piektdiena, 2019. gada 23. augusts

Baltijas ceļš un Molotova – Ribentropa, Vladimira – Alberta pakti.




34131-0
Lai bij vārdi, kam bij vārdi,
Man pašam stipri vārdi:
Daugaviņu notureju,
Mietu dūru vidiņâ.

Tāpat, kā Daugava ir Latvijas vidus dzīvības artērija, tā arī Baltijas ceļš iezīmēja Baltijas tautu gara brīvības dzīvības artēriju. Triju tautu cilvēku ķēde, kā simboliska robežlīnija, aizvijās pār trim zemēm kā dzīva liecība šo tautu gadsimtu centieniem un cīņai par savu zemju neatkarību un robežu neaizskaramību. Tā bija ass mūsu mantoto un nākotnes centienu vērtību atskaites vidū.
Tā bija savas brīvības pasludināšana un skaidrs vēstījums pasaulei, ka teritoriju pārdalīšana Molotova – Ribentropa pakta veidā ir starptautisks noziegums vecā impēriskas visatļautības un laupīšanas garā.
Dziļākajā būtībā tas bija arī atgādinājums par mūsu vēsturisko pieredzi jau no trīspadsmitā gadsimta pirmsākumiem, par cittautu piekopto praksi mūsu zemēs aizmuguriski nospraust politiskās un reliģiskās ietekmes robežas vietējo tautu pakļaušanai un meslu ekspluatācijai, apejot vietējo tautu tiesības.

Molotova – Ribentropa jeb Hitlera – Staļina pakts patiesībā bija tikai sena vācu - krievu teritoriālās ekspansijas politiskās prakses tradīcija tirdzniecības ceļu  kontrolēšanai un meslu ievākšanas pārdalei, kas jau aizsākās un ir pielīdzināma bīskapa Alberta un Polockas kņaza Vladimira “mūžīgā miera” 1212. gada līgumiem, lai savstarpēji varētu atbrīvot rokas vēl nepakļauto Baltijas tautu paverdzināšanai, kā tas aprakstīts Indriķa hronikā:
“9. PAR MIERA SALĪGŠANU UZ MŪŽU STARP POLOCKAS KŅAZU UN RĪDZINIEKIEM.
[..] Kad viņi ieradās Rīgā un tur darīja zināmu kņaza gribu, rīdzinieki piekrita, un tad pirmoreiz tika slēgts mūžīgs miers starp kņazu un rīdziniekiem, taču ar noteikumu, lai līvi kņazam ik gadu samaksātu pienācīgos meslus vai arī bīskaps viņu vietā. Par to visi bija priecīgi, jo tagad varēja drošāk karot ar igauņiem un pārējiem pagāniem. Un tā tas arī notika” (IH XIV, 9);
“PAR TO, KĀ SALĪGTS MIERS AR KŅAZU UN LĪVZEME ATSTĀTA BRĪVA.
Tad kņazs, laikam gan Dieva iedvesmots un pamācīts, bīskapam beidzot atstāja visu Līvzemi brīvu ar nosacījumu, ka viņu starpā tiktu salīgts mūžīgs miers kā pret lietuvjiem, tā pret pārējiem pagāniem un ka tirgotājiem ceļš pa Daugavu vienmēr būtu brīvs. Kad tas bija izdarīts, kņazs ar tirgotājiem un visu savu tautu devās augšup pa Daugavu un priecīgi atgriezās savā pilsētā Polockā. Bet arī bīskaps ar visiem savējiem vēl priecīgāks devās lejup un atgriezās Līvzemē” (IH XVI, 2).

Turpmākos gados mūsu zemes ne reizi vien ir pārstaigājuši sveši zābaki šķeļot tautas, pārspraužot robežas gan fiziskās gan garīgās ietekmes telpā, kā robežzīmes tam atstājot izkautus, nodedzinātus pilskalnus, verdzībā aizdzīto un vairs neatgriezušos pamestās mājas un saimniecības, karos kritušo kapu zīmes un dažādu austrumu un rietumu reliģisko ideoloģiju savstarpējo ietekmes sfēru cīņu garīgās pakļaušanas tempļu smailes pār senajām svētvietām. Vēl šodien varam novērot kā turpina dzīvot senās stratēģijas, kurās, aiz dažādām politisko un reliģisko ambīciju saplūsmēm un to fiktīvajām kultūrtelpu definīcijām (pat it kā dažādu civilizāciju pretmetu līmenī) slēpjas teritoriālas un tirgus ekspansijas ambīcijas. 
Bet palikušās robežzīmes ir arī iecirstās robežas cilvēku psiholoģijā un vērtību apziņā, kas bieži izpaužas pazeminātā pašapziņā un pašvērtējumā, kas panākts uzspiežot dzīvi pēc svešiem “pātariem” un citu kultūru arhetipiem, noliekot vērtību atskaiti citā “vidū”, citā pasaules malā. Tas liecina par apstākļu uzspiestās pielāgošanās “dzīvesziņas” smagajām sekām, pāraugšanu par nekritisku dalītas personības samierināšanās dzīvesveida paradumu, atstājot savām tradīcijām un vērtībām pakārtotu lomu. Lielākā traģēdija tajā ir izpostītās ģimenes un sarautās dzimtu saites, izkropļotā savstarpējās saskarsmes tradīciju kultūra un tautas vērtību uztvere vienotā veselumā - latviskā dzīvesveida dzīvesziņā.

Bet Baltijas ceļš apliecināja, ka, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem, mēs spējam atkal sadoties rokās, vienoties katrs savā zemē un arī pāri tās robežām, neaizmirst savu senču mantojuma vērtības un atjaunot pašu noteiktās dzīvesziņas tradīcijas, pieteikt savu patību pasaulei, saglabāt to un kā tēvu tēvu mestās laipas nodot to nākošajām paaudzēm.

33680-0
Lād man ļaudis, bur man ļaudis,
Nevar mani izpostìt,
Dieviņš taisa zelta sētu
Apkārt manu augumiņu.

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu Sadraudzes dižvadonis.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana