Kanādas dienasgrāmatas. Pirmā diena

Svētdienas rīta Rīgas pirmssaullēkta agrumā sācies ceļojums, pār seno Ukraiņu zemi, tās galvaspilsētu Kijevu vien caur lidmašīnas logiem un no lidostas tālumiem redzot, manot, nojaušot, sajūtot.. sastopoties ne ar to labāko, ne ar to arhaiski pievilcīgāko, bet kā atmiņu drumslas no pad.sav. laikiem saņemot neskārtotību lidostā mēs par to tik pavīpsnājam un ... ar ukraiņu aviolīnijas Aerosvit starpniecību dodamies pāri okeānam... neizprotami, kā lidojam, jo neviens nestāsta, kam lidojam pāri, kas zem mums utt... - bet pēc nezin cik stundu lidināšanās Toronto tomēr nolaižamies ar aplausiem tradicionālajiem, mazliet nogurumu un LIELU prieku.

Sagaidīta, atvizināta esmu Apelsīnu ciemā (Orangevillā kādus 70 km no Toronto) pie viesmīlīgajiem Liepiņiem - Gunta un Anitas, - un te nu rakstu... Skatos savā mobilajā, kas stāsta, ka Latvijā esot (tagad laikam kādi trīs naktī), bet  še datorpulkstenis rāda  20.45... Domāju par to, ka lai vai kā, -  nejūtos tik nogurusi, ka būtu vai jākkrīt no kājām - tāds īpaši interesants ir tagadienes nogurums...

Ceļā rakstītajā dienasgrāmatā palikušas lidostā izlidošanas laiku gaidot zīmētās zīmes un rakstu vijumi, frāzes un teikumi par putniem Kijevas lidostā, par to kā domas un prātojumi nevēlējās būt atverami un pierakstāmi tai rūcošajā laikā virs mākoņiem... un uzvirmoja vien atsevišķi uzplaiksnījumi - sapnī vai pussapnī - par salām tālu lejā, piremēram... vai par maņās un vīzijās uzplaiksnījušām mīļļaužu sejām...

Bet Apelsīnu ciemā no Toronto netālu dzīvo latvieši un kopj suņus un kaķus, ciedru mežus un dara vēl visu citu, ko latvieši dara:)