Esmu saņēmusi dziļas un nopietnas pārdomas vēstulē no Paliepas Jāņa Kanādā, degsmīga dievturības pētītāja un izzinātāja, Dainu sakrālo un seno vērtību salīdzinātāja ar indiešu Vēdām (skat. grāmatu "Latvju Dainas un Vēdu himnas"). Un droši varu teikt, ka Paliepu Jānis dievturības avotu - Dainas un tajās slēptās zināšanas un pasaules redzējumu uzskata par savas dzīves jēgu un stiprinātāju.
Vēstule bija rakstīta mana priekšlasījuma sakarā konferencē Baltu sakrālais mantojums, bet es to saņēmu tad, kad konference jau bija notikusi. Tā kā Paliepu Jānis skar mums visiem nozīmīgas tēmas, vienojoties ar autoru nolēmu to publicēt arī šeit. Ar domu - lasīt arī jūsu viedokli, redzējumu, attieksmi. [Gunta Saule]
-----
Vispirms sirsnīgs paldies par epasta informāciju un latviskās dzīves ziņas/miņas meklējumiem šodienas politiskās morāles izkurtējušā Tēvzemē. Iepriecina daudzie pasākumi un nodarbības glābt latvisko Latviju. Izlasot vienu no pēdējām vēstulēm es apstājos pie Tava referāta 'Dievturība 21.gadsimtā - reliģija vai dzīves ziņa?' - 'Baltu sakrālais mantojums' konferencē.
Kopš pievienojos Dievturībai mani vienmēr ir traucējis paradums Dievturību nosaukt par 'Latviešu reliģiju'. Brastiņu Ernesta laikā tas būtu bijis saprotams un pieņemams, jo iedzīvotāju vairākums saprata termina 'reliģija' konvencionālo jēgu un nozīmi. Terminiem 'reliģija', 'ticēšana' un 'Dievs' es jau esmu pieskāries savās monogrāfijās (skat. beigās). Šeit pieminēšu nozīmīgo Brastiņu Ernesta aizrādījumu 'Dieva Dziesmās', nodaļā 'Dievpalīgs': ''Tāpēc jāizvairās pārāk bieži lietot ticība, zīmējoties uz latviešu reliģiju un attiecībām pret Dievu. Ticēšana ir tikai kristiešu tikums, un nav ieviesies dievadziesmās. Latvietim nav bijis jātic Dievam, jo viņš ir atskārtis to'' (re: 'atskārtis to Dabā'). Ja nav ticēšanas, tad reliģija zaudē savu jēgu un nozīmi - un tā mēs nonākam pie nākošā jautājuma:
Šo jautājumu jau plaši pārrunājām Burtnieku draudzē Toronto pirms 30 gadiem. Pārrunu rezultātā nonācām pie slēdziena ka rietumu cilvēks - kristietis - saprašanu (prātu) ir atvietojis ar ticēšanu (angl.'believing has replaced reason'). Lai gan mūsu mentālā struktūrā ir vieta ticēšanai, tad tai kļūstot par aklu ticēšanu un aizstājot cilvēka prāta atziņas, tā kļūst par ticētāja vardarbības paštaisnību un pamatojumu. Nav jābūt vēsturniekam, lai saprastu kādā nelaimē rietumu cilvēku noveda akla ticēšana un 20.gadsimtu noveda pie drausmīgākajiem pašiznīcināšanās kariem cilvēces vēsturē. Šis pašiznīcināšanās reibums bija pārņēmis vienas kopējas Indo-Eiropiešu valodas runātājus un kopējās kristīgās baznīcās gadsimtos audzinātos eiropiešus. Kristīgās impērijas sludinātāju paradums bija kļuvis runāt ('Tev nebūs nokaut') vienu bet darīt citu. Imperiālā vara laika gaitā sakropļoja patiesību. Tiem pievienojās arī ar pseudo - reliģiju saindētie vācu rasisma un krievu komunisma teoriju sekotāji. Eiropa bija noslīdējusi vispārējā morālā sabrukumā.
Tāpēc, izejot no iepriekš teiktā, mums vajag Dievturību atraisīt no jebkādām termina 'reliģija' definīcijām. Mūsu Dainas, it sevišķi mitoloģiskās Dainas mums pasniedz senas, pirms kristiānisma izplatīšanās, gudrības un padomus pasaules skatījumam un visiem cilvēku sadzīves pamatelementiem. Dzīvības noslēpumu Dainas mums pasniedz 'Dievs' vai 'Dieviņš' idejā tvertā no atskārsmes Dabā; cilvēka radītāju un uzturētāju Zemi kā mūsu mūža māti; mūsu sadzīves un morāles kodeksu un daiļuma nozīmi mūsu dzīvē. Mums pašiem viss tas pieder, par mūsu dzīves ziņu cīnījās mūsu tēvu tēvi pret Jehovah krustnešiem. Šo dzīves ziņu - gudrību - esam iznesuši cauri gadu simtiem un mūsu pienākums ir to nodot nākošām paaudzēm.
Par sevi varu teikt, ka mani biedē reliģisko sludinātāju - karotāju - izdarītās vardarbības pagātnē. Pieminēšu fraņču domātāju zinātnieku Blaise Pascal kurš jau Pasauli brīdināja 17.gadsimtā: ''Men do evil so completely and carefully as when they do it from religious convictions''. Baltu izcelsmes Vācijas filozofs Imanuel Kant 18.gadsimtā cilvēci brīdināja par morālo ļaunumu tvertu reliģiskās mācībās un pārliecinoši apgalvoja ka mūsu dzīvē nav nekas pārāks par prātu. Mūsdienās bibliskās reliģijas brutālo izplatīšanos pagātnē ir atzinuši pēdējie divi Pāvesti Romā, pēdējais Benedict XVI ar vārdiem: ''Man ir liels kauns par to kā kristietība savā ilgajā vēsturē ir izmantojusi vardarbību Dieva (re:'pareizāki būtu Jehova vārdā, jo Dievs ir senas Indo-Eiropiešu izcelsmes vārds') vārdā pagātnē. Vai tad Pāvestiem bija vajadzīgi 1500 gadi lai nāktu pie prāta slēdziena par cilvēcei nodarīto ļaunumu?
Beigās atgādināšu skarbu ironiju atspoguļotu vārda reliģija izcelsmē. Vārdi 'līgo' un 'reliģija' ir kognāti kā rakstībā tā arī saturā. Vārda reliģija sakne ir atrodama latviešu (Indo-Eiropiešu) valodas vārdā 'līgo', kas ar priedēkli 're(s)' latīņu valodā izveidoja vārdus 're(s)-ligo'/'re(s)-ligio' ar nozīmi: vienotas domas ļaužu prieka saucienu vasaras Saulgriežos (līgošana). Savienoto terminu 'religio' sāka lietot Romā 16.gadsimtā un latviskais prieka sauciens 'līgo' pārvērtās par 'reliģiju' kā varas un neiecietības sludināšanas un pielietošanas simbolu.
Piezīme: Terminiem 'Dievs', 'reliģija', 'ticība un ticēšana' esmu pieskāries savās monogrāfijās 'Latvju Dainas un Vedu Himnas' latviešu valodā, Rīgā, 2004.g. un 'The Origin of the Baltic and Vedic languages' angļu valodā, Bloomington, USA, 2011.gadā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru