgās veselības dēļ jākoncentrējas uz vienu visaptverošu dzīves mērķi. Visiem blakus centieniem jābūt apdvestiem no šī vienīgā un augstākā. Bet šāds mērķis var būt tikai reliģiskas dabas, un mums tāds ir - dievturīgais. Dievturim skaidri jāredz sava augstāko, visam pāri stāvošo mērķi. Viņam gaiši jāiedomājas katras savas dzīves sīkdaļas īstā vieta savu centienu kopējā sistēmā. Katra latvieša dzīvē šim noteikumam jāstāv pirmā vietā, jo tikai tā varēs pasargāt savu veselību, ko tik pastāvīgi apdraud un grauj mūsdienu apstākļi. Savus, tagad tik izsvaidītos, pieredzējumus latvietis varēs savākt vienkopus tikai tad, kad tam būs kāda skaidra, viengabalaina visuaptveroša dzīves sistēma. Un to latvietim dos tikai viņa reliģija.

Šis kopējais, visu saistošais, visu valdzinošais dzīves kopmērķis nav ne ar ko citu atsverams dzīvības faktors, to neatsver arī kultūra un politika. Tas nodrošina vienmēr pacilātu norisi visiem fizioloģiskiem un psiholoģiskiem procesiem, un tā saglabā veselību.

Tā tad vēlreiz jautājums: Kam der dievturība? Atbilde jau izlobīta, un īsi savilkta tā būs: Dievturība, kā visu aptverošs latvisks dzīves un pasaules uzskats der garīgā un miesīgā līdzsvara uzturēšanai. Pareizi domāt un just nozīmē pareizi un veselīgi justies. Dievturība vajadzīga latvietim, lai pasargātu viņa dvēseli no pretrunām, jo pretrunas velk sev līdzi nervu sabrukumu, auguma vājību un visādas katastrofas.

Bagāts lūdza naudas, mantas,

Es — no Dieva veselību;

Bagātam nauda, nauda.

Man bij laba veselība.

Brastiņu Ernests (Labietis ¹1934/01/01)