Laiks savā ritumā

Daguču (Lietuvā) akmens karte un Iskaušāru laika mērs

Uldis Punkstiņš, Beverīas saime

 

Kopš cilvēks laikam meklējis sākumu, tas zinātnisko atklājumu iespaidā cilvēka apziņā no šodienas attālinājies ne tikai paša izvēlētajās laika vienībās – mēnešos vai gados skaitītajā. Zināšanas par ģeoloģiskajiem periodiem ļāva Zemes „dzimšanas dienu” pārcelt no dažiem tūkstošiem līdz vairākiem miljoniem gadu tālā pagātnē. Saules sistēmas veidošanās, Zemes izcelšanās un dzīvības rašanās ietverta astronomiskajā laikā, kas mērāms gaismas gados.

Kosmiskais laiks eksistē pirms cilvēciskās apziņas, un tam nav liecinieku. Kalendārais laiks eksistē gan kosmiskajā laikā, ko aptver mūsu astronomiskās zināšanas, gan cilvēku dzīvē kā galvenie notikumi kopējā atmiņā. Atšķirība starp kosmisko un dzīves laiku ir atšķirība starp laiku, kurā tagadnes nav, un laiku, kurā tagadne ir. Tā svētais Augustīns savā „Grēksūdzē” raksturo laiku: „Laiks ir trīsvienīgās tagadnes izpausme. Pagātnes esamība – tā ir atmiņa, tagadnes esamība – redze, nākotnes esamība – ilgas.”

Noteikti atskaites punkti rada astronomiskos, bioloģiskos vai sociālās dzīves laika ciklus. Pastāv arī vēsturiskais – tautu, nāciju, sabiedrisko veidojumu laiks, kur vēsturnieku aprakstītie notikumi risinās kalendārajā laikā, kur jaunradītā vēsture stājas izdzīvotās vēstures vietā. Vēsture tiek sadalīta laikmetos, kas saistās ar kaut kā jauna rašanos (Pasaules radīšana, Budas, Kristus dzimšana, dinastiju valdīšanas ilgums un dzīves periodi kā reliģiskā un politiskā hronoloģija).
Pēc kristietības ieviešanās dabas ritmu atainojošā kalendārā svētki, kas rādīja pagrieziena punktus gada ciklā, tika pielāgoti liturģijas vajadzībām. Diennakts tika iedalīta dienas stundās no saules lēkta līdz rietam un nakts stundās, kādēļ ziemā un vasarā dienu un nakts stundu ilgums būtiski mainījās. Dienas un nakts kontrasts ieguva pretnostatījumu arī cilvēka apziņā. Nakts bija pārdabīgu, neizprotamu, tumšu spēku, tātad Sātana laiks. Un tiem, kas bija slīguši maldu tumsā, bija vajadzīga Kristus piedzimšana naktī un gada tumšākajā laikā – Kristus nāca ar Patiesības gaismu. Laiks tika sadalīts divos laikmetos – pirms un pēc Kristus dzimšanas, un vēsture virzījās no dievišķā radīšanas akta uz Pastaro tiesu.
Mūki orientējās pēc izlasīto lappušu vai noskaitīto psalmu skaita starp diviem debess novērojumiem. Galvenais laika orientieris bija baznīcu zvanu skaņas kanoniskajās stundās, kas aicināja uz lūgšanām. Bija „pļaujas zvani”, „gaismas izdzēšanas zvani”, „ganībās izdzīšanas zvani”.
Viduslaikos tika lietoti saules, smilšu vai ūdens pulksteņi. Kad nevarēja noteikt laiku pēc saules, tad dedzināja skalu vai sveci. Angļu karalis Alfrēds IX gs. savu braucienu ilgumu mērījis svecēs, kuras licis vienu pēc otras aizdedzināt. Vēl salīdzinoši nesen Daugavas plostnieki un laivinieki lietoja ar ūdeni pielietu cauru spaini, kura iztukšošanās bija zīme, ka jānomaina pie kārts vai aira esošais. Un 14. maijā (2019.) apritēs 180 gadu, kopš likvidēts Rīgas taurētāja amats, ar to izbeidzot stundu skandināšanu naktīs.
Līdz XIV gs. laika mērīšanas ierīces Eiropā bijušas greznuma priekšmeti, retums pat zinātniekiem. Pat pēc mehāniskā pulksteņa izgudrošanas XIII gs. beigās tam vēl ilgi nebija minūšu rādītāja. Esmu redzējis šādu pulksteni kādas pils zāles nišā – lai netraucētu dejošanai. Dīkajiem augstdzimušajiem ļaudīm tas savos ziedu laikos (arī tādi ir) bija savdabīgas spēles atribūts: vajadzēja uzmanīt pulksteņa rādījumu, izrīkojumā nepaliekot beidzamam, protams, ja negribēja nākamo reiz „uzsaukt” visiem balli pie sevis. Tāds sīksprīdis kā minūte tolaik nebija vajadzīgs arī citiem, jo cilvēka dzīves temps un darbošanās bija saskaņots ar dabas ritmu, un sasteigtību neprasīja. Bet galvenoties pilsētu kā sabiedriskās dzīves centru rašanās nosacīja īpašu ritmu, kam vajadzēja sīkāku laika izmantošanu un aprēķināšanu, nekā laika skaitīšanu paaudzēs un monarhu valdīšanās. Pilsētās dzīvojošais nodalīja sevi arī no dabas un pakļāva sevi paša izveidotajai kārtībai. Laiks kļuva par darba mēru uzņēmējiem, amatniekiem un tirgotājiem, un viņu dzīvi reglamentēja nevis vairs uz lūgšanu aicinošie baznīcu zvani, bet pulksteņi rātsnamu torņos. Tā nu eiropietim laiks ir nevis tas, ko nes sevī, bet gan tas, kas notiek ar viņu. Vairs neliekas būtiska gadalaiku maiņa un doma par nepārtraukto atgriešanos, un viņa perspektīva ir taisne, kurā beidzas cilvēks, un turpinās laiks bez cilvēka. Turklāt cikliskā laika izjūta neveicina tehnisko civilizāciju, kur laiks jāsadala pa minūtēm. Un lauku cilvēks, kurš vairāk saistīts ar dabas ritmiem, ir šīs dabas aprites izjūtas zaudējošs, ja savu darbu laukos pārvērš par profesiju, respektīvi, ir tikai sējējs, pļāvējs vai kūlējs, nevis viss vienā.
Rietumu kultūrā pārsvaru guvusi ideja par neatgriezenisku, lineāru un vektorizētu laiku, bet austrumniekiem dominē cikliskā laika ideja kā riņķojums ar mūžīgo atgriešanos. Šī Austrumu ideja, piemēram, izpaudusies „Laika Rata” sistēmā, kuras rašanās tiek saistīta ar imperatora Huandi laikiem 2600. – 2700.g. pirms tagadējās laika skaitīšanas sākuma. Tā ir kalendārā un hronoloģiskā sistēma, kurā apvienoti laika cikliskās un lineārās skaitīšanas principi. Citiem vārdiem sakot, lai gan pastāv cikliskums, visa cikla ietvaros laiks saglabā zināmu virzību. Katram ciklam ir savs sistēmas kārtas numurs. Pamatā tas ir cikls ar pieckārt atkārtojamu 12 „zemes zaru” (5x12) un seškārt atkārtojamu 10 „debesu celmu” (6x10) nosaukumu kombināciju. Tātad, lai „Laika Rata” vienībās izteiktu cilvēces pārskatāmās vēstures 6000 gadus, šajā atskaites sistēmā nepieciešamas ne vairāk kā 100 vienības.
Saules gada (cikliskā laika) un gregoriāņu lineārā kalendāra savietojums latviešu laikskaitē parādīts zīmējumā. Gregoriāniskais kalendārs ieviests ar pāvesta Gregorija XIII 1582. gada 1. marta dekrētu, šo kalendāru savā pēdējā dzīves gadā izstrādājis itāļu zinātnieks Aloizs Lilio (1520. – 1576.).
Maiju piktogrammas sāka atšifrēt salīdzinoši nesen, un tikai tad civilizētā pasaule saprata viņu kalendāra precizitāti. VI vai VII gs. noticis maiju priesteru astronomu saiets – tā laika „zinātnieku kongress” ar uzdevumu sakārtot dažādas kalendārās skolas. Šis saiets noteica, ka pilsoniskā gada ilgums ir 365 dienas, un tika aprēķināts Saules gada patiesais ilgums, kas izrādījās daudz precīzāks par pāvesta Gregorija XIII kalendārajā reformā noteikto 1000 gadus vēlāk. Ja gada garums pēc mūsdienu datiem uzrāda 365,2422 dienas, tad maiju gads 365,2420 dienas, gregoriāņu gads 365,2425, bet Juliāna gads – 365,2510 dienas. Maiju gadā bijuši 18 divdesmitdienu mēneši. Saules gada „pielīdzināšanai” tika pieskaitītas vēl piecas dienas, kad, pēc maiju uzskatiem, „gads mirst”. Šajās piecās dienās nedrīkstēja neko strādāt, lai izvairītos no nelaimes.
Kristietības uztiepšanas laikā ar valdnieku un garīgās kārtas ļaužu iznīcināšanu izzuda arī mūsu senču gadsimtiem krātās zināšanas. Tukuma pilskalnā atrastais kalendārs, pēc mūsdienu zinātnieku domām, nosaka kā debess puses, tā gada laikus ar 45 dienām, ko katru ievada noteikta diena (8x45). Šīs astoņas dienas kā lielāki caurumiņi atzīmētas bronzas kalendāra iekšējā aplī. Lai atvieglotu laika rituma skaitīšanu, šie dabas periodi – sējas, siena, rudens, veļu, ledus, ziemas, sērsnu un pavasara laiki – tiek sadalīti deviņdienu savaitēs ar atzīmētajām dienām ārējā caurumotajā aplī.
Domājot par kosmiskā laika bezgalību un cilvēka dzīves īslaicīgumu, radītas simboliskas struktūras. Tautas viedums domā par laiku filozofiski jēgpilnās metaforās. Rituāls attēlo laiku regulāru svinību formā, piešķirot mītam praktisku jēgu. Laika gaitas simboli ieausti rakstos, jostas izlietojuši laika skaitīšanai. Ir uzietas kalendāra jostas, kas uzrāda 40 ar pus vai 81 deviņdienu un nakšu savaiti, kur vasara un ziema sadalīta 5 nevienādās laikstarpās: vasarā no Ūsiņiem līdz Jāņiem (8 nedēļas), tālāk līdz Jēkabiem (4 nedēļas), līdz Labrenčiem (2 nedēļas), līdz Bērtuļiem (2 nedēļas), un no Bērtuļiem līdz Miķeļiem (5 nedēļas). Pēc V. Klētnieka domām, arī zināmā Laimas josta (trīskārt ap augumu tinama un vismaz deviņiem rakstiem) ir kalendāra josta.
Vācu ordeņa priesteris un hronists Duisburgas Pēteris 1326. – 1330. gadam rakstītā Prūsijas hronikā (Chronicon Terrae Prussiae) apliecina: dienas skaitījuši pēc siksnās iesietiem mezgliem vai birkās iegrieztiem burtiem – numeros dierum notabant ad zonas nodis (latīniski „mezgls, vienība, locītava”) vel ad baculum incidebant. Tur vēl teikts, ka senprūši neatdala dienas, bet ik dienas iegriež pa zīmei koka gabalā, vai iesien auklā mezglu, līdz sasniegts norunātais dienu skaits. Neskaita arī nedēļas. Turpretī ap 1400. gadu Elbingas vācu prūsiskajā vārdnīcā sastopami nosaukumi: svētdiena – nadele (no kā – „nedēļa”?), pirmdiena – ponadele („poņeģeļņik” – krieviski), otrdiena – wissaseydis, trešdiena – possisawaite (pus savaite), ceturtdiena – ketwirtire, piektdiena – pentinx, sestdiena – sabatico, nedēļa – sawayte.
Lietuvā laika skaitīšanai izmantots gan Saules, gan Mēness kalendārs. Viens no vecākajiem zināmajiem – XIV gs. Mēness kalendārs – bijusi koka nūja ar vara uzgali, kurā iegravētas kunigaišu zīmes. Kalendārs rādījis četras Mēness fāzes, un katrai nedēļai ir sava zīme. XVII – XVIII gs. Lietuvā vēl bijuši zināmi rūnu rakstu kalendāri gan četrskaldņu koka nūju veidā, gan kā grāmata ar 10 koka lappusēm. Attēlā redzama akmenī iecirsta „karte” ar Saules, Mēness un zvaigžņu zīmēm, kas atrasta Utenas apkaimes Dagučos.
Atšķirībā no daudzām Eiropas tautām, kas izmantoja romiešu laikskaites apzīmējumus, leišiem bija (un ir) savi mēnešu, nedēļu un dienu nosaukumi. Kā zināms no XVII gs. Klaipēdā gūtiem datiem, diennakts tikusi sadalīta 18 daļās, piemēram, austra, rīts, pusrīts, puspusdiena, iemiegs.
Precīzu un rūpīgu novērojumu veikšanai bijuši iekārtoti kulta observatoriju tipa svētkalni, kam ir līdzība ar Anglijas Stounhendžas kompleksu. Šāda zvaigžņu lūkotava, pēc senatnes pētnieka O. Ozoliņa domām, ir arī, piemēram, netālu no Valmieras, Dikļu Grebu kalnos.
Pēc pagānisma apkarošanas senču zināšanas saglabājušās fragmentāri, bet vēl vecvectēvu paaudzē. Tāds ir Lubānas Iskaušāru mājās bijušais laika mērs pagājušā gadu simta sākumā. Tas pagatavots no diviem kokiem. Guļošais bijis kādus 2 soļus garš un pus pēdu plats, un tajā iegriezti robi. Pusdienlaikā skatīts stateniskā koka ēnas rādījums pret attiecīgo robu. Pēc tā tad noteikts kalendāra laiks.
Pēc Saules iezīmes kokā vai akmenī noteica laikus, vai pēc Saules gaitas attiecībā pret kādu ievērotu koku. Piemēram, kad Saule rietot tālāk par šo vietu neiet, tad ir Jāņi. Tas vērojams arī Trikātas Atpiļos. Arī Aristotelis savā darbā „Meteoroloģika” dažādus virzienus bija nosaucis „ziemas lēkta” vai „vasaras lēkta” pusēs. Zemkopji zinājuši par Spriguļa zvaigzni Orionā – kad tas rudeņos uzlēca, bija jāiet riju kult. Mēnešraksta „Austrums” 1893. gada 11. numurā teikts, ka daļa no Oriona zvaigznēm tautā saucās Pļāvēji. Leišiem viss Orions nes Sienpļāvja vārdu. Bet ziemas naktīs par „pulksteni” kalpoja Sietiņš, kas iet tādu ceļu, kā vasaras dienās Saule.
Tāds mans visai „sadrumstalotais” ieskats laika ritumā. Bet – cik tad pamatīgi mēs zinām senču gudrības, un cik vēl nojaušam hipotēžu līmenī? Meklējiet, kā saka, rakstos. Ja jums ir laiks.