Eiropas Etnisko reliģiju kongress Latvijā vainagojas ar Rīgas deklarācijas pieņemšanu, jaunās valdes un prezidenta vēlēšanām

No 2023. gada 29. jūnija līdz 2. jūlijam norisinājās 18. Eiropas Etnisko reliģiju kongress (ECER). Latvijā tas notika otro reizi, 50 ļaužu — tostarp ECER dalīborganizāciju galotņu, novērotāju pārstāvju, vietējo rīkotāju un brīvprātīgo — lokā no 17 valstīm. Eiropas mēroga sarīkojumu atbalstīja lieldraugi — NVO nams, Labietis un Liepkalni. Rīkotāji — Latvijas Dievturu sadraudze —, pērn rudenī izziņojot kongresa norisi, par tēmu izvirzīja “Tiesības savā cilmes zemē” (The Rights in One’s Native Land). Dalībnieki savlaicīgi sarūpēja atbildes aptaujai un priekšlasījumos sniedza ieskatu gan par savām tradīcijām un izaicinājumiem, gan tiesiskās situācijas īpatnībām katrā dalībvalstī. Kongresa pirmo dienu noslēdza Rīgas vecpilsētas ekskursija, kurā viesi iepazina latviešu tautas un galvaspilsētas vēstures līkločus, atklāja daudz kopīga un priecājās par viņu dievību klātbūtni arī mūsu pilsētas arhitektūrā un skulptūrās.

Otrajā dienā norisinājās apspriede, pilnveidojot galīgo deklarācijas teksta redakciju, tai sekoja Rīgas deklarācijas pieņemšana (PDF skat. šeit: https://sites.google.com/view/ecer2023/declaration) un parakstīšana. Ievēlēta jaunā ECER valde, ko veido pārstāvji no Beļģijas, Čehijas, Grieķijas, Itālijas, Latvijas, Lietuvas un Norvēģijas. Brīdī, kad līdz dievturības drukātā vārda simtgadei atlikušas tieši 550 dienas, Latvija vienlaikus kļuvusi par prezidētājvalsti, jo 11 balsstiesīgo ECER dalīborganizāciju balsojumā par Eiropas etnisko reliģiju vadošās organizācijas prezidentu uz pieciem gadiem ievēlēts Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vadītājs Dr. Uģis Nastevičs. Otro dienu noslēdza ekskursija Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, iepazīstot tautas mākslu, koka arhitektūras simbolismu, latviskās dzīvesziņas vērtības un Reformācijas mantojumu (piemēram, kāķis — jā, kāķis, nevis kaķis — pie Usmas baznīcas).

Trešā diena aizvadīta Latvijas Dievturu sadraudzes Lokstenes svētnīcā, Klintaines pagastā pie Pļaviņām, kur, iepazīstot latviskās dzīvesziņas garīgo kodolu, ko teju simt gadus pasaulē pazīst ar dievturības vārdu, katras Eiropas etniskās reliģijas pārstāvji vīkša savu svētbrīdi, lai kopīgiem spēkiem ar Dievpalīgu sekmētos nostiprināt tiesības savās cilmes zemēs.

Kongresa ceturto dienu kuplināja XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku 150 gades gājiens. Zīmīgi, ka jau 150 gadus tā priekšgalā nes Latvijas himnas “Dievs, svētī Latviju!” autora Baumaņu Kārļa veidoto Līgo karogu ar latviešu Dievam ozola zaru ziedojošo svētnieku Vaideloti. Kongresa dalībnieku saviļņojums mijās ar padarīta darba sajūtu — jau tapis pirmais ECER prezidenta parakstītais dokuments — Itālijas prezidentam un Iekšlietu ministrijai adresēta vēstule par šajā dalībvalstī izveidojušos situāciju. “Līgo” līvu valodā nozīmē “Lai top!” Lai top!

Fotoattēli no kongresa — Uģis Nastevičs, Latvijas Dievturu sadraudze:
https://drive.google.com/drive/folders/1yagtvQuOHLi-qiUqgW8-7Int-zUa0JZi?usp=sharing

Baltu vienības diena šogad veltīta Rāmavas 1500 gadei

Rāmavas ilustrācija (Hartknoch 1686:116). Paziņojuma PDF — šeit

¹2021/09/03

Rīga–Viļņa

Latvijas Dievturu sadraudze
Senovės baltų religinė bendrija Romuva

Šogad aprit 1500 gadi kopš ¹⁰521. gada, kad dibināta Rāmava.

Latvijas un Lietuvas baltu dzīvesziņas reliģisko tradīciju turpinātāji aicina atzīmēt baltu Rāmavas svētvietas dibināšanu kā senāko liecību mūsu tautu vēsturē par reliģisko tradīciju pastāvēšanu centralizētā un organizētā veidā baltu kultūrtelpā. Tās pastāvēšana un vairākkārtīga pārvietošana uz ziemeļaustrumiem Lietuvas teritorijā, Romas pāvesta pārstāvēto bīskapu un Eiropas krustnešu ordeņu militārās ekspansijas rezultātā, liecina par tradīcijas pārmantošanu baltu kultūrtelpas plašā reģionā un tās nozīmību baltu tautu garīgajā patībā. Šogad Baltu vienības dienā, ¹2021/09/22 latvieši, lietuvieši, baltkrievi un prūši vienojušies svinēt Rāmavas dibināšanas pusotru tūkstošgadi.

Lai top!

Hroniku liecības, kas sniedz ieskatu par Rāmavas dibināšanu un nozīmi baltu kultūrtelpā.

¹⁰521. g.   – Rāmavas svētvieta tiek izveidota un līdz ¹1110. gadam atrodas Šventapilē prūšu teritorijā.
¹1110. g. –  Polijas karalis Boļeslavs III Rāmavas svētvietu iznīcina.               
¹1110. g. – ¹1294. g. – Rāmava vairākkārt (vismaz 6 reizes) tiek pārcelta uz Ziemeļaustrumiem.
¹1294. g. – Rāmava atrodas Romainiai ciemā pie Kauņas, kad to nodedzina krustneši ar visu ciemu Ragnītas komtura Ludviga fon Lībencella (Ludwig von Liebenzell) vadībā.
¹1413. g. – Rāmava atrodas pie Dubīsas upes, kad to pēc Polijas karaļa Jagaiļa pavēles noposta, sākoties Žemaitijas kristīšanai.[1]

Simons Grūnavs (Simon Grunau) Prūšu hronikā (1529) par ¹⁰521. g. raksta: “Brutens un Vidvuts pulcina savus gudrākos vīrus. Pēdējie vēlas karali un piedāvā Brutenam kļūt par tādu. Bet Brutens teic, ka nevarot, jo apņēmies kalpot visvarenajam Dievam, un par karali iesaka savu brāli Vidvutu, kurš priekšzīmīgi pārvaldīs visu tautu (..); viņš labprātāk godinātu svētos dievus nevis cilvēku ķildas. Vidvutu kronē par karali. Visa tauta un Vidvuts paziņo, ka Brutens būs viņu virsvadonis, un nosauc viņu par krīvu krīvu. (..) Visu zemi nosaukuši par Brutēniju, viņi nolemj kalpot un upurēt tikai saviem dieviem. Brutens ar savējiem ierīko dieviem īstu mājokli. Dievi bija 3 — Patols, Patrimps un Pērkons; viņu elki novietoti 6 olekšu resnā ozolā. Šo ozolu un krīva, zintnieku un visu vaidelošu, kas bija priesteri, mītni viņi nosauca par Rikojotu.”[2]

“ (..) Rikojota jeb Rāmava un krīva ar visiem vaidelošiem mājoklis (..)”[3]

Savukārt Dusburgas Pēteris (Peter von Dusburg) Prūsijas zemes hronikā (1326) norāda: “Nadruvā bija vieta vārdā Rāmava (..), kur dzīvojis kāds vārdā krīvs, ko godājuši gluži kā pāvestu, kas valda ticīgo vispārējo baznīcu. Viņa gribu vai rīkojumus ievērojusi ne vien iepriekšminētā [prūšu] tauta, bet arī leiši un citas Livonijas zemēs valdījušās tautas. (..) liela bijība iemantota ne vien no [tuvējiem] ļaudīm, bet arī no ķēniņiem, labiešiem un parastajiem iedzīvotājiem.”[4]

Senovės baltų religinės bendrijos Romuva Krivė Inija Trinkūnienė
Latvijas Dievturu sadraudzes Dižvadonis Andrejs Broks

Paziņojuma PDF — šeit

---

[1] Vaitkevičius, Vykintas. 2003. "Prussian Romuva Decoded". Cosmos 19:93–127.

[2] “(..) sie in landt nantten Brutenia und slecht alle beslossen nimande zu dienen und uz oppherenn ag ihren götthin. Do irst Brutteno im mit seinen götthin eine sonderliche wonunge baute. Der götthin woren 3, Patollo, Patrimpo, Perkuno, die stunden in einer eichen, dy 6 elen dicke war. Diese eiche und die wonung des crywen adir kyrwaidens mit allen seinen waidolotten, das woren priester, sie nantten Rickoyto." Grunau, Simon. 1876. "Preussische Chronik". 1–755. in Die preussischen Geschichtschreiber des XVI. und XVII. Jahrhunderts, ed. M. Perlbach. Leipzig: Duncker & Humblot. p.62.

[3] “(..) Rickoyott addir Romowo und die wonungk des kirwaiden mit allen waidlotten (..)” Grunau, Simon. 1876. "Preussische Chronik". 1–755. in Die preussischen Geschichtschreiber des XVI. und XVII. Jahrhunderts, ed. M. Perlbach. Leipzig: Duncker & Humblot. p.80.

[4] “scilicet in Nadrowia locus quidam dictus Romow (..), in quo habitabat quidam dictus Criwe, quem colebant pro papa, quia, sicut dominus papa regit universalem ecclesiam fide-lium, ita ad istius nutum seu mandatum non solum gentes predicte, sed et Lethowini et alie naciones Lyvonie terre regebantur. Tante fuit auetoritatis, quod (..) a regibus et nobilibus et communi populo in magna reverencia haberetur.”  Dusburg, Peter von. 1861. "Chronicon terrae Prussiae". 21–219. no Scriptores rerum Prussicarum, ed. T. Hirsch, M. Töppen, E. Strehlke. Leipzig: S. Hirzel. p.53–54.

Jāņu dienu Dieva dēls Saules meitu sveicināja!

Jāņu diena svēta diena, Aiz visàm dieniņàm:
Jāņu dienu Dieva dēls Saules meitu sveicinaja.

Latviešu tautas senākie svētki Jāņi, kā jau zīmīgākais saules gadskārtas cikla notikums  tautasdziesmās aprakstīts ar spilgtu tēlainās simbolikas un teiksmu tēlu valodu, kas to ievij latviešu dievestības pasaules uzskata stāstā, kuru katru gadu izdziedam līgotnēs, bet kura skaidrojumu ne vienmēr spējam iztulkot. Šodien šo seno baltu tautu tradīciju, kuras saknes saskatāmas arī citu indoeiropiešu tautu kultūrās, varam skaidrot tikai no sava pasaules redzējuma un dainu kultūras mantojuma bagātā krājuma, tomēr latviskajā dzīvesziņā tā viennozīmīgi saistāma ar dabas auglības cikla kulmināciju un saules rita ciklu. Laikos, kad veidojās senās teiksmas, cilvēki laiku vairāk pavadīja ārā un biežāk pavērsa savu skatu uz debesīm, lai paredzētu dabas norises, kas varētu ietekmēt zemnieka darba rezultātus un noteikt dzīves kartību. Tas ļāva pamanīt biežāk to, ko modernais cilvēks pamana arvien mazāk – Saules rotāšanos, saules un debess gaismas dažādās spēles, ko varēja novērot saistībā ar gadskārtas cikla laikiem un kas dainās tika iedziedāts kā dzīves un darba ritma kārtības un attiecību tikuma kods. Jā šodien ko tādu izdotos pamanīt, vai ar šodienas latviskās dvēseles gara “acīm” vēl spējam tajā saskatīt Dieva dēlu Jāni vārtu staba galiņā:

“Kas ta tāda lela pile
Tâi celiņa maliņâ?
Tai pilei triji vārti,
Visi triji sudrabiņa.
Pa vieniemi Dievs iebrauca,
Pa otriemi mīļà Māra,
Pa trešiemi Jānits brauca
Div' dzelteni kumeliņi.”

Vai vārtus, kuros Saules meita sagaida savus preciniekus, kas parāda ciešo simbolisko saikni starp Jāņiem, kā dabas auglības rita kulmināciju un Saules meitu kā līgavas paraugu jaunas meitas dzīves rita augstākajā godā:

“Lēni lēni Dieviņš jāja No kalniņa lejiņâ;
Saules meita vārtus vēra, Zvaigžņu cimdus rociņâ.

Kam tie zirgi, kam tie rati Pie Saulites nama duru?

Dieva zirgi, Laimas rati, Saules meitas precenieki.”

Kas ir šo seno simbolu pamatā, ko mūsu tradīcijās dainas aicina saules ritā saskatīt?

[..] pieminētajām dievībām ar šo dabas parādības tulkojumu varētu būt saistīts romiešu divsejainais Jānuss un ar latviešu dievību Jānis. Būtiski tos sasaista vārtu simbolika, bet Jāņa gadījumā, pētot saules halo variāciju veidus, spilgti iezīmējas sasaiste ar saules stabu (sauļoto stabu) - vārtu staba (kas neparastā veidā tad atrodas vārtu vidū), taures un bungu tēliem, kam par tēla ierosmes pamatu varētu būt saules halo zenitālo loku dažādās variācijas. “Vārtu staba” vizuālais novērojums, iespējams, arī kalpojis par pūdeles dedzināšanas tradīciju Jāņos. Vēl zīmīgāka sasaistei ar vārtu tradīciju ir lietuviešu Rasas (Jāņi) svētki, kur tā ir būtiska svētku sastāvdaļa. Ja iedziļinās vēl dziļāk citu tautu tradīcijās, tad saules halo tēla variācijas kā Saules vārti varēja kalpot par ierosmes avotu Goda vārtu tradīcijai daudzās no indoeiropeiskās tradīcijas atvasinātajās kultūrās. It sevišķi nozīmīga tā ir latviešu vedību tradīcijai, kur līgava savā dzīves zenītā kāzās tiek pielīdzināta Saules meitai, tā saistot dzīves norišu vērtību mērauklu caur teiksmaino debesu vedību ainu ar dabas norišu harmoniju.

Pūt, Jāniti, vara tauri Vārtu staba galiņâ,

Lai ceļàs(i) Jāņa māte No mīkstiem spilveniem. (32636-0)

Eita, ļaudis, skataities, Kādi ērmi laukâ bij:

Tur Jānitis bungas sit Vārtu staba galiņâ. (32915-0)

Sit, Jāniti, zelta vadzi Savas kūts dibinâ,

Tur pakāra mīļa Māra Savu baltu slauceniti. (32452-0)

“Interesanta parādība Zviedrijā” 2012. gadā16 un Rasas svētku vārti Lietuvā 2015. gadā (foto: Vytautas Daraškevičius)17

Latvijas Dievturu sadraudzes Jāņi Klintainē 2019. gadā (foto: Andrejs Broks) un Vasaras saulstāvji Skansenā, Zviedrijā (foto: Fred J.)18

Autors uzskata, ka Saules halo parādībā saskatāms pirmavots senāko reliģiju teiksmu tēlu ierosmēm, to simboliem un zīmēm, kas saistītas ar saules kultu, īpaši tām, kuru saknes izriet no indoeiropeisko kultūru koka. Ikonogrāfiskos un rakstu tēlos, kaut arī atsevišķos gadījumos tas noprotams tikai no aprakstiem, tas izpaužas centrālās simetriskās kompozīcijās ar centrālo tēlu un tā sānos diviem dvīņu tēliem. Saule ar paralēlajām saulēm varēja kalpot par ierosinājumu trīsvienīgo un dvīņu dievības teiksmu tēliem, kas, neesot fotogrāfiskai novērojuma saglabāšanas iespējai, nostāstos varēja saplūst dažādos, izteiksmīgi paspilgtinātos tēlos. No senākajām saules reliģijām šo simbolisko tēlu kompozīciju pārņēma vēlākās reliģijas, kas tajos iekodēja jau citu saturu, tā cenšoties iznīdēt tā saucamos pagāniskos kultus. To apliecina kaut vai krusta simbolu izmantojums dažādās reliģiskajās tradīcijās, kuru pirmavots visu krusta rakstu zīmju veidiem arī ir saules halo (saules krusts, ķeltu krusts, krustu krusts, Pērkona / Laimas krusts – svastika un to paveidi). [..]

Pilns raksta teksts lasāms šeit - http://dievturi.blogspot.com/2019/07/dievturu-vestnesis-nr31-20193.html

Lai līksmi Jāņi Saules koka starojumā un laimes pilnas ģimeniskas tikšanās Jāņa sētas pagalmā!

Protu, protu, redzu, redzu,
Tais mājâs treji vārti.
Pa vieniem Laimit' nāca,
Pa otriem Dievs iebrauca,
Pa trešiem saulit' brauca
Seši bēri kumeliņi.

Andrejs Broks
Latvijas dievturu sadraudzes dižvadonis.

Latvijas Dievturu Sadraudzes vēlējumi 2019. gadskārtu uzsākot.

Sveicam Ziemassvētkos!

Dievturība - nacionāla latviskās dzīvesziņas dievestība.

Latviskās dzīvesziņas dievestība – Dievturība (un tādējādi arī Latvijas Dievturu sadraudze) latviešu tautas kultūrā apliecina tās nacionālās garīgās satversmes vērtību un patības pamatu, jo tā ir (1) nacionāla, (2) Latvijai tradicionāla (3) kultūras vērtība:

1. Nacionāla.
   Pretstatā internacionālām reliģijām (mācības radušās ārpus Latvijas, mūsu valsts teritorijā izplatījušās vēlīnos vēstures posmos, un joprojām ir izplatītas daudzās valstīs, tautās), dievturība ir attīstījusies vietējā vidē kopā ar tautas kultūru un latviešu valstisko apziņu, un tādējādi ir uzskatāma par nacionālu dievestību (reliģiju).
2. Tradicionāla.
   Tautas (nacionālā) reliģija Latvijas teritorijā nepārtraukti pastāvējusi un attīstījusies kopš aizvēstures laikiem līdz pat mūsdienām, par ko liecina arheoloģiskie atradumi, seno hroniku ziņas, un neskaitāmas vēlāku laiku kristīgās baznīcas liecības.[1] Ilgstoša pakļautība svešām varām smagi skāra latviešu kulturālās pašnoteikšanās iespējas, tomēr līdz ar Latvijas valsts izveidošanos, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados arī nacionālā reliģija ieguva iespēju reģistrēt oficiālu organizatorisku formu – Latvijas Dievturu sadraudzi. Latvijas Dievturu sadraudze nepārtraukti darbojusies jau gandrīz simts gadus.
3. Kultūras vērtība.
   Dievturība par savas mācības un darbības pamatu atzīst dainās un citos folkloras avotos minētās atziņas un vērtības, kas izteiktas arī senās dievestības (reliģijas) tēlu un simbolu formās, un ko kopumā pieņemts dēvēt par latvisko dzīvesziņu. Latviskā dzīvesziņa Satversmē atzīta par latviskās identitātes pamatu, un šīs dzīvesziņas avotu – dainas – starptautiskā sabiedrība (UNESCO personā) atzinusi par visai cilvēcei būtisku kultūras mantojumu. Kā reliģiska organizācija, dievturi savā darbībā sevišķi izkopj latviskās dzīvesziņas kodolu – izpratni par pasaules jēgu un uzbūvi, kā arī cilvēka vietu un uzdevumiem tajā. Tādējādi dievturu kustība uzskatāma par latviešu kultūras būtisku vērtību. 

[1] Plašāk skatīt E. Brastiņš, Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana, Rīga, 1936.

Latvijas Dievturu sadraudzes priekšvēlēšanu atklātā vēstule politiskajām partijām.

2018. gada 24. septembrī.

Pirmsvēlēšanu jautājumi par Dievturības un Latvijas Dievturu sadraudzes statusu valstī. 

1. Latvijas Republikas Satversmes ievadā teikts:
“Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. (..)”

2. Satversmes 91. pants: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”

3. Satversmes 99. pants: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.”

Visām tautām, kurām izdevies saglabāt savu pašas tautas radītu kultūru no tās senākajiem laikiem, tās neatņemama sastāvdaļa ir bijusi arī tautas dzīvesziņā ietvertā dievestība (reliģija), kurā izpaustas un saglabātas tās garīgas un tikumiskās vērtības, kas noteikušas tautas patību.

Līdzšinējā politika Latvijā īsteno citu kultūru radītu un Latvijas teritorijā vēsturiski svešu varu kultivētu reliģiju priviliģētu statusu – neatbilstoši tās definējot kā tradicionālas reliģijas. Dievturību diskriminējoši, tikai atsevišķām reliģiskajām konfesijām, ir izstrādāti speciālie likumi, kuri tām nodrošina nepamatotas priekšrocības. Arī pirmsvēlēšanu gaisotnē, no sabiedrības noklusētā veidā, tiek mēģināts Reliģisko organizāciju likuma izmaiņu projektā ieviest šīs diskriminējošas normas izdalot atsevišķas izredzētās reliģijas.

Publiskajā telpā pašsaprotama ir Latvijas satversmē noteiktas valsts valodas loma nācijas un tās kultūras saglabāšanā, bet valodā izteiktās garīgās un ētiskās vērtības, kas ietvertas latviskās dzīvesziņas dainu dievestībā (reliģijā), ko pārstāv Latvijas Dievturu sadraudze, politiskajā vidē nez kāpēc netiek saredzētas kā tai pašai kultūrai piederīgas.

Dainu dievestības garīgā mantojuma apdraudējums, pastāvot agrākās politiskās konjunktūras diktētā reliģiskā “daudzvalodībā”, pie tam vēl ierobežotu iespēju statusā, netiek atbilstoši uztverts kā apdraudējums nācijas, tās kultūras un arī valodas pastāvēšanai.

Ņemot vērā augstāk pausto, Latvijas Dievturu sadraudze lūdz sniegt atbildi uz šādiem dievturu sabiedrībai svarīgiem jautājumiem.

1. Kāda būs jūsu politiskās partijas turpmākā rīcība ievēlēšanas gadījumā, lai nodrošinātu latviešu tautas (nacionālās) dievestības (reliģijas) un tās pārstāvošās reliģiskās organizācijas – Latvijas dievturu sadraudzes līdztiesību savā izcelsmes zemē un valstī?

2. Satversmes ievadā noteikts, ka Latvijas valsts nodrošina latviešu kultūras saglabāšanu un attīstību. Lai arī pilskalni un svētvietas (kulta vietas) ir būtiska mūsu tautas kultūras mantojuma daļa, to stāvoklis dabā bieži ir neatbilstošs to nozīmei. Rūpes par šīm vietām atstātas vietējo iedzīvotāju un pašvaldību ziņā, bet valsts līmenī daudz vairāk līdzekļu tiek izdalīts svešu varu radīto kultūras pieminekļu (piļu, muižu, kristiešu baznīcu) atjaunošanai un uzturēšanai. Vai jūsu partija ievēlēšanas gadījumā ierosinās izveidot valsts atbalsta programmu kultūras pieminekļu sarakstā iekļauto pilskalnu un svētvietu (senās kulta vietas - svētkalni, akmeņi, avoti u.c.) sakopšanai, nosakot pašvaldību pienākumus šo vietu uzturēšanā, kā arī paredzot atbilstošu ikgadēju naudas līdzekļu apmēru no speciālas valsts budžeta programmas?


Par Latvijas Dievturu sadraudzi.

LDS darbības mērķis ir saglabāt, izkopt un attīstīt senbaltu cilmes latviešu dievestību un dzīves ziņu, pamatojoties uz latvju dainās un citās tautas gara mantās pausto Dieva atskārtumu, tikumu mācību un latviskām svētku, godu un citām tradīcijām, virzot tautas reliģisko dzīvi saskaņā ar viņas pašas izsenis radītajām un laiku laikos saglabātajām garīgajām vērtībām.
Ar savu darbību LDS stiprina latviešu tautas pastāvēšanu un uzplaukumu savā zemē - brīvajā, neatkarīgajā Latvijas valstī.

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudze

Latvijas Dievturu sadraudze sveic Latvijas valsts simtgades Jāņos

Latvijas Dievturu sadraudze sveic Latvijas valsts simtgades Jāņos – latviskās dzīvesziņas un identitātes apliecinājuma svinībās.

Ar Jāņu līgo dziesmām un ugunskuriem apliecināsim mūsu cieņu un piederību Latvijas zemei un tautai, kura tūkstošiem gadu saglabājusi šo seno gaismas, auglības un garīgā spēka tradīciju.

Tā mūs vieno ar vissenākajām Eiropas un pasaules tautu kultūrām, to tradīcijām un vērtībām, tā ir gara brīvības,  saskaņas un vienotības svinēšana ar dabas un darba ritu, ar savu ģimeni, dzimtu un tautu un visiem līdzcilvēkiem Latvijā, jo:

Visas bija Jāņa zāles,
Ko plūc Jāņa vakarā;
Visi bija Jāņa bērni,
Kas Jānīti daudzināja.

Vienosimies latviskajās pamatvērtībās, daudzinot gaismas Dieva dēlu Jāni,
un svinēsim Jāņus latviskas Latvijas labad!

Andrejs Broks

Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis.

Dedziet skalu, kuriet guni, sauciet Jāni Dieva dēlu!

Viena saule, viena zeme,
Viena uguns katrā kalnā,
Vienotā dvēslē tautu mūžībā vij.

Sveicam Jāņos!
Lai top!

Jāņu svinēšana Turaidā 2017.
Foto A.Broks.

Latvijas Dievturu sadraudzes protests pret Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likumprojektu.

Rīgā, 19.05.2017.

Latvijas republikas Kultūras ministrijai

Latvijas republikas Tieslietu ministrijai

Atklāta vēstule par likumprojektu „Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likums”.

Latvijas Dievturu sadraudze ir iepazinusies ar likumprojektu „Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likums” (http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40421576) un pauž savu viedokli par tajā ietvertajām nostādnēm.

Pirmkārt, kā vienīgā nacionālo reliģiju pārstāvošā organizācija, kas cieši sakņojas latviešu tradicionālās kultūras mantojumā un tajā ietvertajā reliģiskajā tradīcijā, kārtējo reizi izsakām protestu pret likumprojektā iestrādāto nevienlīdzīgo, diskriminējošo un subordinējošo attieksmi pret nacionālo reliģiju un tās sakrālo mantojumu, likumprojektā ietverot izkropļoto jēdziena “tradicionāls” pielietojumu, kas normatīvajos aktos attiecināti tikai uz atsevišķām judokristiāniskajām reliģijām.

Latviešu sakrālais mantojums ir cieši un neatdalāmi saistīts ar latviskās tradicionālas kultūras attīstību un pastāvēšanu cauri laikiem, savu izpausmi rodot dzīves godu, gadskārtu un sadzīves tradīcijās. To formas ietver gan sadzīviskā vide un priekšmeti, gan arī kultūrvēsturiskās vietas un objekti (E.Brastiņa, G.Eniņa, J.Urtāna u.c. pētījumi), kuru piederība ir ļoti daudzveidīga un kuru uzturēšanai un sakopšanai nepieciešami līdzekļi gluži tāpat kā jebkuram kultūras objektam.

Latvijas Dievturu sadraudzes pamatierosinājumi likumprojektam ir :

1)      likumam jāparedz iespēja nodrošināt sakrālā mantojuma, kas balstīts latviskās etniskās kultūras reliģisko tradīciju mantojumā, saglabāšanu;

2)      Likumā skaidri jāpamato, kas likuma izpratnē ir tās vērtības, kas uzskatāmas par svētām (sakrālām) un pēc kādiem vēsturiskiem kultūras liecību kritērijiem tās tiks novērtētas kā nacionāli nozīmīgs kultūras mantojums, kas saglabājams nākamajām paaudzēm (1. pants 1. apakšpunkts).

3)      izslēgt no likumprojekta terminu “tradicionālo konfesiju”, kas patreizējo normatīvo aktu izpratnē tiek attiecināts tikai uz kristietības un jūdaisma reliģijām (5. panta 3. apakšpunkts).

4)      Likumu neattiecināt tikai uz reliģiskajām organizācijām, kuras īpašumā vai tiesiskā valdījumā ir valsts aizsargājams sakrālā mantojuma objekts, jo tādi objekti var būt citu institūciju un organizāciju īpašums, kā arī privātā īpašumā vai tiesiskā valdījumā (3. pants 1. punkts)

5)      Sakrālā mantojuma padomē ietvert arī tradicionālās nacionālās reliģijas Latvijas Dievturu sadraudzes pārstāvjus, kā arī ar kultūras nozarēm saistīto zinātņu pārstāvjus (arheologus, novadpētniekus u.c. latvisko kultūru pārzinošus speciālistus)

Pieņemot šo likumu šādā redakcijā, tiktu turpināta un nostiprināta Latvijas valsti pazemojoša attieksme pašai pret savas tautas kultūru un tās tradīcijās ietverto reliģisko mantojumu. Tiktu turpināts uzturēt, latviešu sentautu zemju iekarotāju varu uzspiesto, svešu reliģisko tradīciju, kā arī to “sakrālo” tekstu idejiskajās nostādnēs ietverto šovinistisko attieksmju nekritisks izvērtējums un pielietojums. Tas nav savienojams ar Latvijas kultūrpolitikā paustajām nacionālās tradicionālās (šī vārda patiesajā izpratnē) kultūras attīstības nostādnēm un vispārcilvēcisko vērtību izpratni mūsdienu sabiedrībā.

LDS iebildes novērtējuma ziņojumā paustajam.

		I. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība
2.	Pašreizējā situācija un problēmas, kuru risināšanai tiesību akta projekts izstrādāts, tiesiskā regulējuma mērķis un būtība	Vēsturiski nepamatots ir ietvertais apgalvojums – “…baznīcai ir sava nozīme un loma tautas garīgās enerģijas uzturēšanā un vairošanā.” Tieši baznīca kā ideoloģisks latviešu tautas garīgās enerģijas apspiešanas instruments tika izmantots gadsimtiem, iznīcinot gan etniskās kultūras tradīcijas, gan to materiālās vides izpausmes formas. To pierāda vēstures hronikas un baznīcu vizitāciju protokoli. Rodas jautājums, vai arī kauna stabu atjaunošana baznīcu priekšā tiks valstiski finansēta, jo tie tiešām tika pielietoti “tautas garīgās enerģijas uzturēšanā un vairošanā” iekarotāju reliģisko varu izpratnē. Atsevišķu, svešas reliģijas baznīcai piederīgu pārstāvju ieguldījums latviskās kultūras mantojuma izpētē nemaina baznīcas lomu latviešu tautas vēsturē kopumā, jo piederības stāvoklis baznīcai bija vienīgais iespējamais veids, kā publiski paust savus uzskatus. Nepamatots un demagoģisks ir ietvertais apgalvojums: “Arī mūsdienās dievnami nekalpo tikai baznīcu un draudžu kā īpašnieku vajadzībām, bet gan visas tautas vajadzībām.” Kādas ir piesauktās visas tautas vajadzības un cik no visiem dievnamiem tām kalpo? Bez jebkādas nepieciešamību norādes, racionāla un finansiāla pamatojuma tiek piesaukta vajadzība: “Lai pilnībā nodrošinātu aptuveni 800 dievnamu remontu un atjaunošanas darbus, visā Latvijā nepieciešami aptuveni 110 - 170 miljonu eiro”. Kāpēc būtu jāatjauno aptuveni piesaukts skaits baznīcu un jātērē tik daudz līdzekļu faktiski tikai vienas reliģiskās tradīcijas celtnēm un pēc būtības slēptā formā arī to paustās ideoloģijas un politiski angažētās hegemonijas uzturēšanai valstī, kuras satversmē baznīca ir atdalīta no valsts. Kas šī likuma projekta izpratnē pēc būtības tiek pamatots ar apzīmējumu “sakrālais mantojums” skaidrojumā: “Sakrālais mantojums - dažādu konfesiju baznīcas, kapsētas, kapličas un citas reliģiskās celtnes un citi reliģiskie artefakti - ir būtiska un neatņemama kultūras mantojuma sastāvdaļa un tautas bagātība”? Vai svešu varu uzspiestas reliģijas fiziskās liecības katra palieka bez kritiska vērtējuma par tās vēsturisko lomu tautas kultūrā ir “sakrālais mantojums”? Vai tomēr tas ir svēts mantojums, kas ceļ tautas pašcieņu un godā senču piemiņu, kuri cauri gadsimtiem un par spīti visiem spaidiem radīja savu kultūru ar savu pasaules vērtību uzskatu sistēmu – dainu garīgo satversmi, to iznesa līdz mūsdienām, izcīnīja savu valsti tās aizsardzībai un kā svēta liecība būtu jāsaglabā tautas mūžībai?
`		II. Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību, tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu
2.	Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību un administratīvo slogu	Nepamatots ir apgalvojums, ka “Likumprojekts pozitīvi ietekmēs kultūras mantojuma atjaunošanu un vidi.”, jo likumi, kas uztur izkropļotu kultūrvides attiecību modeli reliģisko tradīciju jomā, kas ir diskriminējoši pret nacionālās reliģijas vietu un lomu un iespējām sabiedrībā, ir kļūda un nav pamats tādus uzskatīt par kultūrvides attīstību pozitīvi ietekmējošiem. Reliģijas, kas pēc būtības nav saistītas ar nacionālās kultūras izcelsmi un vēsturisko pieredzi savas tautas pašnoteiksmes radīšanā un aizstāvēšanā, kuras veic diversijas “troļļa” lomu nacionālās kultūras saliedēšanas jomā, kā to pierāda to konfesionālo izcelsmes valstu slēptā cīņa par to ietekmi Latvijas valsts minoritāšu kopienās, tajās radot politiski safabricētas, no Latvijas kultūras atsvešinātas identitātes ilūziju, neveicinās kultūras mantojuma atjaunošanu un cittautiešu integrāciju Latvijas kultūrvidē.

Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vārdā

A.Broks.

Ziņojums par Latvijas Dievturu Sadraudzes ikgadējo kopsapulci

LDS kopsapulce notika 2016.gada 15. oktobrī.

Tā sākās Lokstenes svētnīcā ar dižvadoņa vadītu Dieva daudzinājumu un turpinājās „Liepkalnu” sanāksmju zālē.

Kopsapulci atklāja dižvadonis Valdis Celms pieskaroties aizvadītajā laika posmā padarītajam un stratēģiski ieskicējot vēl darāmo.

Sīkāka analīze sekoja LDS valdes vadītāja Gunta Kalnieša, valdes locekļu un pārlūku ziņojumos, klātesošo saimju vadītāju pārskatos.

Ziemas Svētku ritā

21.12.2015

Apritot gadskārtai, latvieši – Latvijas savieši tās sākumu svēta pēc laika, kad saule vairāk viesojusies viņā saulē, kad dienas vairs nesarūk, bet gaismas svētība atsāk veltīt Māras valstību vairāk kā iepriekš, un saule pakāpjas pirmo dienu augstāk debess kalnā.

Tās ir vienīgās saules gada rita svinības, ko šīs zemes savieši kopš senatnes sauc par Svētkiem.
Tie ir Ziemassvētki, gaismas atdzimšanas Svētki.

Esot pasaules ritā, svinēt Svētkus jēgpilni var tikai iekļaujoties šī rita ritmā un kartībā – veicot Svētku rituālu. Svinību rituālo jēgu spilgti parāda daina, ko pieskaita tieši Ziemassvētku svinībām:
Klusat jauni, klusat veci,
Dievs ienāca istabâ;
Dievs ienāca istabâ,
Vaicà nama saimenieku.
Tas bij nama saimenieks,
Kas sēd galda galiņâ,
Kas sēd galda galiņâ
Baltâ linu krekliņâ.
(33271-0)

“Klusat jauni, klusat veci”, 

jo aprimst Saule lejup tecējumā  un Pasaule uz kādu laiku ir mierā, mēs esam pārejas mirklī, laika vidū starp to kas bijām un starp to kas kļūsim, jauna aprites, sava mūža un likteņa loka sākumā.

“Dievs ienāca istabā”,
kā jauns gaismas un dzīvības rita loka sākums, kas izteikts mūsu Dieva nojēgumā, šī vārda un jēdziena senākās indoeiropeiskā saknes dziļākajā izpratnē – gaisma - pasaules esības augstāko likumsakarību uzturētāja.

“Dievs ienāca istabā”, 

kā saskaņa starp debess un zemes lielo un mazo ritu, starp pasaules un cilvēku telpu – mūsu zemi, mūsu mājām, katru saimi un ģimeni tajās. Un

“Vaicā nama saimenieku”,

kurš var būt ik viens no mums. Katrs mēs nākam no lielākas vai mazākas ģimenes, katra dzimta izaug no ģimenēm, bet, kad nākam kopā darbos vai svinībās, esam saimes un katrai saimei ir saimnieks un saimniece, jo tikai tad

“Tas bij nama saimenieks”,

kas šo saimi ir izvedis caur iepriekšējo laika, gaismas - Dieva ritu. Jautājuma atbilde ir  atbildības apliecinājums stāvoklim un lomai saimē. Apliecinājums spējai savu namu un saimi noturēt ritā, noteiktā turībā, jo tas

“Kas sēd galda galiņā”, 

pie Zemes mātes Māras devuma no “zemes galda” saimes galdam, pie tā, kas ir nācis caur saimes darbu un saimnieka prasmi ar savu un saimes darbību iekļauties lielajā gaismas Dieva auglības ritā, ir saimnieks. Saimes galds svinībās pārtop par Māras rituālo galdu, kur “saimenieks”

“Kas sēd galda galiņā”,

tāpat, kā gaisma uzaust noteiktā ritmā, noteiktā laikā un vietā – Māras zemes galda pamalē – “galda galiņā”, nodrošinot dzīvības ritu, tajā iekļaujoties, to ir veicis arī saimnieks savā saimē ikdienā uzsākot darbu ritmu, un svētkos simboliski ieņemot goda rituālo vietu galda galā, lai

“Baltā linu krekliņā”,

kā dievišķās baltās gaismas simbols, pārņemtu Dieva rita lomas tālāko izpildi saimes Svētku svinībās. Ar šo rituālu simboliski tiek apliecināts, ka saimnieks ir kļuvis par šo Svētku gaismas rituāla vedēju, Dieva lomas nepastarpinātu izpildītāju sava saimē, jo noturot savu saimi lielo likumsakarību ritā starp Dievu un Māru iepriekšējā gadskārtā, viņš ir savas Zemes turētājs – zemnieks, savas saimes uzturētājs – saimnieks.

Tā ir brīnišķīga daina, kas parāda latviskās dzīvesziņas viedumu un pašpietiekamības izpratni universālo un cilvēcisko likumu kopsakarībās.

Starp debesīm un zemi, starp Dievu un Māru tikai katrs pats sev var būt sava gara saimnieks un tikai tāds var būt savas ģimenes un dzimtas saimnieks! Un tikai šādi saimnieki var veidot un noturēt  saimi ko sauc par valsti un Laima tiem šķir ceļu pa Saulei.

Lai jaunajā gadskārtā kupla saime un ražena saimniekošana katrā sētā un namā!

Gaišus Ziemas Svētkus!

2015. gada Ziemassvētkos.
Andrejs Broks
Latvijas Dievturu Sadraudze.

Eiropas Etnisko reliģiju kongresa Deklarācija (Vēstījums)

Viļņa, 2014. gada 9. jūlijā

Mēs, 13 pasaules valstu delegāti, kas 2014. gada 9. jūlijā piedalāmies Eiropas Etnisko reliģiju un tradīciju konferencē Viļņā, pasludinām šo Deklarāciju (Vēstījumu) :

Mēs esam dažādu Eiropas dabisko etnisko kultūru pārstāvji, kas tiecamies atjaunot un iedzīvināt savu senču reliģiskās un garīgās tradīcijas. Mēs cienām tēvutēvu atstāto mantojumu un tiecamies nodot to tiem, kuri nāks pēc mums, un kuru senči būsim mēs – saviem bērniem, mazbērniem un daudzām paaudzēm, kas dzims pēc viņiem. Mēs brālīgi izturamies un atbalstām arī citas tautas, rases un reliģijas, kuras cīnās par savu senču mantojuma saglabāšanu.

Mūsu etniskās reliģijas (dievatziņas) ir veidojušās Eiropas kontinenta vēstures gaitā. Tās ir mūsu senseno ierašu un savpatnības dzīvā izpausme mūsdienu pasaulē. Laikā, kad pasaule bīstami virzās pretī garīgajam, vides un saimnieciskajam sairumam, ko izraisījis atsevišķu ļaužu grupu nelīdzsvarots monopolisms (pārākums) un nevaldāma alkatība, mūsu reliģijas (dievatziņas) veicina mēra izjūtas caurstrāvotu dzīvi saskaņā ar Dabu, uzsver ģimenes un kopienas nozīmi, kā arī cieņu pret visām dzīvības formām.

Tomēr daudzās Eiropas valstīs dzīvei saskaņā ar mūsu reliģijām (dievatziņām) tiek likti šķēršļi: tās tiek ierobežotas, atstātas novārtā, nonievātas vai pat aizliegtas. Mēs aicinām visu Eiropas valstu valdības atbalstīt un rosīgi īstenot pasākumus, kas nepieciešami, lai visu pilsoņu reliģisko brīvību varētu īstenot tā, kā tas ir noteikts Eiropas Savienības līgumos, Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un citos dokumentos, kā arī atturēties no priekšrocību sniegšanas noteiktām reliģijām (dievatziņām) izvirzot tās kā pārākas par citām. Tāpat mēs tieksimies arī, lai reliģiskās (dievatziņas) iecietības princips tiktu praktiski īstenots Eiropas izglītības sistēmās.

Europos etninių religijų kongreso

Deklaracija

Vilnius, 2014 m. liepos 9 d.

Mes, 13-os skirtingų pasaulio šalių delegatai, 2014 metų liepos 9 dieną atvykę į Europos etninių religijų ir tradicijų konferenciją Vilniuje, skelbiame šią deklaraciją:

Mes esame skirtingų Europos prigimtinių etninių kultūrų atstovai, siekiantys atgaivinti ir susigrąžinti savo protėvių religines ir dvasines tradicijas. Mes gerbiame protėvių paliktą paveldą ir siekiame perduoti jį tiems, kurie ateis po mūsų, kurių protėviais būsime mes – savo vaikams, savo vaikaičiams ir daugeliui po jų gimsiančių kartų. Mes išreiškiame solidarumą ir paramą kitoms tautoms, rasėms ir religijoms, kurios taip pat kovoja siekdamos išsaugoti savo protėvių paveldą.

Mūsų etninės religijos yra Europos žemyno istorijos padarinys. Jos yra mūsų seniausių tradicijų ir identiteto gyvoji išraiška šiandienos pasaulyje. Pasauliui rizikingai krypstant į dvasinę, ekologinę ir ekonominę suirutę, kurią sukėlė nesubalansuotas atskirų žmonių grupių monopolizmas ir nevaldomas godumas, mūsų religijos skatina saikingą gyvenimą darnoje su Gamta, pabrėžia šeimos ir bendruomenės svarbą bei pagarbą visų formų gyvybei.

Tačiau daugelyje Europos šalių praktikuoti mūsų religijas trukdoma – jos ribojamos, ignoruojamos ar net draudžiamos. Mes kviečiame visų Europos šalių vyriausybes palaikyti ir aktyviai įgyvendinti priemones, reikalingas visų piliečių religinei laisvei įgyvendinti taip, kaip tai nurodyta Europos Sąjungos sutartyse, Europos Sąjungos pagrindinių teisių chartijoje, Europos žmogaus teisių konvencijoje, Jungtinių Tautų visuotinėje žmogaus teisių deklaracijoje ir kituose dokumentuose, taip pat susilaikyti nuo privilegijų teikimo tam tikroms religijoms iškeliant jas virš kitų. Mes taip pat sieksime, kad religinės tolerancijos principas būtų praktiškai įgyvendintas Europos švietimo sistemose.

Par dievturību Latvijas radio

Latvijas radio raidījumā "21.gadsimta latvietis" sarunā ar raidījuma vadītāju Ansi Bogustovu Latvju Dievturu sadraudzes, Amerikas Piemares draudzes dalībniece Maija Stumbre un Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vadītajs Andrejs Broks

Saruna par to, kas dievturība ir un vai ir atšķirības starp Latvijas un Amerikas dievturiem, kā dievturi jūtas Jāņu laikā, cik atvērti vai noslēgti esam.

http://lr1.latvijasradio.lv/lv/raksts/21.-gadsimta-latvietis/dievturi-te-un-arpus-latvijas.a39824/

Dižvīra Jāzepa Pīgožņa piemiņai.

28.maijā Latvijas dižgaru veļiem ir pievienojies mākslinieks Jāzeps Pīgoznis.

Dzīvē radītais un darītais ir tas, kas nosaka mūsu saiknes izjūtu – mestās laipas, vai sakām aizgājis mūžībā vai mūžam dzīvos mūsu atmiņā.

Jāzeps Pīgoznis paliek. Paliek viņa radītajā tautas dvēseles daļā, kas katrā viņa otas ziedā, liek ieraudzīt Latvijas zemes dabu visā tās gadskārtas pasakainajā krāšņumā, paliek labestībā, ko izstaroja viņa mīlestības pilnā dvēsele un ko viņš saskatīja, izcēla un vairoja līdzcilvēkos. Viņš paliek kā dižvīrs, kurš dzīvoja pēc Blaumaņa latvieša zelta likuma.

Viņš, tāpat kā citi mūsu dižgari, ar savu radīto ir kuplinājis to, ko varam saukt par latvisko, par mūsu patību. Viņš kļūst par Latvijas zemi, kas mūs uztur un notur kopā, par latviskās dvēseles saknēm nākamo paaudžu asniem un to plaukumam gadskārtējos tautas gara Jāņos. Mēs tagad esam arī Jāzeps Pīgoznis.

Latvijas Dievturu Sadraudzes vārdā

Andrejs Broks

Zvaigžņu un putnu ceļā devies brīnumains mākslinieks JĀZEPS PĪGOZNIS (1934-2014), sens un sirsnīgs folkloras kustības un tradicionālās kultūras kopēju Draugs un atbalstītājs.

Atvadīšanās no Jāzepa Pīgožņa notiks ceturtdien, 5.jūnijā, no plkst.10 līdz plkst.12 Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē.
Mākslinieka meitas Ieva un Laura ceturtdienas vakarā aicina uz kopīgu sadziedāšanu Gaišam lidojumam:

"Aicinām visus mūsu draugus folkloristus uz kopīgu sadziedāšanu ar domu, ka tā veltīta mūsu tēta Jāzepa Pīgožņa - patiesa folkloras drauga - gaišajam lidojumam. Dziedāšana notiks ceturtdien, 5. jūnijā no 19.00 Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē. Visu dienu ir bēres, (uz atvadīšanos aicināti visi), un dienai mēs vēlamies pielikt skaistu punktu sadziedot. Tā bija arī tēta vēlēšanās, lai viņa bērēs dziedātu. Visi mūsu draugi mīļi aicināti!

Ieva un Laura Pīgoznes"

Sveicam Ziemas saulgriežos!

Izmantots cimdu foto no „Senā klēts” materiāliem. Dizains A.Broks.

><><><><><><><><

Latviešiem Latvijā un pasaulē, visiem latviskās dzīvesziņas kopējiem!

Paldies saku Dieviņam, 

Nu atnāca Ziemassvētki: 

Dievs lai dod veselību 

Lieldieniņu sagaidīt.

ZIEMASSVĒTKI – tas ir laiks, kad Saule virs apvāršņa noturas tikai īsu gaismas brīdi, kad daudzu sirdīs iezogas grūtsirdība un nomāktība, kad tumšās naktis ir tik garas, garas.. Noslēdzas vēl viens gaismas un auglības cikla gads. Tas ir mūsu dzīves - darbības un darba, diemžēl arī bezdarbības, tātad atbildības un bezatbildības, pašaizliedzības, ciešanu un nesasniegto ideālu gads. Un tomēr - tas ir arī panākumu, prieka un pamatota lepnuma – tātad,- kopumā skatot,– balto un nebalto dienu gads. Gads, kas daudzējādi mums atgādināja, ka Laima iet ar Nelaimi pa vienām laipiņām un, ka esam vienā Pasaules audumā ieausti. 

Ai, bagāti Ziemassvētki 

Lejiņā nogājuši. 

Tekat, jauni, tekat, veci, 

Velkat svētkus kalniņā.

Ziemassvētki, Lieladiena, 

Tie Dievam lieli svētki: 

Ziemassvētkos Dievs piedzima, 

Lieldienā šūpli kāra.

ZIEMASSVĒTKI – tas ir laiks, kad ar garīgi nozīmīgiem, no sentēvu laikiem saglabātiem rituāliem noslēdzam bijušo un ieliekam pamatu nākamajam gaismas gadam. Tie gaismas atdzimšanas svētki, kad vairāk kā jebkad izjūtam savu iekšējo dvēselisko saikni ar gaismu, ar Dievu. Ar Dievu sevī, dabā un pasaulē. Un Dievs piesaka pasaulei savu klātbūtni izpauzdamies un piedzimdams kā jauna gaisma, kā jauna attīstības un auglības cikla iesākums un likdams notikumu gaitai un Saulei pakāpties kalnā, lai Lielajā dienā visu pasauli iešūpotu jaunam plaukumam. Tādēļ nepaliksim malā. Palīdzēsim paši savai un mūsu kopīgajai dzīvei pārvarēt tumsu un atkal kāpt kalniņā! Lai kurinām Uguni un BLUĶī, lai sadedzinām visu to nelabo un nevajadzīgo, kas traucē, kas kavē, kas sapin mūs ar viltus vērtībām un maldu ideāliem. Lai sadeg netikumi, aprunāšana, paštaisnība, meli un skaudība, Lai velkam Budēļu maskas un izdzīvojam to lomas! Lai vairojas auglība, turība, svētība ! Lai mostamies garīgai atjaunotnei un savstarpējai sadarbībai! Atbalsti savējos! Esi saderībā ar Dievu, ar Laimu, ar Māru! Esi saderībā ar savu dzimtu, zemi , tautu! Kop savas piederības apziņu un atbildību! Dalīsim kopīgās bēdas. Mācīsimies priecāties viens par otra panākumiem!

Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, 

Ne no kalna lejiņā. 

Dod, Dieviņi, otram dot, 

Ne no otra mīļi lūgt.

Ber, Laimīte, sudrabiņu Ziemassvētku vakarā! Lai mirdzēja visas takas Jaunajā gadiņā! Jaunu gaismas ceļu iesākot, katram un visiem mums - Dieviņa palīdzību, veselību, dzīvot prieku, mīlestību un panākumus vēlot, 

VALDIS CELMS - LDS dižvadonis. 12013. gada Ziemassvētkos - Lai top!