Svētums - jēgpilnas dzīves atskārsme

Eva Mārtuža, LDS valdes vadītāja

Baltu Krivule 14.-15. septembrī Polijā Punskā pulcēja vadošos etnisko reliģiju pārstāvjus no Latvijas, Lietuvas, Polijas, ASV un Baltkrievijas. Krivule notika prūšu-jātvingu tūrisma centrā, kas izveidots kā etnogrāfiskais muzejs. Vēsturisko gaisotni mūsdienu vidē uztur prūšu pēctecis Petrs Lukaševičs, kurš no saviem vecākiem uzzinājis savu patieso izcelsmi, solīja godāt un iedzīvināt Prūsijas vārdu.

Krivules atklāšanas brīdī, kad svinīgi tika uzvilkti prūšu, lietuvju un latvju zemju karogi, klāt bija arī pulka interesentu. Pēc katras valsts himnas sekoja Lietuvas senās reliģijas kopienas Romuva krīves Inijas Trinkūnienes vadīts emocionāli piepildīts Baltijas tautu pagātnes un tagadnes kopību apliecinošs uguns rituāls, kas vienmēr ir bijis jebkura rituāla sastāvdaļa, kā arī svētības došana trijās baltu valodās.

Baltu Krivule notiek katru gadu un ikreiz tai ir īpaši izvēlēta sarunu tēma. Šogad tā bija diskusija par sakrālo; sakrālais senatnē, sakrālā atdalīšana, sekas, profānās telpas definēšana, sakrālā būtības atgriešana mūsdienu sarežģītajā cilvēku prāta nonivilēšanas situācijā. Par svētuma jēdzienu un tā izpausmēm runāja mitoloģijas pētnieks, Romuvas goda biedrs Dainis Razauskas. Viņš uzsvēra, ka uz svētumu var skatīties divējādi; svētums ir visuresošs, tas ir mūsos un caur mums izpaužas; klusēšana ir viena no labākajām svētuma izpausmēm, klusums visus vieno neatkarīgi no vecuma un tautas. Domas par klusēšanas sakrālo būtību apliecināja reāls piecu minūšu ilgs klusuma brīdis. 

Krivules dalībnieku pieredze par sakrālo ikdienas dzīvē, svinībās un rituālos apliecināja šī jēdziena daudzveidību un vienlaikus vienotību. Būtiskākās atziņas veidoja kopainu; svētvietas neeksistē bez cilvēka. Katra svētvieta pauž attiecīgās tautas pasaules izjūtu un pasaules uzskatu. Sēdošs Buda vai Marijas skulptūra iegūst sakrālu nozīmi, ja to pavada īpašs stāsts. Svētvieta ir kā nagla, kas piesit stāstījumu pie konkrētās vietas. Ir cilvēka radītas svētvietas un vietas dabā, kuru sakrālā esība pārņem dvēseli. Piemēram Lielais Kanjons, Piena ceļa zvaigžņu ceļš, vienkārši strauta līkums un rudens klusums dabā salīdzināms ar Dieva klātbūtni. Svētuma sajūta notiek caur interpretāciju. Ja sāp zobs, tad tās ir sliktās sāpes, taču, kad tās ārstē ārsts, tās pārtop par labajām sāpēm. Sāpes ir tās pašas, taču attieksmes dēļ tās ir ļoti atšķirīgas. Mūsu saspringtajā laikmetā, eksistējot sadzīves juceklī, svētvietas atgādina, ka cilvēks ir Visuma daļa. Svētvietas kā dzēšgumija izdzēš ikdienas ķildas, intrigas, depresijas, atbrīvojot cilvēka dvēselē vietu sarunai ar Dievu.

Latvijas dievturu dižvadonis Andrejs Broks uzsvēra, ka svētums saistīts ar mūžīgā atskārsmi, ar pārlaicīgā atskāršanu dabā un cilvēku dzīvē. Pārlaicīguma izpratne rada rituālos svētuma izjūtu. 

Dzīve lineārajā/reālajā laikā, tiek emocionāli padziļināta saskaroties ar iniciāciju, pāreju no viena stāvokļa citā. Svētbrīži, gadskārtu svinēšana veido harmonisku pāreju cikliskajā, mūžības laikā. Katram cilvēkam ir vajadzība atslēgties no lineārā laika, lai savas dzīves svarīgākajās norisēs - dzimšana, vedības, bedības – saslēgtos un iekļautos pārlaicīgajos mūžības ritos. Cikliskais rada drošības sajūtu, caur atdzimšanas ciklu rodas svētuma atskārsme, kas piešķir dzīvei jēgas dimensiju. Svētums ir pasaules jēgpilnas pastāvēšanas pilnīgākā atskārsme. Tautas un cilvēkus izauklē šāda svētuma izpratne.

Pirmkārt, sakrālas vispirms ir vietas dabā, otrkārt, tas ir senču mantojums, vēsture; tieši pilskalni apvieno gan dabas bezgalīgo daiļumu, gan vēsturi, gan laiku; treškārt – tas ir konkrētais cilvēks konkrētajā laikā un tas, ko viņš dod svētvietai. Svētvietas ir arī dvēseles audzināšanas vietas.

Latvijas dievturu pārstāvis Uģis Nastevičs bija sagatavojis plašu vizuālu materiālu par Eiropas tautu atjaunotajiem un celtniecības procesā esošajām svētceltnēm. To ģeogrāfiskais izvietojums ir plašs; no Ziemeļeiropas līdz Īslandei, Igaunijai un dienvidos - Grieķijā, Itālijā, Polijā, Holandē, Francija, Dānijā, Gruzijā, Ukrainā, Krievijā, Baltkrievijā, Armēnijā. Tempļu izveidošana un atjaunošana ir saistīta ar arvien pieaugošo cilvēku loku, kuri izprot katrai tautai piemītošo no tās kultūras dzīlēm izaugušo dabisko dzīvesziņu un tās dievestību (reliģiju) ar savu Dieva izpratni. 

Neparasts un izzinošs bija Andreja Broka stāstījums par saules riteni jeb halo parādību, kurai ir fizikāls izskaidrojums, bet šī izcili skaistā dabas parādība, kas Baltu tautu dievestības teiksmās ir ieguvusi svētuma (sakrālu) nozīmi, ir saistāma ar svētvietu izvietojumu un iekārtošanu un tās atspoguļojums dainu teiksmu tēlos uzrāda ciešu saikni ar daudzu tautu reliģiskās mitoloģijas tēliem. 

Prūsis Pjotrs Drogozs pastāstīja par pašreizējiem prūšu tempļu pētījumiem un dalījās secinājumos par seno svētnīcu struktūru un to netiešajiem noteikumiem.

Baltu Krivules svarīga sastāvdaļa ir kopīgu lēmumu pieņemšana un nākotnē veicamo darbu apstiprināšana. Diskusiju spraigums un pragmatisks skatījums bija vērtība, kas līdzēja sagatavot un apstiprināt seno baltu ticības kopēju: Lietuvas reliģiskās biedrības Romuva un Latvijas Dievturu Sadraudzes līgumu, kā arī vēstules pamattekstu Latvijas un Lietuvas prezidentiem, lai pārrunātu katrai valstij svarīgo patības (identitātes) jautājumus un sadarbību. Trešais bija kopīgs paziņojums, kurā nosodīta aizvien neapdomīgākā mežu izciršana. Aizkarmeži, tā tika nodēvēta liekulīgā mežu joslu atstāšana gar ceļmalām. Dokuments par mežu saglābšanas stratēģiju tiks izsūtīts Latvijas, Lietuvas, Polijas prezidentiem un vides aizsardzības pārstāvniecībām.

Baltu Krivuli noslēdza ekskursija uz prūšu un jātvingu pilskalniem, kur patiesi varēja sajust šīs baltu tautas seno varenību, kā arī krāšņs baltu tautu gara spēkam veltīts rituāls. 

Attēlu straume apskatāma ŠEIT