Dievturība - reliģija vai Dzīvesziņa

Guntis Kalnietis, LDS savietis

 Lasot diskusiju par terminiem, vēlos izteikt arī savas domas.

Līdzšinējā sarakstē tiek secināts, ka termins „reliģija” neizbēgami nozīmējot ticības jēdzienu, kas nav raksturīgi dievturībai. Tiek pat rakstīts, ka, ja neesot ticēšanas, tad termins „reliģija” zaudējot savu jēgu un nozīmi.

Bet tas taču ir vispārpieņemts termins, ar to apzīmē arī tādas garīgās dzīves sistēmas, kur pirmajā vietā tiek likts saprāts vai tieša pieredze, kā budisms, kas ir ateistiska reliģija, vai konfuciānisms.

Vienkārši ir jāatceras vārda „reliģija” izcelsme.

Ir uzskats, ka tas ir cēlies no latīņu vārda „religare” – saistīt. Tātad, tā ir cilvēka saite ar dievišķo. Ja to tā saprot, tad nebūs jāuzskata, ka „reliģija atdala vielisko dzīvi no garīgās, bet latviskajā pasaules uzskatā tās ir saistītas”.

Šis termins parādās arī, piemēram, ECER (European Congress of Ethnical Religions) nosaukumā. Vai nebūtu pienācis laiks arī LDS sadarboties ar šo organizāciju? Vai tad arī nemainītos mūsu priekšstati par vārda „reliģija” nozīmi?

Tātad reliģijas var būt arī etniskas, tāpat kā tiek runāts par dabas reliģijām.

Par pārējiem terminiem.

„Līgo” dievturības apzīmēšanai varētu izraisīt tikai smaidu. Pareizāks un drusku saprotamāks nosaukums varētu būt „līga”, ko lieto Viedas sadraudze, bet arī tas nav valodā iegājies.

Bet kāda vaina ir vārdam „dievestība”, to taču lieto arī Marģers Grīns?

Es uzskatu, ka dievturība ir reliģija.

Kā tādu to arī saprata Ernests Brastiņš. Un kā reliģija mums viņa arī ir jātur un jākopj.

Arī „dzīvesziņa” ir labs un lietojams vārds, turklāt lietojams plašā diapazonā – no sadzīves iemaņām līdz folkloras bagātībām. Bet nedrīkst dzīvesziņu vienādot ar dievturību. Dievturībā gan var ietilpt ļoti daudz kas no dzīvesziņas. Dainas ir mūsu „svētie raksti” un no folkloras nāk mūsu „kults”, bet dievturība ir kas vairāk nekā dzīvesziņa.

Ja dzīvesziņu sāks lietot kā sinonīmu dievturībai, tad tiks izskaloti latviskās reliģijas pamati.

Pārlasīsim E. Brastiņa darbus. Tajos ir gan lepnums („lepna tu vari būt latvju tauta, ka tev ir tāda reliģija...”), gan nesapratne par tautas vienaldzību.

Brastiņa laikos ap 80% Latvijas iedzīvotāju uzskatīja sevi par kristiešiem. Tagad to skaits, kā liecina aptaujas, ir samazinājies divas reizes. Pie pārliecinātiem ateistiem gan sevi pieskaita tikai kādi 10 -15%. Pārējiem (neskaitot dažus procentus pie nekristīgajām konfesijām piederīgo) garīgie jautājumi ir pilnīgi vienaldzīgi vai arī viņi tic kādam Augstākam spēkam, enerģijām utml.

Te mēs varam nonākt pie jautājuma, vai reliģija vispār ir mūsdienu cilvēkam vajadzīga? Un tautai? Vai mēs - dievturi neslēpjam galvu smiltīs (t.sk. folklorā un „dzīvesziņā”), vai apzināmies, kādā situācijā mūsu tauta ir nonākusi un kādas ir tās perspektīvas?

Vēsturiskā pieredze liecina, ka izdzīvo nevis pārtikušākās tautas, bet gan vienotākās.

Un viens no visvairāk tautu vienojošiem faktoriem ir tās reliģija. Latviešu reliģiskās grūtības ir atzinuši daudzi, uzsverot vēsturē notikušo varmācīgo kristianizēšanu un tautas saskaldīšanos starp dažādām kristīgajām konfesijām. Folkloras pētniekam, bet patiesībā luterāņu teologam, Haraldam Biezajam ir pat raksts ar tādu nosaukumu.

Ļoti jau gribētu arī patreizējās kristīgās konfesijas pilnībā pārvaldīt to latvieša dvēseli, tikai „garīgais supermārkets” globalizācijas apstākļos ir neizmērojami paplašinājies un viņu monopols ir zudis.

Kā vēsture liecina, var jau būt Latvijas patriots gan luterānis, gan katolis, bet tikai īstam dievturim viņa reliģija, tautas garīgā mantojuma saglabāšana un rūpes par savas tautas nākotni būs nedalāmas.

Un tāpēc negribētos piedzīvot laikus, kad, tāpat kā Ernestam Brastiņam Ulmaņa priekšā, kad tas bija nodomājis slēgt Latvijas Dievturu Sadraudzi kā reliģisku organizāciju, nāktos krist ceļos ar vārdiem – neiznīciniet tautas dvēselīti...!