Latvijas Dievturu sadraudze: Pūti, pūti, ziemelīti...

Tradicionālā Ziemassvētku svētīšana ir diezgan skaļa un plaša. Tie atkal ir svētki un laiks, kad ļaudis iziet ārpus savas sētas un ģimenes.

Tāpēc atbildēt uz jautājumu, kā latviskos Ziemassvētkus tradicionāli svētīt mājās, nelielā ģimenē, nav vis gluži viegls uzdevums. Ja patiesībā daudzviet visbiežāk ir sastopams milzīgs svētku izdarību “kokteilis”: pie bērniem bērnudārzā, skolā, vecāku darbavietās tiek rīkoti apdāvināšanas sarīkojumi ar Ziemassvētku vecīšiem (un bērniem viņi, protams, patīk, jo ir mīlīgi, dod dāvanas un nav dzirdēts, ka kāds būtu iepērts, jo tad tāds vecītis ātri varētu iedzīvoties tiesu darbos), korporatīvos pasākumos varbūt uzaicina kādu folkloras kopu izklaides (un visbiežāk tikai izklaides) nolūkos, sirds sasildīšanai var ieiet kādā baznīcā, kas cilvēcīgi saprotams, jo tur skan skaista mūzika, deg sveces un smaržo eglīšu skujas... mājās droši vien izcep speķa pīrādziņus un neiztrūkstošās piparkūkas. Kāds jau izvāra arī pelēkos zirņus vai skābus kāpostus. Cūkas šņukurs būtu īpaša greznība. Bet mandarīni Ziemassvētku galdā gan ir jau gandrīz tradīcija...

BET kas tad visās šajās svētku laika burzmas izpausmēs ir tas tradicionālais, senais, arhaiskais un mūžīgais. Vai tad, ja svinētāji nav kādi ļoti pārliecināti un rūdīti folkloristi vai stingrie dievturi, tas mūsdienu laiktelpā vispār ir ieraugāms? Kādu mēs varam iedomāties ideālu tradicionālu Ziemassvētku laiku? Vai vismaz vakaru? Lai nomaskotos un aizietu pie kaimiņiem, vajag vismaz kādus 3-5 pieaugušus maskotājus un arī kaimiņus, kuri tādus ņem pretī. Un arī zināšanas par to, kas tādam maskotam pulkam jādara un kā viņus uzņemt. Ja svētīšana notiek lauku sētā, tad apvilkt tradicionālo bluķi ap savu māju, sētu vai pagalmu, būs vienkārši – to sadedzināt var arī krāsnī vai kamīnā. Arī senatnē ir ticējumi, ka bluķis dedzināts rijas krāsnī, tātad tur svētki arī svētīti. Ilgu laiku rija bija lauku sētas svētvieta, kurā daudzas svētdarbības notika. Mūsdienās tā visbiežāk ir goda istaba un, protams, ne visur lauku mājās ir vairs sastopamas krāsnis. Un ja nekā no tā visa nav, bet latvisku noskaņu mājās gribas. Tad tā ģimene tomēr atrod kādu domubiedru pulciņu tuvējā folkloras kopā vai dievturu saimē, pudurī vai draudzē. Un Ziemassvētkus svin – kopā ar domubiedriem izvelk bluķi cauri pilsētai vai ciemam, kopā viņu arī sadedzina, kopā iet rotaļās, dzied un dejo. Varbūt kāds sagaida bluķa vilcējus un maskotos ļaudis pie sevis mājās.

Ziemassvētki gluži tāpat kā teju visi mūsu tradicionālie gadskārtu svētki un iezīmdienas ir pulkā svētami. Iespējams, ka tā ir viena no to senuma pazīmēm – tātad tie nāk no laikiem, kad ļaudis dzīvoja ciltīs. Un vēlāk viensētās, saimēs.

Es nevaru šobrīd iedomāties tiem nezinātājiem dot cita padoma kā atrast sev domubiedrus – tad arī dziesmas iemācīsities un atbilstošu stāstu pūru papildināsiet un tad arī veidosies sapratne un krāsies pieredze, kā tad Ziemassvētku vakaru pavadīt pašiem savā ģimenē, savā sētā.

>>><<<