„Mans zemes mūžs ir īss - es nāku no bezgalības, no kosmiskās nakts. Bet visa kārtotājs Dievs nakti sāka sadalīt galaktikās. Es iekļuvu Piena ceļā, kur pašā maliņā rosījās Saule un plānoja, cik planētu laist pasaulē. Kāda dzīvības dzirksts uzlādēts kosmisks puteklis, es piepulcējos citiem tādiem pašiem, un mēs liktenīgi nolaidāmies uz Zemes, kas jau bija dziļi atvilgusi no sārtā karstuma. Mēs te kā minerāli atpūtāmies no garā ceļa. (..)
Ja uz sevi paskatos no augstākas augšas, tad esmu tikai viens cilvēks no (tagad jau) 7 miljardiem uz pasaules. Viens puteklis cilvēku bezgalībā. Bet, ja patinu savu lielo radu rulli un paskatos uz daudzajām paaudzēm atpakaļ, tad pati sev liekos kā kāds dzīvs piemineklis, uzcelts uz lieliem, stipriem pagātnes pamatiem. Katra paaudze, katrs tiešais sencis manos pamatos ir atstājis ko no sevis, novēlējis ko sevišķu tieši man.” Melānija Vanaga (1905.-1997.) „Dvēseļu pulcēšana.”
Ja uz sevi paskatos no augstākas augšas, tad esmu tikai viens cilvēks no (tagad jau) 7 miljardiem uz pasaules. Viens puteklis cilvēku bezgalībā. Bet, ja patinu savu lielo radu rulli un paskatos uz daudzajām paaudzēm atpakaļ, tad pati sev liekos kā kāds dzīvs piemineklis, uzcelts uz lieliem, stipriem pagātnes pamatiem. Katra paaudze, katrs tiešais sencis manos pamatos ir atstājis ko no sevis, novēlējis ko sevišķu tieši man.” Melānija Vanaga (1905.-1997.) „Dvēseļu pulcēšana.”
Ir novembris - rudens miglu, veļu un arī valsts svētku laiks. Vecrīga gaiša, Bastejkalns mirgo un čalo, Torņa ielā un Smilšu ielā ļaudis steidz no darba, cits iegriežas kafejnīcā, cits steidz uz māju... Mēs pulciņā un pa vienam veram smagās Kara muzeja durvis, kas šovakar pašas ir kā vārti starp divām pasaulēm - vienā paliek rosīgā Māras pasaule, otrā – bikli un bijīgi, ar pietāti paveramā, mazliet mulsinošā viņpus pasaule, jo šovakar pirmo reizi Latvijas vēsturē še notiks Veļu vakars. Tas nav nejauši, jo Kara muzejs diendienā uztur piemiņu par mūsu senčiem, kas ir dzīvojuši, cīnījušies un, pateicoties kuriem, ir šī valsts, muzejs un arī mēs paši. Kad ieejam siltajās, viesmīlīgajās muzeja telpās, kur mūs jau gaida jaunie, zinīgie un vitālie muzeja speciālisti, piespraužam sarkanbaltsarkanās lentītes un ieraugām steidzīgi svinīgos folkloras kopas „Laiva” (vad. Anda Ābele) lielos un mazos dalībniekus un Valdi Celmu ar kundzi Guntu senajos tautas tērpos, sirds nomierinās, kļūst droša, jo tautas tērps kā sakārtots ritms dod dvēselisko patvērumu arī mums, ienācējiem no ielas.
Veļu vakars iecerēts četrās daļās, un Kara muzeja telpas tam īsti piemērotas. Pirmajā zālē gatavošanās – nolikts liels galds ar svecītēm, fotogrāfijām un veltēm pašiem veļiem - tiem, kas nozīmīgi mūsu valstij. Arī ķēniņam Tālivaldim ar vanagu uz pleca, kura piemineklis (tēlnieks Andris Vārpa) tika atklāts šī gada 15. septembrī Trikātā. Pulcējamies, sasveicināmies, iedrošinām cits citu uzlikt arī savu svecīti, iedziedam vakaru. Otrā daļa - veļu aicināšana - nākošajā zālē, kur salikti krēsli, uzklāts neliels mielasta galds, un telpas vidū izlikts skaists Māras krusts kā dziļa aka, no kuras nākt domām, atmiņām, labajiem vārdiem, pieminot senčus... Vēlāk šo zīmi mēs kopīgi nosedzam ar svecītēm, un zāles vidū iedegas it kā vēl viena galaktika. Mūsu iztēle ļaujas mistērijai, un mēs jūtam, ka neesam vairs vieni. Mūsu vidū ir vēl kāds augstāks spēks, kas mums vienmēr vajadzīgs.
Nāc, Dieviņi, uz manīmi
Šovakaru vakarēt.
Balti mani liepas galdi,
Tīra mana istabiņa.
Tumsā sēdu vakarā,
Dzirdu Dievu ienākoti.
Divejādi Saule tek –
Tek kalnā, tek lejā.
Divejāds mans mūžiņš -
Ar to vienu dvēselīti.
Dvēsele ir vienotāja un tā, kas ceļo no Viņsaules uz Šo sauli, savienojoties ar mārisko augumu. Bet ir vēl smalkāka matērija, ko ikdienā saucam par veli, iļģi, urguci un kas palīdz savienot dvēseli ar mārisko augumu. Dzīvam cilvēkam par veli nerunā, lai gan mēs jūtam cilvēka starojumu, emocionālu ietekmi, nospiedumu, auru, tomēr daudz spilgtāk velis parādās, kad cilvēks ir miris. Dažreiz mēs mēģinām izskaidrot, ko sajūtam, dažreiz to nevaram:
Zelta zvaigzne atspīdēja,
Pa celiņu man ejot.
Es iegāju istabā -
Zelta zvaigzne aiz durvīm.
Es izgāju no istabas
Zelta zvaigznes skatīties.
Zelta zvaigznes noskanēja,
Pie Dieviņa aiziedama.
Zelta zvaigzne tēlaini apvieno cilvēka dziļāko būtību – to, ko sauktu par dvēseli, ar to, ko sauktu par veli. Augums tiek Zemes mātei, Veļu mātei. Velis, smalkais cilvēka dubultnieks, vēl kādu laiku mitinās Šai saulē, bet jau viņā pusē, tā kā aiz veļu upes, aiz laika robežas, aiz kuras vēl nevar atvadīties, jo Dieva daļa cilvēkā - dvēsele - no šī veļa vēl nav atdalījusies. Tādēļ veļu aicināšana, mielošana ir arī dvēseļu aicināšana. Kamēr mēs veli atceramies, „barojam” ar domām, atmiņām, jā - arī ar kādu sarūpētu gardumu, tikmēr viņš turpinās. Un te nav priekšrakstu, kā tieši tas darāms. Galvenais, ka tas nāk no sirds, ir patiesi, dabīgi, nav samāksloti, un varbūt dažkārt veļi mūs vairāk saprot, nekā mēs paši viens otru.
Nu atveram logu, lai veļi var atnākt. Liesmiņas saviļņojas. Vēsma, uguntiņas, migla, lai mūsu iztēle darbotos. Valdis Celms to salīdzina ar mākslas darba izjušanas procesu, kad, tikai apstājoties, vērojot, ieskatoties, iedziļinoties radītajā, paklusējot, var izjust mākslu. Tāpat ir ar šo brīdi. Tu esi dzīvs, varīgs un virsotne tikai tāpēc, ka tev ir, uz kā pakāpties. Un tava lepnība sarūk. Tu neraugies šauri, bet jau filozofiski daudz plašāk. Pieminam un ieaicinām Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru, Ernestu Brastiņu, Kārli Bregži, Oļģertu Aunu, Romānu Pussaru, Gunāru Astru, Raini, Ojāru Vācieti un citus, kas likuši pamatus valstij un arī latviskajai dievturībai. Anda Ābele izņem pelēku, jūras gludinātu akmentiņu un aicina to laist no rokas rokā, pieminot katram savus dzimtas mēroga ķēniņus. Akmentiņš iet no rokas rokā, un katrs ar lepnumu, aizkustinājumu, sirds trīsām un saviļņojumu prezentē savu vecotēvu, vecomāti, tēvoci, brālēnu vai māti, vīru, tēvu vai brāli. Izlīdzinās kāds dzīves laikā samezglojies jautājums, tiek pateikts varbūt kas noklusēts, pajautāts kas gruzdošs, un mūsos ienāk miers un tāds kā izlīdzinājums. Arī tiem, kas nemaz nebija domājuši šai uz iekšu vērstajā vakarā ko skaļi paust, dzirdot citu teikto, dvēselē kas ieskanas, un galā ikvienam ir savs stāsts par kādu aizgājēju, veidojot kopējo pasaules audumu un spēka lauku. Veidojas savdabīgs kopējs Latvijas spēka un mīlestības stāsts, lepnuma un pašapziņas stāsts, kas rit no paaudzes uz paaudzi un ieplūst dziļi arī mūsos pašos, darot mūs stiprākus un pat viedākus. Skan spēka dziesmas, un kokles un stabules skaņas vibrē kopā ar visām dvēselēm telpā un laikā.
Senču cienīšana jau nav skats atpakaļ, senču cienīšana ir kultūras pamats un var pastāvēt tikai tad, ja senču padoms dzīvo mūsos, un mēs protam to likt lietā. Mūs vieno garīgās vērtības no paaudzes uz paaudzi. Tās mums jāmācās pašiem saprast un jāmāca citiem – kā to dara arī Kara muzejs. Mums jāsaprot, ka viņi cīnījās, lai kultūra un valoda varētu pastāvēt. Mums paliek īstenības lepnākā daļa – turpināt. Valdis Celms liek pie sirds, ka senču padoms jāņem ne tikai no dziesmas, vārda, skaņām, bet arī no stājas, atgādinot Rīgas Latviešu biedrības karogā rakstīto: „Stāvi stipri, strādā droši!” Tā ir arī garīgā stāja, kad mūsos ir mērķa skaidrība un rīcības noteiktība. Jā, ir arī šaubas, bet šaubas jāatstāj pirms – pirms cīņas, pirms darba, nevis tā laikā. Katrā dzīves situācijā gan var mainīties atbildība, bet, ja nolemjam rīkoties, tad rīkojamies. Tad vairs nesvārstāmies. Ņemsim no senčiem stiprumu un gudrību, kad teikt, kad apdomāt, kad darīt, kad tiešām cirst ar zobenu.
Kamēr veļi mielojas, Kara muzeja Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Mārtiņš Mitenbergs mums parāda un stāsta par tikai pirms pāris nedēļām iegūtu fotogrāfiju, kurā redzami 1939. gada Kara skolas kursanti Melnās kafijas vakarā, kas faktiski ir klasisks veļu vakars, pat ja paši kursanti to tā nedēvēja. Viņi gadu no gada 30. novembrī rīkoja šo askētisko vakaru ar pieticīgiem traukiem, melno kafiju, rupjmaizi un nedaudz marmelādes, lai pieminētu 1919. gadā cīņā pret Bermontu kritušos 14 biedrus, nosaucot viņu vārdus un paceļot rūgtās kafijas krūzes. Tā bija šī vīrišķā varoņgara pieminēšana, aktivizēšana sevī, sargāšana un turpināšana. Viņsaules un šīs saules dziļā, sakrālā jēga atklājas pretstatu savstarpēji papildinošā raksturā. Tādēļ, šķiet, mūsu valsti varēja izcīnīt tieši rudenī, kad veļu spēks un padoms nāk mums palīgā, jo mūsu jau skaitliski ir maz.
Bet pienāk arī veļu prom raidīšana – diezgan mielojušies. Logi pēc tam aizverami, liesmiņas pamazām izdeg, atvadām skan dziesmas.
Arī paši nobaudām līdzatnesto cienastu un Kara muzeja sarūpēto no skaisti klātā galda. Neesam grūtsirdīgi, bet apņēmības pilni, ko spēcina arī Astras Gunāra 1983. gadā Augstākajā tiesā teiktie vārdi, ka viņam sāp, un viņš jūtas pazemots, jo lielais vairākums Latvijā dzimušo un augušo krievu nemācās un pat negrib mācīties latviešu valodu, bet gan transportā, gan veikalā uz latviski teikto nākas dzirdēt čto, čto (ko, ko ?). Turpat 30 gadi pagājuši, bet Latvijā jautājums aktuāls vēl jo projām. Varbūt tas ir spēcīgs atgādinājums mums pašiem, ka arī mūsu mutes ir, lai runātu, lai paustu, nevis iekostu lūpā un ciestu. Prātā nāk vakarā izskanējušais Māras Zālītes dzejolis.
Viena es neesmu viena.
Daudzi aiz manis stāv.
Jūs viņus neredzat, protams.
Viņi jau redzami nav.
Tikai fotogrāfijās vecās
Es viņu sejas skatu.
Lūk, mans stūrainums,
Lūk, mani mati.
Viņi tagad bez veida,
Es viņu veidu nesu
Dzirdu, kā viņi saka –
Nebaidies, mēs tepat esam.
Nebaidies, mēs jau sargājam
Tevī to mūsu rētu.
Nebaidies, mēs jau uzcelsim
Apkārt Tev zelta sētu.
Nebaidies, mēs jau neļausim
Savējam pāri darīt.
Tad, kad Tu būsi starp mums,
Tu jau tā darīsi arī.
Jā, rituālu, sajūtas, mīlestību nevar izskaidrot. To var tikai piedzīvot. Atvadāmies kā veselāki tikuši - viena gabala tapuši, jo mēs neesam vieni. Mūsu senču gars ir ar mums. Mēs esam daudz.
Šai saulēi, šai zemēi viesiem vien padzīvoju.
Viņa saule, viņa zeme – tā visam mūžiņam.
Iveta Mazūre
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru