Viens cilvēks pievērš lielāku uzmanību vieniem jautājumiem, otrs – citiem. Viens par dažiem jautājumiem daudz interesējas, iedziļinās to būtībā, bet citus uztveŗ pavirši un arī izteikties par tiem mēdz pavirši. Savukārt otram cilvēkam interesē tieši šie jautājumi. Dzirdot paviršus spriedumus, viņš cenšas pievērst uzmanību to dziļākai būtībai. Tad arī pirmajam cilvēkam rodas labāka izpratne.
Un labāka izpratne veicina vienotību.
Darbi
Sanāksmē vairākkārt izskanējuši vārdi par nepieciešamību veikt vienus vai otrus darbus. Un Jānis (Sils) ir piebildis, ka par tiem ne tikai ir jārunā, bet kādam tie ir arī jādara.
Kādreiz Krišjānis Barons ir apkopojis tūkstošiem savākto dainu un publicējis izcilu grāmatu – Latvju Dainas. Ar to varam ne tikai lepoties, bet varam to arī izmantot.
Viens cilvēks to ir izmantojis it īpaši rūpīgi un veiksmīgi. Ernests Brastiņš. Tāpēc šodien mums ir Dievturība.
Kārlis Mīlenbachs sāka izdot Latviešu valodas vārdnīcu. To ir turpinājis Jānis Endzelīns. Un viņu abu vadībā tika izstrādāta latviešu pareizrakstība – viena no labākajām rakstībām pasaulē. Jānis Endzelīns ir atklājis latviešu valodu pasaules kultūrai, veicināja latviešu valodas attīstību, lai padarītu to arvien pilnīgāku. Iespējams, ka Jānis Endzelīns bija ne tikai izcilākais latviešu valodnieks, bet pat pasaules izcilākais valodnieks.
Valdis Celms trīsdesmit gadus ir pētījis latvju rakstus. Tagad mums ir Latvju raksts un zīmes. Varam ar to lepoties. Ja Valdis Celms nebūtu rīkojis savas lekcijas un nebūtu sarakstījis šo grāmatu, tad ko mēs pašlaik zinātu par savu senču rakstiem? Pārdesmit vārdus?
Ar ko vēl varēsim lepoties pēc desmit vai divdesmit gadiem? Ar to, ko būsim spējuši paveikt.
Varbūt būtu vērts pierakstīt visus veicamos darbus? Un šo sarakstu rēgulāri uzlabot.
Noteikti jau tagad ir cilvēki, kas tos dara. Sev par prieku. Ja viņi redzēs, ka šos darbus uzskata par svarīgiem arī citi cilvēki, viņi varēs iepazīstināt citus ar paveikto un varbūt pat iesaistīt interesentus turpmākajos darbos.
Pat šķietami sīkumi var pārvērsties lielos darbos. Piemēram, kāds krāj latviešu ēdienu receptes. Tad vairāki cilvēki apvienojas kopīgā recepšu vākšanā. Viņiem pievienojas kāds zinātnieks, kas pēta dažādu uzturvielu īpašības. Un kas zin – varbūt viņi kopā atklās kaut ko ļoti svarīgu.
Daudzi latvieši kaut ko zina par zāļu tējām. Katrs nedaudz. Bet savācot un apkopojot visas zināšanas, varētu rasties pilnīgi jauna izpratne par dažādu augu iedarbību.
Cilvēki var padarīt lielus darbus, ja viņi dara to, kas viņiem patīk. Un ja vēl viņi apvienojas kopīgam darbam…
Latviskums ikdienas dzīvē
Viena doma, kas sanāksmē tika izteikta, bet netika attīstīta. Nav pietiekami sanākt kopā un padziedāt dainas, Latviešu reliģijai ir jāizpaužas arī ikdienas dzīvē. Lai ko cilvēks darītu, viņam uz visu jāskatās caur latviskās dzīvesziņas prizmu. Ne jau ar prievīti ejot uz darbu, bet gan ar dainu latvieša acīm vērojot dzīvi, caur savu latvieša prātu izlaižot 21.gadsimtā iegūtās zināšanas.
Es teiktu, ka 21.gadsimta cilvēkam ir divas problēmas:
Pirmkārt, viņš visu laiku domā, viņa smadzenēs visu laiku virmo dažādas domas, un viņš nespēj apturēt šo domu jucekli, lai pilnīgāk ieraudzītu, sadzirdētu un sajustu apkārtējo pasauli.
Otrkārt, šīs domas ir diezgan vienveidīgas un parastas, viņam ir grūtu paskatīties uz pasauli no cita skatupunkta.
Tāpēc būtu vērts dalīties ar savu pieredzi – kā latviski dzīvot ikdienā, kā skatīties uz dzīvi ar latvieša acīm.
Vieni paņēmieni veicinās citus paņēmienus un atklājumus.
Piemēram, pat atceroties vien vārdus “Met, Laimiņa, zelta jostu apkārt visai istabiņai. Kas neēdis, lai paēd. Kas nedzēris, lai padzeŗ”, sāk vairāk izdalīties siekalas, un tas veicina maltītes sagremošanu. Šī daina labāk veicina ēstgribu, nekā ēdiena smarža.
Vai arī “Bēdu manu lielu bēdu…”. Šī daina vienmēr uzlabo garastāvokli, un jebkuŗa problēma uzreiz kļūst mazāka.
Katram dievturim ir savi novērojumi. Viena dievtuŗa pieredze var citos dievtuŗos izraisīt jaunus atklājumus.
Apkopojot šādu pieredzi (dažādās dzīves jomās), varēsim to gan paši izmantot, gan citiem latviešiem piedāvāt. Un nav svarīgi, vai viņi sauks sevi par dievtuŗiem. Ja viņi izmantos šo pieredzi, viņi būs daudz latviskāki.
Būtu vērts rīkot arī prāta vētras. Ne gluži tādā sastāvā, kāds bija šajā sanāksmē. Prāta vētrām derētu mazākas kopas, kas prātotu par kādiem atsevišķiem jautājumiem. No tūkstoš neprātīgām idejām kāda allaž izradās ģeniāla.
Vēl gribētu turpināt sarunu par to, kam un kāpēc ir vajadzīga Latviešu reliģija.
Bet citreiz.
Jā, un paldies visiem, kam patika manas domas.
Aldis Rozentāls
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru