Ekrānu mediji kā ģimeni stabilizējoši un destabilizējoši faktori

latviešu tradicionālās un mūsdienu kultūras kontekstā

Ikviena cilvēka apziņa ir saistīta ar viņa iekšējo pasaules uztveres ekrānu. Ekrānā veidojas visi cilvēka apziņas stāvokļi, kas saistīti ar uztveri, tiek modelēta pasaules kārtība no haosa līdz kosmosam. 

Ekrāna prototips dabā ir debess, kultūrā – balts auduma gabals, balta papīra lapa, TV ekrāns u.tml. Visu informāciju, ko mēs saņemam ar redzi, un tā ir apmēram 4/5 no visa informācijas apjoma ko mēs pārstrādājam , mēs saņemam ar ekrāna starpniecību. 20. un 21. gs. ekrāns kļuvis par savdabīgu civilizācijas simbolu – kino, video industrijā, datorspēlēs, datortīklos - tīmeklī, mobilajā saziņā, sabiedriskajā un peļņas televīzijā, vides reklāmā u.c.

1) Funkcionālā skatījumā katrs fiziskais ekrāns ir simetrijas attiecībās ar cilvēka iekšējo pasaules uztveres ekrānu - ekrāns fiziskā plānā simbolizē ekrānu garīgā plānā. Līdz ar to, kāda pasaules aina atainojas mediju pārvaldītajos ekrānos, tāda tā arī atspoguļojas cilvēka apziņā. Ekrāns līdz ar to ietekmē un PROGRAMMĒ cilvēka domas un rīcību. Un kādas ir mūsu domas un rīcība - tāda ir arī reālā pasaule ko veidojam.

2) Ekrānā apvienojas jeb sintezējas visi galvenie dabiskie maģijas līdzekļi – gaisma, krāsa, skaņa, runātais vārds, attēli un zīmes, kustība. Ekrāns piedāvā spēcīgas telpiskas vīzijas un tēlus. Ekrāns piedāvā gatavas domas un rīcības modeļus. Šķietamas un arī patiesas izvēles iespējas uzzināt, izzināt, nezināt. Iesaistīties, nesaistīties, sasaistīties. Arī sargāties un bīties. Pie tam, un tas ir īpaši svarīgi, ekrāns darbojas tāpat kā mandala – ārējais apveids veido noslēgtu apli, bet cilvēka uzmanība tiek piesaistīta kādam vienam punktam. Ekrāna vērošana visbiežāk pārvēršas par meditāciju, kad daudzas lietas tiek uztvertas neapzināti, bet gana paliekoši.

3) Līdz ar to pretoties ekrāna varai ir ļoti grūti un nenobriedušam prātam, kādi ir bērni un pusaudži, ir gandrīz neiespējami. Bērnu un pusaudžu vecums ir tieši tas laiks, kad gan rotaļās, gan spēlēs un apmācībās cilvēks tiek programmēts pieaugušo dzīvei, nākamai ģimenes dzīvei, dzīvei sabiedrībā. Tiek likti tikumiskie pamati un sapratne par pasauli. Tas ko mēs pieaugušie radam un rādām – tas viss bērna apziņā veido priekšstatu par pasauli.

4) Taču ekrāna vara un ietekme sniedzas pāri šai vecuma robežai. Ne jau velti ekrānu medijus un presi pamatoti saucam arī par ceturto varu, jo tā veido sabiedrisko domu. Nokļūst katrā mājā, ielaužas katrā ģimenē, tā vai citādi ietekmē katru cilvēku.

5) No tradicionālās kultūras un arhetipisku rituālu viedokļa, atteikties no TV skatīšanās mūsdienās pielīdzinās atteikumam senatnē svinēt vakara krēslas stundu - pēdējās gaismas celiņu, kas savieno šo sauli ar viņsauli, kas savieno cilvēku ar pasaules universālo sākotni – Dievu. 

Mūsu dienās pa vidu šai garīgajai un dvēseliskajai saiknei nostājies raidījumu un filmu programmas režisors un ekrāna politikas noteicējs. Viņš ir tas, kurš atlasa informāciju dienas notikumu ziņās, izvieto vai veido reklāmas un tml. Līdz ar to viņš ir līdzatbildīgs arī par to, ko mēs redzam ekrānā, vai precīzāk - atbildīgs par ekrāna radīto informatīvo un emocionāli tēlaino iespaidu uz cilvēkiem.
6) Tomēr pārāk bieži jājautā - kam īsti kalpo ekrānu mediji, kā interesēs darbojas un kādus ideālus aizstāv? (Šeit es nerunāju par Latvijai naidīgiem un apzināti melīgiem raidījumiem vai Krievijas ziņu kanāliem, kurus var uztvert Latvijā)

Arī Latvijas ekrānu medijiem nākas jautāt, vai viņu popularizētie ideāli stiprina piederību Latvijas valstij, latviešu nācijai, tās kultūrai un identitātei? Vai tas ko rāda TV ekrānā mūs bagātina, ir ģimenes stabilizējoši vai tieši pretēji – ārdoši.

Tā piemēram, vai tā ir nejaušība, ka reklāma tiek rādīta ar pastiprinātu skaņu, filmās uzbāzīgi tiek rādīti sveši tikumi un tradīcijas, ka TV ekrānā viens pēc otra zibinās viedokļu paudēji, kas popularizē destruktīvas idejas - ja, kas Latvijā netīk, lūdzu – brauciet prom! Ka latvieši vairs nav tauta, ne nācija, skan centieni mūs pazemināt par etnisku kopienu ?! Šādas ideoloģiskās varmācības un diversijas atskan arvien biežāk.

Vai arī, ar dažādu filmu palīdzību mūs grib pieradināt, ka gan viena dzimuma pāru attiecības, gan šantāža un fiziska vardarbība, gan uzdzīve un naudas iegūšana bez godīga darba ir, turpat vai, ikdienas dzīvesveida un attiecību norma!
Nereti žurnālisti politikas komentētāji paši, ir NLP - neiro lingvistiskās programmēšanas upuri un automātiski lieto dažādas politiskās demagoģijas un manipulāciju klišejas.

Kā, piemēram – Krievvalodīgie - Divas kopienas!!! - Ja nacionālisti, tad noteikti – radikāļi, it kā būt nacionālam ir kas slikts.

Jājautā, vai iespējas, ko dod ekrānu mēdiji kā mūsdienu tehnoloģijas, tiek izmantotas katra cilvēka un sabiedrības garīgo un kultūras pilnveides virzienā, vai arī ignorējot šīs intereses sabiedrība pakāpeniski tiek iebaidīta un pārvērsta par informatīvi manipulējamu pūli.
Tas ir jautājums par mēdiju darbības morālo atbildību. Par informācijas un ekrānu politikas mērķiem un uzdevumiem. Pietam uzsvaru es liktu ne jau uz atsevišķas ziņas vai pārraides esamību, bet gan uz ekrānā veidoto ilgtermiņa politiku un informācijas pasniegšanas paņēmieniem un stratēģiju.

7) Manuprāt, ir vairāki mēdiju ideologu radīti mīti, kas neatbilst patiesībai :

- Ka mediji tikai atspoguļo notikumus, citādi tie esot neitrāli. (Patiesībā mediji ne tikai atspoguļo, bet arī rada notikumus un veido sabiedrisko domu – taisa politiku)
Tā, piemēram, TV-1 raidījumi Latvija var! – ļoti labvēlīgi ietekmē sabiedrisko apziņu un apliecina varēšanu, nākotnes izredzes, arī citos vieš optimismu.

Daudzsēriju filma Likteņa līdumnieki – atklāj latviešu ģimenes gaitas likteņa pavērsienos, ideālus, garīgo spēku, labestību un sīkstumu. Tie ir labas un vajadzīgas raidījumu politikas piemēri.

Savukārt - apzināti vai neapzināti izceļot vienu viedokli un noklusējot citu, pārspīlēti pievēršot uzmanību kādai personai TV veido politiskos varoņus un ne varoņus. (Ikviena parādīšanās TV ekrānā vairo un popularizē – daudzina. Nenokļūšana TV ekrānā – vājina parādības vai viedokļa ietekmi uz sabiedrisko domu.) Bet tas vienādā mērā attiecas kā uz labo, sabiedrībai labvēlīgo, tā arī uz slikto, ļauno un naidnieku provokācijām - ir ko padomāt!

- ka tikai slikta ziņa ir laba ziņa, jo tā piesaista uzmanību. (Šāda pozīcija orientē cilvēkus visur saskatīt slikto, rada nedrošību, bailes, apātisku nogurumu un pasivitāti. Tā ir apzināti spekulatīva uzmanības piesaistīšana). Ažiotāža pie vismazākā iegansta – rada nevajadzīgu spriedzi. (Raksturīgi, ka šādā gadījumā nereti pazūd notikuma būtība – cēloņi un kopsakarības - jo ažiotāža svarīgāka.)
- ka cilvēki gribot tikai izklaidi un vardarbību, (pēc šāda loģikas vislabākie cilvēki un sabiedrība ir starp uzdzīvotājiem un sadistiem, noziedzniekiem - pēc tiem tad arī būtu jāorientējas)
- ka vardarbība (tīksmināšanās ar šausmu trilleriem, izlaidība, narkotikas, uzdzīve vai arī bezcerības un stulbuma un vardarbības sajaukums) TV ekrānā neietekmējot skatītājus, (Patiesībā, ja tas, ko rāda TV ekrānā neietekmētu skatītājus, reklāmas devēji nešķiestu bargu naudu par katru reklāmas sekundi un politiķi par katru cenu necenstos nokļūt TV kadrā)
- Ka mēdiji Latvijā ir neatkarīgi - ka mediju interesēs ir tikai informācijas pasniegšana, aiz kuras nebūtu jāsaskata kāda slēpta politika. (Patiesībā mēdiji realizē savu redakcijas, sabiedriskā pasūtījuma, vai arī īpašnieka apmaksātu viedokļu paušanas politiku. Pietam, informāciju ne tikai atlasa, bet šī atlase vienmēr ir saistīta ar kādu jau iepriekš pastāvošu priekšstatu, viedokli un nolūku.). Un kādēļ gan nevarētu būt ģimeni un latvisko vērtību stiprinoša politika?!

- Ka skatītājs pats novērtēs, un ka skatītājam ir izvēles iespēja. (Patiesībā skatītājs pierod pie tā ko piedāvā – Skatītājs tiek programmēts - Piedāvājums rada pieprasījumu! Un šis piedāvājums, kā likums, ir pieejams arī maziem bērniem, skolniekiem, pusaudžiem - apejot visas cilvēka attīstības vecuma grupas. Jā, cilvēks cenšas izvēlēties arī pieejamā piedāvājuma robežās, tādēļ pirmais, kas jāapgūst pirms ekrāna medija lietošanas, ir spēja –izslēgt ekrāna mediju!)

8) Noslēguma secinājumi:

Ekrānu mediji var radīt sajukumu cilvēku galvās, aptumšot lietu sapratni.

Ekrānu mediji var kalpot izziņai, kultūrai, nācijas vienībai un sabiedrības attīstībai.

- Ekrāns vienādi tiražē un pastiprina

gan labo un vajadzīgo

gan ārdošo un postošo

- Ekrāns mūsu dienās ir varas instruments

Un no cilvēka paša ir atkarīgs, kam tas kalpos tāpat kā ikviens izgudrojums, darba rīks vai ierocis - var kalpot gan labajam, var kalpot arī ļaunajam.

Kādā prūšu akmens laikmeta rituāla nozīmes cirvī iegravētas divas Eglītes. Viena uz augšu - uz gaismu, uz dzīvi. Otra uz leju - uz tumsu, uz nāvi. Kā to liecina šis gravējums, jau senie cilvēki saprata, savu līdzdalību un atbildību šajā izvēlē, jo saprata, ka cilvēka rokās arī cirvis var kalpot divējādi. Varbūt arī mums derētu par to padomāt ekrānu mediju politikas sakarā. Un ne tikai individuāli, vai vienas vai otras TV sakarā, bet arī kā latviešiem, kas ieinteresēti savā kultūrā un savas valsts pastāvēšanā, un šīs intereses realizē kā sabiedrisko pasūtījumu.

05-04-2012, Valdis Celms,

mākslinieks, semiotiķis, mākslas zinātņu maģistrs.