pirmdiena, 2019. gada 7. oktobris

Veļu laika pārdomas

Gunārs Grabinskis, dievturis (Ausekļa saime)

Ir pavadīta Miķeļdiena un gaidām Mārtiņus. Šajā laikā mēs pieminam savus senčus, radiniekus, paziņas, Valsts nozīmīgākos darbiniekus - arī dievturus, kuri daudz darījuši dievturības labā. Katram būs savs stāsts, ar ko viņš vēlēsies padalīties ar saviem domu biedriem. Kā pirmais, es dalos ar savu stāstu, kuru uzrakstīju pirms vairākiem gadiem pārdomu brīžos un tas man raisa personīgas pārdomas...

Man aiz loga sāk dzeltēt lapas. Nedaudz līņā. Ir patīkama apmākusies rudens diena. Man rokās ir pāris kastaņu, kurus es atradu, staigājot pa kādu no Rīgas parkiem. Šie kastaņi mani aizved tālu bērnības zemē, kad man pie virtuves loga auga milzīgs kastaņkoks. Pavasaros tas ziedēja milzīgām ziedu vālēm. Ja kāds prasīja, kur tu dzīvo, varēju teikt – pie tā milzīgā ziedošā kastaņkoka. Un neviens neapmaldījās. Rudeņos, savukārt no tā krita gatavie kastaņi, bumbodami mājas jumtu. No rītiem bija pilna sēta adataino kamolīšu. Dažs labs no tiem jau bija atsprādzis vaļā, rādīdams savu brūno augli – nākamo kastaņkoku, apliecinot savu nemirstību, turpinājumu.

Tas pats ir ar ļaudīm – bērni ir vecāku turpinājums. Veļu laiks, tāpat kā latviskā dzīvesziņa, man saistās vairāk ar laukiem. Bērnības vasaras esmu pavadījis savas mammas lauku mājās, un astoņus mācību gadus mācījos lauku skolā. Iespējams, ka tādēļ latviešu dievestību izprotu daudz dziļāk, nekā dažs labs pilsētnieks. Reizēm man pat bail iet uz kādu daudzinājumu, jo vīķšējs it kā man saka priekšā savas izjūtas, bet tās nav manas!

Visvairāk man iespiedusies atmiņā Raiskuma skola, kurā mācījos, dzīvoju un ārstējos astoņus mācību gadus. Šo laiku mani vienmēr atsauc atmiņā Raimonda Paula dziesma „Ziemas vakars” Edgara Zvejas izpildījumā. Vienmēr iztēlē redzu netālo bērzu birzi ieskautu miglā. Kas to lai zin’, varbūt tie arī bija šie veļi, kuri mani jau toreiz uzrunāja.

Kopš tā laika jau pagājis liels laika posms, bet daudz no it kā „nebūtiskiem” dzīves sīkumiem man iespiedies tik dziļi atmiņā, it kā tie būtu notikuši vakar. Daudzi no maniem draugiem, arī mani vecāki ir aizgājuši Veļos. Tā laikam ir tā nemitīgā dzīves sūtība – atjaunojums. Veciem ļaudīm jānodod savas zināšanas jaunajiem, lai tie varētu šīs zināšanas papildināt un nest tautā un savos bērnos.

Ņem, bāliņ, padomiņu,
No veciem ļautiņiem.
Vecajiem ļautiņiem
Dieviņš deva padomiņu.

Ko mums nozīmē Veļu laiks? Tas ir pārdomu laiks. Bet - varbūt tā ir cieņa pret mūsu aizgājējiem, pirmkārt pret saviem vecākiem. Varbūt tajā slēpjas mūsu dzīves jēga...

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana