LAIMAS LIKUMS

Uldis Punkstiņš, Beverīnas saimes vadītājs

Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu, abus divus mīļi lūdzu:

No Dieviņa veselību, no Laimiņas labu mūžu.

Lūdzu Dievu augsta zirga, lai kājiņas neapmirka,

No Laimiņas labu mūžu, lai man labi padzīvot.

LAIMA ir viena no Dieva trejādības (Dievs, Māra, Laima) izpausmēm, kas sadarbībā ar Dievu darina cilvēka mūžu. Šīs saules dzīve ir Dieva dota, Māras gādāta un Laimas vadīta. Dievs ir Laimas cēlonis, bet Laima – mūža norises jeb laiduma dievišķā noteicēja. Kur Dievs, tur Laime. Māra turpretī veido cilvēka eksistencei nepieciešamo materiālo realizējumu un rada nosacījumus Laimas aprūpētai kustībai pretī gaišajam, pretī pilnībai. Dievs dod, Laima liek, Māra stāv klāt. Šo Dieva, Māras un Laimas sadarbību labi var saskatīt attiecību attēlojumos latvju rakstos.

Laimas vārdiskā izcelsme meklējama šī „laiduma” saknē („laist, lemt, likt, vēlēt”.) Laimas klātbūtne jūtama dzimšanas un radību brīžos, Laima dod padomu, gādā par veiksmi, labklājību, palīdz sērdieņiem mūža garumā. Līdzīgi kā pasaku trešais tēvadēls, bāris vai pastarītis pārstāv dvēseliski, garīgi un ētiski visaugstāk attīstītā cilvēka tipu. Pastarītis dodas „pa staru” – gaismas virzienā.

Lūgšus lūdzu bāliņam, ņem bārīti līgaviņu;

Bārītei Dievs palīdz, Laimi dod dzīvojot.

Ieskatoties mums radniecīgajā seno indiešu pasaules redzējumā un dievizpratnē, Augstākā subjektīvā dievišķā esība, dvēsele (dvaša) cilvēkā vai Ātmans, ir vienībā ar Augstāko objektīvo dievišķo esību, pasaules radītāju Brahmu. Sacerējumi par reliģiju un filozofiju- Upanišadas ļauj mums apzināt mūsu pašu Laimas būtību. Tās norāda, ka Laime ir Ātmana atklāsme (nojēgšana). Tas nozīmē, ka dzīvojot dievāju dzīvi, ievērojot Dieva padomus un Laimas likumus, tas ir, dodoties „pa Laimas staru”, tava dzīve kļūst īsteni pilnvērtīga, gaiša un laimīga.

Kam tā sēta uz tā kalna, astriem jumta istabiņa?

Tā bāliņa sēta bija par Laimiņas likumiņu.

Kam tie tādi rudzu lauki kā ezeri līgojās?

Tie, māsiņa, tavi lauki par Laimiņas likumiņu.

Lūk, daži citāti no senajām gudrības grāmatām, kas ilustrē to.

„Viss dvašas varā,- tad sargā mūs...”

„Jo tas visas pasaules iemanto, tas pieredz gribēto piepildāmies...”

„... laimi nes doma, kas savaldīta; laimi nes doma, kas uzmanīta...”

„... šai sirdij ir piecas dievišķas ejas... Dienvidu eja ir dvaša, kas miesā, mēness un auss. Šī eja ir godājama par laimi un godināšanu. Tāds, kas to jēdz, tas ir laimīgs un godāts.”

„Tad jakha Ālavaka vaicāja Bhagavatam: „Kas cilvēkam šaisaulē lielākais dārgums? Kas, padarīts labi, laimīgu dara? Un kāds tad, no tiesas, ir lielākais labums starp visiem labumiem? Kā šo dzīvi vislabāk nodzīvot?”. Bhagavats atbildēja: „Ticība ir vislielākais dārgums cilvēkam šajā saulē. Un dhamma, kurai ar sajēgu seko, cilvēku laimīgu dara. Vislielākais labums ir dzīve, ar sajēgu nodzīvota,- ar sajēgu dzīvota dzīve ir vislabāk nodzīvota.””

Par „dhamma” izcilais indologs Maksis Millers teicis: „Viss, kas mēs esam, ir mūsu domas rezultāts.” Bet Dhammapada ir budistu svētā grāmata, ko tulko kā „Tikumīgas uzvedības likumu krājumu” (dhamma tātad- doma, padoms; pada- pēda, ejams ceļš).

Šis krājums iesākas ar paskaidrojumu: „Šī mācība, dhamma, ir labākā daļa no prāta, patapināta no prāta un prāta nosacīta. Kas runā vai dara, turēdams ļaunu prātu, tam ciešanas seko kā ratu riteņi vilcējam pēdās. Šī mācība, dhamma, ir labākā daļa no prāta, patapināta no prāta un prāta nosacīta. Kas runā vai dara, turēdams labu prātu, tam laime seko pa pēdām kā ēna.” Dhammapadā ir atsevišķa nodaļa par laimi, kurā starp citu sacīts, ka „...vienmēr būs laimīgs ikviens, kuram nenākas redzēt muļķus”.

Teodors Zeiferts rakstīja:

Bij mūsu Augstam Meisteram

Starp lopiem jāpiedzimst;

Ir grūti, ja tik agri jau

Starp tādiem biedriem grimst.

Gan posts; bet vairāk jāsūdzas

Gan būs par citu ko:

Daudz grūtāk ir, ja pasaulē

Starp lopiem jādzīvo.

Senajās gudrībās ieklausoties, var sadzirdēt mūsu Laimas balsi: īsti laimīgs var kļūt vienīgi tāds, kas pa Laimas likto staru iedams apjauš Dieva doto Padomu. Ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās. Cilvēka darbošanās šaizemē (māriskā daļa) sadarbībā ar Dieva padomu nes laimi. Cilvēks cenšas sev palīdzēt, palīdzēdams Laimai.

Es sakūru uguntiņu no deviņi žagariņi.

Sildās Dievs, sildās Laima, mana mūža licējiņa.

Krustu ceļu es pārgāju, krustu metu skauģenei.

Lai Laimīte pāri tiek, mana ceļa rādītāja.

Es nedevu Laimiņai paltī dzert ūdentiņu,

Dzer, Laimiņa, alu, medu, lieci man labu mūžu.

Man māmiņa gan mācīja vai rītiņis, vakariņis:

Darbiņš tavs tikumiņis – Laimei vārtus atdarīs.

Nāc, Laimiņa, apraudzīt, kāda mana dzīvošana:

Silā man bišu dārzs, purvā govju laidarīts.

Voldemārs Leitis savos Āzijas materiālos latviešu senvēsturei nosauc Ramā un Jamu par mūsu Laimu. Ņemot vērā izrunas īpatnības un valodās parasto līdzskaņu maiņu (Jama-Lama-Rama), šie vārdi fonētiski skan tuvu, pie tam arī darbībās jaužama līdzīga nostādne. Tā Jama ir Jumis – „es atradu divas vārpas viena stiebra galiņā”- laime taču, arī „dienvidi” (atceramies iepriekš minēto „dienvidu eju” Upanišadās), un vēl „labā roka”. Veci ļaudis saka „jemt” – ņemt. Tāpat Ebreju bībelē „jamin”: Ben-jamin ir „laimīgais bērns”. Persiešu Rāma – „laimīgs”. Vēl tagad Irānā saka „Rām- rām!” – esi laimīgs! Arī mūsu dainās rāmums nozīmē apzinātu, pārdomātu darbību: Rāmi, rāmi Dieviņš brauca no kalniņa lejiņā.

Mācītājs Neikens savulaik arī apjautis:

Kas laimi ķerot bedrē skrien,

Tas lauž sev kaklu,

Un kas tik taustas, grābstas vien,

To sauc par aklu.

Bet Bībeles ebreju oriģināls vēsta, ka pasauli radījis a-Lahim, tātad nevis viņu dievs Jehova, bet Laima. „Lahiim!” – ebreji saka. Esi laimīgs!

Pirmās ziņas par latviešu Laimu sniedz katoļu garīdznieks Pauls Einhorns: Laima esot paklājusi dzemdētājām palagus, bet „Daecklas” amats esot bijis iešūpot un apsargāt bērnus. E. Brastiņš rakstīja: „Tāpat kā pati Laima izaugusi no galvenās Dieva darbības, tā arī Laimas raksturīgās funkcijas pārvērtušās atsevišķās dievībās Dēklā un Kārtā.” Dēkla zīda, iešūpo, sarga: dēt – zīst. Doru dēt – izdobt, izdarināt, iztukšot. Sanskritā dh`e – zīst, dzert uzsūkt. Krievu ģeķi, bulgāru dete. Vārda izskaņa –kla, tāpat kā sēt – sēkla, aut – aukla, rīt – rīkle. Indiešu reliģijā bērnu sargātāja ir Kali.

Kārta kārsina: audzina, briedina, nogatavina. Nokārsušu ogu rāvu, izaugušu meitu ņēmu.

Cerokslī Laime norādīta kā Dieva augstākais labums, bet Nelaime ir Laimes pretstats:

„Tieši no Dieva nenāk nekāds ļaunums, bet Dieva laidumā var rasties parādības, kas no cilvēka viedokļa šķietas nelabas, ļaunas, nelaimīgas... Cīņai ar Nelaimi latvietis aicinājis palīgos Dievu un Laimi.” Bet bieži ir tā, kā Plūdons teicis:

Kad laime mums caur pirkstiem lien,

Tad satvert to mēs nesajēdzam,

Bet, kad tā bēgot projām skrien,

Tad pakaļdzīties viņai mēdzam.

Mēs sakām: katram sliktumam savs labums. Arī leišiem Laima un Giltine jāj pat uz viena zirga. Zirga zinātais ceļš var vest uz mājām, tālām zemēm, vēlamo izvēli, un pat Aizsauli. Vold. Leitis savos materiālos arī piemin, kā Laimes Jumis (Jama- Jamī) kļuva par dvēseļu tiesātāju Viņsaulē. Bet negribētos Laimu likt cilvēkam slīgt nolemtībā. Likteni sadarbībā ar Laimu cilvēks var ietekmēt. Runājot par zirgiem – baltais zirgs pie prūšiem lēma likteni, kāpjot pāri šķēpam.

Lūk, dzejnieka Apsesdēla dzejolis „Savāda nelaime”.

Pie durvīm kāds dauza.

Atveru:

tur mana nelaime stāv.

- Tu mājās? – prasa kā duma.

- Var ieiet brīdi?

- Lūdzu, lūdzu! Mājās, kā redzi!

Kā nāci? Kā vajaga?

-Es tikai mirklīti īsu.

Īsu.

Tā uzskrēju, gājām ar laimi abas.

Neesot – teicās – vaļas,

aizsteidzās kur,

lūdza uzkāpt tās četrējas trepes,

labas dienas tev uznest... –

Savāda – smejos –

savāda tiešām tā mana laime:

ar nelaimi sūta labas dienas!

Savāda – smejos – i nelaime mana:

no laimes nes labas dienas!...

Smejos, un nelaime smejas man līdz.

Smejamies abi –

jautri kā bērni ar nelaimi abi.

Pasaulē pazīstamas ir „laimi nesošās” zīmes, kā āboliņa lapa, pakavs, cūka, utt., bet, atšķirībā no Māras, kas var parādīties, piemēram, melnas vabulītes izskatā, pati Laima nav redzama simbolos – bet tās tuvums vien sajūtams, Laima liek nojaust savu klātbūtni.

Kur, Laimiņa, tu sēdēsi, kad es iešu tautiņās?

Tai pašā kumeļā, villainītes ieloknē.

Tomēr Laimai ir savas rakstu zīmes, kā saucamā skujiņa, kas jau tika apskatīta, žagars vai slota; viņai ir savi atribūti un piederumi, kā atslēgas (Laimas atslēdziņa), slota, nazis, palags, pineklis, žagars, krēsls u.c. Starp tām ir lietas, kas raksturo pirts lomu Laimas darbībā. Laimes pirts bija tā, kur notika radības. Pirts nosaukums izriet no saknes „pir, per”, uzskata Brastiņš, kas nozīmē – rašanās, izdalīšanās (perēt, pirksts, pirmais). Pirtīžās – dažas dienas pēc radībām vai dienu pirms krustabām, piemēram, per pādi, kur Laima piedalās kā slotas nesēja, bet slota ir Laimes zīme. Tikko piedzimušam, Laima bērnam gādā savu jostu; tā ir gara, trīsreiz ap augumu, vismaz deviņiem rakstiem, ar zaļiem velkiem vidū (Laimas krāsas ir balta un zaļa). Jostas galos mēdza iešūt sudraba naudas gabalus, lai bērns augtu laimīgs. Laimas jostā bija ierakstīts viss mūžs, tā arī derēja visam mūžam.

Trīskārt Laima jostu joza apkārt manu augumiņu:

Audzi diža, stāv’ godā, valkā zīļu vainadziņu.

Laima vilka zaļu jostu deviņiem kamoļiem;

To apjoza sieviņām Laimas pirtī peroties.

Nāc, vecā māmuliņa, man sieviņa sabrukusi,

Jau jostiņu atlaidusi devītā rakstiņā.

Ir izskanējusi arī varbūtība, ka Laimas josta noderējusi laika skaitīšanai. Ja ņem vērā, ka Laimas krusts vēl bez ražības un laimes sekmēšanas simbolizē laiku tā cikliskā aspektā, šī iespējamība palielinās. Laimas un laikmetu saistību varētu saskatīt, ja Laimas krustu – svastiku ar pa kreisi vērstiem zariem – iedomātos kā varenu dzirnavu spārnus. Vai bieži dzirdētā doma par likteņdzirnām, kas maļ mūsu mūžu, būtu pavisam bez pamatojuma?

Ļaužu iztēlē pasakās Laima vērojama kā veca māmiņa (vecums ir gudrība un padoms), vai, gluži otrādi, jauna skaista sieviete kā sievišķības ideāls. Latviešu sieviete lūdz no Laimas arī auguma skaistumu, dēvē Laimu par skaisto, balto. Bez tam pasakās, kā piemēram, „Zili zaļi brīnumi” un citās, Laima mēdz izpausties caur zirgu (kas apzīmē gaitu), brīnumputnu (gars), ābolu (jēgums). Ne velti mākslinieka Jēkaba Bīnes attēlotā Laima rokā nes ābolu. Virs Laimas atrodas saules zīme, bet arī to grafiski var atainot kā Dieva un Māras zīmju saplūdumu. Varbūt šī saulīte ir tā, kas raida Laimas starus? Aprakstot latviešu ornamentiku, E.Brastiņš atrod, ka „saules kulta simbols – rats, laiva, vesers. Latviešu zemēs tikai pirmais no šiem atribūtiem gūst ornamentālu saules nozīmi kā zeltābols.” Matīss Siliņš sev raksturīgajā dainu valodā piemin šo zeltābolu šādi:

Līču loču straujupīte

Man laiviņu vizināja.

Iet laimīte līku teku –

Līks mans mūža gabaliņš.

Liktens mani kairināja

Zeltābolu rociņā;

Man pasvieda – patecēju –

Ķēru, ķēru – nesaķēru.

Sens stāsts par Dieva sievišķās puses pazemināšanu varētu pausties brāļu Grimmu stāstītajā par Sniegbaltīti. Spogulītis ir Mūžīgās patiesības atspoguļotājs, bet tā īpašniece (Jama – Jamī) kļuvusi par ļauno raganu (lasiet Dena Brauna „Da Vinči kodu”). Saindētais ābols pasakā attēlots kā Dieva padoma sagrozījums. Iestājies cits laikmets. Bet tāpēc jau mēs esam, lai palīdzētu Laimai. Tad Laima palīdzēs mūsu tēvu zemei.

LAIMAS JOSTA

Zvaigzne iemirdzas no rīta –

Tā bērniņa dvēselīte.

Steigtin steidz nu, Laimes māt,

Savu jostu dāvināt.

Jostas raksts rit sarkanbalts,

Galos iesiets sidrabs kalts,

Bet, pa pašu vidus daļu,

Laima aizvij teku zaļu.

Četru kārtu jostu tinu

Ap māsiņas augumiņu.

Dod, Laimiņa, mūžu raitu,

Pārtikušu, vieglu gaitu!

Laimiņa lai ceļā vada

Jau no pirmā dzīves gada,

Krustabās un vedībās,

Veļos ejot – bedībās,

Tad, kad tālos laukos viest

Māsa aiziet, zvaigzne dziest.

(Šoreiz attēlos nepieliku aprakstā minēto, bet daudziem labi zināmo Jēkaba Bīnes darbu "Dievs, Laima, Māra". Laimas klātesamība mūsu ikdienā skaisti atainota Anša Cīruļa darinātajās sienas freskās.)