Tapis pirmais dievturu izdevums Braila rakstā

Šī gada 19. janvārī Latvijas Neredzīgo bibliotēkā (LNerB) atvērts grāmatas “Baltu svētvieta Lokstenes svētnīca” pielāgotais izdevums Braila rakstā un palielinātajā drukā, ko iespiedusi LNerB Braila raksta nodaļa Guntas Bites gādībā. Gatavojoties dievturības vārda simtgades svinībām 2025. gadā, šis notikums ir zīmīgs arī ar to, ka pie lasītājiem ne tikai LNerB lasītavā Rīgā, bet arī filiālbibliotēkās Balvos, Cēsīs, Daugavpilī, Jelgavā, Liepājā, Rēzeknē un Ventspilī, nonāk pirmais dievturu izdevums Braila rakstā.

Jāņu dienu Dieva dēls Saules meitu sveicināja!

Jāņu diena svēta diena, Aiz visàm dieniņàm:
Jāņu dienu Dieva dēls Saules meitu sveicinaja.

Latviešu tautas senākie svētki Jāņi, kā jau zīmīgākais saules gadskārtas cikla notikums  tautasdziesmās aprakstīts ar spilgtu tēlainās simbolikas un teiksmu tēlu valodu, kas to ievij latviešu dievestības pasaules uzskata stāstā, kuru katru gadu izdziedam līgotnēs, bet kura skaidrojumu ne vienmēr spējam iztulkot. Šodien šo seno baltu tautu tradīciju, kuras saknes saskatāmas arī citu indoeiropiešu tautu kultūrās, varam skaidrot tikai no sava pasaules redzējuma un dainu kultūras mantojuma bagātā krājuma, tomēr latviskajā dzīvesziņā tā viennozīmīgi saistāma ar dabas auglības cikla kulmināciju un saules rita ciklu. Laikos, kad veidojās senās teiksmas, cilvēki laiku vairāk pavadīja ārā un biežāk pavērsa savu skatu uz debesīm, lai paredzētu dabas norises, kas varētu ietekmēt zemnieka darba rezultātus un noteikt dzīves kartību. Tas ļāva pamanīt biežāk to, ko modernais cilvēks pamana arvien mazāk – Saules rotāšanos, saules un debess gaismas dažādās spēles, ko varēja novērot saistībā ar gadskārtas cikla laikiem un kas dainās tika iedziedāts kā dzīves un darba ritma kārtības un attiecību tikuma kods. Jā šodien ko tādu izdotos pamanīt, vai ar šodienas latviskās dvēseles gara “acīm” vēl spējam tajā saskatīt Dieva dēlu Jāni vārtu staba galiņā:

“Kas ta tāda lela pile
Tâi celiņa maliņâ?
Tai pilei triji vārti,
Visi triji sudrabiņa.
Pa vieniemi Dievs iebrauca,
Pa otriemi mīļà Māra,
Pa trešiemi Jānits brauca
Div' dzelteni kumeliņi.”

Vai vārtus, kuros Saules meita sagaida savus preciniekus, kas parāda ciešo simbolisko saikni starp Jāņiem, kā dabas auglības rita kulmināciju un Saules meitu kā līgavas paraugu jaunas meitas dzīves rita augstākajā godā:

“Lēni lēni Dieviņš jāja No kalniņa lejiņâ;
Saules meita vārtus vēra, Zvaigžņu cimdus rociņâ.

Kam tie zirgi, kam tie rati Pie Saulites nama duru?

Dieva zirgi, Laimas rati, Saules meitas precenieki.”

Kas ir šo seno simbolu pamatā, ko mūsu tradīcijās dainas aicina saules ritā saskatīt?

[..] pieminētajām dievībām ar šo dabas parādības tulkojumu varētu būt saistīts romiešu divsejainais Jānuss un ar latviešu dievību Jānis. Būtiski tos sasaista vārtu simbolika, bet Jāņa gadījumā, pētot saules halo variāciju veidus, spilgti iezīmējas sasaiste ar saules stabu (sauļoto stabu) - vārtu staba (kas neparastā veidā tad atrodas vārtu vidū), taures un bungu tēliem, kam par tēla ierosmes pamatu varētu būt saules halo zenitālo loku dažādās variācijas. “Vārtu staba” vizuālais novērojums, iespējams, arī kalpojis par pūdeles dedzināšanas tradīciju Jāņos. Vēl zīmīgāka sasaistei ar vārtu tradīciju ir lietuviešu Rasas (Jāņi) svētki, kur tā ir būtiska svētku sastāvdaļa. Ja iedziļinās vēl dziļāk citu tautu tradīcijās, tad saules halo tēla variācijas kā Saules vārti varēja kalpot par ierosmes avotu Goda vārtu tradīcijai daudzās no indoeiropeiskās tradīcijas atvasinātajās kultūrās. It sevišķi nozīmīga tā ir latviešu vedību tradīcijai, kur līgava savā dzīves zenītā kāzās tiek pielīdzināta Saules meitai, tā saistot dzīves norišu vērtību mērauklu caur teiksmaino debesu vedību ainu ar dabas norišu harmoniju.

Pūt, Jāniti, vara tauri Vārtu staba galiņâ,

Lai ceļàs(i) Jāņa māte No mīkstiem spilveniem. (32636-0)

Eita, ļaudis, skataities, Kādi ērmi laukâ bij:

Tur Jānitis bungas sit Vārtu staba galiņâ. (32915-0)

Sit, Jāniti, zelta vadzi Savas kūts dibinâ,

Tur pakāra mīļa Māra Savu baltu slauceniti. (32452-0)

“Interesanta parādība Zviedrijā” 2012. gadā16 un Rasas svētku vārti Lietuvā 2015. gadā (foto: Vytautas Daraškevičius)17

Latvijas Dievturu sadraudzes Jāņi Klintainē 2019. gadā (foto: Andrejs Broks) un Vasaras saulstāvji Skansenā, Zviedrijā (foto: Fred J.)18

Autors uzskata, ka Saules halo parādībā saskatāms pirmavots senāko reliģiju teiksmu tēlu ierosmēm, to simboliem un zīmēm, kas saistītas ar saules kultu, īpaši tām, kuru saknes izriet no indoeiropeisko kultūru koka. Ikonogrāfiskos un rakstu tēlos, kaut arī atsevišķos gadījumos tas noprotams tikai no aprakstiem, tas izpaužas centrālās simetriskās kompozīcijās ar centrālo tēlu un tā sānos diviem dvīņu tēliem. Saule ar paralēlajām saulēm varēja kalpot par ierosinājumu trīsvienīgo un dvīņu dievības teiksmu tēliem, kas, neesot fotogrāfiskai novērojuma saglabāšanas iespējai, nostāstos varēja saplūst dažādos, izteiksmīgi paspilgtinātos tēlos. No senākajām saules reliģijām šo simbolisko tēlu kompozīciju pārņēma vēlākās reliģijas, kas tajos iekodēja jau citu saturu, tā cenšoties iznīdēt tā saucamos pagāniskos kultus. To apliecina kaut vai krusta simbolu izmantojums dažādās reliģiskajās tradīcijās, kuru pirmavots visu krusta rakstu zīmju veidiem arī ir saules halo (saules krusts, ķeltu krusts, krustu krusts, Pērkona / Laimas krusts – svastika un to paveidi). [..]

Pilns raksta teksts lasāms šeit - http://dievturi.blogspot.com/2019/07/dievturu-vestnesis-nr31-20193.html

Lai līksmi Jāņi Saules koka starojumā un laimes pilnas ģimeniskas tikšanās Jāņa sētas pagalmā!

Protu, protu, redzu, redzu,
Tais mājâs treji vārti.
Pa vieniem Laimit' nāca,
Pa otriem Dievs iebrauca,
Pa trešiem saulit' brauca
Seši bēri kumeliņi.

Andrejs Broks
Latvijas dievturu sadraudzes dižvadonis.

Sēlija - Latvijas kultūrvēsturiskais novads arī Latvijas administratīvā iedalījuma likumā

Latvijas Dievturu sadraudze atzinīgi vērtē Saeimā pieņemto lēmumu (26.05.2020.) likumprojektā “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums” iekļaut Sēliju kā Latvijas kultūrvēsturisko identitāti veidojošo latviešu zemi līdzvērtīgi Vidzemei, Latgalei, Kurzemei un Zemgalei.

Kā nozīmīgs likuma papildinājums, augsti vērtējama Valsts prezidenta ierosinājuma iekļaušana likuma 3. pantā, kas skaidri pauž likumdevēja gribu un apņēmību ievērot un turpmāk aizsargāt iedzīvotāju demokrātiskās piederības apziņu vietējām kopienām un to kultūrvēsturisko identitāti - “Iedzīvotāju kopīgās identitātes stiprināšanai un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai pilsētu un pagastu piederību latviešu vēsturiskajām zemēm — Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai — regulē atsevišķs likums.”

Šāda likuma izstrāde kultūrvēsturiskās identitātes vērtību aizsargāšanai ir būtiska valsts latviskās identitātes stiprināšanai, aizsardzībai un tālākai attīstībai arī starptautiski baltu kultūras kontekstā. Senās baltu - Kuršu, Zemgaļu un Sēļu zemes, vēstures notikumu rezultātā, sadalījās starp tagadējās Latvijas un Lietuvas valstu teritorijām un ir kopēja vērtība šo valstu kultūridentitātē.

Sēlijas kultūrvēsturiskās lomas nostiprināšana Latvijas identitātē tagad ir Latvijas Republikas Satversmes papildinājuma jautājums.

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudze.

Cik ilgi vēl?

Cik ilgi vēl? – ir jautājums, kas nemanāmi, bet arvien biežāk ienāk prātā ikvienam, apcerot šodienas izaicinājumus, ko izraisījis COVID - 19 vīruss. “Dabas kronis” ir saņēmis “kroni” savai iedomībai un visatļautībai no pašas Dabas mātes. Bezatbildīgas intensīvās saimniekošanas rezultāts ir piesārņota vide un neveselīga pārtika, kas ir iedragājusi cilvēku veselību līdz līmenim, ka jauni vīrusi spēj ielauzties tā imūnsistēmā. Senais Zīda ceļš 21. gadsimtā pārvērties par kapitāla turētāju ekspluatējošu investīciju plūsmu lēta darbaspēka “tirgos” un vīrusu atplūdu ceļu, pa kuru nāve iestaigājusi savu taciņu arī līdz mums.

Tautas izdzīvošanas vēsturē ne retums ir bijis jāpārdzīvo līdzīgi laiki, kad nāves jēdzienu nācies apcerēt kā pretstatu dzīves vērtību kategorijām un nosacījumu lēmumu pieņemšanai izdzīvošanas cīņā. Ne velti latviskās dzīvesziņas dievestībā ir daina, kas augstākā garīgā kritērija jēdzienu – Dievu – izsaka tieši ar nāves un ģimenes vērtības pretstatu:

Kur, Dieviņ, tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim?
Ne tev sievas, ne tev bērnu,
Kas tev vecam maizes dos?

Ģimene, tuvie cilvēki, attiecības paaudžu līmenī latviskajā dzīvesziņā ir tas, kas laiku laikos ir devis jēgu un spēku izdzīvot jebkādas grūtības. Šajā dainā ir iekodēts latviskās pašsaglabāšanās instinkts un mērķis. Tam par pamatu ir ģimenes saikņu svētuma princips kā caurvijošs pasaules pastāvēšanas likumsakarību pamatmodelis.  Latviskās dzīvesziņas garīgajā satversmē – dainu dievestībā – katra saime ir kā pašpietiekams šī pasaules modeļa atspoguļojums tās garīgajā pašpietiekamībā un saimnieciskajā neatkarībā.

Šādu saimes un  dzimtas neatkarīgas dzīvesziņas modeli kā izskaužamu “viensētniecību” centās devalvēt dažādu laiku okupantu ideologi, pretstatot to svešu mācību garīgajām brālībām vai primitīvai sabiedriskai kolektivizācijai. Dažādas globālās politiskās un reliģiskās ideoloģijas tieši vai aplinkus to cenšas vēl joprojām.
Reizēs, kad jāpārvar kopējas grūtības un ārēji izaicinājumi, kas Latvijas vēsturē ir atkārtojušās vairākkārtīgi,  arvien bija paaudzes, kurām nācās rast atbildi uz jautājumu – “cik ilgi vēl?”.

“Cik ilgi vēl?”- noteikti bija Latvijas sentautu ļaužu jautājums 12. un 13. gadsimta Brīvības cīņās jeb simtgadu karā pret Romas pāvesta organizēto kristīgi “dižciltīgo iekarotāju” baltu tautu “kristianizāciju”.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja teroru piedzīvojušie un no savām izdedzinātajām zemēm aizejošie zemgaļi, tāpat kā gara brīvību saglabāt gribošie kurši, sēļi un latgaļi.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja savu tēvzemi pamest nespējošie, pieciešot lēņa vīra stāvokļa pazemojumu savā zemē un Livonijas valstiņu vietvalžu meslu un piespiedu karaklausības atkarību.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja Livonijas ordeņa un bīskapiju valstiņu ekspluatācijai pakļautie un ķīlnieku gūstā paņemtie, dreļļos aizdzītie vīri vai verdzībā pārdotās noslepkavoto sievas un bērni, par ko tā lepojās Pāvesta militāro ordeņu un Livonijas hronisti.

“Cik ilgi vēl?”– jautāja Livonijas kara (1558—1583) posta vētrām pakļautie latviešu zemnieki un tie, kurus Krievzemes Jāņa Briesmīgā vojevodas aizdzina verdzībā, pielietojot izsiroto zemju izdeldēšanas taktiku.  

“Cik ilgi vēl?”:
– Poļu—zviedru karš (1600—1629) un desmitiem tūkstošu karojošo armiju liekēžu un laupītāju uz zemnieku kakla;
– Trīsdesmitgadu karš (1618—1648) – kristīgās ticības novirzienu - katolicisma un protestantisma ārprāta kulminācija, kas saplūda ar kārtējo bijušās Livonijas zemju pārdali un pārklājās ar raganu prāvu masu psihozi;

Cik ilgi vēl?:
– Lielais Ziemeļu karš (1700-1721), kad Krievijas cariste iebruka Zviedrijas karalistes Vidzemē Šeremetjeva vadībā pielietojot "izdedzinātās zemes taktiku" un trimdā aizvedot visus Valkas un Alūksnes pilsoņus:
– Lielais mēris (1709 - 1711), kas, kā vainagojums visu šo karu atstātajam postam, nāca kopā ar badu, ciešanām un nāvi, izmērdējot ap 230 000 iedzīvotāju (tik cik tagad no COVID - 19 vīrusa visā pasaulē), no kuriem lielākais skaits attiecināms uz latviešiem. Daudzi sabruka, uzdrošinājās vairs nepildīt nodevas un negāja klaušās, jo tāpat būšot jāmirst.

Lieki teikt, ka pēc kariem un mēriem sekoja arī paputējušo vācu muižnieku centieni atgūt savus zaudējumus, vēl vairāk ekspluatējot sev pakļautos zemniekus, tā padziļinot dzimtzemnieku verdzību un, pat daudzviet, brīvzemniekiem atņemot viņu tiesības. Kad zviedru laikos Vidzemē muižnieku “brīvības”  tika ierobežotas, arī valstiskojot to zemes Zviedrijas kronim par labu, tad tie nodevīgi atdevās Krievijai, kas, iekarojot Vidzemi, to privilēģijas žēlīgi paturēja spēkā.

Tā šī internacionālā okupāciju konglomerāta dzimtbūtnieciskā pārvaldība turpinājās Baltijā līdz 19. gadsimta vidum, kad tā zaudēja saimniecisko izdevīgumu un konkurētspēju, attīstoties industriālajai revolūcijai pasaulē. Tad varēja sekot piesmejoša brīvlaišana ar putna brīvību bez zemes. Ja izdevās pie tās tikt, tā vēl bija jāizpērk ar pašu aplaupītāju aizdotu naudu, bet, ja nespēja to laicīgi atdot, tad tika zaudēts pilnīgi viss, nokļūstot muižu vai pilsētas kalpu un algādžu lomā.

Kā lai prātā patstāvīgi nevirmo jautājums – “cik ilgi vēl?”.

Tomēr, par spīti visiem apstākļiem un izdzīvošanas kompromisiem, brīvības gara stīgas ir caurvijušas gadsimtus, kā liecība tam, ka gara brīvību var saglabāt pakļautībā, un dzimst jaunlatviešu kustība, kā nākamās valsts pamats un pārvaldības pieredze veidojas latviešu biedrības, atdzimst tradīcijas, pašcieņas un goda stāja. Kā tautas identitātes apliecinājums attīstās latviskā Dziesmusvētku tradīcija, kuras būtību zīmīgi raksturo Matīsa Kaudzītes atmiņas: “Ko lai jums pārvedu no Rīgas? jautājuši svētku dalībnieki mājās palicējiem: Nevedat, bērni, cita nekā, kā vien to pašu, pēc kā tik daudz esat staigājuši, brizdami gan lietū, gan slapjdraņķī, gan dziļā sniegā, gan bargā aukstumā, gan pavasara laikā – tautas slavu un godu.”

Var visādi manipulēt ar  verdzības jēdziena izpratni dažādos laikos, bet nevar noliegt latviešu tautas vēsturē 700 gadu pakļautību svešām varām. 700 gadu verdzību noteikti nevar attiecināt uz tiem, kas spēja garā un godā vienmēr palikt brīvi un tīri, bet verdzība turpinās tiem, kas nespēj okupantu vītos pakļautības valgus saraut arī pēc valstiskās neatkarības iegūšanas un atgūšanas.

Un tad, pašsaprotami, nāk 1905. gads, kad izlaužas sen gruzdošā, jau Paula Einhorna un Garlība Merķeļa paredzētā situācija - ja latvieši izkļūs no pakļautības un tiks pie izglītības, savas tautas un zemes patiesās vēstures zināšanām, vadzis lūzīs. Nodeg 147 muižas kā atbilde gadsimtos pieciestajam pazemojumam – “ilgāk vairs nē!”, kam seko kazaku soda ekspedīcijas un krīt labākie no latvju dēliem un meitām.

“Ilgāk vairs nē”! – deg latviešu strēlnieku sirdis, ejot aizstāvēt savas zemes robežas gan uz rietumiem, gan uz austrumiem, izkarojot sev savu pašu veidotu valsti Latviju.

“Vairs nē!” – kvēlo leģionāru sirdīs baigā gada atmiņas un, kaut ar svešiem ieročiem rokās, nezūd cerības nosargāt savu zemi, cerot uz vēstures likteņa labvēlīgu pagriezienu tāpat, kā nacionālajiem partizāniem Latvijas mežos vēl ilgi pēc kārtējās okupācijas. Vēsture tomēr nav labvēlīga, un daudzi tēvi un mātes spiesti atkal uzdot šo jautājumu sarkanā terora Sibīrijas vergu nometnēs – “cik ilgi vēl?”.

Neskatoties uz visu šo “svēto impēriju” “izredzēto” un “brālīgo” lielvaru un no tām sludināto un saņemto -ismu “svētību”, no paaudzes paaudzē tiek iznesta tūkstošos dainu saglabātā tautas tikumiskā satversme, pierādot gara brīvības nepakļaujamību. Tā ļāva saglabāt tautas izdzīvošanas spēju, vienotību, savu patību un savu godu.

Neiet runa par mazohistisku apstākļu pārciešanu, gaudulīgu un pakļāvīgu cietēju lomas pieņemšanu vai bezgalīgos kompromisos pazaudētu dvēseļu locīšanos, bet sīkstu izdzīvošanas spēku, kam saknes senā dzīvesziņas pašapziņā "man pašam(i) stipri vārdi" un zemes saimnieka apziņā par spīti visiem apstākļiem “man pašam kungam būt, man pašam arājam”.

Raksta sākumā minētās dainas doma uztverama ne tikai fiziskā, bet arī garīgas nomiršanas nozīmē. Tajā ietvertā laika dimensija ir garīgās patības saglabāšanas jautājums. Izzūdot vienojošai gara saiknei ģimenē un, plašākā nozīmē, tautā, tiek pazaudēta esības jēga, jēga, ko nenosaka kāds no ārpuses, bet mēs paši sev – kas ir mūsu tautas patības mēraukla un cik ilgi vēl esam gatavi būt latvieši?

Vai kaut kas var būt par ilgu šī mērķa vārdā? Vai vīrusi, kas sagrauž miesu, nav, salīdzinoši, sīkums pret svešu reliģiju un ideoloģiju programmatiskiem vīrusiem, kas gadsimtos grauzuši latviskā gara saknes, vīrusi, kas sagriezuši tautas garu gabalu gabalos un daudzus izmētājuši pa pasauli, iznīcinot māju sajūtu un piederību vienotai zemei, vienotai tautai un vienotām latviskām vērtībām?

Sīksta un noturīga pārliecība par savām vērtībām, augstāku  mērķu vārdā, ir ļāvusi un ļaus arī turpmāk mums kopā pārdzīvot visas nedienas. Ieskatoties savas dzimtas vēsturē, katrs atradīs pierādījumus savu vecomāšu un vectēvu gara spēkam likteņa pavērsienu priekšā, ko, veļu vakaros atceroties, kā dzimtas pieredzi, ar cieņu nodot nākamajām paaudzēm. Nākotne ir jauno paaudžu rokās, bet atkarīga no mūsu šodienas rīcības un atbildības izpratnes par mūsu kopējām mājām. Atgriešanās pie ģimenes ir atgriešanās mājās, mājās, kuras vispirms ir garīgās mājas - pašu noteikta dzīvesziņa, kas liek justies kā vienotai saimei, uzņemties atbildību par līdzcilvēkiem.

Latviskajā dzīvesziņā šis ir gadskārtas cikla Ūsiņa laiks, dabas un pasaules rita atdzimšanas laiks. Tas ir atskārsmes laiks par mūžīgas atjaunošanās iespējamību, ja esi saskaņā ar sevi, savu ģimeni un tautu, un, pats par sevi saprotams, ar Dabas mātes pasauli.

Kad agrā rītā saskatīsi Ūsiņa zirgus pie Saulītes nama durvīm Māras galda galiņā, tad būsi zinošs, ka tie ieausti mātes sagšā, nāk pa Piena ceļu, kas, kā mūžīgs dvēseļu ceļš paaudžu paaudzēs, Tevi atkal ved uz tēva mājām.  

Akmentiņa vīriņš jāja

Sudrabiņa zirdziņâ,
Kokiem lapas skaitidams,
Augumiņus mēridams.

Lai gaiši Ūsiņi un ražīga vasara!

Virs galvas mūžīgs piena ceļš
https://www.youtube.com/watch?v=cL92Jao3VrA
Mūzikas autors - Imants Kalniņš Vārdu autors - Viktors Kalniņš Virsdiriģents - Mārtiņš Klišāns

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudze

Kas Latvijā ir svēts? Sakrālā mantojuma saglabāšanas finansējuma piemērošana.

2018. gada XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Publicitātes foto.

Ko īsti nodrošina Sakrālā matojums finansēšanas likums? Tiešāk, kas slēpjas aiz cēliem sakrālā mantojuma saglabāšanas uzstādījumiem?

2010. gadā uz Latvijas Dievturu Sadraudzes (LDS) vēstuli par LDS diskriminējošo juridisko statusu Latvijas likumu kontekstā, salīdzinoši ar tā sauktajām tradicionālajām reliģijām, par Dievturības kā būtisku latviskās kultūras garīgā mantojuma daļu un tās vietu Latvijas kultūrpolitikā un izglītībā, kas tika adresēta Latvijas Ministru prezidentam un Garīgo lietu padomes vadītājam Valdim Dombrovskim, tika sniegta Tieslietu ministrijas, Kultūras ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas kopēja atbilde.

Atbildes vēstulē, protams, tika apgalvots, ka, balstoties uz Latvijas Republikas 1937. gada Civillikumā ietvertā regulējuma (prettiesiska autoritāra režīma laika regulējums) vēsturiskās iztulkošanas metodi, esošā situācija juridiski ir ideāli sakārtota.

Atbilde noslēdzās ar zīmīgu Valsts sekretāres vietnieces tiesību politikas jautājumos Lailas Medinas norādi Sadraudzei: “Nobeigumā vēlos norādīt, ka Latvijas tautas garīgā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana ir viennozīmīgi atbalstāma, tomēr konkrētajā gadījumā būtu jāspēj nodalīt kultūru no attiecīgās reliģiskās konfesijas reliģiskās darbības”
Būtu bijis labi, ja arī šāda trīs ministriju atbilde juridiski precīzi būtu spējusi norādīt robežu pa kuru valsts pārvalde nodala kultūru no dievestības (reliģijas), un reliģiskās darbības, it sevišķi Dainās ietvertās dievestības gadījumā un kā tas tiek attiecināts uz citām reliģijām.
Diemžēl praksē redzams, ka katrā gadījumā ir cita mēraukla.

Šajā norādē ietvertā konsekvence Sakrālā matojuma finansēšanas likuma gadījumā prasītu, lai valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu statusā esošu kulta celtņu, tajā skaitā Latvijas dievnamu, un reliģisko rituālu priekšmetu, kā nacionāli nozīmīgas kultūras mantojuma daļas saglabāšana nākamajām paaudzēm finansēšana būtu nodalīta no reliģiskās darbības, jo, pretējā gadījumā, tā rada nevienlīdzīgu valsts pārvaldes attieksmi un neatbilstošu likumu normu piemērošanu pret reliģiskajām organizācijām un Kultūras ministrija ar sakrālā kultūras mantojuma saglabāšanas finansu līdzekļiem nodrošina atsevišķu reliģisko organizāciju reliģisko darbību, kas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 99. pantam, kurā noteikta baznīcas atdalītība no valsts.

Aiz visiem lēmumiem vienmēr izpaužas cilvēka faktors, viņa izpratne par savas tautas kultūras mantojuma pamatvērtībām un kādas “vēsturiskās tulkošanas metodes” viņš izvēlas par pamatu savai rīcībai un lēmumu pieņemšanai, lai tās aizsargātu un celtu godā.

Un kas Latvijai, kā kultūrnācijas valstij, ir svētuma jeb sakralitātes kritēriji?

A. Broks
Latvijas Dievturu Sadraudzes dižvadonis

SVEICAM MŪSU VALSTS 101 SVĒTKOS!

Marģera Grīna piemiņai

Marģers Grīns
(1928.12.28. - 2019.11.4.)

Veļu laikā Latvijas dievturu saime ir saņēmusi skumju ziņu – aizsaules valstībā devies Latvijas Dievturu Sadraudzes ilggadējs vadītājs un goda dižvadonis Marģers Grīns.
Izsakām visdziļāko līdzjūtību Marģera tuviniekiem un cieņā noliecam galvu viņa pašaizliedzīgā gara un mūža devuma priekšā, kopjot latviskās dzīvesziņas dievestību - dievturību.

Latvijas Dievturu Sadraudze vienmēr turēs augstā godā atmiņas par Marģera nenogurstošo degsmi un pastāvīgo darbību dievturības izaugsmei kopā ar sievu Māru Grīnu, tam veltot visu savu mūžu. Kopā darītais un radītais ražīgi izpaudās redaktoru darbā pastāvīgi iznākušajam laikrakstam latvietībai “Labietis”, uzturot latviskās patības un neatkarības dzirksti katrā latvietī gan trimdā, gan okupētajā Latvijā. Kopā sarakstītā un augsti vērtējamā latviskās dzīvesziņas pamatvērtību grāmata “Latviešu gads, gadskārta un godi” trimdas latviešiem bija pamatu pamats garīgi neizšķīst svešās zemēs un latviešiem Latvijā nepadoties režīma ideoloģijai. Šī grāmata vēl pirms okupācijas beigām neskaitāmās kopijās no rokas rokā tika izplatītas tautā, tā ietekmējot dievturības turpināšanos dzimtu tradīcijās un folkloras tradīciju kopēju kustības veidošanos. Daudziem siltās atmiņās paliks Marģera vadītie Latviešu tautiskā mantojuma kursi, kurus viņš uzsāka regulāri rīkot Latvijā tūlīt pēc Latvijas brīvības atgūšanas, un viņa vadītie latviskie dzīves godi senču tradīcijās.

Lai vieglas smiltis Marģeram, pievienojoties dižvīru veļu pulkam.

Latvijas Dievturu Sadraudze

Marģers Grīns dzimis 1928. gada 28. decembrī, Īles pagasta Daudzumos. Otrā pasaules kara frontei tuvojoties, jāatstāj dzimtā sēta. Pēc kara Vācijā, bēgļu nometnē, viņš apmeklē un sekmīgi nobeidz Blombergas latviešu ģimnāziju un, sākoties lielajai izceļošanai, nonāk Amerikas savienotajās valstīs. Tur, strādādams maizes darbu, turpina izglītību un iegūst bakalaura grādu (BE) ķīmijas inženierzinātnēs. Nodibina ģimeni ar Māru Brastiņu un turpina izglītību, iegūdams zinātņu maģistra grādu (MS). Seko darbs ķīmijas rūpniecībā, kam līdztekus turpina izglītību, nopelnīdams maģistra grādu uzņēmumu vadībā (MBA). Izglītības turpināšana doktora grāda iegūšanai tautsaimniecībā ir jāpārtrauc, jo darba pienākumi viņu noved Brazīlijā, kur sagatavo Sanpaulo valsts saimniecības pārkārtošanas plānu. ASV strādā par projektu vadītāju, plānodams un celdams daudzas ķīmiskās rūpnīcas.

Latviešu sabiedrībā jau no ģimnāzijas laikiem darbojas kultūras un izglītības laukā, piedalīdamies dažādu kultūras pasākumu un jaunatnes pašdarbības grupu organizēšanā. ASV vadījis Klīvlandes latviešu skolu, bijis Amerikas latviešu apvienības Kultūras un Izglītības biroju vadītājs, ierosinājis dibināt Latviešu institūtu un ir tā pirmais vadītājs, organizē pirmo trimdas pirmo mākslinieku saietu un kultūras konferenci. Daudz pētījis dainas un rakstījis Labietī par latviešu kultūras un izglītības tematiem, pievērsdams sevišķu uzmanību tīra un nepiesārņota latviešu tautiskā mantojuma saglabāšanai. Kopā ar sievu Māru sakopo grāmatas “Latviešu gads, gadskārta un godi” (Latvijā izdota 1992.g.) un “Latviešu lietiskā daiļrade”(1990.g.). Saraksta grāmatu “Latviešu senā dievestība un tās atjaunojums - dievturība” (Latvijā izdota 1998.g.). Kopš 1991. gada vada Latviešu tautiskā mantojuma kursus Latvijas universitātēs un kultūras darbinieku saietos Latvijā. 2001. gadā izdod rakstu krājumu “Mēs esam” un 2015. gadā nāk klājā plašs pētījums – apcere par dieva dainām “Dieva atskārta”.

Baltijas ceļš un Molotova – Ribentropa, Vladimira – Alberta pakti.

34131-0
Lai bij vārdi, kam bij vārdi,
Man pašam stipri vārdi:
Daugaviņu notureju,
Mietu dūru vidiņâ.

Tāpat, kā Daugava ir Latvijas vidus dzīvības artērija, tā arī Baltijas ceļš iezīmēja Baltijas tautu gara brīvības dzīvības artēriju. Triju tautu cilvēku ķēde, kā simboliska robežlīnija, aizvijās pār trim zemēm kā dzīva liecība šo tautu gadsimtu centieniem un cīņai par savu zemju neatkarību un robežu neaizskaramību. Tā bija ass mūsu mantoto un nākotnes centienu vērtību atskaites vidū.

Tā bija savas brīvības pasludināšana un skaidrs vēstījums pasaulei, ka teritoriju pārdalīšana Molotova – Ribentropa pakta veidā ir starptautisks noziegums vecā impēriskas visatļautības un laupīšanas garā.

Dziļākajā būtībā tas bija arī atgādinājums par mūsu vēsturisko pieredzi jau no trīspadsmitā gadsimta pirmsākumiem, par cittautu piekopto praksi mūsu zemēs aizmuguriski nospraust politiskās un reliģiskās ietekmes robežas vietējo tautu pakļaušanai un meslu ekspluatācijai, apejot vietējo tautu tiesības.

Molotova – Ribentropa jeb Hitlera – Staļina pakts patiesībā bija tikai sena vācu - krievu teritoriālās ekspansijas politiskās prakses tradīcija tirdzniecības ceļu  kontrolēšanai un meslu ievākšanas pārdalei, kas jau aizsākās un ir pielīdzināma bīskapa Alberta un Polockas kņaza Vladimira “mūžīgā miera” 1212. gada līgumiem, lai savstarpēji varētu atbrīvot rokas vēl nepakļauto Baltijas tautu paverdzināšanai, kā tas aprakstīts Indriķa hronikā:

“9. PAR MIERA SALĪGŠANU UZ MŪŽU STARP POLOCKAS KŅAZU UN RĪDZINIEKIEM.
[..] Kad viņi ieradās Rīgā un tur darīja zināmu kņaza gribu, rīdzinieki piekrita, un tad pirmoreiz tika slēgts mūžīgs miers starp kņazu un rīdziniekiem, taču ar noteikumu, lai līvi kņazam ik gadu samaksātu pienācīgos meslus vai arī bīskaps viņu vietā. Par to visi bija priecīgi, jo tagad varēja drošāk karot ar igauņiem un pārējiem pagāniem. Un tā tas arī notika” (IH XIV, 9);

“PAR TO, KĀ SALĪGTS MIERS AR KŅAZU UN LĪVZEME ATSTĀTA BRĪVA.
Tad kņazs, laikam gan Dieva iedvesmots un pamācīts, bīskapam beidzot atstāja visu Līvzemi brīvu ar nosacījumu, ka viņu starpā tiktu salīgts mūžīgs miers kā pret lietuvjiem, tā pret pārējiem pagāniem un ka tirgotājiem ceļš pa Daugavu vienmēr būtu brīvs. Kad tas bija izdarīts, kņazs ar tirgotājiem un visu savu tautu devās augšup pa Daugavu un priecīgi atgriezās savā pilsētā Polockā. Bet arī bīskaps ar visiem savējiem vēl priecīgāks devās lejup un atgriezās Līvzemē” (IH XVI, 2).

Turpmākos gados mūsu zemes ne reizi vien ir pārstaigājuši sveši zābaki šķeļot tautas, pārspraužot robežas gan fiziskās gan garīgās ietekmes telpā, kā robežzīmes tam atstājot izkautus, nodedzinātus pilskalnus, verdzībā aizdzīto un vairs neatgriezušos pamestās mājas un saimniecības, karos kritušo kapu zīmes un dažādu austrumu un rietumu reliģisko ideoloģiju savstarpējo ietekmes sfēru cīņu garīgās pakļaušanas tempļu smailes pār senajām svētvietām. Vēl šodien varam novērot kā turpina dzīvot senās stratēģijas, kurās, aiz dažādām politisko un reliģisko ambīciju saplūsmēm un to fiktīvajām kultūrtelpu definīcijām (pat it kā dažādu civilizāciju pretmetu līmenī) slēpjas teritoriālas un tirgus ekspansijas ambīcijas. 

Bet palikušās robežzīmes ir arī iecirstās robežas cilvēku psiholoģijā un vērtību apziņā, kas bieži izpaužas pazeminātā pašapziņā un pašvērtējumā, kas panākts uzspiežot dzīvi pēc svešiem “pātariem” un citu kultūru arhetipiem, noliekot vērtību atskaiti citā “vidū”, citā pasaules malā. Tas liecina par apstākļu uzspiestās pielāgošanās “dzīvesziņas” smagajām sekām, pāraugšanu par nekritisku dalītas personības samierināšanās dzīvesveida paradumu, atstājot savām tradīcijām un vērtībām pakārtotu lomu. Lielākā traģēdija tajā ir izpostītās ģimenes un sarautās dzimtu saites, izkropļotā savstarpējās saskarsmes tradīciju kultūra un tautas vērtību uztvere vienotā veselumā - latviskā dzīvesveida dzīvesziņā.

Bet Baltijas ceļš apliecināja, ka, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem, mēs spējam atkal sadoties rokās, vienoties katrs savā zemē un arī pāri tās robežām, neaizmirst savu senču mantojuma vērtības un atjaunot pašu noteiktās dzīvesziņas tradīcijas, pieteikt savu patību pasaulei, saglabāt to un kā tēvu tēvu mestās laipas nodot to nākošajām paaudzēm.

33680-0
Lād man ļaudis, bur man ļaudis,
Nevar mani izpostìt,
Dieviņš taisa zelta sētu
Apkārt manu augumiņu.

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu Sadraudzes dižvadonis.

Latvijas Dievturu Sadraudzes vēlējumi 2019. gadskārtu uzsākot.

Sveicam Ziemassvētkos!

Latvijas Dievturu sadraudze svin Latvijas valsts 100-gadi kopā ar brāļiem un māsām no Lietuvas

Gunta Saule,
LDS saziņa

2018.gada 18.novembra rīts daudziem atausa sadziedot un Latviju daudzinot kopā ar folkloras kopām, kuras aicināja uz Latvijas dzimšanas dienas rīta ieskandināšanu Rīgas Dzegužkalnā un Brīvības laukumā, Koknesē, Turaidā, Mežotnē, Dagdā, Kolkas ragā, Gaiziņā un citviet. Un rīts patiešām atausa saulains. Un tāda daudzviet bija arī visa diena. Vēsa, vējaina, bet saulaina.

Aizsargāsim Labanoru un saglabāsim Lietuvas dabu

13.10.2018. Viļņa–Rīga

Visiem Lietuvas mežu aizstāvjiem

Senovės baltų religinė bendrija Romuva

Latvijas Dievturu sadraudze

Aizsargāsim Labanoru un saglabāsim Lietuvas dabu

Ejot gājienā pa Labanoras gāršu un tās izcirtumiem, esot līdzās šīm grūti dzīstošajām dabas rētām, mums beidzot ir jāsaprot, ka tuvredzīgā saimnieciskā darbība mežos, nepārdomātā koksnes izstrāde un tās pārmērīgais eksports rada draudus pašai lietuviešu tautas kultūras savdabībai. Jo lietuviešu dzimtā ticība, kas ir arī Romuvas garīgās savdabības pamatā, nespēj samierināties ar to, ka alkatīgi ļaudis rīkojas kā laupītāji, ka apšaubāmas peļņas dēļ tiek postīti meži un to nepārvērtējamais visiem sniedzamais ne vien materiālais, bet arī garīgais labums, kas tiek iznīcināts īpaši barbariskajās kailcirtēs. 

Baltu ticības savienība Romuva un Latvijas Dievturu sadraudze tiecas un rosina saglabāt cilvēka un dabas daudzslāņaino saskaņu, tāpēc jo īpaši augstu vērtē mežus, uzlūkojot tos kā pastāvīgi atjaunojošos visdažādākās dzīvības un dzīvības spēka avotu – ne velti meži senatnē dēvēti par svētiem. Lai gājiens pa Labanoru top par sākumu gādīgākam un ģimeniskākam skatījumam uz visiem mūsu mežiem un visām citām dabas vērtībām! 

Lai top! 

Senovės baltų religinės bendrijos Romuva Krīve                                         /paraksts/ Inija Trinkūniene

Latvijas Dievturu sadraudzes Dižvadonis                                                         /paraksts/ Andrejs Broks

Publikācija Lietuvas ziņu vietnē alkas.lt 

Latvijas Dievturu sadraudzes priekšvēlēšanu atklātā vēstule politiskajām partijām.

2018. gada 24. septembrī.

Pirmsvēlēšanu jautājumi par Dievturības un Latvijas Dievturu sadraudzes statusu valstī. 

1. Latvijas Republikas Satversmes ievadā teikts:
“Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. (..)”

2. Satversmes 91. pants: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”

3. Satversmes 99. pants: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.”

Visām tautām, kurām izdevies saglabāt savu pašas tautas radītu kultūru no tās senākajiem laikiem, tās neatņemama sastāvdaļa ir bijusi arī tautas dzīvesziņā ietvertā dievestība (reliģija), kurā izpaustas un saglabātas tās garīgas un tikumiskās vērtības, kas noteikušas tautas patību.

Līdzšinējā politika Latvijā īsteno citu kultūru radītu un Latvijas teritorijā vēsturiski svešu varu kultivētu reliģiju priviliģētu statusu – neatbilstoši tās definējot kā tradicionālas reliģijas. Dievturību diskriminējoši, tikai atsevišķām reliģiskajām konfesijām, ir izstrādāti speciālie likumi, kuri tām nodrošina nepamatotas priekšrocības. Arī pirmsvēlēšanu gaisotnē, no sabiedrības noklusētā veidā, tiek mēģināts Reliģisko organizāciju likuma izmaiņu projektā ieviest šīs diskriminējošas normas izdalot atsevišķas izredzētās reliģijas.

Publiskajā telpā pašsaprotama ir Latvijas satversmē noteiktas valsts valodas loma nācijas un tās kultūras saglabāšanā, bet valodā izteiktās garīgās un ētiskās vērtības, kas ietvertas latviskās dzīvesziņas dainu dievestībā (reliģijā), ko pārstāv Latvijas Dievturu sadraudze, politiskajā vidē nez kāpēc netiek saredzētas kā tai pašai kultūrai piederīgas.

Dainu dievestības garīgā mantojuma apdraudējums, pastāvot agrākās politiskās konjunktūras diktētā reliģiskā “daudzvalodībā”, pie tam vēl ierobežotu iespēju statusā, netiek atbilstoši uztverts kā apdraudējums nācijas, tās kultūras un arī valodas pastāvēšanai.

Ņemot vērā augstāk pausto, Latvijas Dievturu sadraudze lūdz sniegt atbildi uz šādiem dievturu sabiedrībai svarīgiem jautājumiem.

1. Kāda būs jūsu politiskās partijas turpmākā rīcība ievēlēšanas gadījumā, lai nodrošinātu latviešu tautas (nacionālās) dievestības (reliģijas) un tās pārstāvošās reliģiskās organizācijas – Latvijas dievturu sadraudzes līdztiesību savā izcelsmes zemē un valstī?

2. Satversmes ievadā noteikts, ka Latvijas valsts nodrošina latviešu kultūras saglabāšanu un attīstību. Lai arī pilskalni un svētvietas (kulta vietas) ir būtiska mūsu tautas kultūras mantojuma daļa, to stāvoklis dabā bieži ir neatbilstošs to nozīmei. Rūpes par šīm vietām atstātas vietējo iedzīvotāju un pašvaldību ziņā, bet valsts līmenī daudz vairāk līdzekļu tiek izdalīts svešu varu radīto kultūras pieminekļu (piļu, muižu, kristiešu baznīcu) atjaunošanai un uzturēšanai. Vai jūsu partija ievēlēšanas gadījumā ierosinās izveidot valsts atbalsta programmu kultūras pieminekļu sarakstā iekļauto pilskalnu un svētvietu (senās kulta vietas - svētkalni, akmeņi, avoti u.c.) sakopšanai, nosakot pašvaldību pienākumus šo vietu uzturēšanā, kā arī paredzot atbilstošu ikgadēju naudas līdzekļu apmēru no speciālas valsts budžeta programmas?


Par Latvijas Dievturu sadraudzi.

LDS darbības mērķis ir saglabāt, izkopt un attīstīt senbaltu cilmes latviešu dievestību un dzīves ziņu, pamatojoties uz latvju dainās un citās tautas gara mantās pausto Dieva atskārtumu, tikumu mācību un latviskām svētku, godu un citām tradīcijām, virzot tautas reliģisko dzīvi saskaņā ar viņas pašas izsenis radītajām un laiku laikos saglabātajām garīgajām vērtībām.
Ar savu darbību LDS stiprina latviešu tautas pastāvēšanu un uzplaukumu savā zemē - brīvajā, neatkarīgajā Latvijas valstī.

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudze

Latvijas un Lietuvas etnisko reliģiju organizāciju vēlējumi Romas pāvestam apmeklējot Baltijas valstis to simtgadē.

Latvijas un Lietuvas baltu dzīvesziņas dievestības (reliģijas) organizāciju savienību vadītāji -Andrejs Broks (Latvijas Dievturu sadraudze) un Inija Trinkūniene (Romuva – seno baltu reliģijas savienība (Senovės baltų religinė bendrija Romuva)) kopējā vēstulē, vēršas pie Romas pāvesta ar apsveikumu viņa vizītei Baltijas valstīs mūsu valstīm nozīmīgajā 100 gadu jubilejas laikā un Baltu vienības dienā.

Ņemot vērā Romas pāvesta autoritāti kristīgajā pasaules sabiedrībā,  vēstulē izteikts aicinājums pavestam rosināt savas ticības brāļus un māsas cienīt baltu dievestības tradīcijas pārstāvju garīgās pārliecības izvēli un atbalstīt šo dievestību organizāciju atzīšanu valsts līmenī Lietuvā, Latvijā un citās mūsu senču baltu zemēs.

Kristīgā ticība baltu zemēs neienāca balstoties uz tolerances principiem, kā to bija izteicis Lietuvas Karalis Ģedimins 1324. g. saskaroties ar kristīgās pasaules agresiju. Vēstures gaitā kristīgā tradīcija nekalpoja vietējo tautu garīgās tradīcijas izaugsmei un patības saglabāšanai, kā to pierāda prūšu tautas izzušana.

Tāpēc vēstulē izteikta cerība, ka ņemot vērā baltu tautu vēsturi un mūsdienu cilvēktiesību izpratni, Romas pāvests Francisks ar savu vizīti veicinās kristīgās reliģijas pārstāvju toleranci un baltu reliģiju līdztiesības atzīšanu, jo tautu valstiskā un garīgā brīvība ir nesaraujami saistītas vērtības.

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis.

Baltu Krivulē sasniegtais - baltu dievestības organizāciju savienības dibināšana.

Latvijas Dievturu sadraudzes pārstāvji piedalījās Baltu tradicionālo garīgo kopienu ikgadējā saietā Baltu Krivulē, kas šogad (2018. g.) no 7. līdz 9. septembrim norisinājās Lietuvā, Molētu rajona Kuļoņos. Galotņu sanāksmē, piedaloties 30 pārstāvjiem no Latvijas, Lietuvas (Senovės baltų religinė bendrija Romuva) un Baltkrievijas (Свайкста - Справы тваёй зямлі), tika apspriesti baltu dievestības un garīgās patības vērtību jautājumi, paveiktais un sasniegtais iepriekšējā gadā, kā arī sanākušie tika iepazīstināti ar sabiedrisko pasākumu materiāliem, kurus rīkojuši vai kuros līdzdarbojušies tautisko dievestību pārstāvji. Īpaši tika apspriesti jautājumi par baltu dievestības organizāciju neatbilstošo sabiedriski tiesisko situāciju tēvzemē un valstu normatīvo aktu regulējumos, neskaidrības Latvijas un Lietuvas valstu pārvaldes tautisko garīgo vērtību kritērijos (patiesībā – to neesamība), kā arī nepamatoti pārspīlētā politiskā izrādīšanās un valstu tēriņi, kas saistīti ar Romas pāvesta vizītēm, it sevišķi, ņemot vērā pašreizējo starptautisko Romas Katoļu baznīcas vadības darbības neviennozīmīgo tikumisko vērtējumu.

Ņemot vērā risināmos baltu dievestības tālākās pastāvēšanas jautājumus valsts un pasaules kontekstā, kā arī situāciju, ka baltu tautu nāciju dievestības un tautiskās patības vērtības apdraud svešzemju reliģiju izmantošana politiski agresīvā informatīvajā karā, lai grautu tautu vienotību, Baltu Krivule vienojās dibināt kopīgu baltu dievestības organizaciju savienību kā reģistrētu starptautisku apvienību ar mērķi rūpēties gan par baltu dievestības pārstāvjiem baltu zemēs – Latvijā un Lietuvā, gan par baltu kultūrtelpai piederīgajiem citviet pasaulē, kā arī sekmēt mūsu dievestību juridisku atzīšanu par tautu nacionālo reliģiju.

Andrejs Broks,

Latvijas Dievturu sadraudzes

dižvadonis

Projekts

Baltu Krivules

LĒMUMS

Kuļoņi, 09.09.2018.

Mēs, Latvijas un Lietuvas reliģisko savienību “Latvijas Dievturu sadraudze” un “Senovės baltų religinė bendrija Romuva” pārstāvji, sapulcējušies kopējā Krivulē,

paziņojam, ka esam vienas kopīgas no senčiem mantotas Senās baltu reliģijas (dievestības) turpinātāji.

Lai stiprinātu Lietuvā un Latvijā, kā arī citās baltu zemēs dzīvojošo un baltu kultūrtelpai piederīgo baltu vienību, kā arī, lai koptu un nākamajām paaudzēm nodotu no senčiem mantotās senās baltu dievestības tradīcijas, mēs, sanākuši kopīgā Krivulē, nolēmām:

1.     Dibināt šīs reliģiskās savienības vienojošu un saliedējošu senās baltu dievestības apvienību (juridiskā forma – asociācija, turpmāk – Apvienība), kuras mērķi un darbības formas tiks plašāk izklāstītas abu pušu apstiprinātos statūtos, kuru tekstu puses saskaņos darba kārtībā. Tad vienlaikus pilnībā stāsies spēkā arī šis lēmums.

2.     Apvienība centīsies panākt, lai Latvijā un Lietuvā senā baltu dievestība būtu juridiski atzīta par nacionālo (tautas) reliģiju, pieņemot atbilstošus likumus un nodrošinot atbilstošu šīs reliģijas tiesisko statusu. Apvienība tieksies pēc tā, lai arī citās baltu senču zemēs dzīvojošo un baltu kultūrtelpai piederīgo mūsu dievestības saviešu vērtības tiktu cienītas un atzītas pēc iespējas augstākā valstiskā līmenī.

Paraksti:

Inija Trinkūniene         krīve                          /paraksts/

Andrejs Broks             dižvadonis                  /paraksts/

Baltu krivule - 2018 attēlu straume - šeit -  (Foto: Uģis Nastevičs)

AR LATVISKU DZIESMU UN DEJAS SOLI PA „MĀRAS ZEMI” EJOT

Foto: Andrejs Broks.

Lai turpinātu savas gaitas "Māras zemē", ar Latvijas simtgades Dziesmusvētkos piedzīvotajām lieliskajām noskaņām un kopības sajūtu, vērts paņemt līdzi arī deju lieluzveduma „Māras zeme” programmā ierakstītos rīkotāju ceļa vārdus.
Andrejs Broks.

Ja mēs domājam par Latviju kā par 100 gadus vecu zemi, tad mēs esam jauna valsts, bet ja mēs
apzināmies un saprotam, ka mūsu tautas saknes rodamas daudzu gadsimtu garumā, mēs varam
celt nācijas pašapziņu un lepoties ar savām tautas mākslas tradīcijām un bagāto vēsturi. Tādēļ
uzvedums veidots kā nācijas izveides „rekonstrukcija”– caur kustību un tautas dejas soli, caur
laukumā zīmēto ornamentu, mūziku, enerģiju, ritmu, krāsu tiek parādīts, cik sena tauta mēs esam.
Senās baltu ciltis, kas apdzīvoja pašreizējo Latvijas teritoriju, ir tās, kas radīja tautasdziesmas,
kas veidoja to materiālās un garīgās kultūras bāzi, ko 12. gadsimtā ienākušie krustneši nespēja
pilnībā sagraut pat gadsimtu laikā. Lai kādi svešzemju karaspēki un režīmi laikā no 12. līdz
20. gadsimtam nepārstaigā Latvijas teritoriju, spēja izdzīvot līdz mūsdienām meklējama latviešu
mentalitātē, ko neveido tikai un vienīgi tikumi un pozitīvas rakstura īpašības...
Kāpēc „Māras zeme”?
Latviešu tautasdziesmu galvenās trīs dievības ir Dievs, Māra, Laima. Trijstūris, kas atrodams lielas
ornamentu daļas pamatā. Dievs kā jumts materiālajai un garīgajai pasaulei – Mārai un Laimai.
Māra ir visu māšu kopums. Tā sevī apvieno Zemes māti, Jūras māti, Krūmu māti, Meža māti, tautasdziesmās
atrodamas ap 20 mātēm, buramvārdos daudz vairāk... Māra dod cilvēka miesisko
veidolu, vielisko. Laima, savukārt, veido nākamo trīsstūri ar Dēklu un Kārtu kā likteņa lēmējām.
Māra ir vislatviskākais no šiem trim vārdiem, trim jēdzieniem, trim dievībām, jo ir MĀRA (būtībā
netulkojams vārds un vēl ar garumzīmi). Ar Māras dienu tā pa īstam sākas pavasaris un jauns
gads zemkopja kalendārā. Kaut arī Latgale ir apvienojusi Māru ar Mariju (par to arī uzveduma
2. daļa) un lieto Svēto Māru un Svēto Māras zemi kā latvisko ekvivalentu Jaunavai Marijai,
Māra ir vēl senāks jēdziens nekā Livonija vai Latgales katolicisms...

Ieva Struka
Deju lieluzveduma „Māras zeme”
libreta autore, uzveduma līdzautore


Mūsu ciltskoka saknes ir stipras – to pierāda mūsu tautas ilgais pastāvēšanas laiks. Laiks, kas
prasījis upurus un pakļaušanos, locīšanos un izlocīšanos svešu un savējo kungu priekšā. Mūsu
sakņu pamatīgumu pierāda arī šodiena, kad mēs visi pulcējamies svētkos brīvā Latvijā, runājam
latviešu valodā un turam godā savu senču tradīcijas.
Katra lieluzveduma „Māras zeme” daļa sākas ar bērna uzņemšanu mūsu vidū – ar
krustabām vai kristībām, kā nu kurā laikā tās sauktas. Tās ir kā rituāls, kas apliecina mūsu
turpinājumu un mūžību.
Es vēlos, lai šodien mēs satiekamies un saprotam, ka viss izdejotais ir saistīts ar katru no mums – mūsu
tautas pagātne veido mūsu šodienu un mūsu nākotni. Viss, kas noticis ar mums, ir daļa no manis.
Mēs sākam ar ciltskoku, ar dzīvības koku. Mēs sākam ar pagātni un noslēdzam ar ceļu uz
nākotni. Spēka vārdi un dziesmas pavada mūs visu šo ceļu.
Katrs no mums ir daļa no lielās saimes.

Elmārs Seņkovs
Deju lieluzveduma
„Māras zeme” režisors


Veidojot latviešu skatuviskās dejas koncertu, lielkoncertu un deju uzvedumu scenogrāfiju, man
būtiskākais ir pārmantojamības jautājums. Šajā kopā dejošanas tradīcijā ir saglabājies ļoti
daudz no arhetipiskā, ļoti daudz senatnes enerģijas. Arī pats kopā ar savu kolektīvu dejojot, piemēram,
galopu aplī, es vienmēr sajūtu saikni ar aizvēsturi. Man tuva ir Edvarta Virzas doma par
to, ka mēs visi dzīvojam vienā laiktelpā ar saviem pagātnes un nākotnes radiniekiem, tautiešiem
un līdzcilvēkiem. Tāpēc manā estētiskajā sajūtā kā centrālais scenogrāfiskais tēls lieluzvedumā
„Māras zeme” ir attēlota Svētbirzs, kuras telpiskais turpinājums darbojas uz laukuma kopā ar
dejotājiem.
Manas dejotāja saknes „iedzītas” Kandavas deju skolas nodarbībās, un esmu neizsakāmi pateicīgs
saviem skolotājiem par to nesaraujamo saiti ar skatuvisko deju, kas divdesmit gadu garumā
manī tapa veidota. Mani skolotāji mani ieveda dejā, kas ir viens no stabilākajiem nacionālās
pašizziņas stūrakmeņiem, un atvēra mīlestību skatuvei, un tagad dejo jau arī mana meita. Dace,
Inese, Ralf! Paldies!!!

Reinis Suhanovs
Deju lieluzveduma
„Māras zeme” scenogrāfs


Dejošana ir maģiska lieta, kas mūs ietekmē zemapziņas līmenī. Tas ir milzīgs spēks, īsts, milzīgs
spēks, kur daudzi dejotāji apvienojas, lai dejotu vienā ritmā, vienā solī, vienā elpas vilcienā.
Ar prieku un lepnumu izdejosim „Māras zemes” likteņstāstu, tāpēc ka tas ir mūsējais. Lai skatītāji
redz mūsu rakstus, lai izbauda mūsu vienotību ritmā, vienotā dejas solī, lai sajūt mūsu dejotprieku.

Jānis Ērglis
Deju lieluzveduma „Māras zeme”
mākslinieciskais vadītājs


Deju svētki ir maize latvieša dvēselei. Ikviens no mums, kas šovasar būs „Daugavas” stadionā,
lai kopā radītu lielos deju rakstus, droši var teikt – Latvija ir mana dzīve! Tā ir manas dzimtas
pagātne, tas ir mans tagadnes mirklis, tie ir mūsu nākotnes sapņi. Latvijā varam dejot, dziedāt
un dzīvot latviski.
Tāpēc ir radies stāsts dejā „Māras zeme” – stāsts par ikkatru no mums, par mūsu senčiem. Tas
ir stāsts par latvieti vairāku gadu simtu laikā, par latviskām dzīvošanas vērtībām, dzīvošanas
dzirksti, trauslumu un mīlestību.
Gaismu sauca, Gaisma ausa!
Lai top!

Jānis Purviņš
Deju lieluzveduma „Māras zeme”
mākslinieciskais vadītājs

Latvijas Dievturu sadraudze sveic Latvijas valsts simtgades Jāņos

Latvijas Dievturu sadraudze sveic Latvijas valsts simtgades Jāņos – latviskās dzīvesziņas un identitātes apliecinājuma svinībās.

Ar Jāņu līgo dziesmām un ugunskuriem apliecināsim mūsu cieņu un piederību Latvijas zemei un tautai, kura tūkstošiem gadu saglabājusi šo seno gaismas, auglības un garīgā spēka tradīciju.

Tā mūs vieno ar vissenākajām Eiropas un pasaules tautu kultūrām, to tradīcijām un vērtībām, tā ir gara brīvības,  saskaņas un vienotības svinēšana ar dabas un darba ritu, ar savu ģimeni, dzimtu un tautu un visiem līdzcilvēkiem Latvijā, jo:

Visas bija Jāņa zāles,
Ko plūc Jāņa vakarā;
Visi bija Jāņa bērni,
Kas Jānīti daudzināja.

Vienosimies latviskajās pamatvērtībās, daudzinot gaismas Dieva dēlu Jāni,
un svinēsim Jāņus latviskas Latvijas labad!

Andrejs Broks

Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis.

Dedziet skalu, kuriet guni, sauciet Jāni Dieva dēlu!

Viena saule, viena zeme,
Viena uguns katrā kalnā,
Vienotā dvēslē tautu mūžībā vij.

Sveicam Jāņos!
Lai top!

Jāņu svinēšana Turaidā 2017.
Foto A.Broks.

Latvijas Dievturu sadraudzes protests pret Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likumprojektu.

Rīgā, 19.05.2017.

Latvijas republikas Kultūras ministrijai

Latvijas republikas Tieslietu ministrijai

Atklāta vēstule par likumprojektu „Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likums”.

Latvijas Dievturu sadraudze ir iepazinusies ar likumprojektu „Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likums” (http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40421576) un pauž savu viedokli par tajā ietvertajām nostādnēm.

Pirmkārt, kā vienīgā nacionālo reliģiju pārstāvošā organizācija, kas cieši sakņojas latviešu tradicionālās kultūras mantojumā un tajā ietvertajā reliģiskajā tradīcijā, kārtējo reizi izsakām protestu pret likumprojektā iestrādāto nevienlīdzīgo, diskriminējošo un subordinējošo attieksmi pret nacionālo reliģiju un tās sakrālo mantojumu, likumprojektā ietverot izkropļoto jēdziena “tradicionāls” pielietojumu, kas normatīvajos aktos attiecināti tikai uz atsevišķām judokristiāniskajām reliģijām.

Latviešu sakrālais mantojums ir cieši un neatdalāmi saistīts ar latviskās tradicionālas kultūras attīstību un pastāvēšanu cauri laikiem, savu izpausmi rodot dzīves godu, gadskārtu un sadzīves tradīcijās. To formas ietver gan sadzīviskā vide un priekšmeti, gan arī kultūrvēsturiskās vietas un objekti (E.Brastiņa, G.Eniņa, J.Urtāna u.c. pētījumi), kuru piederība ir ļoti daudzveidīga un kuru uzturēšanai un sakopšanai nepieciešami līdzekļi gluži tāpat kā jebkuram kultūras objektam.

Latvijas Dievturu sadraudzes pamatierosinājumi likumprojektam ir :

1)      likumam jāparedz iespēja nodrošināt sakrālā mantojuma, kas balstīts latviskās etniskās kultūras reliģisko tradīciju mantojumā, saglabāšanu;

2)      Likumā skaidri jāpamato, kas likuma izpratnē ir tās vērtības, kas uzskatāmas par svētām (sakrālām) un pēc kādiem vēsturiskiem kultūras liecību kritērijiem tās tiks novērtētas kā nacionāli nozīmīgs kultūras mantojums, kas saglabājams nākamajām paaudzēm (1. pants 1. apakšpunkts).

3)      izslēgt no likumprojekta terminu “tradicionālo konfesiju”, kas patreizējo normatīvo aktu izpratnē tiek attiecināts tikai uz kristietības un jūdaisma reliģijām (5. panta 3. apakšpunkts).

4)      Likumu neattiecināt tikai uz reliģiskajām organizācijām, kuras īpašumā vai tiesiskā valdījumā ir valsts aizsargājams sakrālā mantojuma objekts, jo tādi objekti var būt citu institūciju un organizāciju īpašums, kā arī privātā īpašumā vai tiesiskā valdījumā (3. pants 1. punkts)

5)      Sakrālā mantojuma padomē ietvert arī tradicionālās nacionālās reliģijas Latvijas Dievturu sadraudzes pārstāvjus, kā arī ar kultūras nozarēm saistīto zinātņu pārstāvjus (arheologus, novadpētniekus u.c. latvisko kultūru pārzinošus speciālistus)

Pieņemot šo likumu šādā redakcijā, tiktu turpināta un nostiprināta Latvijas valsti pazemojoša attieksme pašai pret savas tautas kultūru un tās tradīcijās ietverto reliģisko mantojumu. Tiktu turpināts uzturēt, latviešu sentautu zemju iekarotāju varu uzspiesto, svešu reliģisko tradīciju, kā arī to “sakrālo” tekstu idejiskajās nostādnēs ietverto šovinistisko attieksmju nekritisks izvērtējums un pielietojums. Tas nav savienojams ar Latvijas kultūrpolitikā paustajām nacionālās tradicionālās (šī vārda patiesajā izpratnē) kultūras attīstības nostādnēm un vispārcilvēcisko vērtību izpratni mūsdienu sabiedrībā.

LDS iebildes novērtējuma ziņojumā paustajam.

		I. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība
2.	Pašreizējā situācija un problēmas, kuru risināšanai tiesību akta projekts izstrādāts, tiesiskā regulējuma mērķis un būtība	Vēsturiski nepamatots ir ietvertais apgalvojums – “…baznīcai ir sava nozīme un loma tautas garīgās enerģijas uzturēšanā un vairošanā.” Tieši baznīca kā ideoloģisks latviešu tautas garīgās enerģijas apspiešanas instruments tika izmantots gadsimtiem, iznīcinot gan etniskās kultūras tradīcijas, gan to materiālās vides izpausmes formas. To pierāda vēstures hronikas un baznīcu vizitāciju protokoli. Rodas jautājums, vai arī kauna stabu atjaunošana baznīcu priekšā tiks valstiski finansēta, jo tie tiešām tika pielietoti “tautas garīgās enerģijas uzturēšanā un vairošanā” iekarotāju reliģisko varu izpratnē. Atsevišķu, svešas reliģijas baznīcai piederīgu pārstāvju ieguldījums latviskās kultūras mantojuma izpētē nemaina baznīcas lomu latviešu tautas vēsturē kopumā, jo piederības stāvoklis baznīcai bija vienīgais iespējamais veids, kā publiski paust savus uzskatus. Nepamatots un demagoģisks ir ietvertais apgalvojums: “Arī mūsdienās dievnami nekalpo tikai baznīcu un draudžu kā īpašnieku vajadzībām, bet gan visas tautas vajadzībām.” Kādas ir piesauktās visas tautas vajadzības un cik no visiem dievnamiem tām kalpo? Bez jebkādas nepieciešamību norādes, racionāla un finansiāla pamatojuma tiek piesaukta vajadzība: “Lai pilnībā nodrošinātu aptuveni 800 dievnamu remontu un atjaunošanas darbus, visā Latvijā nepieciešami aptuveni 110 - 170 miljonu eiro”. Kāpēc būtu jāatjauno aptuveni piesaukts skaits baznīcu un jātērē tik daudz līdzekļu faktiski tikai vienas reliģiskās tradīcijas celtnēm un pēc būtības slēptā formā arī to paustās ideoloģijas un politiski angažētās hegemonijas uzturēšanai valstī, kuras satversmē baznīca ir atdalīta no valsts. Kas šī likuma projekta izpratnē pēc būtības tiek pamatots ar apzīmējumu “sakrālais mantojums” skaidrojumā: “Sakrālais mantojums - dažādu konfesiju baznīcas, kapsētas, kapličas un citas reliģiskās celtnes un citi reliģiskie artefakti - ir būtiska un neatņemama kultūras mantojuma sastāvdaļa un tautas bagātība”? Vai svešu varu uzspiestas reliģijas fiziskās liecības katra palieka bez kritiska vērtējuma par tās vēsturisko lomu tautas kultūrā ir “sakrālais mantojums”? Vai tomēr tas ir svēts mantojums, kas ceļ tautas pašcieņu un godā senču piemiņu, kuri cauri gadsimtiem un par spīti visiem spaidiem radīja savu kultūru ar savu pasaules vērtību uzskatu sistēmu – dainu garīgo satversmi, to iznesa līdz mūsdienām, izcīnīja savu valsti tās aizsardzībai un kā svēta liecība būtu jāsaglabā tautas mūžībai?
`		II. Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību, tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu
2.	Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību un administratīvo slogu	Nepamatots ir apgalvojums, ka “Likumprojekts pozitīvi ietekmēs kultūras mantojuma atjaunošanu un vidi.”, jo likumi, kas uztur izkropļotu kultūrvides attiecību modeli reliģisko tradīciju jomā, kas ir diskriminējoši pret nacionālās reliģijas vietu un lomu un iespējām sabiedrībā, ir kļūda un nav pamats tādus uzskatīt par kultūrvides attīstību pozitīvi ietekmējošiem. Reliģijas, kas pēc būtības nav saistītas ar nacionālās kultūras izcelsmi un vēsturisko pieredzi savas tautas pašnoteiksmes radīšanā un aizstāvēšanā, kuras veic diversijas “troļļa” lomu nacionālās kultūras saliedēšanas jomā, kā to pierāda to konfesionālo izcelsmes valstu slēptā cīņa par to ietekmi Latvijas valsts minoritāšu kopienās, tajās radot politiski safabricētas, no Latvijas kultūras atsvešinātas identitātes ilūziju, neveicinās kultūras mantojuma atjaunošanu un cittautiešu integrāciju Latvijas kultūrvidē.

Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vārdā

A.Broks.