Meteņa laikā

Foto: Sigita Lapiņa

Dainās aprakstītā Dievadēlu ierašanās tieši saules ceļa svarīgākajos laikos cilvēkiem sniedz izskaidrojumu par astronomiskajiem notikumiem un ar tiem dabā saistītiem procesiem. Kalns vai tilts, pa kuru atnāk, atjāj vai atbrauc teiksmotie tēli, iezīmē gaismas ceļu debess velvē.

Latviešu laikskaite vai kalendārs ir ērts ar savu simetriju un vienādību visos gados. Kad esam vidū ceļā no Ziemassvētkiem līdz pavasara saulgriežiem, no sava Debesu kalna, cūkas ausi ēsdams, laižas Dievadēls Metenis – viens no Saules gada rita teiksmainajiem tēliem. Ļaudis, to pienācīgi sagaidīdami, piedalās iesākušā gada auglības veicināšanā un svētības nodrošināšanā mājām.

Foto: Latvijas Folkloras biedrības arhīvs

Metens brauca pār Daugavu, cūkas auss kulītē;

Brauc, Meteni, mūsmājās – mūsu bērni gaidītāji.

Dievadēls Metenis jau Sveču mēnesī atver vārtus pavasarim, jau jaušama tā elpa un gaiss smaržo savādāk, bet Gregorija kalendārā minētajā pavasara iestāšanās laikā 20. martā – pavasara saulgriežos – ar skaņām dziesmām gaismas uzvarai un šūpošanos Lielajā dienā mēs jau esam pavasara vidiņā. Latviešu konversācijas vārdnīca pasaka tieši – Metenis jau ir pavasara diena. Meteņa ķekatu gājieni – pēdējie aizejošajā ziemā – atbalsojas arī daudzās Eiropas tautās, tikai tur tos sauc par karnevāliem. Vairāki tradīciju zinātāji un teicēji uzsvēruši, ka ķekatu vārds piederīgs tieši Metenim, bet tas maskatniekiem pielipis arī Ziemsvētkos, kad tos senāk saukuši par bukiem. 

Meteņa vārdu dažādos avotos min ar laiku metiem, kas apzīmē saules, dažkārt arī mēness griežus. No senajām valodām veidojies, latīņu meta nozīmē griešanās vietu, robežu, galu. Latviski mēs teiktu – „Gāja un atmetās”. Tātad pēc šīm beigām jāsākas jaunam ciklam, jaunam gadam. Un latviskajā kalendārā tā arī ir: no Meteņa sāk skaitīt gada laikus. Esam uz sliekšņa, kad dabā vēl ziema, bet jaušams pavasara tuvums. Bet laikrakstā „Cēsu Ziņas” 1912. gadā atrodama norāde, ka „… par Vastlāvi jeb Meteņa dienu mēdza teikt, ka šās dienas vakarā Laima metot savas dāvanas, no kā tad arī cēlies vārds „Metenis”.” Lūk, daina no cita novada – Kurzemes:

Nāc āreju, saimaniek, mēs jums labu laimu vēl:

Piedarbeju apakš sliekšu, tur gul tava zirgu Laima.

Labu zirgu jūdzameju, ē – Vastalova!

Labu zirgu braucameju, ē – Vastalova!

Nāc āreju, saimaniecu, mēs jums labu laimu vēl:

Laidareju apakš sliekšu, tur gul tava goju Laima.

Labu goju slaucameju, ē – Vastalova!

Labu biezu krējameju, ē – Vastalova!

Metenis apvidos un dažādu apstākļu ietekmē saukts arī par Miesmeti un Vastalāvi, un no tiem atvasinātos vārdos. Pirmajā vārdā jūtama kristiānisma ietekme gavēņa iesākuma sakarā (krieviski –mjasopust). Igauņi arī saka Lihaheit (gaļa + atmešana). Bet viņiem ir arī Vastlapaev – Vastalāvis. J.Langijs 1685.gadā izdotajā vārdnīcā „ķekatās lēkšanu” tulkojis kā Fastnacht laufen, no kā, iespējams, Vastalāvja vārds.

Šo Vastalāvi skaidro divējādi – velkot paralēles ar viduslejasvācu vast(el)avent (Fastnacht) vai lībiešu vast – pretī, un loja – laiva, ievērojot to, ka Vastalāvi vairāk min jūrmalas ciemos, kur bijusi ieraša šai vakarā sarunāt zvejas biedru, kas sēdēs laivā pretī.

„Vastalāvis ir zvejnieku svētki, kad vadus draudzes priekšnieks jeb stūrmanis sarīko dzīres. Vastlāvja dienas vakarā iet visi papriekš pirtī un, labi nomazgājušies, aiziet pie sava stūrmaņa. Meža putnus, dzīrēs sarunājoties, nedrīkst pieminēt, jo tad zveja neizdotos. Kad zvērus piemin, tad tos ar sevišķiem vārdiem: zaķi par jēcīti, vilku par spicausi, kaķi par krāsnskungu u. tjpr.. Dzīrēs dzer, un ēd parasti sausus zirņus.” („Mājas Viesis” 1880, 11)

Meteņa dienā dzen Meteni un ķer putnus maisā, bērniem stāstot, lai tur pirmie ielienot, tad putniņi sekošot; „putniņš” ir ūdens šalts vai sniega sauja. Jāpiezīmē, ka tradīcija ietver seno uzskatu par ūdens šķīstījošo spēku.

K.Šilings no Tirzas draudzes, piemēram, 1832.gadā rakstījis: „Kad atrod kūtī nosvīdušus lopus, tad Vastlāvja (Meteņa) vakarā šādā kārtā dzen lietuvēnu, kas viņus esot jādījis. Visi mājas ļaudis taisa ar šķēdēm un pulksteņiem lielu troksni un liek tādam bērnam, kas to vēl nezina, stāvēt zināmā vietā ar maisu, kur lietuvēns, kad citi to dzenāšot, iemetīšot viņam visādu bagātību. Bet augšā pār bērnu stāv jau cits, kas tur ir paslēpies ar ūdens spaini. Kad nu šis ir pašā lielā gaidīšanā, ka lietuvēns metīšot mantas maisā, tad otrs izgāž nabadziņam ūdens spaini pār galvu.”

Vēl, kā 1885.gadā rakstīts „Mājas Viesī”, „Meteņa dienā bērnus bāzuši maisā un svieduši pār sētām, domādami, ka tad tie neaizgulēšoties.”

No Lībiešu krasta savukārt nāk šāda vēsts: „Vastalāvji mums ir augsti svētki. To pirmo un otrdienu pēc Vastalāvju svētdienas pie mums nedz vērpj, nedz maļ, bet to otrdienu pēc pusdienas, ja jel maz vaļas, ir mēsli uz lauka jāved, un kas to nevar dabūt, tam maz cerības uz lauka augļiem. Ar cirvi ne to otrdienu, nedz arī to trešdienu neko nav brīv cirst, ka lopi neuznāk uz tām skaidām, jo tad tiem to gadu būs jāklibo, bet cilvēki gan varot uz tām skaidām, tiem tās neko nekaitot. To otrdienas vakaru pēc saules norietēšanas meitas to Vastalāvju sāk dzīt. Tad tās skraida no vienām mājām uz otrām un dzied tādas bezkaunīgas dziesmas, ko kaunos še ierakstīt. Kad tās labu brīdi priekšnamā izbļaustījušās, tad saimniece atver durvis un ielaiž istabā, kur tās vēl trakāki dzied. Ja ierauga vīrieti, tad plēš, rausta to zemē un vazā pa plānu apkārt. Nama māte pa tam uz galda salikusi lielu čupu pīrāgu (ar zivīm ceptus raušus), brandvīna blašķi un alus ķipi, un lielu bļodu ar vārītām pupām un zirņiem klāt, ved tad tos godīgus viesus pie galda un lūdz, lai ēd un dzer, cik sirds saņem. Jo zināms, ja šos viesus labi nemielo, tad jēri un kazlēni visi klibo. Labi izmielots gāžas viss meitu tracis atkal projām uz citām mājām un taisa tur tādus pašus godus.” ( Kolkas jūrmalā.)

Līcin līka oša galds Metenīša vakarā,

Ne tur trūka medus, piena, ne arāja gājumiņa.

Veiklību uz spēku pārbaudīja, velkoties ar pirkstiem, slotas kātu vai zirga apaušiem, bet izveicību – uzlecot ar abām kājām uz mucas jeb nostājoties uz labās kājas, ar labo roku saņemot kreiso kāju pie potītes, bet ar kreiso roku labās auss ļipiņu, un tādā stāvoklī pieliecoties līdz zemei jāsaņem zobos pudele un jāpaceļ.

Metenī vēl bez dzīvnieku maskām raksturīga pārģērbšanās pretēja dzimuma drēbēs. Uz āru izgriezti kažoki. Dejā lēcieni, griešanās, mīdīšanās, piemēram, dziedot „Ziņģi, briņģi, Vastalāvi”.

Lec, ķekati, kur lekdami, lec, ķekati, kur lekdami!

Ziņģi, briņģi, Vastalāvi, lec kāpostu dārziņā!

Ziņģi, briņģi, Vastalāvi, saminati sīkas ņātras!

Ziņģi, briņģi, Vastalāvi, lai aug balti kāpostiņi!

Daudz jādejo saimniecei. Apļa vidū dejas pirmajā daļā saimniece rāda, otajā daļā visi atkārto. Var likt arī pēc tam neveiklāko vidū. Dejojot augstu jācilā kājas, lai gari lini un padodas govis, lai veiksmīgs gads.

Metenī spēlē arī Dienas un Nakts spēli, kur divas dalībnieku rindas viena otru ķer, atkarībā, melna vai balta ir gaisā uzmestās un zemē nokritušās ripas puses krāsa.

Mūsdienās viszināmākās tradīcijas ir pēdējā ķekatās iešana un vizināšanās no kalna, lai lini augtu. Reizē ar vizināšanos dedzina salmu kūļus. Uz kalnu iet jauni un veci vai visi apkārtējie kaimiņi, iedzer pa kausam alus, piesēžas pilnas ragavas, un laiž no kalna, saukdami: „Kaimiņam gari lini, manam tēvam vēl garāki!” Riņķoja „riņa ratā”, kur ragavas iesēja kārtī uz ledus. Meteņos brauca tālos rados – jo tālāk, jo labāka raža un veiksmīgāks gads.

Meteņos cep pīrāgus, vāra miežu un zirņu grūdeni, tāpat cūkas gaļu. Cūkas ausi devuši vīriešiem, kuru tiem vajadzējis laukā uz malkas šķilas apēst. 

Foto: Sigita Lapiņa

Metens sola saltas dienas, 

Solās visu sasaldēt; 

Krausim malku vezumā, 

Vedīsim Meteņam, 

Lai sakur lielu guni, 

Lai sasilda pasaulīti. 

Metens nāca pār kalniņu

Galvas puse padusē;

Kas bijāt saiminieces,

Kurat guni namiņā.

Dedziet, meitas, gaišu guni,

Pušķojiet istabiņu:

Tilti rīb, važi skan,

Metenim atbraucot.

Metens brauca pār kalniņu

Saules groži rociņā.

Pelnu diena. 

Tirzmaliešiem jau no veciem laikiem ir Pelnu diena tā dažādi nosaukta diena – derēšanas, atsacīšanas, kaula tirga un kalpu kāzu diena. Tanī dienā iet uz vietējo krogu derēties. „Austrums” Nr. 4, 1894

Metens kaktā kasījās, 

Pelnu dienas gaidīdams.

Nu atnāca Pelnu diena, 

Es ar pelniem krodziņā. (LFK 142,2975a)

Ir ziņas, ka, pārejot dzīvot citur, aizejošie ņēmuši līdzi pelnus no pavarda kā svētību no iepriekšējās vietas. Arī mājnieki svieduši pakaļ pelnus, lai savukārt līdzi aiziet nelāgās lietas. Tā kā Pelnu diena seko tūlīt Meteņiem, daudzas tradīcijas abās dienās līdzīgas, arī dainās tās min kopā vai to variantos viena otras vietā. Taču ir arī īpašas, ar pelniem saistītas izdarības. 

Pelnus šai dienā sēj uz dārziem un tīrumiem, lai būtu raža, un stādus neēstu kukaiņi. Tos der uzkaisīt arī lopiņiem, lai vasarā mušas un dunduri nekostu. Pelnu dienā jāvelē drēbes, pirms velēšanās izkāšot ūdeni caur pelniem, tad drēbes labi balojot. Un laižas ragavās no kalna ar neaizsietu pelnu kuli: cik gara aiz braucēja pelnu strīpa, tik gari lini vasarā.

Vārda „pelni” daļu var ievērot šādos ticējumu pierakstos: Ja maizi cep Pelnu dienā, tad maize visu gadu pelē; Pelnu dienā nekā no lauka neved mājās, lai neieviestos peles. Un gājēji, kas krogā gāja derēt, taču cerēja uz kādu peļņu.

Ķekatniekus, kas šai dienā staigā no mājas uz māju, saukuši par pelnāžiem. Tie slepus lūko piekārt citiem ar pelniem piepildītu kulīti. Citreiz pat tāds pelnu āzis apbārstījis visus ar pelniem. Gājuši arī rotaļās, starp kurām arī „pelnu sargāšana”, kurā piedalījušies zaglis un sargs. Sargs nosēdies ar stibu rokā uz grīdas pie pelnu čupiņas, ap kuru apliets ūdens. Zaglis nu mēģinājis it kā pelnus sagrābt rokā, vairoties no sarga vicas, bet pēkšņi satvēris sargātāju aiz kājām un pārvilcis to pāri peļķei un pelniem. Saprotams, ka labprātīgi par sargātāju grūti bija kādu piedabūt – šai lomai vajadzēja atrast joka nezinātāju.

Skutelnieki

Viens no seniem jo ievērojamiem paradumiem bijis agrāklaikos skutelniekos iešana, kuru izdarījuši tikpat jauni kā veci. Skutelniekus un skutelēšanu gan vēl arī tagad piemin mūsu tēvi un mātes; it īpaši kā biedinājumu bērniem un tāpat arī pieaugušiem puišiem un meitām. Šis paradums ticis izdarīts Meteņu (Vastlāvju) vakarā.

Salasījušies sievieši un vīrieši no divām vai trim mājām un tad iesākusies iešana uz nāburgiem un tā, visu Meteņu nakti iedami, izgājuši visu tuvāko apkaimi. No tām mājām, kur skutelnieki jau bijuši, arī gājuši tūlīt citi līdzi, tā ka beidzot salasījies lielu lielais pūlis skutelnieku.

Skutelniekos ejot, arvien lūkojuši šādi apģērbties: vīrieši apvilkuši sieviešu un sievieši vīriešu drēbes, apsmērējuši ģīmjus ar oglēm vai arī pielikuši no egles garajām sūnām kuplas bārdas, tā ka pavisam nebijis pazīstams arī vistuvākais nāburgs. Katram bijušas līdzi jo mīkstas slotiņas, ar ko nopērt, kas tik ko nebūtu padarījis, kas tam pienākas. Vienmēr bijis ko ciest meitām, puišiem un arī bērniem, kuri grāmatu nevarēja iemācīties.

Skutelnieki iegājuši mājās sākuši tūlīt meklēt dažādas vainas, visupirms vai meitas tīri istabu izslaucījušas, vai galdu baltu nomazgājušas, vai ķēķī bļodas, karotes un spaiņus tīrus apberzušas. Ja nu meitām nebij kāds darbs padarīts, tad sākuši skutelnieki tūlīt pērt un pēruši, kamēr tas darbs padarīts. Pēršana nu gan bijuse smieklīga, bet reizēm gan arī bijušas sāpes jāsajūt. Puišiem skutelnieki prasījuši, lai atrāda, vai zirgiem pinekļi savīti, vai auklas, groži un virves novītas, vai malka piecirsta un pievesta malkcirknī. Šos darbus uzmeklējušas visvairāk meitas, lai gan vīriešu drēbēs pārģērbušās. Ja vainu pierādīja, tad pretim turēties nedrīkstēja, bet strāpe bij jāsaņem ar labu.

Saimniecei bijis jāparāda un jādod smeķēt, vai ir labi izcepti meteņa pīrāgi. Skutelnieki ēzdami aizvien lūkojuši atrast vainas: viens sacījis, ka maz gaļas, otrs – maz sīpolu un tā tālāk. Ja nu varēja kādu vainu pierādīt, tad kāds no skutelniekiem lūkoja pāri reizes ar savu slotu noskutelēt gar muguru; tikmēr saimniece apņēmās uz nākošiem meteņiem izcept smeķīgākus pīrāgus, lai tikai atlaiž no soda.

Arī saimnieks netika tik viegli atlaists, bet bij jāuzrāda, vai mēsli uz kāpostu dārza uzvesti, vai arī labu meteņu kalniņu ar ledu nosaldējis, lai būtu, kur skutelniekiem nolaisties, ka var nākošā vasarā gari lini izaugt. Ja nu tiešām kāds no šiem darbiem piemirsies, tad saimnieks arī tūlīt ar labu apgūlās uz mūrīša un saņēma savu strāpi.

Bērni, it īpaši pieņemtie, kuri grāmatu labi nemācījās vai neklausīja, tika no saimniekiem padoti skutelniekiem, kuri tos krietni ieper, lai iegādātu un bītos visu gadu no skutelniekiem.

Tādēļ katrs manījās savu darbu padarīt un tīru visu uzturēt, lai nedabūtu no skutelniekiem meteņos pērienu. Bet tas jau aizvien gadījās, ka skutelnieki daudz vainas atrada un tā tad daudzināja visu gadu visvairāk meitu un puišu laiskumu. /…/ (Liepsalu Jēkabs – Koknesē)

Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem. IV

„Dienas Lapas” pielikums 1894. 

Vastlāvji – zvejas svētki

Zvejnieki senāk te, Mangaļsalā, bija sadalījušies zvejas draudzēs. Desmit vīru bija viena zvejas draudze. Te bija ieskaitīta arī kāda sieva vai zēns. No draudzes izvēlēja vienu stūrmani un vienu lencmani. Tie gāja arī uz jūru līdz un bija kā rīkotāji. Visa nauda, ko ieņēma par zivīm, glabājās pie stūrmaņa. Stūrmanis ar lencmani bija tie, kas visu darīja un kārtoja arī krastā, pārdeva zivis, taisīja aprēķinus un izdalīja zvejniekiem naudu. Galīgā norēķināšanās notika februārī – Vastlāvjos. Tad draudze rīkoja savus svētkus.

Vastlāvji bija zvejas svētki vai stūrmaņu diena. Tas tā bija pieņemts, ka tad izvēlēja stūrmani un sarunāja, kādi zvejnieki nākošo gadu turēsies kopā.

Vastlāvju rīkotājs bija stūrmanis. Viņš rīkoja draudzes dalībniekiem balli, bet tur gāja arī visi piederīgie. Svētkos bija ēšana, dzeršana un dancošana. Parasti vecākie ļaudis paēda, parunāja un drīz gāja mājā. Tad nāca jaunie uz dancošanu. Vecie gāja mājā tāpēc, ka nevienā mājā nebija tik lielas telpas, kur visi varētu saiet. Tā toreiz bija vienīgā lielākā balle visā gadā, jo toreiz nekādu citu sarīkojumu kā tagad nebija. Vastalāvji tika ļoti gaidīti.

Antons Austriņš

METENIS

Sveika, diena sengaidītā,

Pavasara pirmā vēsts!

Bērni ragutiņas rītā

Ķer jau – ir vai nava ēsts,

Laiž no kalna – raidridā!

Cūkas auss būs azaidā.

Metens! Metens! Vizinājas

Vai no visiem kalniem, raug,

Saule sērsnos žibinājas,

Lai tad lini gari aug.

Vakarā uz krogu brauc

Derēties un līkop! sauc.

---

Un te - Meteņlaika našķu pagatavošanas pamācība no vecām pavārgrāmatām:

Meteņu kūkas

Uzsilda 2 glāzes piena jeb salda krējuma, piemet sāli, piemaisa 2 lotes rauga un 2 mārc. miltu un liek uzrūgt. Nu sašķūmē 1 ¼ mārc. sviesta ar 1 mārc. cukura un 3 olam, garšas pēc pieliek kādus pilienus rožu eļļas jeb citrona sulu, tad liek pie uzrūgušās mīklas un ļauj otrreiz uzrūgt; tad taisa apaļas kūkas, liek uz apsmēretas pannas un cep krāsnī. Izceptām kūkām nogriež virspusi, pilda ar krējuma putām (sk. lejāk) un liek nogriezto daļu virsū.

Krējuma putas

Krējuma putam ņem ½ stangu vaniljes, sagriež gabaliņos un sagrūž pa daļam ar ½ mārc. cukura, tad izsijā caur astru sietiņu. Nu ņem ½ stopu īsti auksta pabieza salda krējuma un kādā bļodā sakuļ putās, piejauc sagrūsto vaniljes cukuru un lieto pie biskvītkūku un kompotu izrotāšanas.

Krējumam, kuŗu lieto saldu, aukstu putu ēdienu sagatavošanai, jābūt pabiezam, saldam un īsti aukstam, vislabak, kad to noliek uz ledus kādu stundu iepriekš kulšanas. Cukurs un citas piedevas pieliekami, kad krējums putās sakults. Krējumu kuļ ar nomizotu žagaru slotiņu jeb ari ar īpaši tam nolūkam taisitu drāts rīksti. 

Vastlāvu kūkas

Iejauc 1 kortelī remdena piena 400 gr. miltu, 1 tējkaŗoti sāls, drusku grūsta kardemona un 2 pilītes uz cukura graudiņa uzpilinātas un tanī pienā izkausētas rožu eļļas. Tad sašķūmē 100 gr. sviesta ar 100 gr. cukura, pieliek pie mīklas un ja vajadzīgs mīklu pastiprinā ar drusku miltiem, izmīca, liek uzrūgt. Izveido apaļus plācenīšus, liek uz plātes, krietni uzraudzē, apsmērē labi ar sakulstītu olu, vidū uzmet drusku notīrītas un smalki sakapātas mandeles. Cep krāsnī apm. 10 minūtes. Atdzisušām atgriež vāciņus un uzpilda ar sasistu putu krējumu, kuŗam pieliek kā garšu vanilji.

Vastlāvju maizītes

Sasilda ¼ stopa piena ar 1 glāzi rožūdens, piemaisa 4 lotes rauga, 2 mārc. miltu, mīca mīklu, līdz atlīp no bļodas. Liek uzrūgt. Tad sakuļ 1/3 mārc. cukura qr 1/3 mārc. sviesta, 2 olām, 1 citrona mizu un vajadzīgo sāli. Visu šo pievieno mīklai, klātmīcot drusku miltu, un liek uzrūgt. Nu izveļ apaļas bumbiņas, liek uz plātes, ļauj vēlreiz uzrūgt. Pēc tam pārsmērē ar sakultu olu, pārkaisa sasmalcinātas mandeles un cep mērenā krāsnī gatavas.

Piezīme: Šīs kūkas mēdz pildīt ar putu krējumu, pie kam nogriež katrai kūkai virsējo kārtu, iepilda putu krējumu, liek nogriezto vāciņu pāri.

Rakstu sagatavoja Uldis Punkstiņš, Beverīnas saimes vadītājs