Visi latvieši ir mazliet dievturi

„Dievturi nav cilvēki, kas ceļas rīta gaismā un ar pirmajiem gaiļiem skrien rasā mazgāties. Arī man, tāpat kā daudziem latviešiem, ir savs tautastērps, lauku mājas, kas ļauj dzīvot tuvāk dabai. Patīk dziedāt, svinēt Jāņus un citus gadskārtu svētkus. Ļoti daudz latviešu nemaz neapzinās, cik ļoti latviski viņi ir, cik cieši ikdienā viņus pavada mūsu senču latviskā dzīves ziņa. Tā ir liela vērtība, ko nedrīkstam pazaudēt, ja Latviju gribam saglabāt arī nākotnē,” saka Dzintars Balodis (32 gadi), dievturis un aizrautīgs latvisko tradīciju kopējs. Nule iznākusī dievturu garīgā tēva Valda Celma grāmata „Baltu dievestības pamati” ir labs ceļarādītājs ikvienam, kurš sirdī jūtas latvietis, Latvijai piederīgs un vēlas par latvisko pasaules redzējumu uzzināt vairāk.

„Mēs, latvieši, esam dabas bērni, tāpat kā mūsu senči. Vasarā piektdienas vakaros visa Rīga dodas ārā uz laukiem, pie dabas. Mēs mīlam šo zemi, mums patīk tajā rušināties, gribam savus laukus, sēdēt ap ugunskuru aplī un dziedāt. Tā ir fantastiska lieta, ko daudzas tautas Eiropā sen aizmirsušas, par ko mūs apskauž un apbrīno.

Ar prieku skatos, kā pieaug interese par latviešu rakstu zīmēm. Redzam tās vietā un nevietā - uz krekliem, zeķēm, tetovējumos, rotās.... Taču cik daudzi šīs zīmes tiešām pazīst, zina, kāpēc mūsu senči tās lietoja?

Satiku kādu mākslinieku, kurš rotas izmantoja tikai kā dizaina elementu, nemaz nezinot, ka latviešiem šīs zīmes ir simboli, kas skaidro pasaules uzbūves pamatprincipus. Dievs, Laima, Māra, Pērkons, Jumis, Jānis.. Katrai zīmei sava gudrība, spēks un pielietojums. Valda Celma grāmatā Baltu dievestības pamati par zīmēm stāstīts vienkārši, saprotami, bet ļoti pamatīgi. Piemēram, Trikātas 3.gadsimta sakta lieliski parāda seno latviešu izpratni par pasaules uzbūvi – saktas centrs veidots kā dievišķā pirmsākums un radīšana, no kura uz malām tiecas zibens un pērkons simboli. Grāmatu ieteiktu izlasīt ikvienam, bet īpaši tiem, kas zīmes izmanto daiļamatniecībā un ražošanā. Lai nav kļūdas un pārpratumi. Kā reiz redzēju - jaunam cilvēkam uz krūtīm uztetovēts skaists Māras krusts, dziedināšanas un veiksmes simbols, taču stateniski, nevis ritējumā, un tāpēc tas enerģijas plūsmu var nevis vairot, bet kavēt.

Liela nozīme manā latviskuma izjūtā ir arī tautas tērpam. Izpētot senos zīmējumus, uzrunāja 11.-12.gs. latgaļu karavīra parādes tērps. Pie audējas pasūtīju zilu vilnas virssvārci (vamzi), ko sajož apkalumiem rotāta josta, un apmetni. Pats zīmēju skices abām bronzas saktām un jostai, ko kala kalējs - ar ugunskrustiem aizsardzībai un Jāņa zīmes simboliem, jo Jāņu laiks man ir īpaši tuvs. Cepure vēl ir tapšanas stadijā, bet zobenu nākotnē gribu izkalt pats. Tērps netop vienā dienā, tas ir process, kas prasa laiku un līdzekļus. Kārtīgs tautastērps var izmaksāt savus 1000 eiro, bet, labi pašūts, kalpos visai dzīvei un paliks mantojumā nākamajām paaudzēm. Manai sievai ir Daugavas lībiešu tērps – kā smejos, man par nelaimi, jo šīs sievas bijušas rotām ļoti bagātas. Bruņurupuču saktas, ķēdītes ar ornamentiem – kalšana iet uz urrā. Ja papēta arheoloģiskos izrakumus un daudzās rotas, kas latvietēm dotas līdzi aizsaulē, nemaz nešķiet, ka mūsu senči bijuši nabadzīgi, kā reizēm dzird sūdzamies.

Tautas tērpus uzģērbjam kāzās, svētkos - visur, kur gribam justies īpaši. Ir bijuši arī kuriozi. Pēc kādas dziedāšanas saposušies ejam ar draugiem pa Rīgu, pienāk vīrs ar sievu un latviski jautā: „No kurienes, puiši, esat, kurā valstī ir tik skaisti tērpi? Tiešām no Latvijas? Tas nevar būt!” Mums, latviešiem, ir ar ko lepoties visās dzīves jomās. Dainas, rakstu zīmes, senie godi un svētku tradīcijas, valoda, daba. Tikai jāceļ viss labais un skaistais augšā no aizmirstības un apzināti, ar izpratni jāievieš ikdienā. Tad būs spēks augt un dzīvot pašiem, un arī Latvijai.”

Publicēts žurnālā “Ievas stāsti”