sestdiena, 2019. gada 31. augusts

DIEVA MĀRA

Šorīt agri celdamās, trīs vārdiņus vien sacīju:
Dievis Tēvs, Mīļa Māra, nāc manim palīgā. (23072 v.)

Gatavs nāca istabā, i ārā neejot.
Dieva galds, Mīļa Māre, mūsu pašu pelnījums. (55614 Krustpils Dg)

… tur nāca Dieviņš naksniņu gulēt.
Kur ņemšu Dievam ac’ūdentiņu?
- Augstajā kalnā, svētavotā(i).
Kur ņemšu Dievam ac’slauku dvieli?
- Māriņas klētī, pūrdibenā(i). 
(OL 1600,10415 Ugāle Vnp.)

Līsti, Dieva lietutiņi, lai aug Māras āboliņi –
Dievadēla kumeliņi stallī zviedza neēduši. (33841 Kuldīga)

Tumsā gāju māļu malt, tumsā Dievs palīdzēja;
Tumsā sēd Mīļa Māra dzirnavgalda galiņā. (8249 VKZ)

Labvakar, sērdienīte, teica tevi saderētu.
Nava tiesa, Mīļa Māra, maz manā(i) rociņā.
Ej ar Dievu, sērdienīte, cik varēšu, tik līdzēšu:
Simtiem došu raibu govju, simtiem baltu avetiņu,
Lūdzies pati no Dieviņa trešo simtu bēru zirgu.
Līktin līka vara tilts, man ejot tautiņās:
Vedu pūru, dzenu govis, jāj deviņi bāleliņi,
Mīļa Māra pakaļ dzina simtiem baltas avetiņas. (4976 Asītes Lp.)

Dievs gāja pa priekšu kūmām(i) namā,
Māriņa rotāja no pakaļenes. (1390 Sarkanmuiža Vnp.)

Kur bogōti saiminīki, treju vōrtu pogolmā:
Par vīnim Dīviņš brauca, a pa ūtrim Svāta Mōra,
A pa trešim saiminīks ar tū rudzu vezumīnu. (52306 Kapiņu Dg.)

Māras saistība ar Dievu izpaužas jau domā par Dieva pilnību (pretstatos gars – matērija, augša – apakša, plus – mīnus, slikts – labs, u.tml.). Māra ir Dievu izsakoša viņa otrā puse. Turklāt šī ideja nebūtu jānostāda tā, ka Dieviņš ir tikai tas labais, bet Māra nestu negatīvisma slogu. Pilnība tās pirmatnējā būtībā šādu uzskatu izslēdz – tikai, sākot iztirzāt šos pretpolus, šādi nosacīti pieņēmumi var rasties. Augstākā – garīgā Māra simbolizē Dieva ideju. Dievs ir mūžīgais nemainīgas nepārtrauktības princips, attiecībā pret kuru mūžīgi ritošā Māra ir mainīga. Dievs nav tomēr, izejot no iepriekšsacītā, pasīvs, tāpēc šeit nevar attiecināt teicienu, ka nekļūdās jau tikai tie, kas neko nedara. Ja ar vārdu „Dievs” apzīmēts Logoss, tad tas nevar būt pasīvs. (Logoss – vienlaicīgi vārda un domas (sapratni) izsakošs jēdziens. Heraklīts: mūžīga un vispārēja vajadzība (nepieciešamība), noteikta likumsakarība. Ar logosu saprot esības struktūru un pasaules būtiskākās likumsakarības.).

Māra ir arī Pasaules māte, pirmmatērija un Pasaules saprāta fāze, kā arī visa radītā redzamā un neredzamā materiālā pasaule. 

Māras klātbūtne Dievā ir, piemēram, Dieva vārda izcelsmē (Dievs – Debesu gaisma – Debesu tēvs), kur debesis ir Dieva apakšējā, zemākā slāņa māriskā forma. Māra izsakās arī Dieva apzīmējumos rakstos, sākot jau ar visniecīgāko punktu. Pieliekot to uz papīra lapas, lai izskaidrotu Dieva jēdzienu apzīmējumos, notiek materializēšanās Mārā, t.i., kļūst redzams, vielisks.

Jau vārda sakne vārdam „materiāls” ietver sevī radīšanas jēgumu ma+ter = radītāja. Mater – māte. Vārdā Māra arī ar ma – tiek saprasta māte, bet piedēklis –ar raksturo darītāju sieviešu dzimtē.

Tāpat tālāk izvērstās formās izpaužas Dieva un Māras sadarbība. Dainas uz jautājumu –
Kam tie kalni, kam tās lejas, kam tie lieli tīrumiņi?
atbild – 
Dievam kalni, Dievam lejas, Dievam lieli tīrumiņi, -
jo labi zinām, ka ar Dieva palīgu dzīvojam Māras pasaulē. Tā ir dievāja, jo Māra un Dievs tajā ir vienoti. Visi, arī par pasaules pirmelementiem uzskatītie, ir Māras radīti, tāpēc mēs viņu pazīstam kā Vēja, Uguns, Ūdens un Zemes māti, un tālāk Dabu pārstāvošos radītāj- un aizgādnieciskos tēlus.

LŪGSNA MĪĻAJAI MĀRAI TAUTAI PAR LABU

Mīļā Māra!

Lai no Tavas zemes pakalniem raugoties, ikvienam latvietim nāktu aicinājums apgūt jaunus apvāršņus, bet ne dodoties tiem līdzi svešatnē - gādājot, lai ik solis būtu Latvijas labā, un aiz Tevis tā uzplauktu kā dārzs. Lai sirdsmīļums ikvienam apņem domas par Tavu un mūsu zemi Latviju, kur avoti dziedina, burzguļodami ēnainos mežos ar mājvietu visai dzīvai radībai. Zinātāji labprāt saņem Tavas zemes spēku krāšņos ziedos un augos, pļavām plaukstot smaržīgās kupenās.

Lai Tavus laukus zeltī saulīte un auglīgas druvas, graudiem pildot latvju zemkopju klētis, lai Tavu jūru sudrabo saulīte un zivju platie sāni bagātīgos latvju zvejnieku lomos. Cep maizi malējām un tīklu audējām, rādi tām gaismiņu, teci līdz ganiem un lopkopjiem, dodot svētību, kad tie steidzas pie baltaitiņām un raibi Tevis norakstītām gotaļām ērti ierīkotās kūtīs.

Lai netālos kaimiņos sasaucas namdari dziesmā, sēžot jumta čukurā pie tikko greznotas spāres, lai namdara cirstajās istabās mīt darbīgas un pārtikušas latviešu ģimenes, kas nav aizmirsušas senču tikumus un nerakstītus likumus mācīt savam prāvajam bērnu pulkam. Lai visi būtu lepni, vērojot sarkanbalto karogu uzvijoties mastā pie mājas.

Vakara krēslā, kad aprimuši dienas darbi, vectēvi un vecāsmātes lai stāsta senas teikas par latvju varoņiem, un savus dzīvesstāstus, kas arī latviskas varonības pilni. Pasniedz sasietu slotiņu pirtī gājējiem, takas malā pie dīķa zem vītola sēdēdama.

Apjoz meitām jostas, pacel sievām krēslus, dod dzīvību, šūpo mazos latvju bērnus. Audzini tos tikumā čaklus un daiļus, lai Šaisaulē viesojoties gūto tie varētu sniegt nākamiem, pirms Tu tos laid Viņsaulē uz mūžu.

Lai top!

Teksts: Uldis Punkstiņš (Beverīnas saime).
Glezna: Jēkabs Bīne - Māras svētība (1930-ie gadi)

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana