piektdiena, 2021. gada 15. janvāris

Latvijas Dievturu sadraudzes viedoklis par ģimeni

fotogrāfs: Andrejs Broks

PDF datne (68 kb) —

Latvijas Dievturu sadraudzes viedoklis par ģimeni

Rīgā, ¹2021. gada 1. mēneša 15. dienā

Atsaucoties uz aktualizējušos jautājumu par ģimenes jēdziena pārdefinēšanu, Latvijas Dievturu sadraudze uzskata par pienākumu sabiedrībai paust savu viedokli.

Valodas pētījumi liecina, ka vārdiem “ģimene” un “ģints” ir ļoti sena izcelsme, tāpēc droši var apgalvot, ka tikpat sena ir arī pati ģimene. Jēdzieni, ko lietojam no senatnes, reizēm zaudē jēgu vēsturisku, reliģisku un ideoloģisku apstākļu ietekmē, kā tas, atskatoties latviešu vēsturē, ne retums ir noticis. Tradicionalitātes jēdziens dievturu izpratnē saistās tikai ar tautā dzimušu kultūru un tajā pastāvošajām tradīcijām, kas attiecas arī uz dzīves godiem un to lomu ģimenes un tautas dzīvotspējas uzturēšanā. Latviskie dzīves godi, kuri izriet no goda jēdziena būtības, kā ģimenisko attiecību rituāls akts, ir saistību uzņemšanās ģimenes locekļu starpā, ko nodibina uz ģimenes paaudžu pēctecības un tikumisko vērtību pamata. Ģimenes jēdziena būtība nav tikai juridiskā civilstāvokļa aktā, bet arī ģimeniski tikumisko vērtību kultūrvēsturiskajā piederībā. Var būt atbalstāma tikai ģimenes jēdziena nostiprināšana, ja tā veicina šo piederību un tautas dzīvotspēju. Ne velti tautā izsenis pastāvējusi un dievturu vidū saglabāta tradīcija, kādas dzimtas vai ģimenes pārstāvi pieminot, kā cieņpilnu piederības apliecinājumu pirms dotā vārda nosaukt uzvārdu piemēram, Baumaņu Kārlis, Krogzemju Mikus vai Kronvaldu Atis.

Viens no latviskās dzīvesziņas dievestības atjaunotājiem un dievturības aizsācējiem, Kārlis Bregžis, jau ¹1928. gadā paudis, ka:

 "Ģimene ir nešķiŗami saistīta ar tautas valodu un reliģiju. Ģimene sākas līdz ar bērniem; precēti ļaudis bez bērniem vēl nav ģimene, kā tas skaidri redzams tautas parašās. (..) Saprotams, atsevišķi cilvēki var arī saraut saites ar pagātni, senčiem un Dievu, var savu mūžu it kā diezgan labi nodzīvot — līdzīgi iekustinātam priekš­metam uz inerces pamata bet jau dažās paaudzēs tādas ģimenes izmirst. (..) Tauta ir ģimenes un cilts paplašinājums ar kopēju likteni un reliģiju no sirmās senatnes." 

Tradicionālā ieskatā precēti, tātad laulāti, ļaudis bez bērniem vēl nav ģimene, jo nav izveidojusies radniecības saite. Laulātie ir piederīgi katrs savai ģimenei, viņiem ir laulāto tiesības un pienākumi. Mīlestības jūtas laulātos vieno savstarpēji, bet tikai ar bērna ienākšanu izveidojas ģimenisko pienākumu un atbildības saites. Tās savā starpā apvieno ne vien laulātos, bet, laulātajiem kļūstot par vecākiem, nodibinās arī tālākās tiešās pēctecības saites ar iepriekšējām paaudzēm. Ar šo brīdi ir izveidojies tas, ko tradicionālās senās kultūras sauc par ģimeni. Ģimene ir viss kopums, kas ar radniecības saitēm apvieno visas dzīvās pēctecīgās paaudzes (bērni, vecāki, vecvecāki). Caur to uzturētā un paustā godu rituālā forma un attiecību tikumiskās vērtības ir arī garīguma saites ar ģimenes un dzimtas tradīcijām un tautas kultūras mantojumu kopumā. Šodienas egocentrisma kultā ieslīgušajiem tas var šķist “mūsdienām neatbilstoši”, tomēr ģimenes jēdziena vienādošana ar laulībā esošu pāri ir sekas tikumisko tradīciju degradācijai tautas apziņā. 

Latviskās dzīvesziņas dievestībā (Dainu reliģijā) cilvēka patības vērtību un ģimeniski tikumiskās saites saprot kā universālu likumsakarību. Tāpēc ģimenei latviskajā dzīvesziņā ir īpaša vieta — to spilgti izteic Dainu mācība, cilvēciskās attiecības savijot ar augstāko garīgo kritēriju.

33678-0
Kur, Dieviņ, Tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim?
Ne Tev sievas, ne Tev bērnu,
Kas Tev vecam maizes dos?

3086-0
Tēvu tēvu laipas mestas,
Bērnu bērni laipotāji;
Tā, bērniņi, laipojat,
Ka pietika mūžiņam!

3034-0
Laba mana māmuliņa,
Labi mani mācījusi:
Ne sunīša kājām spert,
Ne guntiņas pagalītes.

Ne visiem dzīvē liktenis ir lēmis nodibināt laulību, ne visiem ir iespēja tikt pie bērniem, ne visiem Laima vēlējusi būt līdzvērtīgiem augumā, izskatā un veselībā, bet visi ir nākušu pasaulē saviem vecākiem un ir piederīgi savām ģimenēm. Dainu tradīcija māca pārdzīvot likstas, iet tām pāri dziedot, saskatīt savu pašvērtību augstākā likumsakarību līmenī, atrast savu vietu dzīvē un būt noderīgam ģimenē, saimē un plašākā sabiedrībā kopumā. Latviskā dzīvesziņa apliecina cieņpilnu attieksmi pret itin visu Dieva laistajā pasaulē — i sunīti, i uguns pagalīti. Neviens nav nicināms un izstumjams no sabiedrības.

Arī nelīdzsvarota dzimumtieksme, ciktāl tā netiecas pārkārtot pēctecīgi dzīvotspējīgas ģimenes būtību un tās tikumiskās normas, nevar būt par pamatu kāda cilvēka ierobežošanai jomās, ko šīs novirzes neskar, t. i. nevar būt pamats diskriminācijai. Tomēr jāuzsver, ka viendzimuma attiecības tradicionālā ģimenes modelī neierakstās, jo tās nekalpo dzimtas turpināšanai, pie kam ne tikai bioloģiskā izpratnē.

“Sociālās dzimtes” jēdziena attiecināšana uz pretējo dzimumu, ko traktē kā sociālu izvēli, ir spekulatīva, jo nekas bērnam ģimenē nevar aizstāt mātes un tēva dzimumu lomu attiecību modeli un šādu attiecību prasmju pārmantošanu, tāpat kā skaņdarbu vai dabas vērojumu nevar izstāstīt ar stāstu, lai cik pilnīgs tas nebūtu. No tā izriet arī nepamatots viendzimuma partnerattiecību pretstatījums šķirtajām laulībām kā labāks vai aizstājošs risinājums, jo vairāku paaudžu ģimenes jēdziena izpratnē kāda vecāka zaudēšanu vai iztrūkumu aizstāj vecvecāki. Turklāt pastāv krustvecāku iecelšanas tradīcija — tam jābūt precētam pārim, kuri līdzās vecākiem, atbalsta bērnu un palīdz bērnam izprast ģimenes vērtības, bet vecāku zaudējuma gadījumā nereti aizstāj vecākus.

Nelabvēlīgo ģimeņu pretstatījums ir demagoģija — it kā viendzimuma attiecībās šādas situācijas nevarētu veidoties. Vai nelabvēlīgu ģimeņu esamība ir arguments, lai radītu citas, potenciāli vēl nelabvēlīgākas "ģimenes"? Emocionālās inteliģences un ģimenisko attiecību pieredzes trūkums ir citu, vēsturiski dziļāk saistītu apstākļu mantojums. Ilgstoša dzīve dzimtļaužu sociālajā kārtā, kad muižniecības pārstāvji ar mācītāju svētību ģimenes locekļus varēja pat šķirti pārdot, nemitīgie kari, kas saraustījuši ģimeņu likteņus pa atsevišķām paaudzēm, kā arī ar represijām un izsūtīšanām īstenotais genocīds pret latviešu tautu, ir atstājuši ilgstošas kolonizācijas sekas. Ir vajadzīgas vairākas paaudzes ar pozitīvu ģimenisko attiecību pieredzi, lai šādu situāciju pārvarētu.

Latvijas Dievturu sadraudze uzskata, ka tautas dzīvesziņā, neskaitāmu paaudžu pieredzē, izveidojušās ģimenes un dzīves godu tradīcijas ir latviešu patības un izdzīvošanas pamatā. Nav pieļaujama nepārdomāta tiesisko normu ieviešana, kas varētu kropļot seno mantojumu, grozot jēdzienu saturu. Tāpat nav pieļaujama necienīga attieksme pret tradīciju kopējiem un viņu viedokļa dēvēšana par "homofobisku" attieksmi pret tiem, kas pārējās sabiedrības vērtību sistēmu tiecas pakārtot savai nelīdzsvarotajai dzimum­tieksmei. Nepieļaujama ir arī Latvijas pašnoteikšanās tiesību apšaubīšana, biedējot ar ārvalstu iestāžu sankcijām — Eiropas Savienību un Eiropas Cilvēktiesību tiesu, kas varot liegt pašiem brīvi lemt likumus savā valstī. Satversmes tiesas priekšsēdētājas ¹2020/11/23 apgalvo­jums, ka latvieši esot paaudzēm ilgi audzināti par kaujas suņiem, neiztur nekādu kritiku. Zināms, ka bijis gluži otrādi — latvieši gadsimtiem mācīti iecietīgi izturēties pret svešām mācībām, valdniekiem, to sludināto muļķību un radīto patvaļu. Savukārt pašieceltajiem Eiropas "pēdējo pagānu" apgaismotājiem der atgādināt, ka garīgas metropoles un vērtību meklēšana ārpus sevis un savas tautas, ir viens no provinciālisma veidiem. Saglabāsim veselo saprātu un palīdzēsim to paveikt arī citiem. Ar Dievpalīgu!

Latvijas Dievturu sadraudzes vārdā —
dižvadonis Andrejs Broks

1 komentārs: