"Mums jāseko mūsu tautas un mūsu senču vienotājam garam, mūsu senču nacionālai morālai autonomijai, kas savā būtībā ir mūsu visu kopējā reliģija."
“Jābūtība” vēsta par latviskumu, latviskuma jēgu, te sniegtas atbildes uz jautājumu, kāpēc mēs esam latvieši, kāpēc esam īpaši, vienreizēji, neatkārtojami, kāpēc mums jādzīvo nākotnei: jākopj valoda, jākopj latviskā kultūra, dzīvesziņa un jāapzinās, ka latviskums ir tik nozīmīgs un saglabājams, ka pielīdzināms reliģiskai pārliecībai.
Par šo tēmu, balstoties sava laika zinātniskos atklājumos, emocionāli, teorētiski pamatoti un filosofiski savu viedokli ir paudis Raiņa personīgais ārsts, Dr. med. Jēkabs Nīmanis, kurš 1. pasaules karā vairākkārt apcietināts, pirmajā padomju gadā viņam atņemta paša uzceltā bērnu klīnika, vācu okupācijas beigās, bēgot no vācu represijām, Ventspilī gestapo viņu apcietināja kā latviešu nacionālistu, bet tūlīt pēc izlaišanas no vācu cietuma padomju vara viņu represēja kā vācu līdzskrējēju, atņēma zinātniskos grādus un 1951. gadā apcietināja, notiesāja un piesprieda sodu, kas bija jāizcieš Tālajos Austrumos, bet Nīmanis izdzīvoja un atgriezās mājās. Te viņš pabeidza manuskriptu ar nosaukumu “Latvju jaunatnes stāja, kādu es to iedomājos”, kura tiek izdota ar nosaukumu “Jābūtība”.
Lasot Jēkaba Nīmaņa biogrāfiju, var skaidri redzēt sakritības, kā viena latviešu gara inteliģenta liktenis skarbi sasaucas ar mūsu tautas vēstures drausmo divu okupāciju laiku, ko spilgti un atklāti tieši savā grāmatā "Caur velna zobiem" ir atsedzis vēsturnieks Andrievs Ezergailis.
“...es neesmu liecis muguru ne vācu,
ne krievu, ne gestapo, ne čekas priekšā...”
Lai runā pats Jēkabs.
"Mēs sakām: mūsu tautas Dievs ir dzīvā nacionālās demokrātijas ētikā, mūsu tautas Sirdsapziņā, mūsu tautas Dvēselē un tautas senču kopīgā vienotajā Garā – Gara vērtībās. Dievs ir dievišķā daļa cilvēkā, Visuma spēkā, arī mūsu zemes dzīvajā un nedzīvajā dabā. Dievs ir visur tur, kur sadzirdam dievišķu balsi: esiet vispirms Cilvēki, esiet cilvēciski, bet esiet un palieciet latvieši – zaļā atvase no tautas dzīvā celma, svēti turiet Latvijas valsti – mūsu senču svēto zemi, kas ir senču un reizē mūsu dzīvās tautas Dieva valstība un, beidzot, mūsu visu Dieva lūgšana ir mūsu darbs – mūsu tautas un valsts labā!"
"Laiks dibināt vienotu latvisku reliģiju.
Kad vecajā Latvijā radās vīri un sievas un pacēlās balsis, kas gribēja reformēt ticības lietas, gribēja dibināt vienotu latvisku reliģiju, tad visu baznīcu kalpi un bijušās teoloģijas fakultātes konservatīvie mācību spēki nostājās pretim, lai gan bija sen nobriedis laiks rasties gara varoņiem un vadoņiem mūsu tautā. Garīdzniekiem, kas sakās esam cilvēku gara pazinēji, ticības un baznīcu lietās bija sakāms savs vārds. Bet izrādās, ka tāds arī Latvijā jāsaka cilvēka miesas un gara kompleksa reāliem izpratējiem – ārstiem, kas arī senos laikos ir krituši inkvizīcijai par upuri, bet kas pirmie iedrošinājušies baznīcu nosaukt īstā vārdā – kā zinātnes apspiedēju un medicīnas noliedzēju.
Mūsu tautas vecākiem, tautas kultūras darbiniekiem un jaunās paaudzes audzinātājiem ir jāsludina, ka mūsu senču gars gadu tūkstošus jau p. m. ē. ir sargājis šīs jaunās reliģijas dievišķās tikumiskās vērtības, tās ieguldot arvien līdz mūsu dienām mūsu dzīvās tautas šūpulī. Mūsu senču gars gadu tūkstošus mūsu tautu ir vadījis cauri vistumšākiem un visverdziskākiem gadsimtiem, to stiprinādams un apliecinādams, ka bez savas zemes, savas valsts, tautas vienotības un tautas brīvības brālības, vienlīdzības, taisnības un mīlestības; bez kalpošanas tautas nacionālai kultūrai un nacionālam garam; bez uzticības tautas izredzētiem sūtņiem – vecākiem – un bez to vadības mums draud bojāeja, fiziska un garīga izvirtība, pārtautošana un visas nelaimes, kā mēs visi latvieši dzimtenē, trimdā un svešumā esam pieredzējuši, sapratuši un apjautuši.
Ko tad pozitīvu ir devušas baznīcas vecās Latvijas laikā? Mēs atbildam: ko mūsu tauta ir izkarojusi un ko sasniegusi – tur baznīcām nav ne mazākā nopelna. Tieši otrādi, baznīcas palīdzēja tautu tumsā turēt, sašķelt tautas vienotību, izmantojot valsts līdzekļus saviem mērķiem. Baznīcas ir tās, kas vienā mūsu tautas daļā izraisījušas dēku, sirošanas un individuālas baudas dzīves meklēšanas garu, kas sekmēja un vairoja žūpību, jo atņēma ticību rītdienai, tautas laimei savā valstī.
Ja nu mēs esam sacēlušies pret bībeli un baznīcām, tad cīņa jānoved galā. Jāiznīdē vispirms 700 ilgos gados iedzemdinātie un iegūtie ticību refleksi. Mums, latviešiem, jābūt tikpat brīviem, cik brīvam jābūt cilvēkam, brīvai tautai, brīvai valstij. Caur paaudzēm mums tika ieaudzināts bībeles gars, caur paaudzēm mums no tā jāatbrīvojas. Un jo ātrāk atbrīvosimies, jo ātrāk atveseļosimies. Mums jūdasi – atkritēji – arī nav vajadzīgi, tos atdosim tiem, kam tie kalpo. Atdosim arī Jēzu jūdiem atpakaļ.
Jo drīzāk mēs būsim un paliksim garīgi brīvi cilvēki, brīvi no bailēm, brīvi no bailēm no nāves un no elles – jo skaistāku, estētiskāku un ētiskāku mēs radīsim visu savu dzīvi, dzīves un mūža draudzību – dzimtas un caur tām dzīvības turpināšanos bērnos, radīsim jaunu dzīvību un dzīvi ar sirds degsmi, radīsim ar saviem fiziskiem un garīgiem spēkiem darbus, kam Mūžības vērtība mūsu tautas, mūsu zemes, mūsu valsts un mūsu senču priekšā; radīsim brālību mūsu tautā, radīsim patieso taisnību visiem! Uz visu to mūs mudina mūsu senču un tautas rakstīti un nerakstīti likumi – dzīvā nacionālāli demokrātiskā ētika, mūsu senču baltā sirdsapziņa – mūsu tautas un mūsu senču Dievs, kas arvien mūsos runā: vai domājat, jūtat, runājat un darāt pareizi un taisnīgi?
Cīņa par atbrīvošanos no bībeles verdziskā gara var norisināties pa vairākiem ceļiem.
1) Līdzšinējās ticības un to iestādījumi ir privāta lieta, par ko valstij ir kontroles tiesības. Skolās mācību programmās nevar uzņemt ticības mācības, kā to jau 1917. gadā Tērbatā latviešu skolotāju kongress pieņēma, bet kas 1934. gadā atkal tika ieviests ar valsts likumu. Skolās ievedama ētikas mācība.
2) Ņemot vērā latvju tautai nodarīto smago noziedzību visus 700 gadus, latvieši varētu būt tādi paši necilvēki kā tie, kas mums uzspieda bībeli, zobenu un atņēma zemi, neatstājot ne akmeni no senču laika pieminekļiem, bet mēs būsim patiesi augstsirdīgi – mazas varoņu tautas dēli un meitas ar gara spēku un teiksim: ar katru dienu un ar katru soli mēs atbrīvojamies no visa, kas mums noziedzīgi uzspiests, ieaudzinot paaudžu paaudzēs mūsu tautas vēsturi, kas pauž patiesību par mūsu tautas un valsts ienaidniekiem.
3) Baznīcas ir valsts un visas tautas īpašumi, pie kuriem piestiprināmas memoriālas plāksnes, kas liecina, ka baznīcas (un, protams, arī visas pilis) ir ne vien vēsturiskas celtnes un arhitektūras pieminekļi, bet ka tās ir arī vergu laiku pieminekļi – klaušu, fizisku un garīgu sodu laika aculiecinieki, celtas mūsu senču tulznojošām un asiņojošām rokām un kājām – mūsu tautas garīgās un fiziskās dzīves verdzināšanai. Baznīcas un pilis ir brīdinājuma pieminekļi paaudžu paaudzēm.
4) Baznīcas un pilis pārvēršamas par tautas sanāksmes vietām – par vēsturiskiem tautas namiem, kur tautas vecākie un tautas gara vadoņi sludinātu nacionālās demokrātijas ētiku – šo jauno tautas reliģiju un ticību; celtu atkal un atkal godā mūsu senču tradīcijas, gara vērtības, senču un dzīvās tautas kultūru, senču un dzīvās tautas matri- un patriarhālo un ētiski augsti vērtējamo dzīvi un sadzīvi, celtu atkal godā senču svētvietas. Baznīcas un pilis ir vietas, kur tauta pulcētos valsts, tautas un dzimtu svinību dienās, izmantojot jauniem tautiskiem mērķiem baznīcu ērģeļu mūziku; izmantojot baznīcu, kapu un svētvietās uzstādītos zvanus jauniem tautas dzīves un sadzīves signāliem, zvanus sevišķi izmantojot svētvakarus un svētrītus ievadot par godu tiklab dzimtām un dzimušajām jaunām dvēselēm, kā senču valstībā aizgājušiem un mūsu senču piemiņai. Ērģeļu mūzika un zvani arvien lai atgādina mums brīvību, brālību un vienlīdzību, lai tie atgādina mums visiem, ka mūsu valstī un tautā pastāv patiesi viens likums un viena taisnība – un viena patiesība."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru