Man savu laika skaitīšanas satvaru jau kādu trešo gadu tīk būvēt balstoties Aīdas Rancānes sastādītajā Saules-Mēness kalendārā, kurā saulgrieži un gadskārtu svētku laiki tiek izskaitļoti balstoties Saules ritējumā, savukārt citas iezīmīgās dienas atrastas skatoties Saules un Mēness savstarpējās attiecībās.
Ir vēl kādas iezīmes, kas kalendāru saturisko virzību un attīstību gadu no gada iespaido un varbūt arī maina. Tas ir laika gaitā mainījies dzīvesveids. Ir iezīmīgas dienas, kas nav aizvēsturiski senas un sakrālas, bet kurām ir ļoti liela loma sakārtotas sadzīves, ikdienas laimības, veiksmes un auglības nodrošināšanā.
Un varbūt daļēji pie šādām nosacīti jaunākām iezīmīgām dienām ir minama Jurģu diena. Tādā veidā, kādā to pazīst mūsdienās, kad jurģu vārds jau kļuvis par sugas vārdu aprakstot dzīves vietas maiņas dienu vai laiku. Salīdzinoši senā, bet ne aizvēsturiski senā sabiedrībā arī notika dzīvesvietu un saimnieku maiņas. Tas vairāk saistās ar laikposmu, kad bija izveidojušas lauku sētas, ļaudis dzīvoja jau ne vars ciltīs, bet dzimtās, ap kurām veidojās saimes – ne tieši dzimtas un ģimenes radi, bet palīgi un kalpi, kas bija nepieciešami lauku sētā. Šie ļaudis mēdza saimniekus mainīt un tas reāli notika aprīļa beigās pēc Gregora kalendara, bet pēc Saules-Mēness kalendāra šķiet varētu būt pirmais jaunmēness, kas enakas pēc Lielās dienas laiku svētīšanas cikla noslēguma. Šogad Saules-Mēness kalendārā Jurģi ierakstīti Sulu mēneša 1.savaites piektā (22.aprīlī pēc Gregora kalendāra). Pēc š sanāk, ka Jurģi un Ūsiņi ir savstarpēji saistīti, jo abi ir lapu plaukšanas laikā svētami, bet tie tomēr nav vieni un tie paši svētki. Jurģis tikai nosacīti ir pieņēmis Ūsiņam piederīgo zirgu aizstāvību. Realitātē laikam Jurģi ir saistīt tikai ar dzīvesvietas maiņu, bet zirgu un bišu aiztāvis ir un paliek Ūsiņš.
 |
| www.dabaszirgi.lv, foto Austra Mieze |
Kā svētam Ūsiņus? Kad? Un kāpēc?
Vispirms jau kad – ir dažādas versijas un ir arī dažādi apsvērumi un laika atskaites sistēmas, pēc kurām Ūsiņu svētīšanas laiks tiek atrasts. Viena no tām ir saistīta ar nosacītu Saules gada sadalīšanu astoņās daļās un šo daļu īpašajos punktos iezīmējam svētku laikus un rituālu noturēšanas brīžus. P?c šīs sistēmas Ūsinus svin pa vidu starp Lielo dienu un Vasaras saulgriežiem, Jāņiem. Otrs ir saistīts ar Saules-Mēness saistīto rwww.dabasitējumu un daudzu svētku vai iezīmīgo dienu laiki tiek atrasti pēc Saules un Mēsness savstarpējā stāvokļa attiecībā vienam pret otru. Nedēļas šai laika atskaitē sastāv no deviņām dienām un tiek dēvētas par savaitēm. Nozīmīgi šai sistēmā ir katras savaites piektvakari un piektas. Pirmās savaites piekta, kas iekrīt jaunā, augošā Mēnesī lielākoties ir iezīmīga ar svētkiem, kuri vairāk akcentē vīrišķo – šajā laikā savus svētkus svēta vīri un puiši. Tādi ir arī Ūsiņi, kas šai kalendārā ir otrajā jaunmēnesī pēc Lielās dienas. Tātad, lšai gadjumā lapu mēneša pirmajā piektvakarā būtu jāsvin Ūsiņi.
Taču, neatkarīgi no tā, kuru atskaites sistēmu svētku svinētāji lieto, neviena nav pilnīgi nepareiza vai kļūdaina. katrai ir savs pamatojums ko nosaka tās lietotāji vadoties no savas tradīcijas pieredzes un dzīvesziņas. Mūsdienās mēs daudz ko no senajām tradīcijām un no tā, kā savulaik bijis, nezinām. Tradīcija varbūt nav pilnīgi pārrauta, bet tā ir saraustīta un saplūkāta. Senās laiksskaites sistēmas un zināšanas par tām ir zudušas un dažādu citu mācību un priekšstatu iespaidotas. Mums daudz kas jāmācās no jauna – pētot, izzinot, pārbaudot un arī salīdzinot. Un viena no ļoti labām mācīšanās metodēm ir mācīties darot. Jo vairāk mēs šos svētkus svinēsim, jo labāk atradīsim katrs sev īsto un labāko to svinēšanas laiku. Vēl pie tam, mūsdienās mums jāņem vērā arī citi apsvērumi un iespējas, - mēs katrs dzīvojam vēl arī savās ikdienas darba un svētku dienu sistēmās, ko nevaram ignorēt. Tātad, sākam ar to, ka katrs atrodam sev piemērotāko un iespējamāko laiku un svinam. Kāds varbūt pie tam atradīs arī sev pieejamāko un tuvāko, arī domāšanas un uztveres ziņā radniecīgāko kopienu, kur un ar ko kopā svinēt.
 |
| www.dabaszirgi.lv, foto Austra Mieze |
Pār kalniņu Ūsiņš jāja
Ar akmeņa kumeliņu;
Tas atnesa kokiem lapas,
Zemei zaļu āboliņ.
Ūsiņš ir Dieva dēls. Dievība. Vinam ir vairāki aspekti, vairākas iezīmīgas šķautnes un tās visas dainās un ticējumos ir gana grezni un plaši aprakstītas. Vispirms jau itin bieži Ūsiņš tiek daudzināts kā Saules zirgu vedējs, kas nebūtu nekāds brīnums, jo tieši ap Ūsiņu laiku dabā sākas gaišākais laiks. Mūsu senči jau izsenis zina, ka sākot ar maija vidu, kas aptuveni sakrīt ar lapu maneša pirmo savaiti, dienas gaisma nenodziest un nakts tumsa šai laikā ir vismazāk tumša – tā ir Saules gaismas caurspīdēta, jo loks, ko Saule liec naktī ir salīdzinoši tuvu apvārsnim. Ja Ūsiņu svētīšanas laiks, līdzīgi kā tas ir ar citiem mūs svētku laikiem, īsteni sākas tieši vakarā un tos svin naktī, tad šo Ūsiņa kā Saules zirgu kalnā vedēja izpausmi var daudzināt arī tad, kad Saule iet savu nu jau visnotaļ garo un augsto dienas ceļu plašā lokā pāri visam debesu jumam.
Ūsiņā, Mārtiņā saldu daru alutiņu;
Mārtiņš miežus audzināja, Ūsiņs labus kumeliņus.
Kā var lasīt daudzajas tautasdziesmās un ticējumos, Ūsiņš patiešām ir zirgu aizbildnis. Un Ūsiņa zirgi ir daudzi un dažādi. Tie ir jau minētie Saules zirgi, kas visdrīzāk būs spoži, grezni un mirdzoši. Bet Ūsiņš pārvalda arī Pērkona zirgus, kas ir melni, akmeņa kumeļi, ar akmeni nobaroti, vai pat resni. Tie ir smagie lietus mākoņu zirgi, kas nesīs zemei valgmi un augiem to augšanai nepieciešamo lietu. Tie, smagi rībēdami un ugunis ar saviem ratu riteņiem un zirgu pakaviem šķildami, brauks pār debesi. Te nu visā pilnībā un daudzveidībā parādās arī auglības daudzināšanas un piesaukšanas riti. Auglība ir visas dzīvības būtības pamats. Bez auglības nav dzīvības, bez auglības nav nākotnes. Un, protams, ka šai gadījumā ne vienmēr tiek runāts un domāts tikai un vienīgi par fizisko, vielisko auglību. Lai arī tā ir daudzu lietu pamats, tikpat svarīga ir mūsu domu, vēlmju, sapņu, ieceru auglība. Tātad, te ir runa par kaut ko daudz vairāk kā vienīgi par lauksaimniecisko auglību.
Līdztekus Saules un Pērkona kumeļiem Ūsiņam ir arī pašam savi zirgi. Tie viņam ir labu labi, un daudz. Un Ūsiņš ir dāsns, jo arī mums viņš vēl ar labiem zirgiem braukt.
Ūsiņš jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi;
Es tev lūdzu, Ūsiņ, brāli,
Dod man pāri ceļa zirgu.
Jau minēts, ka Ūsiņi ir vīru un puišu svētki. Tā patiešām ir. Šai laikā galvenie rituāli tiešām ir viņu ziņā. Vīri kur uguni pļavā, cep pantāgu, ziedo ugunij un zemei. Notiek dažādas rituālas darbības, kas nodrošinās zirgu un pašu labklājību, veselību un svētību. Kā jau zināms, uguns ir jebkuru gadskārtu godu un svētku nepieciešama sastāvdaļa. Ūsiņu ugunskurs ir zems, pie zemes, neliels, bet dažkārt minēts arī par lielu uguni. Vispirms ziedo olu, to ieliekot ar cirvja kātu iedobtā bedrītē zemē blakus ugunskuram vai ugunsvietas vidū un pēc tam uguni krauj un iededz šim ziedojumam virsū. Ziedot vsbiežāk olu melnā vai citā ļoti tumšā krāsā. Ziedo arī gabaliņu no pantāga, bet tas tiešām notiek vēlāk un blakus ugunskuram. Pantāga gatavošana ir šai gadījumā svētdarbba, nevis vienkārša ēdiena gatavošana, tāpēc tā arī notiek uz tā paša rituālā ugunskura. Kāpēc olu? – laikā no Lielās dienas līdz Vasarassvētkiem auglības ritos ola ir īpašā statusā. Tā ir jaunās, topošās, veidojošās, arī tikko dzimušās dzīvības, dzīvības aizmetņa simbols. Tās melnā krāsa ir saistīta ar zemi, ar pirmsākumu, ar vēl neizpaudušos dzvības lauku, arī ar haosu.
Ziedo arī vasku, vilnu. Vilnu tālab, lai nodrošinātu saskaņošanos un sadarbību Uguns māti un pieguļas naktīs guļot pie uguns tā sildītu un gaismotu, bet nenodarītu pāri gulētājam pašam vai viņa apģērbam. Savukārt vasku ziedo tālab, ka Ūsiņš ir arī bišu aizgādnis un bites īpašā saistība ar Dievu un dievišķo pasauli ir ārkārtīgi valdzinoša un nozīmīga. Bites ir izslavētas kā Dieva kalponītes un cilvēka čakluma un sapratības līdzinieces un paraugi. Bitēm ir patiešām īpaša saite ar viņsauli, neredzamo pasauli. Viņas ir gan ziņneses, gan starpnieces. Īpaša nozīme ir bites darinājumiem, - vaskam un medum. Bites ir sakarā arī ar Mārtiņu. Gan Ziemeļrietumu debesspusē esošais Mārtinš, gan Dienvidaustrumu pusē mītošais Ūsiņš, - viņi abi ir saistīti arī ar bitēm. Te daudz kas ir vēl izzināms un pētāms. Bet šai laikā mēs varam pieņemt, ka jebkura darbība vieliskā, zemes laukā ir saistīta ar ldzbam mentālā un garīgā, neredzama, bet apjaušamā laukā. Uguns ir gan tā, kas mūs silda un baro, gan arī tā ir mūsu garīgā un radošā uguns. Mūsdienas mēs zinām dabas pētnieku atzinumus par bišu īpašo lomu dzīvības ķēdē, ko, iespējams, mūsu priekšteči, bites daudzinādami un lolodami, zināja tāpat - no dabas un Dieva.
Kamēr vīri kauj gaili, kur uguni un gatavo pantāgu, sievas atrod ainavisku un arī skanīgu, vietu, vēro saulrietu, to apdzied, rotā un gavilē. Šai laikā pilnā plaukumā ir skaistās rotāšanu melodijas, kurās īpaši jaunas meitas var koši izrādīt savas balss dotības. Tās tieši tagad skan visdzidrāk, jo gaiss vēl ir tālskanīgs. Visbiežāk šo dziesmu vārdi arī ir saistīti ar gadāmajām kāzām rudens pusē, ilgām un vēlāmā un iecerētā precinieka, vilināšanu un vērtēšanu. Protams, rotāšanas vakari jau turpināsies vēl krietnu laiku. Līdz Vasarassvetkiem vismaz. Un tad tā palēnam pāries līgotnēs.
Dziediet, meitas, vakarā,
Vakarā tālu skan;
Vakarā tālu skan,
Tālu tautas klausījās.
Kādā brīdī jau viņas pienāk arī pie ugunskura un tiek pacienātas ar pantāgu. Varbūt pavēro, kā vīri un puiši savā starpā spēkojas – tas šim laikam ir ļoti raksturīgi. Jo īpaši saistoši to vērot jaunajām meitām precību gados, jo te var nolūkot, kāds tad ir puišu spēks un veiklība. Un kā, liekot lietā gudrību vai pat viltību, tiks galā tie, kas varbūt nav tik fiziski veikli. Dažkārt Ūsiņus atskārš kā vienu no senajiem jauno puišu iesvētību laikiem, lai arī tiešas norādes mēs dainās un ticējumos nelasām, tomēr rīcības un izdarības par to lielā mērā liecina. Pusis, kas pieguļā pūš savu vara tauri jau patiesība nes vēstījuu, ka savu ļaudaviņu jau nolūkojis un itin drīz jās precībās.
Protams, ka vīriem ir jāparūpējas arī par saviem kumeļiem. Te nu bez saimnieces neiztikt, jo tieši saimniece ir tā, kas pirmajā pieguļas vakarā dod līdzi olas – uz katru kumeļa kāju pa vienai, lai tas neklibotu. Olas tiek cilinātas zirgam apkārt lai tas ir vesels un ņiprs. Zirgu rituāli mazgā vai apslaka ar avota ūdeni vai kādu īpašu augu uzlējumu izmantojot augu slotiņu. Zirgus svarīgi sargāt no vilkiem, ... lai arī šai laikā Dievs vilkiem mutes ir aizsējis un tiem nav atļauts zirgiem uzklupt, tomēr bīstamība paliek vienmēr.
Tumša nakts zaļa zāle,
Laukā laidu kumeliņu.
Nu, Dieviņi, Tavā vaļā
Manis labis kumeliņš.
Šis laiks dabā ir arī īpašas romantikas apdvests un kats tajā var iejūsmināties par dabu, zvaigžņoto debesi, putnu balsīm. Priecājas sirds, dvēsele gavilē. Ūsiņu laiks ir debesu un zemes lūkošanās laiks – caur Pērkoņiem un debesu ūdeņiem un uguņiem tas notiek. Tā visas dabas stihijas savienojas un sadarbojas. Un ne tikai dabas, bet arī kosmosa un tālo Visuma zvaigžņu vēji šajā tāpat kā citos iezīmīgos laika ritos ieraksta savus rakstus. To nevar vienmēr izstāstīt un iztulkot vārdos, bet to jāpiedzīvo – dziedot, ieklausoties, sasmaržojot, sajūtot.
Raksts tapis sadarbībā ar Dabas zirgiem - https://www.facebook.com/dabaszirgi/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru