Uldis Punkstiņš
GAVILES
Augšup kalni, lejup lejas!
Jautras čalas, suņu rejas, -
Augstāk savu balsi svied!
Šodien pirmo lapu plaukums,
Jaunu bērzu zaļais jaukums
Jāizklaigā, jāizdzied!
Augšup kalni, lejup lejas!
Zelta smiekliem saule smejas,
Spožas acis, priecīgs prāts.
Ko tu dusmojies, ko skaisties?
Spirgtiem vējiem līdzi laisties
Žiglām kājām nāc!
Veronika Strēlerte (Latv. tautas dzīvesziņa,V)
Sena teika vēsta, ka Dievs piedzimis Ziemassvētkos, bet šūpuli viņam kāruši Lieldienās. To ievērojot, cēlusies tradīcija šūpoties. Šai laikā diena sasniegusi nakts garumu un grib to pārspēt. Pati Saule par to priecīga un Lielās dienas rītā šūpojas: Lieldienas rītu vajagot iekāpt kokā, tad varot redzēt, kā saulīte lēkdama danco.
Latvieši dalās ar Sauli šajā priekā, veikdami dažādas rituālas darbības. Šūpodamies viņi it kā iekustina kūtrās ziemas gaisu, palīdzēdami Saulei kāpt augstāk Debesu kalnā. Šūpoļu gaita iezīmē apļa daļu. Aplis ir pilnība, veselums, noslēdzies ritums, cikls. Gauži raud Saulīte ābeļu dārzā – ābelei nokrita zeltābolītis;/ Neraudi, Saulīte, Dievs dara citu no zelta, no vara, no sudrabiņa. Jo augstāk esam šūpojušies – lielāka šī apļa daļa iezīmēta – jo raženāks var izdoties sekojošais gads. Saule sēja sudrabiņu celmainā līdumā;/ Sēj, Saulīte, manu tiesu jel celmiņa galotnē.
Arī Saule ir apaļa, tāpat kā ola, kurai, kā mīklā teikts, ir pat divas dzīvības: Kas divreiz piedzimst? – Putns. Tautas ticējumi saka: Lieldienās jāvāra olas, lai telītes apaļas barojas un aug gari lini. Jo vairāk olu, jo vairāk nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu. Sākas atmodas, radīšanas, auglības laiks.
Rau, kā vēl, asinot prātu mīklās un cenšoties pievērst turpmākajam labvēlīgus spēkus rituālās darbībās, latvieši vadīja Lieldienu laiku. Apzināti vai neapzināti to darot, bet minētie piemēri apliecina īpašu, vienotu gara paudumu.
---
Lielās dienas mīklas un ticējumi.
Par SAULI var uzdot šādu mīklu:
Kas tek negrožots?
SAULE UN MĒNESS
Liela liela pļava, divi gani:
Viens zelta, otrs sudraba.
No jūriņas izpeldēja divi sirmi kumeliņi:
Vienam bija zvaigžņu sega, otram zelta iemauktiņi.
OLA
Noplēš mūru, atrod sudrabu,
Iekš tā sudraba atrod kaparu.
Onkuls, kunkuls krīt no beņķa,
Neviens dakters nevar glābt.
Lieldienās bija jāēd olas, jo, kas daudz gaļas ēda, to visu gadu mocīja kukaiņi.
Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos.
Ja pa Lieldienām apēd nepāra olu, tad tam notiks kāda nelaime.
Kad Lieldienās olas zogot, tad zaglis paliekot tikpat pliks kā ola.
Meita var ieēdināt puisi ar olu pirmā Lieldienu dienā: ola viņai jāapņem ap kreisās kājas gurnu un, puisim par to nezinot, jāiedod.
Lieldienās puiši iet apkārt olas dzīt no meitām, tos sauc par „šautiniekiem”. Kad meitas atteicas viņiem olas dot, tad per ar egļu skujām viņas, kamēr olas dod.
„Slimību ārā, veselību iekšā!”, „apaļš kā pūpols!” – per ar pūpola zariem.
AVOTS, UPE
Katliņš vārās purva malā.
Mātes pūra nevar izcilāt.
Met līkumu lokumus,
Jo tālāk tiek, jo lielāka top.
Bez kājām tek, bet mūžam savā gultā
Lieldienu rītā mute jāmazgā pret austrumiem tekošā ūdenī, tad būs vesels, smuks un darbīgs.
Sena teika vēsta, ka Dievs piedzimis Ziemassvētkos, bet šūpuli viņam kāruši Lieldienās. To ievērojot, cēlusies tradīcija šūpoties. Šai laikā diena sasniegusi nakts garumu un grib to pārspēt. Pati Saule par to priecīga un Lielās dienas rītā šūpojas: Lieldienas rītu vajagot iekāpt kokā, tad varot redzēt, kā saulīte lēkdama danco.
Latvieši dalās ar Sauli šajā priekā, veikdami dažādas rituālas darbības. Šūpodamies viņi it kā iekustina kūtrās ziemas gaisu, palīdzēdami Saulei kāpt augstāk Debesu kalnā. Šūpoļu gaita iezīmē apļa daļu. Aplis ir pilnība, veselums, noslēdzies ritums, cikls. Gauži raud Saulīte ābeļu dārzā – ābelei nokrita zeltābolītis;/ Neraudi, Saulīte, Dievs dara citu no zelta, no vara, no sudrabiņa. Jo augstāk esam šūpojušies – lielāka šī apļa daļa iezīmēta – jo raženāks var izdoties sekojošais gads. Saule sēja sudrabiņu celmainā līdumā;/ Sēj, Saulīte, manu tiesu jel celmiņa galotnē.
Arī Saule ir apaļa, tāpat kā ola, kurai, kā mīklā teikts, ir pat divas dzīvības: Kas divreiz piedzimst? – Putns. Tautas ticējumi saka: Lieldienās jāvāra olas, lai telītes apaļas barojas un aug gari lini. Jo vairāk olu, jo vairāk nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu. Sākas atmodas, radīšanas, auglības laiks.
Rau, kā vēl, asinot prātu mīklās un cenšoties pievērst turpmākajam labvēlīgus spēkus rituālās darbībās, latvieši vadīja Lieldienu laiku. Apzināti vai neapzināti to darot, bet minētie piemēri apliecina īpašu, vienotu gara paudumu.
---
Lielās dienas mīklas un ticējumi.
Par SAULI var uzdot šādu mīklu:
Kas tek negrožots?
SAULE UN MĒNESS
Liela liela pļava, divi gani:
Viens zelta, otrs sudraba.
No jūriņas izpeldēja divi sirmi kumeliņi:
Vienam bija zvaigžņu sega, otram zelta iemauktiņi.
OLA
Noplēš mūru, atrod sudrabu,
Iekš tā sudraba atrod kaparu.
Onkuls, kunkuls krīt no beņķa,
Neviens dakters nevar glābt.
Lieldienās bija jāēd olas, jo, kas daudz gaļas ēda, to visu gadu mocīja kukaiņi.
Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos.
Ja pa Lieldienām apēd nepāra olu, tad tam notiks kāda nelaime.
Kad Lieldienās olas zogot, tad zaglis paliekot tikpat pliks kā ola.
Meita var ieēdināt puisi ar olu pirmā Lieldienu dienā: ola viņai jāapņem ap kreisās kājas gurnu un, puisim par to nezinot, jāiedod.
Lieldienās puiši iet apkārt olas dzīt no meitām, tos sauc par „šautiniekiem”. Kad meitas atteicas viņiem olas dot, tad per ar egļu skujām viņas, kamēr olas dod.
„Slimību ārā, veselību iekšā!”, „apaļš kā pūpols!” – per ar pūpola zariem.
AVOTS, UPE
Katliņš vārās purva malā.
Mātes pūra nevar izcilāt.
Met līkumu lokumus,
Jo tālāk tiek, jo lielāka top.
Bez kājām tek, bet mūžam savā gultā
Lieldienu rītā mute jāmazgā pret austrumiem tekošā ūdenī, tad būs vesels, smuks un darbīgs.
Lieldienu sestdienas vakarā kubuls kūts vidū jāpielej ar ūdeni un plkst. 12 jāiet un jāapgāž uz mutes, lai ūdens iztek, tad viss ļaunums, kāds bijis, paliks zem kubula.
PUTNI
Kas divreiz piedzimst?
Jūdžu neskaita, pa lielceļu neiet,
Bet tālu aiz jūras bijis.
DZĒRVENES
Sarkana gotiņa, ašķu valdziņš (sūnās guļ).
Lieldienas rītā jāapēd vismaz 12 dzērvenes, tad tanī gadā būs sārti vaigi.
APINIS
Saviju viju, sadaru taru,
Sametu viju taratas galā.
Pirmās Lieldienas rītā jāiet apenājā sukāt matus, tad augs kupli un lieli.
ŠŪPOLES
Trakuļa kumeļš garām kājām.
Kuru meitu šūpoja, tai bija jādod ola no reizes. Tikām nelaiž no šūpulēm, kamēr nedod vai neapsola.
Kas vienu gadu taisa Lieldienās šūpalas, un otru ne, tad to apsēž ļauni gari.
LIELDIENU ROTAĻA
Sietiņa dzīšana.
Rotaļas iesācējs paņem lakatu, sagriež to gurstī un, citus dzenādams, lūko kādam iesist.
No pulka kāds jautā: „Ko tu dzen?” – „Sietiņu dzenu.” – „Cik augstu Sietiņš?” – „Deviņas jūdzes.” Tiklīdz to izsaka, visiem jābēg. Kam dzinējs iesit, tam jāiet viņa vietā.
---
Gausi nāca, drīz aizgāja tā bagāta Liela diena:/ Trīs dieniņas, trīs naksniņas iet pār kalnu kūpēdama. Šīs trīs Lieldieniņas mūsu zeme, mūsu ļaudis, visa dzīvā radība izgāja caur sidraba mākoni, kas svētīja ar Dieva labvēlību dzīvības un auglības spēkus.
Lai top, lai piepildās! Augšup kalni, lejup lejas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru