Latvijas goda sardzē.

Sadraudzes novēlējumi 2023. gada Latvijas Republikas pasludināšanas svētkos.

Brīvības nedēļā, esot Rīgas centrā, garām patraucās Brīvības pieminekļa sargu autobuss ar uzrakstu “Esi goda sargs”, liekot aizdomāties par goda un brīvības kopsakarībām šo sargu pienākumos. Kas ir tāda goda pamatā, kas apliecina mūsu kā brīvu cilvēku tautu, kurai sava valsts un zeme ir savas garīgās brīvības nodrošināšanai?

Mūsu tautas un valsts tradīcijās, kā simbolisks Veļu laika noslēgums, ir atceres un godināšanas pasākumi valsts dibinātājiem Latvijas republikas pasludināšanas dienā un brīvības izcīnītājiem Lāčplēša dienā. Šodien, brīvā Latvijā, šajā laikā godinām arī tos, kas turpina priekšteču goda vērtībās nosprausto ceļu. Veļu laiks nav tikai atceres laiks, tas ir arī dzīves rita vērtību pārvērtēšanas laiks, kad dzīvo paaudzes darīto un paveikto samēro ar paaudžu paaudzēs lolotajām cerībām, centieniem un vērtībām. Tas ir arī tālākās dzīves vērtību noteikšanas un savu nākamo mērķu izvērtēšanas laiks ikvienam atsevišķi un tautai kopumā.

Tradīcijā tas ir laiks, kad mūsu gara pasaulē nav robežas starp mums šajā saulē un mūsu priekštečiem viņā saulē, jo saule, savā tecējumā, savieno visas paaudzes ārpus laika un telpas mūžības laikā, tautas mūžīgās dzīves tvērumā. Esot mūžības priekšā, arī vērtību mērs ir ar mūžības dimensiju, kas liek pieņemt mūžības laika lielumam atbilstošus lēmumus. Vēsturiski tas ir bijis laiks, kad, gadskārtas ritā šim laikam tuvojoties, savas goda stājas izvērtējums mūžības mērogā ir uzvedinājis uz izšķirīgiem lēmumiem sava un tautas likteņa noteikšanā, jo pie veļu goda galda būs jāieskatās sevī ar savu senču acīm un jāsamēro ar tiem sava goda mērs. Tas ir gara brīvības mērs, kas liek kurt sava ceļa vadugunis, iet senču mestajās dzīvesziņas laipās, uzturot savu patību, un ļauj nepaklupt un neapžilbt no svešām maldugunīm. Tas ir arī mērs garīgi brīva cilvēka stājai un piemērs nākamajām paaudzēm.

Reiz izcīnīta savas zemes brīvība nav uz mūžiem neviena apsolīta. Pazaudējot redzējumu par valsti ar savu patību, kas balstīts tautas vēsturiski izkoptajā un valsts satversmes ievadā nostiprinātajā latviskajā dzīvesziņā un tās tikumisko vērtību kodolā, nozaudējot šo vērtību jēdzieniskās saiknes un izpausmi valodas savdabībā, mēs varam pazaudēt savas valsts pastāvēšanas pamatu – latvisku Latviju, kā to pauž Latvijas Republikas satversme: “1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.” 

Nelatviska valsts vairs nav Latvija. Pazaudējot izpratni par savu patību kā goda kritēriju, zūd jēga brīvības jēdzienam un līdz ar to arī nepieciešamība pēc valsts. To saprotot, ārējie spēki izvērš ideoloģiskas manipulācijas pret nacionālo vērtību pārstāvjiem. Zīmīgi, ka arī Latvijas Dievturu sadraudze, kas ir latviski nacionālas dzīvesziņas un dievestības uzturētāja, kā neviena cita reliģiskā organizācija, ir piedzīvojusi krievijas reliģisko un sabiedrisko mediju naidīgus uzbrukumus. Šodien redzam, ka kaimiņvalstu brīvība un starptautiskās tiesības krievijai neko nenozīmē. Uzbrukumi tām ir tikai uz nenoteiktu laiku atlikti mērķi, lai nogaidītu izdevīgu politisko situāciju.

Šogad, svinot Latvijas brīvības pasludināšanas svētkus, draudīgas ārpolitiskās situācijas kontekstā, daudz asāk izjūtam un saprotam savas brīvības vērtību, savu goda pienākumu būt atbildīgiem savas valsts nākotnes vārdā un būt tās goda sardzē.

Latvijas Dievturu sadraudzes vārdā Latvijas Republikas pasludināšanas svētkos vēlu noturību un drosmi iestāties pret visiem vējiem, kas vēlas graut mūsu valsts brīvības un dzīvesziņas pamatus, lai neskaitāmās paaudzēs varam ar godu darīt darbus Latvijas izaugsmei, svinēt valsts un savus mūža godus un gadskārtas svinības brīvā zemē un stiprā valstī!

Lai ikvienam augstākais gods ir būt brīvas Latvijas goda sardzē!
Lai svētsvinīgi Latvijas brīvības svētki!

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis.

Baltu Vienības diena 2023

  

2023. gada 22. septembrī, atzīmējot Baltu vienības dienu, aicinām pievienoties Baltu Vienības uguņu sasauksmei un laikā no plkst. 20.00 līdz 21.00 iedegt ugunis senajos pilskalnos, svētkalnos un citās ar baltu (aistu) vēsturi saistītās vietās. Lai Uguns gaisma vieno mūsu, baltu, garīgo tēvzemi! Lai tās stiprina un vieno mūs tālākam ceļam! Uguns uz tāla kalna ir zīme: mēs esam! Uguns iedegšana vienlaikus – vienotība.

Baltu vienības ugunis 2014.–2022. gadā dega un 2023. g. tiks iedegtas: (karte pastāvīgi tiek papildināta). 

Baltu Vienības diena (lietuviešu: Baltų vienybės diena) kopš 2000. gada Latvijas Saeimas un Lietuvas Seima pieņemta atceres un atzīmējama diena 22.septembrī. Diena izvēlēta par godu 1236. gada 22. septembrī notikušajai Saules kaujai, kurā žemaišu un zemgaļu apvienotais karaspēks iznīcināja apvienoto krustnešu karaspēku. Par šīs kaujas nozīmību vēsturnieku aprindās ir dažādi viedokļi. Tāpat kā par tā laika cilšu ne visu vienošanos, tomēr tā bija pavērsiens iekarotāju un vietējo tautu tālākā vēsturē.

Ja sākotnēji 22,septembris tiešām tika atzīmēta kā vienas konkrētas kaujas atceres diena, tad laika gaitā vairāk tiek izcelta ne tikai šī konkrētā kauja, bet runāts par mūsu sentautu vēsturi kopumā un arī par mūsu nākamību un vienotību starp baltu tautām mūsdienās. Par kultūras un tradīcijas pārnesi un stiprināšanos. Par kopīgā, tuvā un līdzīgā daudzināšanu.

Eiropas Etnisko reliģiju kongress Latvijā vainagojas ar Rīgas deklarācijas pieņemšanu, jaunās valdes un prezidenta vēlēšanām

No 2023. gada 29. jūnija līdz 2. jūlijam norisinājās 18. Eiropas Etnisko reliģiju kongress (ECER). Latvijā tas notika otro reizi, 50 ļaužu — tostarp ECER dalīborganizāciju galotņu, novērotāju pārstāvju, vietējo rīkotāju un brīvprātīgo — lokā no 17 valstīm. Eiropas mēroga sarīkojumu atbalstīja lieldraugi — NVO nams, Labietis un Liepkalni. Rīkotāji — Latvijas Dievturu sadraudze —, pērn rudenī izziņojot kongresa norisi, par tēmu izvirzīja “Tiesības savā cilmes zemē” (The Rights in One’s Native Land). Dalībnieki savlaicīgi sarūpēja atbildes aptaujai un priekšlasījumos sniedza ieskatu gan par savām tradīcijām un izaicinājumiem, gan tiesiskās situācijas īpatnībām katrā dalībvalstī. Kongresa pirmo dienu noslēdza Rīgas vecpilsētas ekskursija, kurā viesi iepazina latviešu tautas un galvaspilsētas vēstures līkločus, atklāja daudz kopīga un priecājās par viņu dievību klātbūtni arī mūsu pilsētas arhitektūrā un skulptūrās.

Otrajā dienā norisinājās apspriede, pilnveidojot galīgo deklarācijas teksta redakciju, tai sekoja Rīgas deklarācijas pieņemšana (PDF skat. šeit: https://sites.google.com/view/ecer2023/declaration) un parakstīšana. Ievēlēta jaunā ECER valde, ko veido pārstāvji no Beļģijas, Čehijas, Grieķijas, Itālijas, Latvijas, Lietuvas un Norvēģijas. Brīdī, kad līdz dievturības drukātā vārda simtgadei atlikušas tieši 550 dienas, Latvija vienlaikus kļuvusi par prezidētājvalsti, jo 11 balsstiesīgo ECER dalīborganizāciju balsojumā par Eiropas etnisko reliģiju vadošās organizācijas prezidentu uz pieciem gadiem ievēlēts Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vadītājs Dr. Uģis Nastevičs. Otro dienu noslēdza ekskursija Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, iepazīstot tautas mākslu, koka arhitektūras simbolismu, latviskās dzīvesziņas vērtības un Reformācijas mantojumu (piemēram, kāķis — jā, kāķis, nevis kaķis — pie Usmas baznīcas).

Trešā diena aizvadīta Latvijas Dievturu sadraudzes Lokstenes svētnīcā, Klintaines pagastā pie Pļaviņām, kur, iepazīstot latviskās dzīvesziņas garīgo kodolu, ko teju simt gadus pasaulē pazīst ar dievturības vārdu, katras Eiropas etniskās reliģijas pārstāvji vīkša savu svētbrīdi, lai kopīgiem spēkiem ar Dievpalīgu sekmētos nostiprināt tiesības savās cilmes zemēs.

Kongresa ceturto dienu kuplināja XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku 150 gades gājiens. Zīmīgi, ka jau 150 gadus tā priekšgalā nes Latvijas himnas “Dievs, svētī Latviju!” autora Baumaņu Kārļa veidoto Līgo karogu ar latviešu Dievam ozola zaru ziedojošo svētnieku Vaideloti. Kongresa dalībnieku saviļņojums mijās ar padarīta darba sajūtu — jau tapis pirmais ECER prezidenta parakstītais dokuments — Itālijas prezidentam un Iekšlietu ministrijai adresēta vēstule par šajā dalībvalstī izveidojušos situāciju. “Līgo” līvu valodā nozīmē “Lai top!” Lai top!

Fotoattēli no kongresa — Uģis Nastevičs, Latvijas Dievturu sadraudze:
https://drive.google.com/drive/folders/1yagtvQuOHLi-qiUqgW8-7Int-zUa0JZi?usp=sharing

Sestdien, 1. jūlijā, mūžībā devies Latvijas Dievturu sadraudzes savietis Ints Cālītis

 

Sestdien, 1. jūlijā, mūžībā devies Latvijas Dievturu sadraudzes savietis, latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, bijušais politieslodzītais, trešās sķiras Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Ints Cālītis.

Ints Cālītis bija izcils paraugs dievturim un jebkuram latvietim, kā būt savas tēvzemes patriotam, kā veltīt visu savu dzīvi savas zemes un tautas gara brīvībai, savas pārliecības pamatā liekot senču izlolotās latviskās dzīvesziņas un tās dievestības atziņas un vērtības. Ints Cālītis ir pievienojies mūsu tautas latviskās gara aristokrātijas veļu saimei, kurus tauta turēs mūžīgā piemiņā Dievainēs un ikdienas solī.

Intu Cālīti zīmīgi raksturo Knuta Skujenieka dzejoļa "Es nāku no mazas tautas" vārdi.
...
Es nāku no mazas tautas,
Un tajā es aiziešu rīt,
Kā latvietis caur un cauri,
Un mani nepārkrustīt.
Kā latvietis caur un cauri,
Un mani nepārkrustīt.

Latvijas Dievturu sadraudze izsaka visdziļāko līdzjūtību Inta Cālīša ģimenei un tuviniekiem.

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis

Vai dievturi beidzot varēs likumīgi laulāt?

Vairāki pāri iesnieguši Tiesībsarga birojam lūgumu izskatīt joprojām neatrisināto jautājumu par dievturu tiesībām laulāt. Pāri uzsver, ka līdzšinējā situācija ir diskriminējoša, netaisnīga un steidzami risināma, turklāt rada bažas par Satversmes ievērošanu.

Nupat — 11. maijā —  šiem pāriem radusies cerība. Ir noslēdzies priekšlikumu iesniegšanas termiņš Civillikuma grozījumos, kur deputāts Andrejs Ceļapīters (“Jaunā Vienotība”) ierosinājis piešķirt dievturiem likumīgas tiesības noslēgt laulību jeb, kā to sauc senču zinību kopēji dievturi — veikt līdzināšanu vedībās. Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”—“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”) ar savu iesniegto priekšlikumu paudis nemainīgu atbalstu, turpinot iepriekšējā sasaukumā nepabeigtos dievturības līdztiesības nostiprināšanas darbus.

Par iecerēto priekšlikumu Inguna Roga-Saulīte aicināja izteikties trīs pāriem, kuriem ir svarīgi sākt savu ģimenes dzīvi senču tradīcijās.

Satversmē garantētās tiesības

Oto Brantevics un Tīna Karīna Anšance: “Kad sākām runāt par mūsu attiecību likumīgo sakārtošanu, mums abiem nebija īsti skaidrs, kā to vēlēsimies paveikt. Sākumā vēlējāmies Dzimtsarakstu nodaļā “sarakstīties” un pēc tam latviskā garā nosvinēt. Taču, padziļināti lasot, interesējoties par senču dzīvesziņu, sastapāmies ar pāriem, kuri savu ģimenes dzīvi aizsākuši pēc dievturu tradīcijām. Šis zināšanu kopums mūsos nostiprināja ideju, ka arī mums ir šāda iespēja!”

Tālāk Oto paskaidro, “Es uzskatu, ka ar laiku šī vēlme — noslēgt kāzas senču tradīcijās — kļūs arvien pieprasītāka. Man nezināmu iemeslu dēļ kā Austrumos, tā Rietumos palielinās interese par pirmskristietības laiku, tas jauno cilvēku vidū top moderni.”

Viens otru papildina Tīna un Oto,— “Pavisam noteikti mēs aicinātu ikvienu jauno pāri, kas domā par kāzām, apsvērt ideju sākt savu ģimenes dzīvi senču garā, un tam ir vismaz divi iemesli — tradīciju turpināšana un apzināšanās, ka Latvijā pastāv reliģiskā brīvība, ko garantē Satversme. Vēl vairāk — Satversmē ir minētas kristīgās vērtības un latviskā dzīvesziņa, dievturu likumīgo tiesību nostiprināšana būtu tikai loģisks un likumsakarīgs solis. Mums abiem dziļi personīgi ir svarīgi, lai senču vedību jeb līdzināšanas rituālu veic dievturu pārstāvji, jo tieši viņi ir mūsu senču latviskās dzīvesziņas tradīciju turpinātāji.”

Pļavas ziedi

Ieva Grava un Edgars Bērziņš vēlas izsvērt četrus iemeslus, kādēļ abiem svarīgi precēties senču tradīcijas garā: “Pirmkārt, vēlamies godināt mūsu senčus un viņu paražas. Mēs protams saprotam, ka šī ceremonija nebūtu pilnībā autentiska tai, kāda tā bija mūsu senču senču laikā, tomēr mums ir svarīgi, neskatoties uz mūsdienu dzīves ritējumu un pasaules attīstību, cienīt mūsu saknes un kopt un sargāt izdzīvojušās paražas. Otrkārt, uzskatām, ka tam būtu lielāka garīgā vērtība, jo ceremoniju vadītu cilvēks, ar kuru ir vienojoši uzskati un dzīvesziņa. Treškārt, precēšanās šādā veidā, mūsuprāt, sniedz lielāku tuvību un saskanību ar dabu un visu dzīvo. Ceturtkārt, tas būtu veids, kā atbalstīt dievturus un šo saimi, jo tā ir organizācija, kas daudz ir darījusi baltu dzīvesziņas saglabāšanai.”

Pāris turpina: “Uzskatām, ka šāda ceremonija būtu patiesāka, jo uzsvars nebūtu uz formalitāšu nokārtošanu, bet uz savienošanu garīgā līmenī, kā tas būtu, ja izmantotu Dzimtsarakstu nodaļu. Tāpat arī nevēlamies izmantot kristīgo baznīcu mūsu vedībām, jo mūsu tēvu tēvu tradīcijas ir kā pļavas ziedi, bet līdzās zeļ latvānis, kas tos nomāc.”

Senču un likuma priekšā

Savu nostāju pauž Edgars Purviņš: “Laulāties baznīcā nešķiet pievilcīgi, turpretim precības pēc senču tradīcijām, dabā un saskaņā ar to, šķiet daudz organiskākas, īstākas un mazāk komercializētas.” Topošā vīra pozīciju papildina mīļotā Klinta Roga: “Vēlamies tapt precēti pēc senču tradīcijām, lai turpinātu latvisko tradīciju tālāku nodošanu caur to pieredzēšanu. Turklāt iespēja sazemēties ar savu zemi un mūsu senču paražām šobrīd šķiet vēl svarīgāka, kad noris absolūta kultūru un vērtību sajaukšanās pasaulē.”

Klinta un Edgars 12. maijā piedzīvo līdzināšanu jeb vedības senču tradīcijās, pirms tam veicot likumīgo soli Dzimtsarakstu nodaļā, abi pauž: “Tas nav godīgi, ka mums kā dievturiem nav izvēles. Lai šo soli spertu pēc likuma (Dzimtsarakstu nodaļas procedūra) un sirds (līdzināšana) — nepieciešami papildus izdevumi, kāzas sadalās it kā divās daļās, tas ir netaisnīgi un diskriminējoši pēc būtības. Ja mums nav izvēles iespējas, ceram, ka vismaz mūsu bērniem tāda būs.”

Topošie precētie ļaudis turpina savu domu: “Uzskatām, ka dievturiem ir jādod tiesības slēgt oficiālas kāzas — iespējams, tas ir vienīgais veids, kā sekot līdzi tam, lai rituāls tiktu veikts pēc paražām un būtiskas tā daļas netiktu interpretētas “šova dēļ”. Tamdēļ Latvijas dievturu sadraudzes pārstāvji šķiet gana uzticami, lai turpinātu godāt šo rituālu un nodot tālāk.”

Beidzot atzīti savās mājās

Kā situāciju Civillikumā vērtē Latvijas Dievturu sadraudze? Izsakās Sadraudzes valdes vadītājs Uģis Nastevičs.

“Satversme noteic, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido gan latviešu tradīcijas, gan latviskā dzīvesziņa. Turpat minētās kristīgās vērtības valstiski aizsargā gan reliģisko savienību likumi un citi tiesību akti, gan regulārs valsts atbalsts un valsts augstāko amatpersonu dalība to norisēs, gan pienācīgs atspoguļojums valsts plašsaziņas līdzekļos. Vienlaikus latviskās dzīvesziņas garīgā kodola — dievturības — tradīciju kopēju nevērīga atstāšana pabērna lomā savās mājās, neraugoties uz globalizācijas arvien pieaugošo nivelējošo ietekmi hibrīdkara apstākļos, sen vairs nav tikai valstiskās stājas vai pašcieņas jautājums — baidos, ka šobrīd to var vērtēt kā nopietnu nacionālās drošības, latvisko vērtību un garīgās integritātes apdraudējumu. Tālab, lai, dievturības drukātā vārda simtgadi savā cilmes zemē sagaidot, dievturi justos līdztiesīgi, cienīti un netiktu atstumti vai pazemoti Latvijā līdzās pastāvošo ārzemju reliģiju ēnā, šī brīža likumdevējiem ir brīnišķīga iespēja — smelties drosmi un spēku vienotībā, un beidzot kopīgi sakārtot šo jautājumu,” — aicina Uģis Nastevičs.

Vai dievturiem beidzot radīsies iespēja ar juridisku spēku laulāt senlatviešu cilmes tradīcijai atbilstošā veidā? Par šo iestājušās vairākas frakcijas, grozījumus Civillikumā 1. lasījumā atbalstot jau iepriekšējā Saeimas sasaukuma nogalē. Šīs Saeimas deputāti un deputātes ne tikai vārdos, bet arī darbos var pierādīt, ka Latvija ir patiesi neatkarīga, demokrātiska, tiesiska un latviska valsts.

Ir Ūsiņš atkal klāt! Svinam vasaras sagaidīšanu!

Attēlā izmantots Induļa Rankas skulptūras fragments.

Sekojot norisēm dabā un debesīs, mēs laikskaitē vadāmies no Saules gadskārtas četriem gadalaikiem, to viduspunktiem saulgriežos un saulstāvjos un to pārejas robežām, kas iezīmē astoņus gada laikus. Šīs pārejas robežas latviešiem pieņemts atzīmēt ar tradicionālām rituālām svinībām. Saules gadskārtā viens no visgaidītākajiem gadalaikiem, protams, ir vasara, kad pāreja no pavasara uz vasaru tiek svinēta kā Ūsiņi, kas iezīmē atdzimšanas izmaiņas dabas norisēs un arī mūsos. Ūsiņi ir plauksmes laiks, kas arī cilvēkos uzjunda dzīvesprieku jaunām cerībām un iecerēm.

Ūsiņš dainās parādīts kā viena no Dieva izpausmēm gadskārtas ritējumā – vasaras un saules vedējs. Zirga tēls, ar ko dainās spilgti iezīmēts Ūsiņš, ir Dieva caurvijošās enerģijas un dzīvības aprites likumsakarību simbols, kas vienojošs visiem gadskārtas teiksmu tēliem. Dievs, Jājot debesu kalnu, apvij visu gadalaiku loku un mūsu dzīves norises tajā. Pēc Ūsiņiem, jau nākošajā laiku pārejā, tas atjās kā dabas pilnbrieds un gada kulminācija Jānis.

Pa kalniņu Ūsiņš jāja Ar akmeņu kumeliņu; Tas atnesa kokiem lapas, zemei zaļu ābuliņu. F464,1194

Pa zāliti Dieviņš brauca Akmenoju kumeliņu; Tas atveda kokiem lapas,  Zemei zaļu āboliņu. 34067-6

Jānits jāja Jāņu nakti Ābolaiņu kumeliņu. Vaj tas bija Jāņa paša,  Vaj no Dieva tapinats? 32930-1

Plašākā pasaules tvērumā, dabas gadskārtējās atmodas nebeidzamais un netveramais brīnums mūsos raisa pārdomas – cik saskanīgi es ar savu rīcību iekļaujos dabas ritā un pasaulē notiekošajā. Ko jaunu vēlos radīt un paveikt, cik atbilstošas ir manas izvēles par labu izaugsmei un visa labā vairošanai, vai esmu līdzsvarā ar pasauli un sevi? Kur šobrīd esmu dzīves laika tecējumā – kāds esmu kā bērns, vecāks vai vecvecāks…, ar kādu pienesumu kuplināšu savu dzimtu, ar ko tieši šī vasara paliks atmiņā manai ģimenei, tuviniekiem.
Aicinu Ūsiņa laikā arī apdomāt, ko tieši es varu sniegt savai tautai ne tikai domās un vārdos bet arī darbos? Aicinu, noteikti atcerēties, ka mūsu tradīcijas ir nozīmīgas ne vien mums pašiem, bet arī pasaulei, jo tās sevī glabā senas vispārcilvēciskā kultūras mantojuma saknes.

Nav pasaulē spēka, kas var aizkavēt Ūsiņa nesto atdzimšanu un visi, kuriem nav zudusi spēja saskatīt Ūsiņu atkal atjājot, spēs atskārst atdzimšanas un mūžīgās dzīves un dziļāko būtību.

Pār gadskārtu Ūsiņš nāk atkal ar jauna atsākuma iespēju. Izmanto to, radi un ļaujies plauksmei un vasarai sevī!

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis