Cik ilgi vēl?

Cik ilgi vēl? – ir jautājums, kas nemanāmi, bet arvien biežāk ienāk prātā ikvienam, apcerot šodienas izaicinājumus, ko izraisījis COVID - 19 vīruss. “Dabas kronis” ir saņēmis “kroni” savai iedomībai un visatļautībai no pašas Dabas mātes. Bezatbildīgas intensīvās saimniekošanas rezultāts ir piesārņota vide un neveselīga pārtika, kas ir iedragājusi cilvēku veselību līdz līmenim, ka jauni vīrusi spēj ielauzties tā imūnsistēmā. Senais Zīda ceļš 21. gadsimtā pārvērties par kapitāla turētāju ekspluatējošu investīciju plūsmu lēta darbaspēka “tirgos” un vīrusu atplūdu ceļu, pa kuru nāve iestaigājusi savu taciņu arī līdz mums.

Tautas izdzīvošanas vēsturē ne retums ir bijis jāpārdzīvo līdzīgi laiki, kad nāves jēdzienu nācies apcerēt kā pretstatu dzīves vērtību kategorijām un nosacījumu lēmumu pieņemšanai izdzīvošanas cīņā. Ne velti latviskās dzīvesziņas dievestībā ir daina, kas augstākā garīgā kritērija jēdzienu – Dievu – izsaka tieši ar nāves un ģimenes vērtības pretstatu:

Kur, Dieviņ, tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim?
Ne tev sievas, ne tev bērnu,
Kas tev vecam maizes dos?

Ģimene, tuvie cilvēki, attiecības paaudžu līmenī latviskajā dzīvesziņā ir tas, kas laiku laikos ir devis jēgu un spēku izdzīvot jebkādas grūtības. Šajā dainā ir iekodēts latviskās pašsaglabāšanās instinkts un mērķis. Tam par pamatu ir ģimenes saikņu svētuma princips kā caurvijošs pasaules pastāvēšanas likumsakarību pamatmodelis.  Latviskās dzīvesziņas garīgajā satversmē – dainu dievestībā – katra saime ir kā pašpietiekams šī pasaules modeļa atspoguļojums tās garīgajā pašpietiekamībā un saimnieciskajā neatkarībā.

Šādu saimes un  dzimtas neatkarīgas dzīvesziņas modeli kā izskaužamu “viensētniecību” centās devalvēt dažādu laiku okupantu ideologi, pretstatot to svešu mācību garīgajām brālībām vai primitīvai sabiedriskai kolektivizācijai. Dažādas globālās politiskās un reliģiskās ideoloģijas tieši vai aplinkus to cenšas vēl joprojām.
Reizēs, kad jāpārvar kopējas grūtības un ārēji izaicinājumi, kas Latvijas vēsturē ir atkārtojušās vairākkārtīgi,  arvien bija paaudzes, kurām nācās rast atbildi uz jautājumu – “cik ilgi vēl?”.

“Cik ilgi vēl?”- noteikti bija Latvijas sentautu ļaužu jautājums 12. un 13. gadsimta Brīvības cīņās jeb simtgadu karā pret Romas pāvesta organizēto kristīgi “dižciltīgo iekarotāju” baltu tautu “kristianizāciju”.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja teroru piedzīvojušie un no savām izdedzinātajām zemēm aizejošie zemgaļi, tāpat kā gara brīvību saglabāt gribošie kurši, sēļi un latgaļi.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja savu tēvzemi pamest nespējošie, pieciešot lēņa vīra stāvokļa pazemojumu savā zemē un Livonijas valstiņu vietvalžu meslu un piespiedu karaklausības atkarību.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja Livonijas ordeņa un bīskapiju valstiņu ekspluatācijai pakļautie un ķīlnieku gūstā paņemtie, dreļļos aizdzītie vīri vai verdzībā pārdotās noslepkavoto sievas un bērni, par ko tā lepojās Pāvesta militāro ordeņu un Livonijas hronisti.

“Cik ilgi vēl?”– jautāja Livonijas kara (1558—1583) posta vētrām pakļautie latviešu zemnieki un tie, kurus Krievzemes Jāņa Briesmīgā vojevodas aizdzina verdzībā, pielietojot izsiroto zemju izdeldēšanas taktiku.  

“Cik ilgi vēl?”:
– Poļu—zviedru karš (1600—1629) un desmitiem tūkstošu karojošo armiju liekēžu un laupītāju uz zemnieku kakla;
– Trīsdesmitgadu karš (1618—1648) – kristīgās ticības novirzienu - katolicisma un protestantisma ārprāta kulminācija, kas saplūda ar kārtējo bijušās Livonijas zemju pārdali un pārklājās ar raganu prāvu masu psihozi;

Cik ilgi vēl?:
– Lielais Ziemeļu karš (1700-1721), kad Krievijas cariste iebruka Zviedrijas karalistes Vidzemē Šeremetjeva vadībā pielietojot "izdedzinātās zemes taktiku" un trimdā aizvedot visus Valkas un Alūksnes pilsoņus:
– Lielais mēris (1709 - 1711), kas, kā vainagojums visu šo karu atstātajam postam, nāca kopā ar badu, ciešanām un nāvi, izmērdējot ap 230 000 iedzīvotāju (tik cik tagad no COVID - 19 vīrusa visā pasaulē), no kuriem lielākais skaits attiecināms uz latviešiem. Daudzi sabruka, uzdrošinājās vairs nepildīt nodevas un negāja klaušās, jo tāpat būšot jāmirst.

Lieki teikt, ka pēc kariem un mēriem sekoja arī paputējušo vācu muižnieku centieni atgūt savus zaudējumus, vēl vairāk ekspluatējot sev pakļautos zemniekus, tā padziļinot dzimtzemnieku verdzību un, pat daudzviet, brīvzemniekiem atņemot viņu tiesības. Kad zviedru laikos Vidzemē muižnieku “brīvības”  tika ierobežotas, arī valstiskojot to zemes Zviedrijas kronim par labu, tad tie nodevīgi atdevās Krievijai, kas, iekarojot Vidzemi, to privilēģijas žēlīgi paturēja spēkā.

Tā šī internacionālā okupāciju konglomerāta dzimtbūtnieciskā pārvaldība turpinājās Baltijā līdz 19. gadsimta vidum, kad tā zaudēja saimniecisko izdevīgumu un konkurētspēju, attīstoties industriālajai revolūcijai pasaulē. Tad varēja sekot piesmejoša brīvlaišana ar putna brīvību bez zemes. Ja izdevās pie tās tikt, tā vēl bija jāizpērk ar pašu aplaupītāju aizdotu naudu, bet, ja nespēja to laicīgi atdot, tad tika zaudēts pilnīgi viss, nokļūstot muižu vai pilsētas kalpu un algādžu lomā.

Kā lai prātā patstāvīgi nevirmo jautājums – “cik ilgi vēl?”.

Tomēr, par spīti visiem apstākļiem un izdzīvošanas kompromisiem, brīvības gara stīgas ir caurvijušas gadsimtus, kā liecība tam, ka gara brīvību var saglabāt pakļautībā, un dzimst jaunlatviešu kustība, kā nākamās valsts pamats un pārvaldības pieredze veidojas latviešu biedrības, atdzimst tradīcijas, pašcieņas un goda stāja. Kā tautas identitātes apliecinājums attīstās latviskā Dziesmusvētku tradīcija, kuras būtību zīmīgi raksturo Matīsa Kaudzītes atmiņas: “Ko lai jums pārvedu no Rīgas? jautājuši svētku dalībnieki mājās palicējiem: Nevedat, bērni, cita nekā, kā vien to pašu, pēc kā tik daudz esat staigājuši, brizdami gan lietū, gan slapjdraņķī, gan dziļā sniegā, gan bargā aukstumā, gan pavasara laikā – tautas slavu un godu.”

Var visādi manipulēt ar  verdzības jēdziena izpratni dažādos laikos, bet nevar noliegt latviešu tautas vēsturē 700 gadu pakļautību svešām varām. 700 gadu verdzību noteikti nevar attiecināt uz tiem, kas spēja garā un godā vienmēr palikt brīvi un tīri, bet verdzība turpinās tiem, kas nespēj okupantu vītos pakļautības valgus saraut arī pēc valstiskās neatkarības iegūšanas un atgūšanas.

Un tad, pašsaprotami, nāk 1905. gads, kad izlaužas sen gruzdošā, jau Paula Einhorna un Garlība Merķeļa paredzētā situācija - ja latvieši izkļūs no pakļautības un tiks pie izglītības, savas tautas un zemes patiesās vēstures zināšanām, vadzis lūzīs. Nodeg 147 muižas kā atbilde gadsimtos pieciestajam pazemojumam – “ilgāk vairs nē!”, kam seko kazaku soda ekspedīcijas un krīt labākie no latvju dēliem un meitām.

“Ilgāk vairs nē”! – deg latviešu strēlnieku sirdis, ejot aizstāvēt savas zemes robežas gan uz rietumiem, gan uz austrumiem, izkarojot sev savu pašu veidotu valsti Latviju.

“Vairs nē!” – kvēlo leģionāru sirdīs baigā gada atmiņas un, kaut ar svešiem ieročiem rokās, nezūd cerības nosargāt savu zemi, cerot uz vēstures likteņa labvēlīgu pagriezienu tāpat, kā nacionālajiem partizāniem Latvijas mežos vēl ilgi pēc kārtējās okupācijas. Vēsture tomēr nav labvēlīga, un daudzi tēvi un mātes spiesti atkal uzdot šo jautājumu sarkanā terora Sibīrijas vergu nometnēs – “cik ilgi vēl?”.

Neskatoties uz visu šo “svēto impēriju” “izredzēto” un “brālīgo” lielvaru un no tām sludināto un saņemto -ismu “svētību”, no paaudzes paaudzē tiek iznesta tūkstošos dainu saglabātā tautas tikumiskā satversme, pierādot gara brīvības nepakļaujamību. Tā ļāva saglabāt tautas izdzīvošanas spēju, vienotību, savu patību un savu godu.

Neiet runa par mazohistisku apstākļu pārciešanu, gaudulīgu un pakļāvīgu cietēju lomas pieņemšanu vai bezgalīgos kompromisos pazaudētu dvēseļu locīšanos, bet sīkstu izdzīvošanas spēku, kam saknes senā dzīvesziņas pašapziņā "man pašam(i) stipri vārdi" un zemes saimnieka apziņā par spīti visiem apstākļiem “man pašam kungam būt, man pašam arājam”.

Raksta sākumā minētās dainas doma uztverama ne tikai fiziskā, bet arī garīgas nomiršanas nozīmē. Tajā ietvertā laika dimensija ir garīgās patības saglabāšanas jautājums. Izzūdot vienojošai gara saiknei ģimenē un, plašākā nozīmē, tautā, tiek pazaudēta esības jēga, jēga, ko nenosaka kāds no ārpuses, bet mēs paši sev – kas ir mūsu tautas patības mēraukla un cik ilgi vēl esam gatavi būt latvieši?

Vai kaut kas var būt par ilgu šī mērķa vārdā? Vai vīrusi, kas sagrauž miesu, nav, salīdzinoši, sīkums pret svešu reliģiju un ideoloģiju programmatiskiem vīrusiem, kas gadsimtos grauzuši latviskā gara saknes, vīrusi, kas sagriezuši tautas garu gabalu gabalos un daudzus izmētājuši pa pasauli, iznīcinot māju sajūtu un piederību vienotai zemei, vienotai tautai un vienotām latviskām vērtībām?

Sīksta un noturīga pārliecība par savām vērtībām, augstāku  mērķu vārdā, ir ļāvusi un ļaus arī turpmāk mums kopā pārdzīvot visas nedienas. Ieskatoties savas dzimtas vēsturē, katrs atradīs pierādījumus savu vecomāšu un vectēvu gara spēkam likteņa pavērsienu priekšā, ko, veļu vakaros atceroties, kā dzimtas pieredzi, ar cieņu nodot nākamajām paaudzēm. Nākotne ir jauno paaudžu rokās, bet atkarīga no mūsu šodienas rīcības un atbildības izpratnes par mūsu kopējām mājām. Atgriešanās pie ģimenes ir atgriešanās mājās, mājās, kuras vispirms ir garīgās mājas - pašu noteikta dzīvesziņa, kas liek justies kā vienotai saimei, uzņemties atbildību par līdzcilvēkiem.

Latviskajā dzīvesziņā šis ir gadskārtas cikla Ūsiņa laiks, dabas un pasaules rita atdzimšanas laiks. Tas ir atskārsmes laiks par mūžīgas atjaunošanās iespējamību, ja esi saskaņā ar sevi, savu ģimeni un tautu, un, pats par sevi saprotams, ar Dabas mātes pasauli.

Kad agrā rītā saskatīsi Ūsiņa zirgus pie Saulītes nama durvīm Māras galda galiņā, tad būsi zinošs, ka tie ieausti mātes sagšā, nāk pa Piena ceļu, kas, kā mūžīgs dvēseļu ceļš paaudžu paaudzēs, Tevi atkal ved uz tēva mājām.  

Akmentiņa vīriņš jāja

Sudrabiņa zirdziņâ,
Kokiem lapas skaitidams,
Augumiņus mēridams.

Lai gaiši Ūsiņi un ražīga vasara!

Virs galvas mūžīgs piena ceļš
https://www.youtube.com/watch?v=cL92Jao3VrA
Mūzikas autors - Imants Kalniņš Vārdu autors - Viktors Kalniņš Virsdiriģents - Mārtiņš Klišāns

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudze

Dievturība - nacionāla latviskās dzīvesziņas dievestība.

Latviskās dzīvesziņas dievestība – Dievturība (un tādējādi arī Latvijas Dievturu sadraudze) latviešu tautas kultūrā apliecina tās nacionālās garīgās satversmes vērtību un patības pamatu, jo tā ir (1) nacionāla, (2) Latvijai tradicionāla (3) kultūras vērtība:

1. Nacionāla.
   Pretstatā internacionālām reliģijām (mācības radušās ārpus Latvijas, mūsu valsts teritorijā izplatījušās vēlīnos vēstures posmos, un joprojām ir izplatītas daudzās valstīs, tautās), dievturība ir attīstījusies vietējā vidē kopā ar tautas kultūru un latviešu valstisko apziņu, un tādējādi ir uzskatāma par nacionālu dievestību (reliģiju).
2. Tradicionāla.
   Tautas (nacionālā) reliģija Latvijas teritorijā nepārtraukti pastāvējusi un attīstījusies kopš aizvēstures laikiem līdz pat mūsdienām, par ko liecina arheoloģiskie atradumi, seno hroniku ziņas, un neskaitāmas vēlāku laiku kristīgās baznīcas liecības.[1] Ilgstoša pakļautība svešām varām smagi skāra latviešu kulturālās pašnoteikšanās iespējas, tomēr līdz ar Latvijas valsts izveidošanos, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados arī nacionālā reliģija ieguva iespēju reģistrēt oficiālu organizatorisku formu – Latvijas Dievturu sadraudzi. Latvijas Dievturu sadraudze nepārtraukti darbojusies jau gandrīz simts gadus.
3. Kultūras vērtība.
   Dievturība par savas mācības un darbības pamatu atzīst dainās un citos folkloras avotos minētās atziņas un vērtības, kas izteiktas arī senās dievestības (reliģijas) tēlu un simbolu formās, un ko kopumā pieņemts dēvēt par latvisko dzīvesziņu. Latviskā dzīvesziņa Satversmē atzīta par latviskās identitātes pamatu, un šīs dzīvesziņas avotu – dainas – starptautiskā sabiedrība (UNESCO personā) atzinusi par visai cilvēcei būtisku kultūras mantojumu. Kā reliģiska organizācija, dievturi savā darbībā sevišķi izkopj latviskās dzīvesziņas kodolu – izpratni par pasaules jēgu un uzbūvi, kā arī cilvēka vietu un uzdevumiem tajā. Tādējādi dievturu kustība uzskatāma par latviešu kultūras būtisku vērtību. 

[1] Plašāk skatīt E. Brastiņš, Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana, Rīga, 1936.

Latvijas Dievturu sadraudzes priekšvēlēšanu atklātā vēstule politiskajām partijām.

2018. gada 24. septembrī.

Pirmsvēlēšanu jautājumi par Dievturības un Latvijas Dievturu sadraudzes statusu valstī. 

1. Latvijas Republikas Satversmes ievadā teikts:
“Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. (..)”

2. Satversmes 91. pants: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”

3. Satversmes 99. pants: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.”

Visām tautām, kurām izdevies saglabāt savu pašas tautas radītu kultūru no tās senākajiem laikiem, tās neatņemama sastāvdaļa ir bijusi arī tautas dzīvesziņā ietvertā dievestība (reliģija), kurā izpaustas un saglabātas tās garīgas un tikumiskās vērtības, kas noteikušas tautas patību.

Līdzšinējā politika Latvijā īsteno citu kultūru radītu un Latvijas teritorijā vēsturiski svešu varu kultivētu reliģiju priviliģētu statusu – neatbilstoši tās definējot kā tradicionālas reliģijas. Dievturību diskriminējoši, tikai atsevišķām reliģiskajām konfesijām, ir izstrādāti speciālie likumi, kuri tām nodrošina nepamatotas priekšrocības. Arī pirmsvēlēšanu gaisotnē, no sabiedrības noklusētā veidā, tiek mēģināts Reliģisko organizāciju likuma izmaiņu projektā ieviest šīs diskriminējošas normas izdalot atsevišķas izredzētās reliģijas.

Publiskajā telpā pašsaprotama ir Latvijas satversmē noteiktas valsts valodas loma nācijas un tās kultūras saglabāšanā, bet valodā izteiktās garīgās un ētiskās vērtības, kas ietvertas latviskās dzīvesziņas dainu dievestībā (reliģijā), ko pārstāv Latvijas Dievturu sadraudze, politiskajā vidē nez kāpēc netiek saredzētas kā tai pašai kultūrai piederīgas.

Dainu dievestības garīgā mantojuma apdraudējums, pastāvot agrākās politiskās konjunktūras diktētā reliģiskā “daudzvalodībā”, pie tam vēl ierobežotu iespēju statusā, netiek atbilstoši uztverts kā apdraudējums nācijas, tās kultūras un arī valodas pastāvēšanai.

Ņemot vērā augstāk pausto, Latvijas Dievturu sadraudze lūdz sniegt atbildi uz šādiem dievturu sabiedrībai svarīgiem jautājumiem.

1. Kāda būs jūsu politiskās partijas turpmākā rīcība ievēlēšanas gadījumā, lai nodrošinātu latviešu tautas (nacionālās) dievestības (reliģijas) un tās pārstāvošās reliģiskās organizācijas – Latvijas dievturu sadraudzes līdztiesību savā izcelsmes zemē un valstī?

2. Satversmes ievadā noteikts, ka Latvijas valsts nodrošina latviešu kultūras saglabāšanu un attīstību. Lai arī pilskalni un svētvietas (kulta vietas) ir būtiska mūsu tautas kultūras mantojuma daļa, to stāvoklis dabā bieži ir neatbilstošs to nozīmei. Rūpes par šīm vietām atstātas vietējo iedzīvotāju un pašvaldību ziņā, bet valsts līmenī daudz vairāk līdzekļu tiek izdalīts svešu varu radīto kultūras pieminekļu (piļu, muižu, kristiešu baznīcu) atjaunošanai un uzturēšanai. Vai jūsu partija ievēlēšanas gadījumā ierosinās izveidot valsts atbalsta programmu kultūras pieminekļu sarakstā iekļauto pilskalnu un svētvietu (senās kulta vietas - svētkalni, akmeņi, avoti u.c.) sakopšanai, nosakot pašvaldību pienākumus šo vietu uzturēšanā, kā arī paredzot atbilstošu ikgadēju naudas līdzekļu apmēru no speciālas valsts budžeta programmas?


Par Latvijas Dievturu sadraudzi.

LDS darbības mērķis ir saglabāt, izkopt un attīstīt senbaltu cilmes latviešu dievestību un dzīves ziņu, pamatojoties uz latvju dainās un citās tautas gara mantās pausto Dieva atskārtumu, tikumu mācību un latviskām svētku, godu un citām tradīcijām, virzot tautas reliģisko dzīvi saskaņā ar viņas pašas izsenis radītajām un laiku laikos saglabātajām garīgajām vērtībām.
Ar savu darbību LDS stiprina latviešu tautas pastāvēšanu un uzplaukumu savā zemē - brīvajā, neatkarīgajā Latvijas valstī.

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudze

AR LATVISKU DZIESMU UN DEJAS SOLI PA „MĀRAS ZEMI” EJOT

Foto: Andrejs Broks.

Lai turpinātu savas gaitas "Māras zemē", ar Latvijas simtgades Dziesmusvētkos piedzīvotajām lieliskajām noskaņām un kopības sajūtu, vērts paņemt līdzi arī deju lieluzveduma „Māras zeme” programmā ierakstītos rīkotāju ceļa vārdus.
Andrejs Broks.

Ja mēs domājam par Latviju kā par 100 gadus vecu zemi, tad mēs esam jauna valsts, bet ja mēs
apzināmies un saprotam, ka mūsu tautas saknes rodamas daudzu gadsimtu garumā, mēs varam
celt nācijas pašapziņu un lepoties ar savām tautas mākslas tradīcijām un bagāto vēsturi. Tādēļ
uzvedums veidots kā nācijas izveides „rekonstrukcija”– caur kustību un tautas dejas soli, caur
laukumā zīmēto ornamentu, mūziku, enerģiju, ritmu, krāsu tiek parādīts, cik sena tauta mēs esam.
Senās baltu ciltis, kas apdzīvoja pašreizējo Latvijas teritoriju, ir tās, kas radīja tautasdziesmas,
kas veidoja to materiālās un garīgās kultūras bāzi, ko 12. gadsimtā ienākušie krustneši nespēja
pilnībā sagraut pat gadsimtu laikā. Lai kādi svešzemju karaspēki un režīmi laikā no 12. līdz
20. gadsimtam nepārstaigā Latvijas teritoriju, spēja izdzīvot līdz mūsdienām meklējama latviešu
mentalitātē, ko neveido tikai un vienīgi tikumi un pozitīvas rakstura īpašības...
Kāpēc „Māras zeme”?
Latviešu tautasdziesmu galvenās trīs dievības ir Dievs, Māra, Laima. Trijstūris, kas atrodams lielas
ornamentu daļas pamatā. Dievs kā jumts materiālajai un garīgajai pasaulei – Mārai un Laimai.
Māra ir visu māšu kopums. Tā sevī apvieno Zemes māti, Jūras māti, Krūmu māti, Meža māti, tautasdziesmās
atrodamas ap 20 mātēm, buramvārdos daudz vairāk... Māra dod cilvēka miesisko
veidolu, vielisko. Laima, savukārt, veido nākamo trīsstūri ar Dēklu un Kārtu kā likteņa lēmējām.
Māra ir vislatviskākais no šiem trim vārdiem, trim jēdzieniem, trim dievībām, jo ir MĀRA (būtībā
netulkojams vārds un vēl ar garumzīmi). Ar Māras dienu tā pa īstam sākas pavasaris un jauns
gads zemkopja kalendārā. Kaut arī Latgale ir apvienojusi Māru ar Mariju (par to arī uzveduma
2. daļa) un lieto Svēto Māru un Svēto Māras zemi kā latvisko ekvivalentu Jaunavai Marijai,
Māra ir vēl senāks jēdziens nekā Livonija vai Latgales katolicisms...

Ieva Struka
Deju lieluzveduma „Māras zeme”
libreta autore, uzveduma līdzautore


Mūsu ciltskoka saknes ir stipras – to pierāda mūsu tautas ilgais pastāvēšanas laiks. Laiks, kas
prasījis upurus un pakļaušanos, locīšanos un izlocīšanos svešu un savējo kungu priekšā. Mūsu
sakņu pamatīgumu pierāda arī šodiena, kad mēs visi pulcējamies svētkos brīvā Latvijā, runājam
latviešu valodā un turam godā savu senču tradīcijas.
Katra lieluzveduma „Māras zeme” daļa sākas ar bērna uzņemšanu mūsu vidū – ar
krustabām vai kristībām, kā nu kurā laikā tās sauktas. Tās ir kā rituāls, kas apliecina mūsu
turpinājumu un mūžību.
Es vēlos, lai šodien mēs satiekamies un saprotam, ka viss izdejotais ir saistīts ar katru no mums – mūsu
tautas pagātne veido mūsu šodienu un mūsu nākotni. Viss, kas noticis ar mums, ir daļa no manis.
Mēs sākam ar ciltskoku, ar dzīvības koku. Mēs sākam ar pagātni un noslēdzam ar ceļu uz
nākotni. Spēka vārdi un dziesmas pavada mūs visu šo ceļu.
Katrs no mums ir daļa no lielās saimes.

Elmārs Seņkovs
Deju lieluzveduma
„Māras zeme” režisors


Veidojot latviešu skatuviskās dejas koncertu, lielkoncertu un deju uzvedumu scenogrāfiju, man
būtiskākais ir pārmantojamības jautājums. Šajā kopā dejošanas tradīcijā ir saglabājies ļoti
daudz no arhetipiskā, ļoti daudz senatnes enerģijas. Arī pats kopā ar savu kolektīvu dejojot, piemēram,
galopu aplī, es vienmēr sajūtu saikni ar aizvēsturi. Man tuva ir Edvarta Virzas doma par
to, ka mēs visi dzīvojam vienā laiktelpā ar saviem pagātnes un nākotnes radiniekiem, tautiešiem
un līdzcilvēkiem. Tāpēc manā estētiskajā sajūtā kā centrālais scenogrāfiskais tēls lieluzvedumā
„Māras zeme” ir attēlota Svētbirzs, kuras telpiskais turpinājums darbojas uz laukuma kopā ar
dejotājiem.
Manas dejotāja saknes „iedzītas” Kandavas deju skolas nodarbībās, un esmu neizsakāmi pateicīgs
saviem skolotājiem par to nesaraujamo saiti ar skatuvisko deju, kas divdesmit gadu garumā
manī tapa veidota. Mani skolotāji mani ieveda dejā, kas ir viens no stabilākajiem nacionālās
pašizziņas stūrakmeņiem, un atvēra mīlestību skatuvei, un tagad dejo jau arī mana meita. Dace,
Inese, Ralf! Paldies!!!

Reinis Suhanovs
Deju lieluzveduma
„Māras zeme” scenogrāfs


Dejošana ir maģiska lieta, kas mūs ietekmē zemapziņas līmenī. Tas ir milzīgs spēks, īsts, milzīgs
spēks, kur daudzi dejotāji apvienojas, lai dejotu vienā ritmā, vienā solī, vienā elpas vilcienā.
Ar prieku un lepnumu izdejosim „Māras zemes” likteņstāstu, tāpēc ka tas ir mūsējais. Lai skatītāji
redz mūsu rakstus, lai izbauda mūsu vienotību ritmā, vienotā dejas solī, lai sajūt mūsu dejotprieku.

Jānis Ērglis
Deju lieluzveduma „Māras zeme”
mākslinieciskais vadītājs


Deju svētki ir maize latvieša dvēselei. Ikviens no mums, kas šovasar būs „Daugavas” stadionā,
lai kopā radītu lielos deju rakstus, droši var teikt – Latvija ir mana dzīve! Tā ir manas dzimtas
pagātne, tas ir mans tagadnes mirklis, tie ir mūsu nākotnes sapņi. Latvijā varam dejot, dziedāt
un dzīvot latviski.
Tāpēc ir radies stāsts dejā „Māras zeme” – stāsts par ikkatru no mums, par mūsu senčiem. Tas
ir stāsts par latvieti vairāku gadu simtu laikā, par latviskām dzīvošanas vērtībām, dzīvošanas
dzirksti, trauslumu un mīlestību.
Gaismu sauca, Gaisma ausa!
Lai top!

Jānis Purviņš
Deju lieluzveduma „Māras zeme”
mākslinieciskais vadītājs