Uldis Punkstiņš, Beverīnas saime
Baltu vienības dienu jau vairākus gadus atzīmē Lietuvā un Latvijā 22. septembrī, dienā, kad pirms 777 gadiem (1236) leiši un zemgaļi kopējiem spēkiem sagrāva Zobenbrāļu ordeni. Tagad daudzos abu zemju pilskalnos un citur vienlaicīgi pulksten 20.00 iedegas vienības ugunskuri.
Jērcēnu folkloras kopas „Mežābele” dziesmas pavadīs uguns iedegšanu Beverīnas novadā – Trikātas pilskalnā, kur ordeņa pils drupas vēl atceras tolaiku cīņas. Pulcēšanās tur 19.30. Savukārt Mūrmuižas Pagastmājas zālē pulksten 17.00 Baltu kultūras centra un organizācijas „Latviešu un lietuviešu vienība” pārstāvji pastāstīs par šīs dienas idejas nozīmību un savu darbību. Pēc tam, pulksten 19.00, dosimies uz Pekas pilskalnu, kur arī iedegsies Vienības ugunskurs. Piedalīsies folkloras kopa „Silavots” no Rīgas. Jāpiezīmē, ka šis ir arī rudens saulgriežu laiks, tādēļ Pekas kalnā varēsim nogaršot īpašu Jumja viru.
Mazliet par notikumiem pirms gadu simtiem, kuru piemiņai iedibināta Baltu vienības diena.
Redzēdami, ka Kristus mācības sludināšana lāgā nevedas, bīskapi to lūkoja ievest ar varu. Vispirms Meinhards, tad Bertolds meklēja tā saucamos krusta karotājus, bet Alberts panāca, ka katoļu baznīcas galva Inocents 3. (Nevainīgais) izsludināja krusta karu. Visiem tika apsolīta grēku piedošana.
„No visādiem Vācijas vidiem / gan augsti, gan zemi salasās- / Ar zagļi un blēži pa vidiem.” (V.Plūdonis.)
Alberts cerēja kļūt arhibīskaps un valdnieks iekarotajās zemēs. Vācu tirgotāji bija sajūsmināti par šiem plāniem un bija ar mieru dot naudu karavīru vākšanai un apbruņošanai, jo pasākums solīja lielu peļņu.
Pastāvīga karotāju meklēšana sāka kļūt apgrūtinoša, jo arī varas pielietošana nedeva ātrus panākumus. 1202.gadā mūks Teodorihs nodibināja „Kristus bruņinieku brālību”. Tiem, kas tanī iestājās, bija jāsolās cīnīties ar neticīgiem un jādzīvo paklausībā, šķīstībā un nabadzībā. Virs bruņām tie nesa baltu mēteli, kam uzšūts krusts un zobens sarkanā krāsā. Tāpēc šos Kristus bruņiniekus sāka saukt par zobenbrāļiem, bet viņu organizāciju – par Zobenbrāļu ordeni. Bīskapam Albertam vēlāk ir daudz nepatikšanu ar šiem Dieva bruņiniekiem. Ordenī sastājās dažādi piedzīvojumu meklētāji un ļaudis ar tumšu pagātni. Apetīte radās ēdot. Drīz Zobenbrāļiem vajadzēja apsolīt trešo daļu zemju, vēlāk jau vispār atsacījās klausīt pāvestam. Daudzi vēsturnieki uzsver Ordeņa un pāvesta domstarpības, censdamies iegalvot, ka pēdējais nācis ar mieru, lūkodams savu kristieša pārliecību paust vien vārdiski. Šaubos, ka šāda rīcība dotu panākumus, jo pat ar varu un viltu Latvijas kristianizācija ilgusi tūkstoš gadu un vēl tagad nav sekmīgi beigusies. Tagad kaut kā jocīgi šķiet, ka Baltu vienotības dienā Saules kaujas 770gadē, kad lietuviešu un latviešu pagāni satrieca Kristus bruņinieku pūļus, Latvijas un Lietuvas foruma ietvaros Rīgā, kur piedalījās prominentas personas, notika ekumēnisks dievkalpojums.
Atskaņu hronikas autors saka:
„... tiem (pagāniem) turpmāk arī pavēlēja / pilis celt, kas sargātu / īsto Kristus ticību. / Ar pārliecību saku svētu: / ja tie to darīt negribētu, / tad tie, lai kā arī tie brēktu, / no elles mokām neizbēgtu. / Tie lēnprātībā maizi gādāt, / celt baznīcas un čakli strādāt / priekš kristietības nu ir spiesti. / Bet dieva vārdi sirdīs viesti / diemžēl ir reti tikuši. / man jāsaka nu patiesi: / ja kungi viņus nespaidītu, / šos darbus viņi nedarītu. (Atsk. hr. – 01401. – 01412. )
Kad pienāk 1236.gada rudens, Zobenbrāļu ordenis rīko lielu karagājienu pret Lietuvu. No Vācijas ieradušies talkā daudzi jauni krusta karotāji, kas vēlas izmēģināt roku pret pagāniem. Kādu laiku bruņinieki ar panākumiem posta un laupa Lietuvā, bet, kad bruņinieki dodas atpakaļ ar laupījumu, leišu karaspēks tos sagaida vietā, ko sauc par Sauli. Par to atkal Atskaņu hronikas rindas:
„Tie (brāļi) dedzināja, laupīja / ar saviem pulkiem svētlaimīgi. / Tie visu zemi pamatīgi, / kur vien tie gāja, nopostīja. / Caur Sauli jāatgriežas bija / pa brikšņiem un pa tīreli. / Ak vai, tie sev par nelaimi / šīs gaitas bija uzsākuši. / Pie kādas upes nonākuši, / tie pamanīja ienaidnieku. / Nu reti vairs kāds juta prieku, / kaut Rīgā katrs bij tik jestrs. / Pie labākajiem jāja mestrs / un teica: „Kauja gaida mūs! / Ar godu cīnīties jums būs: / mēs pirmos zemē gāzīsim, / tad netraucēti varēsim / ar prieku mājās atgriezties.” / „Mēs negribam šeit cīnīties,” / - tā varoņi šie teica tam. / „Ja savus zirgus zaudējam, / tad kājniekos mums jāpaliek.” / „Vai gribat, lai jums ņemtas tiek / ar zirgiem arī jūsu galvas? / Lai mūsu pulki put kā spalvas?” / - Šie mestra vārdi piepildījās. / Tiem apkārt ātri salasījās / pulks pagānu, un otrā rītā / nu sākās cīņa negaidītā / ar pagāniem, vai tīk vai ne. / Tos nesargāja purvaine, / tur tos kā sievas apkāva. / Man žēl ir daža varoņa, / ko neaizsargātu tur sita. / daudz citu izmisumā krita / un mājup muka, ko vien spēja. / Zemgaļi nu nekavēja / bez žēlastības apsist tos, / gan nabagos, gan bagātos. / Ar saviem ordeņbrāļiem mestrs / gan pretojās vēl itin jestrs, / līdz viņiem zirgus nomaitāja. / Tad kājās viņi cīņā gāja / un dažu vīru nogāza, / līdz beidzot viņus pieveica. / Gan Folkvīns viņiem līdzi stāja / un savus brāļus mierināja. / 48 / bojā gāja varoņi. / Tos leiši apkārt gaiņāja, / līdz virsū kokus uzgāza. / Dievs, pieņem viņu dvēseles! / Tie aizgāja no pasaules / ar godu nāvē, un tiem līdz / daudz krustnešu. Lai Dievs tiem līdz / to dvēselēm no posta celties / un viņa žēlastību smelties.” (Atsk. hr. – 01902...) Ar šo kauju iekarotājiem un Kristus vārda nesējiem tika dots pamatīgs trieciens, bet cīņas vēl nebija galā – zobenbrāļu atliekas pievienojās citam – Vācu (Teitoņu) ordenim.
* še izmantotas rindas no U.Ģērmaņa „Latviešu tautas piedzīvojumu” 1. daļas un izvilkumi no Atskaņu hronikas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru