- tas ir negaidīts notikums, nekas neliecina, ka tas notiks;
- tas ir notikums, kas kardināli maina cilvēces attīstību;
- vēlāk cilvēki sāk saprast, ka šim notikumam bija jānotiek.
Piemēram, Pirmais pasaules kaŗš. Eiropa bija gandrīz gadsimtu nodzīvojusi bez nopietniem kaŗiem, bija iestājies zināms līdzsvars starp Eiropas imperijām, attīstījās starptautiskās attiecības un diplomātija, nekas neliecināja par iespējamo asiņaino kaŗu. Un tad pēkšņi notiek kaŗš, kas izmaina pasaules turpmāko attīstību. Eiropas imperijas sabrūk.
Kad kolēģis pastāstīja par šo teōriju, es atcerējos mūsu sarunas tematu “Vai dievturība spēs vienot latviešus?” un iztēlojos: pēc 50 gadiem Eiropas dominējošā reliģija ir dievturība.
Pirms tam bija viens negaidīts notikums – dievturība bija pēkšņi kļuvusi populāra Latvijā (pirms tam nekas neliecināja, ka tas varētu notikt) un tad ātri izplatījusies visā Eiropā. Un vēlāk eiropieši saskatīja, ka tā tam arī bija jābūt, jo kristietība bija izmirusi, tās vietu draudēja ieņemt islāms, tāpēc eiropiešiem bija steidzīgi vajadzīga sava eiropiska reliģija. Par tādu ir kļuvusi dievturība.
Kādai dievturībai ir jābūt, lai tā spētu apvienot latviešus?
Kāpēc Latviešu reliģija bija vajadzīga senlatviešiem un kāpēc tā ir vajadzīga mūsdienu latviešiem?
Senlatvieši dzima vidē, kur Latviešu reliģija bija vienīgā reliģija. Latviešu reliģija bija daudzu paaudžu uzkrāto zināšanu kopums. Latvieši apguva senču zināšanas, saglabāja tās, papildināja ar jaunām zināšanām un nodeva nākamajām paaudzēm.
Mūsdienu latvieši piedzimst vidē, kuŗā svešas reliģijas ir krietni izplatītākas par Latviešu reliģiju. Tikai neliela daļa latviešu pievēršas Latviešu reliģijai.
Daudziem cilvēkiem vispār nekāda reliģija nav vajadzīga.
Ja senlatviešiem Latviešu reliģija bija saistīta ar zināšanām, tad mūsdienu latviešiem ir pieejamas visas cilvēces zināšanas daudzās jomās. Mūsdienās Latviešu reliģijai būtu jāintegrē pasaules zināšanas – jāiekļauj tās latviskajā pasaules ainā, jāizlaiž caur latvisko prātu.
Cilvēce ir uzkrājusi lielākas zināšanas, nekā ir saglabājušas dainās. Bet dainās ir saglabājies saprātīgs skats uz pasauli un dzīvi. Caur šo latvisko skatu var izlaist visas zināšanas.
Senlatvieši dzīvojuši pie dabas, mazās kopienās. Pašlaik tikai lauku latviešu dzīve var mazdrusciņ līdzināties senlatviešu dzīvei. Lielāka daļa latviešu dzīvo pilsētās.
Agrāk Latviešu reliģija deva cilvēkam zināšanas kā veidot attiecības ar Dievu, sevi, dabu un citiem cilvēkiem.
Attiecības ar Dievu un sevi droši vien paliek tādas pašas, varbūt mazliet mainās, liekot vērā mūsdienu cilvēka plašākas zināšanas.
Attiecības ar dabu mainās dzīves apstākļu dēļ. Pilsētās, it īpaši Rīgā daba nav tik tuvu kā laukos. Atsevišķi cilvēki, protams, var pārbraukt dzīvot uz laukiem, bet tautas dzīve nav iedomājama bez pilsētām. Mūsdienu latvietim jāveido attiecības ar dabu pilsētu apstākļos. Un nevis tikai jāpielāgojas pilsētas dzīvei, bet jāpārveido un jānosaka pilsētas dzīve pēc sava prāta.
Ja Rīgā būtu daudz dievtuŗu, kā viņi rīkotos, lai pārveidotu pilsētas dzīvi, lai pilsēta nekaitētu dabai? Kā izskatītos dievtuŗu lielpilsēta? Kāda vieta dievtuŗu lielpilsētā būtu Vēja mātei, Gaisa mātei, Ūdens mātei, Meža mātei, Zemes mātei? Kā dievtuŗi rīkotos, pārveidojot Rīgu, ja šodien vairākums rīdzinieku būtu kļuvuši par dievtuŗiem? Kas dievtuŗiem būtu svarīgāks – cilvēka iespēja aizbraukt ar savu spēkratu līdz mājas durvīm vai tīrs un svaigs gaiss pilsētā? Kuŗas Rīgas ielas uzreiz tiktu slēgtas spēkratiem un nodotas gājējiem un riteņbraucējiem? Kāda būtu dievtuŗu Rīgas architektūra? No kā dievtuŗi būtu gatavi atteikties un ko piedāvāt tā vietā?
Kā dievtuŗi līdzsvarotu Rīgas ietekmi ar citu Latvijas pilsētu ietekmi?
Mazu kopienu vietā tagad ir lielas pilsētas, kuŗās dzīvo daudz svešinieku. Kā mainās dievtuŗa attiecības ar citiem cilvēkiem? Kaimiņiem, kolēģiem, citiem pilsētniekiem? Un ar citām tautām? Ar leišiem, igauņiem, zviedriem? Un ar nedraudzīgām valstīm? Kā dievturība ietekmē uzņēmēju rīcību?
Kā dievturība ietekmē valsts pārvaldi? Kāds ir dievturīgs ierēdnis, policists, skolotājs?
Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā. Jo turīgāki ir cilvēki, jo vairāk viņi patērē. Bet jautājums ir – ko un kā viņi patērē? Kā dievturība ietekmē viņu patēriņu? Kā dievturība ietekmē viņu izvēli?
Kāpēc dievturība liktu cilvēkam mainīties?
Kā dievturība var palīdzēt cilvēkam kļūt pilnīgākam, laimīgākam, uzlabot viņa dzīves kvalitāti, padarīt veiksmīgāku, ļaut sasniegt vairāk?
Mēs dzīvojam postkristīgajā postpadomju patērētāju un individuālistu sabiedrībā.
Dainās mēs jūtam citas pasaules atspulgus.
Kā mūsdienu pasauli padarīt par dainu pasauli?
Aldis Rozentāls
<>
AtbildētDzēst