Vai Berķeneles Pavasaŗa sarunas ir izstāstāmas?

Vai Berķeneles Pavasaŗa sarunas ir izstāstāmas? To vēl nezinu. Ir mirkļi, teikumi, skatieni, ir pieredzes un zināšanu stāsti. Ir kopīgas gandrīz trīs dienas Daugavpils novada Kalkūnes pagasta Berķeneles pusmuižā. Tā ir savulaik dzejnieka Raiņa, tolaik vēl Jāņa Pliekšāna, tēva nomāta pusmuiža, kuŗā veidojusies Raiņa dzejnieka agrīnā dvēsele. Gan zilgano tāļu, gan droši vien arī putnu balsu un debesu jumola rosinātais dzejas gars cilinājis savus spārnus līdzīgi kā tas dzejas kumeļš, kuŗš gluži caurspīdīgs mirdzinās pirmā pavasaŗa zaļuma apdvestajā ielejā lejpus Berķeneles dzīvojamās ēkas terases.

No tā brīža, kad Berķenelē gluži nejauši, pretī Daugavai ceļojot, nonācu pirms gandrīz trim gadiem, 2009.gada jūlija vidū, līdz šai, man otrajai tikšanās reizei ar šo teiksmu zemi, un ļaužu lolotā mīļuma un viesmīlības zemi, ir daudz ūdeņi aiztecējuši Daugavā. Ir daudz kas norisējis gan mūsu, gan Berķeneles dzīvē. Tam pa vidu bija mani meklējumi un vēlmes braukt un vēstīt savas pieredzes ļaudīm tālajā Sēljā malā, alkas satikt Sēlijas ļaudis, bija aicinājums no daugavpiliešu puses satikties, un vēl un vēl. Bija mūsu sarakste ar vienu no Berķeneles labajiem ļaudīm,  viesmīlībā starojošo Viesturu Renci un Viesturs reiz pauda - ir laba vieta tādām sarunām - Berķenele. Un gluži nevainīga, mana atklāsme, kas modināja sajūtu par nebeidzamo tagadni - jau Berķenelē esmu bijusi. Neizstāstāmā mīlestības sajūta, kas dzīvo Berķenelē un aicina šurp. Un te nu es atkal esmu.

Piektdienas vakara iepazīšanās sarunas sākas teiksmainajā tējas terasē, un pirmā saruna ir ar Berķeneles pusmuižas dārzu, nakts skaņām un sveču gaismām parka dīķī. Mēs ņemam savas nakts acis un nakts ausis, lai redzētu, kāda izskatās tumsa un ieraudzītu un sadzirdētu to, ko vēsta nakts balsis un pavasari iztvīkusi zeme. Tad sanākam slēgtajā jumta terasē, kas sveču gaismu pielieta un omulības caurstrāvota. Tas ir pirmās tikšanās, iepazīšanās vakars, kad izskan daži labi stāsti, viedas pārdomas, izbirst pa prieka dzirkstelei. Jā, mēs patiesi esam priecīga tauta un arī mūsu līga, mūsu pasaules redzējums ir prieka kā spožu zvaigžņu dzirksteļu caurvīts. Iepazīties ir atbraukuši daži daugavpilieši, ir Viesturs, kas Berķeneles omulības uzturētājs un viņam Berķenele ir dvīga, patvērums no pilsētas burzmas un to Viesturs māca arī citiem - saviem bērniem, skolas bērniem un ikvienam, kas Berķenelē nonāk viņa sabiedrībā. Jā, dažiem tas jāmāca, daži to kāri elpo paši savā apziņā - gan putnu balsis un varžu kurkstēšanu, gan pirmās pavasaŗa smaržas, ūdens virmu, pumpuru plaukšanu, saules lēktus un rietus. Es šo rakstu jums un arī pati sev, un pati atkal esmu tur, - tajos ļaudīs, tai telpā, tajās sveču gaismās, ļaužu elpās, smaržās un domu un sajūtu virmojumā.

Sarunu otrā diena pēc brokastu kafijas, atkaliepazīšanās ar jaunajiem atbraucējiem un IEsarunām pārvietosies uz kamīnzāli. Bet līdz tam atbrauc aknīstieši Linda, Genādijs un Eze, un Berķeneles Raiņa mājas vadītāja Inese Bērziņa mūs izvadā pa jaukajām mājas telpām un izstāsta to veidošanās vēsturi, un arī to, kā Raiņa tēvam vedās ar saimniekošanu šai pusmuižā, kur Rainis dzīvoja savus bērnības un agrās jaunības gadus - laiku, kad veidojās un auga, uzplauka jaunā dzejnieka personība un brieda viņa pasaules redzējums. Patlaban Berķenele nav gluži muzejs, bet, nesdama Raiņa mājas nosaukumu, ir vietējā kultūras saliņa, kur vietējā sabiedrība - gan bērni, un visvairāk tieši bērni, rod sapratni par dabu, tradicionālajiem amatiem, paši apgūst dzijas apstrādāšanas prasmes un pat aušanas prasmes. Pati Inese te nāk aust, te tiek kopts parks un dārzs, un tieši tas māju padara dzīvu - tā vienlaikus ir droša un it kā nemainīga un tai pat laikā, ikgadu citāda.

Savukārt Berķeneles šīgada Pavasaŗa sarunu gadskārtu tēmas pirmā risinātāja ir Ināra Heinrihsone, arhitekte, bet ļoti zinoša arī vēsturē, arheoloģijā, latviskumā. Ināra viegli, kamolīti pa kamolītim, ritina stāstu pēc stāsta, - par līdzsvaru, par harmoniju, par ritmu un par to, kā tas ierakstīts laikskaites zīmēs. Gan par Grīnu kalendāra ritumu un par to, kā šai kalendārā atzīmētās gadalaiku robežas iezīmējas Tukuma pilskalnā atrastajā senajā lietiņā, kas nodēvēta par vīriešu rotu, bet Ināra tajā saskatījusi seno kalendāru. Tikām arī pie Gadskārtu spēles izspēlēšanas un tas nu bija gana azartiski un aizraujoši, un arī izzinoši, un būtu noderīgi arī skolas bērniem.

Mans vēstījums vairāk ietvēra manu svētku svētīšanas pieredzi un to, kā gadskārtu svarīgo punktu ierakstīšana paša apziņā, pieredzē un līdz ar to arī ritmā saskaņojas ar dabas norisēm un otrādi, - kā dabas norises māca un audzina mani un veido saskaņotu ritmu. It īpaši, protams, runāju par pavasaŗa laiku un tad iezīmējamo svētku pieredzi. Piebildi par to, kā var ierakstīties Ūsiņu laika zīmē, deva Maruta, stāstot, kā viņi savulaik svētījuši Ūsiņus Valmieras Beverīnas saimē un braukuši uz zirglietu muzeju un pabijuši pie Burtnieku zirgiem.

Maruta stāstīja gan par to, kāds ir tradicionālais dievtuŗu Daudzinājums jeb svētbrīdis, - kāds ir tā saturs un par to, kā Daudzinājumi notiek 3x3 nometnēs, kas būtībā veidoti pēc līdzīgiem principiem, kā vispār tiek kārtota rituālu norišu secība.

Stāsts turpināsies citudien, bet pagaidām šīpavasaara Berķeneles Gadskārtu Sarunu attēlu straume ar maziem stāsta mirklīšiem:)