sestdiena, 2020. gada 8. februāris

Kas Latvijā ir svēts? Sakrālā mantojuma saglabāšanas finansējuma piemērošana.

2018. gada XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Publicitātes foto.

Ko īsti nodrošina Sakrālā matojums finansēšanas likums? Tiešāk, kas slēpjas aiz cēliem sakrālā mantojuma saglabāšanas uzstādījumiem?
2010. gadā uz Latvijas Dievturu Sadraudzes (LDS) vēstuli par LDS diskriminējošo juridisko statusu Latvijas likumu kontekstā, salīdzinoši ar tā sauktajām tradicionālajām reliģijām, par Dievturības kā būtisku latviskās kultūras garīgā mantojuma daļu un tās vietu Latvijas kultūrpolitikā un izglītībā, kas tika adresēta Latvijas Ministru prezidentam un Garīgo lietu padomes vadītājam Valdim Dombrovskim, tika sniegta Tieslietu ministrijas, Kultūras ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas kopēja atbilde.

Atbildes vēstulē, protams, tika apgalvots, ka, balstoties uz Latvijas Republikas 1937. gada Civillikumā ietvertā regulējuma (prettiesiska autoritāra režīma laika regulējums) vēsturiskās iztulkošanas metodi, esošā situācija juridiski ir ideāli sakārtota.

Atbilde noslēdzās ar zīmīgu Valsts sekretāres vietnieces tiesību politikas jautājumos Lailas Medinas norādi Sadraudzei: “Nobeigumā vēlos norādīt, ka Latvijas tautas garīgā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana ir viennozīmīgi atbalstāma, tomēr konkrētajā gadījumā būtu jāspēj nodalīt kultūru no attiecīgās reliģiskās konfesijas reliģiskās darbības
Būtu bijis labi, ja arī šāda trīs ministriju atbilde juridiski precīzi būtu spējusi norādīt robežu pa kuru valsts pārvalde nodala kultūru no dievestības (reliģijas), un reliģiskās darbības, it sevišķi Dainās ietvertās dievestības gadījumā un kā tas tiek attiecināts uz citām reliģijām.
Diemžēl praksē redzams, ka katrā gadījumā ir cita mēraukla.

Šajā norādē ietvertā konsekvence Sakrālā matojuma finansēšanas likuma gadījumā prasītu, lai valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu statusā esošu kulta celtņu, tajā skaitā Latvijas dievnamu, un reliģisko rituālu priekšmetu, kā nacionāli nozīmīgas kultūras mantojuma daļas saglabāšana nākamajām paaudzēm finansēšana būtu nodalīta no reliģiskās darbības, jo, pretējā gadījumā, tā rada nevienlīdzīgu valsts pārvaldes attieksmi un neatbilstošu likumu normu piemērošanu pret reliģiskajām organizācijām un Kultūras ministrija ar sakrālā kultūras mantojuma saglabāšanas finansu līdzekļiem nodrošina atsevišķu reliģisko organizāciju reliģisko darbību, kas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 99. pantam, kurā noteikta baznīcas atdalītība no valsts.

Aiz visiem lēmumiem vienmēr izpaužas cilvēka faktors, viņa izpratne par savas tautas kultūras mantojuma pamatvērtībām un kādas “vēsturiskās tulkošanas metodes” viņš izvēlas par pamatu savai rīcībai un lēmumu pieņemšanai, lai tās aizsargātu un celtu godā.

Un kas Latvijai, kā kultūrnācijas valstij, ir svētuma jeb sakralitātes kritēriji?

A. Broks
Latvijas Dievturu Sadraudzes dižvadonis

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana