Uldis Punkstiņš, Beverīnas saimes vadītājs
(Dīvals – Luca – Elku saliņa)
Brīvdienās pastaigāju gar Elku saliņu Valmierā. Iemeslu atklāšu pēc tam, kad būšu aprakstījis vēsturiskās liecībās tās apkārtni šajā rakstiņā.
Pēc nostāstiem, senos laikos Elku saliņā atradusies svētbirzs jeb lūķis (zvaigžņu lūkotava?)
Netālu no Elku saliņas Lucas gravā bijis avotiņš, pie kura nākuši dziedēt acu kaites. Gaismas avots, tātad. No tā (vai gar to) tecējusi Svētupīte, kuras aprises lietainos gados un pavasara plūdu laikā redzamas, un pie tālāk Gaujmalā esošās saucamās Zaķu saliņas, veidojot divus atzarus, ietek Rātsupītē (senāk Melnupe un Varīte).
Valmieras novada teikās par Lucas kalnu teikts, ka par to „stāsta visādas nelabas lietas. Agrāk tur bezdievīgi velna kalpi esot dzīvojuši. Tas nosaukums esot nācis no zviedriem un pirmais nosaukums bijis Lukas kalns.” Tālāk teika stāsta, ka tur dzīvojis oficieris vārdā Luka, kurš „bijis draugos ar pašu velnu ķēniņu Luciferu.” Un tas esot „tajā pašā Dīvala kaktā, kur daudz ar velnu saistītu vietu.”
Dīvaliņa mežs, Dīvaliņa pļavas tagadējā Valmierā kādreiz atradušies Valmieras muižas zemēs. Par Dīvaliņu 19.gs. 60-ajos gados še sauca Valmiermuižas mežsarga mājas. Pēc Valmieras skolotāja Valdemāra Baloža domām, šis nosaukums gūts sakarā ar netālā Lucas kalna apdzīvotāju upura vietu – Elku saliņu – no lejasvācu „Deivel” (Teufel = velns). Lucas kalnā atrastais liecina par 13. – 15.gs. apmetni.
Tagadējos Dīvala kapos, 1900.g. decembrī guldot pirmos apbedāmos, atklājies, ka arī senāk te bijuši kapi: tur apbedīti Lucas kalna iedzīvotāji.
Paustais vedina domāt, ka aiz Dīvala vārda drīzāk paslēpies mūsu Dieviņš, un, kā to vienmēr un visur kristieši darījuši, mūsu svētvietās iemitinājuši Velnu ar, viņu izpratnē, nešķīstu elles dabu, bet paši savam Tam Kungam piesavinājušies latvju senču Dieva vārdu. Vēl jo vairāk to apliecina cits tais pašās Valmieras teikās stāstītais, ka pretī Valmieras baznīcai, otrpus Gaujas, atradušās Vella mājas. Tā saukuši saimnieku, kurš „ne vella” nav gribējis pāriet kristīgajā ticībā.
Un nu iemesls, kādēļ par pastaigas vietu izvēlējos Dīvalu.
Nesen uzzināju, ka Indijā oktobrī svin Gaismas svētkus „Diwali” – gaismas uzvarai pār tumsu. Tie iezīmē lietus sezonas beigas un ziemas sākumu. Šais svētkos rūpīgi iztīra māju un iededz visas gaismas, jo dievietei Lakšmī (mūsu Laimas radiniecei) nepatīk nekārtība un tumsa.
Tā nu sagribējās izstaigāt šīs mūsu gaišās vietas tepat Valmierā. Aplūkot Svētupītes vietu, kur bijis arī avots acu gaismai, uzkāpt Lucas kalnā (senāk Lukas, bet lūx latīniski ir gaisma!), pāriet Dīvaliņa (Gaismas, Dieviņa) pļavu un nonākt Elku saliņā, kur bijis lūķis un mūsu senču svētvieta.
Lai gaiši!
Šai tumšajā laikā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru