Sanāciet,
Jāņu bērni,
Sagaidiet Jāņu dienu!
Jāņu
diena lepni nāca,
Ugunīs vizēdama.
Jāņi
– Dabas un cilvēka vienotības, auglības spēku un gaismas mistērija. Latviešu
tautas kopības svētki.
Jāņu
diena svēta diena
Aiz
visām dieniņām:
Jāņu dienu Dieva dēls
Saules meitu sveicināja.
Jāņi
– tas ir sensenā baltu Debesu mīta galveno notikumu laiks. Šo notikumu centrā
ir Saule, kas vasaras pašā viducī pakāpusies visaugstāk pasaules kalna galā.
Būdama viena, vienlaikus tā parādās kā trejas dažādas Saules, kas ieraugāms
dabā saskatāmajos notikumos. Arī paša pazīstamākā Jāņu zīme rāda Sauli paceltu
kalnā vai stabā, bet visbiežāk tās ir trīs Saules, kur katrai sava nozīme. Pirmā ir Saule, kas savu ceļu uz augšu
iesāk jau Ziemassvētkos, izraudamās no tumsas un veļu valstības, veic ceļu uz
augšu uz gaismu. Tā ir Jānim saderētā līgava – Saules meita. Pašā Jāņu nakts
melnumā Saules meita pazūd, nomirst, to jāiet meklēt un tādēļ pazūd pats Dieva
dēls Jānis, ko simbolizē augšējā Saule. Galu galā pēc kāda laika Saules meita
tiek atrasta, bet jau Pētera daļā un Pēteram atdodama, un to simbolizē trešā - lejupejošā
Saule, kas dodas uz rudeni, uz leju, uz tumsu, lai „paceltos ” Veļu kalnā.
Starp
šīm divām kustībām, starp augšupejošo un lejupejošo Sauli, kad nakts melnumā pazūd
Saules meita, pats Jānis un dienas gaisma, no lejas un tumsas bezdibeņa nāk kaitējošie
spēki, kas šajā laikā īpaši aktīvi. Tie kavē un traucē auglības, dzīvības un
gaismas spēkiem.
Jāņi – tas ir vīrišķo un sievišķo spēku,
Debess un Zemes auglības un gaismas spēku svētki, kurā piedalās pats Dieviņš.
Tas ir līksmības un prieka laiks par Dieva, Laimas un Māras pasaules skaistumu
un dāsnumu. Bet tas ir arī visa nelabā un kavējošā atvairīšanas laiks.
Tādēļ
arī mums, kas esam Jāņu bērni, jāiet palīgā – labais jāpiesaista, sliktais
jāatvaira. Šim nolūkam ar Jāņu zālēm pušķojam kā savu sētu, tā istabu, tā
saimi, bet atvairošai maģijai noder pīlādža zari, dadži un nātres, asi
priekšmeti - adatas, izkaptis, trāpīga tautas dziesma.
Lai
gaismas ceļš nepārtrūktu, dedzinām ugunskurus līdz pat nākamā rīta gaismai, un
dziedam, dejam, līgojam līdz pat Pēterdienai (Pērkona dienai)! Palīdzam Dieva
dēlam savu pazudušo līgavu meklēt papardēs, palīdzam Saulei pārlīgot tumsas
brīdi, palīdzam paši sev!
Arī
mēs kā tauta joprojām esam ieilgušā situācijā starp RADošajiem latviešu tautas
dzīvības un nākotni nesošiem spēkiem un spēkiem, kas ĀRDA mūsu kopību un
piederību. Un tādēļ Jāņos i katrs, kas jūt savu piederību latviešiem un šai
senajai tradīcijai, tiek uzrunāts un aicināts pulcēties pie Jāņu ugunīm.
Tikai
līdzdalībā mēs atgūstam un stiprinām savstarpējas piederības apziņu. Tikai
līdzdalībā pie kopīga rituāla uguns varam izjust Dabas (Dieva) un cilvēka vienotības
spēku. Tikai ziedojot un, atdodot kaut ko no sevis, pašu gādātā , ziedojoties
tautas kopīgajām interesēm varam cerēt uz atdzimšanu, uz mūsu pašu Dieviņa
labvēlību un aizsardzību.
Dieviņš
gāja pa celiņu
Pašā Jāņu vakarā.
Balti
svārki mugurā,
Zelta
niedre rociņā.
Līgojam
divi vien,
Neiet šurpu, neiet turpu;
Kad
sanāca liela pulka,
Tad
jel jautri atskanēja.
Pūt
, Jānīti, vara tauri,
Kalniņā stāvēdams,
Lai ceļās Jāņa bērni,
No
maliņu maliņām!
Pulcējaties
draugu kopās, puduros un saimēs, ģimenēs, dzimtās! Lai iedegas ugunis senajos
pilskalnos un novadu centros - Vidzemē, Latgalē, Kurzemē, Zemgalē - katrā lauku
sētā, katra latvieša sirdī! Lai ceļam godā mūsu senseno dainu dievestību, mūsu
tautas garīgās vērtības, latvju valodu un darbā koptu tikumu!
Lai
daudzinām Dieva dēlu Jāni, kas mūs visus atkal savedis kopā! Lai Jāņu vainagā
iepinam saderību, pārliecību, dzīvesprieku, mīlestību! Burvji, lai nenobur,
skauģi, lai nenoskauž!
Mēs
bijām, mēs esam, mēs būsim! Cilvēks mirst – tauta dzīvo!
Jauni
puiši, jaunas meitas,
Jāņu nakti neguļat:
Kas
gulēja Jāņu nakti,
Tas mūžiņu nogulēja.
Ielīgosim
Saulīti tālākam ritējumam!
LĪGO!
LĪGO! LĪGO!
Valdis Celms,
2013-06-16
LDS
dižvadonis,
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru