Latviešu reliģija

Tā kā šobrīd esam atvēruši diskusiju, pārrunas, saraksti par to KAS IR DIEVTURĪBA, publicēsim šeit dažādus viedokļus, uzskatus, skatījumu. Šai reizē īpaši izcelsim jēdzienu un skaidrojumu, tātad pārrunas par tēmu reliģija, dzīvesziņa, tradīcija ... dievturības kopsakarā. Šai reizē publicēju vienw no mūsu domubiedriem, ALŽA ROZENTĀLA, jau savulaik Ugunritā publicēto rakstu. 

Lai nerastos pārpratumi, vispirms paskaidrošu, ar kādu nozīmi es lietošu dažus vārdus. 

Latviešu reliģija – seno latviešu reliģija, kuŗas atspulgi saglabājušies dainās, rakstu zīmēs un citur. Vārds "dievestība", protams, ir latviskāks. Tikai tam ir cita nozīme. Latviešu valodnieks Jānis Endzelīns rakstīja: "Pēc tādu vārdu parauga kā brīvestība, labestība, ļaunestība, var runāt arī par dievestību, kas nozīmētu to, ko vācu Gottlichkeit; dievība tad būtu die Gottheit. Lietāt dievestības vārdu reliģijas nozīmē nav ieteicams."Svešvārdu vārdnīcā rakstīts, ka latīņu vārds "religiō" nozīmē "apzinīga taisnprātība, dievbijība". Turklāt "reliģija" ir daudziem saprotamāks vārds. Kāds varbūt iedomāsies, ka "latviešu dievestību" var apvienot ar "kristiešu reliģiju". Bet ja abas ir nosauktas par reliģijām, tad tās vairs nav apvienojamas.

Dievturība – Latviešu reliģijas mūsdienu atjaunojums, ko kopj dievtuŗi. 

Man liekas, ka svarīgāks ir nevis tas, kāda Latviešu reliģija bija 12. vai 18.gadsimtā, bet tas, kāda tā būtu bijusi pašlaik 21.gadsimtā, ja tai būtu lemts brīvi attīstīties. 

Tāpēc ar Latviešu reliģiju es domāju ne tikai to, kas bija kādreiz, bet arī to netveŗamo tēlu, kas tā varētu būt šodien. 

Kāda ir Latviešu reliģijas un Dievturības attiecība? Tas vairāk ir atkarīgs no dievtuŗiem. 

Ja dievtuŗi pieļauj, ka par Dievturību sauc ne tikai Brastiņa veidoto mācību, bet arī citus Latviešu reliģijas atjaunojuma veidus, tad Dievturība ir uzskatāma par Latviešu reliģijas mūsdienu izpausmi, turklāt daudzveidīgu izpausmi. 

Bet ja dievtuŗi tomēr grib pieturēties tikai pie Brastiņa mācības, tad citiem Latviešu reliģijas piekritējiem jāizdomā sev citi nosaukumi, bet Dievturība attiecīgi ir tikai viens no mūsdienu Latviešu reliģijas paveidiem. 

Latviešu reliģija kā koks … vai kā dārzs 

Ja uztvertu Latviešu reliģiju kā koku, tad ir jāatzīst, ka senā koka sen vairs nav. Tomēr no senā koka ir palicis ļoti daudz sēklu (dainas ir kā Latviešu reliģijas sēklas, kas satur Latviešu reliģijas DNS). Un no šīm sēklām var izaudzēt jaunu koku. Iestādot sēklu dažādā vidē, koks var izaugs mazliet atšķirīgs – saulainā vidē kuplāks. 

Man liekas, ka Latviešu senās reliģijas vienotība tiek pārspīlēta. Kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem un sēļiem varēja būt katram savs Latviešu reliģijas paveids. Arī lībieši mums ir atstājuši savas zināšanas. 

Turklāt Latviešu reliģija nav kāda cilvēku koncila ar balsu vairākumu apstiprināts vienīgais pareizais dogmatiskais variants. Latviešu reliģija ir īpašu zināšanu un gudrību kopums, kas krājies gadu tūkstošiem. Nederīgais atkrita, derīgais saglabājās un vairojās. Viss ir kustībā, attīstībā. 

Tāpēc iestādot dainu sēklas, mēs acīmredzot iegūsim nevis vienu koku, bet gan krāšņu dārzu, kuŗā būs dažādi koki un augi. 

Nemainīgās vērtības vai dažādas skolas? 

Kāds dievturis draugiem.lv sarunu kopā iztēlojās dievturību kā vienotu mācību ar nemainīgām vērtībām. Man šī pieeja neliekas saprātīga. Man pat liekas, ka tā ir pretrunā Latviešu reliģijas būtībai. 

Vienota mācība ir kristiešiem. Viņiem ir savs pasaku krājums, ko sauc par bībeli. Kristieši kādreiz ar balsu vairākumu esot lēmuši dažādus jautājumus, piemēram: vai uzskatīt Kristu par dievu vai cilvēku, vai sievietei ir dvēsele. Tā ar balsu vairākumu radās dogmas. Vai mums to vajag? 

Viens latvietis uzskata, ka Latviešu reliģijā ir tikai viens Dievs, bet Laima un Māra ir Dieva izpausmes. Cits latvietis uzskata, ka latviešiem ir trīs dievi – Dievs, Laima un Māra. Vēl cits uzskata, ka latviešiem ir daudz dievu, arī Ūsiņš, Jānis, Jumis, dažādas Mātes. 

Kuŗš uzskats ir pareizs? Un vai vispār šajā jautājumā kāds uzskats var būt pareizs? Kāpēc ir jārunā par pareizību? Katram ir sava uztvere. Latviešu reliģija taču ir mūžīgā attīstībā esošs zināšanu un gudrību kopums. Nav nekādas vajadzības iekļauties kāda matu skaldītāja izdomātajā klasifikācijā. 

Tāpēc man labāk patīk nevis vienota mācība, bet gan dažādu skolu sacensība. Pašlaik laikam var runāt tikai par Brastiņa skolu. Tomēr, ja rastos citas Latviešu reliģijas skolas, tas būtu tikai apsveicami. 

Svarīgi neatkārtot to pašu kristiešu kļūdas. Kristieši ir sadalījušies dažādās sektās un izturas savā starpā dažreiz ļoti naidīgi. Svarīgi, lai Latviešu reliģijas piekritēji uzreiz apzinātos dažādu Latviešu reliģijas skolu vienlaicīgu pastāvēšanu. Un katram latvietim ir svarīgi iepazīties ar dažādām skolām, diskutēt savā starpā, norādīt uz nepārliecinošām lietām, mācīties vienam no otra. Laika gaitā šīs skolas attīstīsies, saplūdīs, dalīsies, kāda varbūt pat nonāks strupceļā, bet kopējā attīstība turpināsies. 

Dievturībā ir iespējamas dažādas skolas. Bet šī daudzveidība nekādā ziņā nemazina vienotību. Latviešu reliģija ir visu latviešu uzkrāto zināšanu un gudrību kopums. Zināšanas var izpausties dažādi un kādreiz savā starpā var pat nonākt pretrunā – līdz brīdim, kad kādas jaunas zināšanas būs atrisinājušas šo šķietamo pretrunu. 

Kam un kāpēc ir vajadzīga Latviešu reliģija? 

Ir latvieši, kuŗiem dainas ir tik tuvas ikdienas dzīvē, ka viņi ir … dabiski dievtuŗi. Un ir latvieši, kuŗi apzināti kopj un veicina sevī latviskumu. Viņiem ir nepieciešama latviešu valoda, latviešu kultūra, latviešu tradicijas un arī latviešu reliģija. Viņi ir izvēlējušies Latviešu reliģiju, lai stiprinātu savu latviskumu. 

Ir arī daudz latviešu, kuŗiem Latviešu reliģija ir vienaldzīga. Kristieši, ateisti un … vienkāršie nodokļu maksātāji un patērētāji. Tā ir tā lielā latviešu grupa, kas potenciāli varētu kļūt par dievtuŗiem. Ja viņi sapratīs, kāpēc Latviešu reliģija viņiem vispār ir vajadzīga. 

Ir latvieši (kuŗu vecāki, iespējams, bija ateisti), kas iesaistās dažādās kristiešu sektās. Ir latvieši, kas kļūst par budiešiem (budistiem), krišniešiem (krišnaītiem), varbūt par islāmiešiem. 

Tātad, ir latvieši, kas meklē garīgumu. Kāpēc viņi to nemeklē vai neatrod Dievturībā? 

Kā viņiem trūkst? Ko viņi īsti meklē? Kāpēc kāds visu mūžu rēgulāri iet uz baznīcu piedalīties misēs? Hipnōtizējošās skaņās kļūdams laimīgs… 

Kāds dievturis draugiem.lv sarunu kopā ir izteicies, ka “vēl tik trūkst daža laba spēcīga NLP spečuka un hipnōtizētāja, un jauna reliģiskā kaifa ķeršanas mašinērija var darboties”. 

Psīcholoģija arī satur zināšanas. Latviešu reliģija ir balstīta zināšanās. Tāpēc jocīgi lasīt dievtuŗa iebildumus pret zināšanām. Ja senie latvieši dzīvotu šodien un būtu iepazinušies ar NLP, vai viņi nebūtu to izmantojuši? Varbūt viņi paši sen jau to būtu izgudrojuši un nosaukuši kādā latviskā vārdā. 

Mūsdienu zināšanas nedrīkst atmest. Ja tās ir vērtīgas, tās jāiekļauj Latviešu reliģijā. Man ir maz zināšanu par NLP. Bet es pieļauju, ka tās var noderēt. Varu pat pastāstīt par savu pieredzi. Kādreiz biju nopircis grāmatu par NLP un izmēģinājis vienu vingrinājumu. Var teikt – programmēju sevi. Es dažreiz no rītiem skrēju parkā. Taču ļoti nerēgulāri. Grūti pamosties no rīta, negribas izkāpt no siltas gultas, miegs nāk, bet ārā ir auksts. Tūkstoš iemeslu, lai neietu skriet, bet tā vietā vēl stundiņu pagulētu siltā gultā. Reiz es izmēģināju vienu NLP vingrinājumu, 15 minūtes iztēles (sevis programmēšanas). Pēc vingrinājuma es katru rītu ar prieku skrēju parkā. Pusotru mēnesi. Katru rītu. Pamostoties man nemaz negribējās vēl palikt siltā gultā. Istabas vēsumu es pat izbaudīju. Miega vietā bija spēcīga vēlme izskriet ātrāk parkā un baudīt svaigu dzestru rīta gaisu. Un bija liels prieks –no paša sākuma un līdz beigām. Ar prieku cēlos, ar prieku skrēju un ar prieku atgriezos mājās, lai ieietu karstā dušā. Tā bija īsta sevis programmēšana. Pēc pusotra mēneša vingrinājuma iedarbība gan beidzās. 

Ar to es nebūt negribu teikt, ka NLP būtu jābūt kādai lomai Latviešu reliģijā. Vienkārši kāds bija par to ir nicīgi izteicies, tāpēc es saku, ka pret zināšanām nevajag iebilst, zināšanas ir jāizmanto. 

Dziedāšanas spēks 

Latviešu reliģijā ir vismaz divas spēcīgas lietas, ko var un vajag vairāk izmantot. 

Pirmkārt, dainu dziedāšanas labvēlīgais spēks. Te ir jāizsaka atzinība Jānim Silam par Pērkoniešiem. Nezinu, kāda loma viņam to izveidošanā, bet esmu viņu redzējis dziedam kopā ar Pērkoniešiem. Lieliski. 

Un būtu pavisam lieliski, ja latviešu psīchologi sāktu pētīt dainu (skaņu, vārdu) ietekmi uz cilvēka psīchi. Senajiem latviešiem daudzas lietas droši vien bija zināmas, bet pašlaik tās ir aizmirstas. Ja tās atgūtu, varētu tās prasmīgāk izmantot. Esmu pārliecināts, ka daudzām dainām piemīt gan dziedinošs, gan iedvesmojošs, gan nomierinošs spēks. 

Mūsdienu latvietim, kas dzīvo stresā, tas būtu labs iemesls vairāk pievērst uzmanību Latviešu reliģijai. Gūt tajā spēku. Vai mierinājumu. Vai iedvesmu. Vienotību. 

Dainu dziedāšana ir lieliska meditācija. Dvēseles vingrināšana. Dvēseles jōga. 

Dievišķota vide 

Otrā lieta ir spēja dievišķot dabu. Pašlaik mēs vairāk ar prātu zinām, ka senie latvieši visu dabu uztvēra kā dzīvu. Meža māte, Jūŗas māte, Ūdens māte, Zemes māte un daudzas citas mātes. Svēti koki, svēti avoti. Zalši (zalkši) un citi dzīvnieki. Šodien pat tie, kas sevi sauc par dievtuŗiem, parasti neuztveŗ dabu šādā veidā. Bet tā nav vienkārši seno latviešu “jauka īpatnība”. Tai ir dziļa jēga. Šī spēja dievišķot dabu ir jākopj sevī. 

Mūsdienu cilvēks ir “uzkāries” savās domās. Visu laiku domā un vairs neredz, nedzird, kas notiek apkārt, nejūt, kas notiek viņa ķermenī, nesaprot, kas notiek viņa galvā. 

Ir tāds psīcholoģijas paveids – gestaltterapija. Tajā ir vingrinājumi, kas palīdz cilvēkiem nevis tikai skatīties, bet arī redzēt. Nevis tikai klausīties, bet arī dzirdēt. Just savas sajūtas, pamanīt sīkumus. 

Kāpēc tas ir svarīgi? 

Piemēram, cilvēks kaut ko dara. Un tad interese pret darāmo lēnām pazūd. Viņš sāk gaŗlaikoties. Bet darbiņš ir jāpaveic. Viņš sevi piespiež. Viņa enerģija sadalās trijās daļās: viena daļa sāk kaut ko meklēt, cita daļa to apspiež un mēģina piespiest darīt darāmo, un tikai atlikusī, trešā daļa, dara darāmo. Bet viņa ķermenis vienkārši grib dzert. Vai pačurāt. Vai vienkārši nomainīt neērtu pozu. Bet viņš to neapzinās, nejūt, viņš ir aizņemts ar darbiņu. Ja laikus pamana to, ko grib ķermenis, var laikus to apmierināt un veiksmīgi darboties tālāk. 

Tāpat arī slimības – tās nerodas vienā brīdī. Tās var attīstīties gadiem ilgi. Bet cilvēks nejūt sīkās sāpes, kas rodas viņa ķermenī. Viņš tām nepievērš uzmanību, viņš cenšas tās nejust, lai tās viņu netraucētu. Bet sāpes ir ķermeņa balss, kas saka, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kas ir jāpamaina. Jāizvingrina ķermenis, lai atjaunotu asinsriti, vai jāapēd pārtika, kas satur kādas ķermenim vajadzīgas vielas. 

Ja cilvēks labi jūt savu ķermeni un to, kas tajā notiek, viņš laikus veic nepieciešamās darbības. 

Tāpat liekais svars. Cilvēks ne tikai apēd pārāk daudz kaloriju, viņš arī tur savu ķermeni ierastās pozās, traucējot asinsriti. Cilvēks nelēkā, netrako, pārmērīgi cenzdamies ievērot pieklājības normas, šādā veidā neļaujot ķermenim pietiekami kustēties. Kaķis paguļ, tad pieceļas, uzmet kūkumu, izstiepjas un ar minimālām pūlēm nodrošina savu ķermeni ar vajadzīgajām kustībām. Bet cilvēks parasti nejūt, ko viņa ķermenis grib katrā atsevišķā mirklī. 

Tāpat ir ar ēšanu. Cilvēks ātri paēd un skrien uz darbu. Viņš parasti neizbauda ēdiena garžu (garšu). Spējai uztvert ēdiena garžu ir sava nozīme. Ne jau gastronomijas ziņā. Ja cilvēks kopš bērnības ēd lēnām, izbauda katru kumosiņu, viņa ķermenis iemācās iegaumēt – kāda pārtika kādas vielas satur. Ja ķermenī trūkst kādas vielas, tad cilvēkam gribas apēst attiecīgus produktus, tie viņam liekas garžīgi. 

Ja cilvēks ēd lēnām, pārtika tiek sagremota un tajā esošās vielas nonāk asinīs, tad ķermenis sūta pretējo signālu – šis ēdiens vairs nešķiet tik garšīgs. Un cilvēks nepārēdas. Apēd tik, cik vajag ķermenim. 

Vai ārstnieciskās zāles. Senās dziednieces zināja, kādas zāles kādām slimībām der. Kā viņas to zināja? Vai veica eksperimentus kā mūsdienu farmakologi? Piedāvāja zāles simtam slimnieku un skatījās, kuŗam palīdzēja, kuŗš izdzīvoja? Nē taču. Vispirms jau droši vien mācījās no savas pieredzes – saslimstot juta, kas ķermenī trūkst, kādas zālītes ir vajadzīgas – pēc smaržas, garžas. Un savas zināšanas nodeva nākamajām paaudzēm, tā laikā gaitā uzkrājot arvien lielākas zināšanas, lai varētu ārstēt ne tikai sevi, bet arī citus. 

Kāds tam sakars ar dabas dievišķošanu? 

Vienkārši, dabas dievišķošana ir tas redzamākais pierādījums spējai redzēt, dzirdēt, just, saprast, apjēgt. Latvietis spēja saredzēt, sajust dabā dievišķo. 

Kas mūsdienu cilvēkam ir gulta ar segu? Priekšmeti. Bet pamēģini tos dievišķot. Iedomājies, ka gulta ir dzīva, izjūti, kā ar savu ķermeni tu pieskaries gultas ķermenim. Un sega ir dzīva, tā tevi glāsta. Vai ir atšķirība? 

Ja katrs priekšmets tiek uztverts kā dzīvs, dievišķots, mainās attieksme pret to. Cilvēks “nodibina attiecības” ar to, labāk to pārzina, uzmanīgāk ar to rīkojas, nesalauž un neievainojas, spēj to prasmīgāk izmantot. 

Ja cilvēks pamana sīkumus dabā, viņš tos pamana arī savā ķermenī un domās (tātad pareizi ēd, pareizi kustās, ir veselīgāks). Pamana sīkumus arī citu cilvēku uzvedībā (viņu grūtāk piemuļķot, viņš redz neredzamo). 

Tātad, kopjot spēju dievišķot dabu, cilvēks iegūst spēju uztvert sevi un pasauli pilnīgāk. Cilvēks kļūst pilnīgāks. Vai tas nav labs iemesls latvietim pievērsties Latviešu reliģijai?