Tā dievturis Aldis Goba atbild kristīgās mācības reformētāja latviskumā, mācītāja J. Sandera apgalvojumiem.

I 

J. Dokalnis, Aldis Goba (1889.23.XI Dignājas pag. "Slīderos" - 1972.31.I Rīgā, apbed. Slokas kapos) - literatūras vēsturnieks un kritiķis.

Kristīgo draudžu reformētājs mācītājs Dr. Jānis Sanders (dzimis 1858. gada 9. janvārī Cēres pagastā, miris 1951. Vācijā) bija latviešu luterāņu mācītājs, folklorists un sabiedrisks darbinieks savas domas par latviešu dievtuŗiem izteicis „Latvijas Sargs” 1932. g. Nr. 39. Citēšu no turienes tikai svarīgāko un tādā pašā kārtībā atbildēšu kā viens no šiem dievtuŗiem.

KO MĀCĪTĀJS DR. J. SANDERS SAKA PAR LATVIEŠU DIEVTURIEM

Sanders: „...Tikai ceļas jautājums, kā šo senču reliģiju sadabūt, jo tā ir izbeigusies. Kristietība mūsu zemē ievesta jau kopš 700 gadiem. Gan līdz reformācijai pa lielākai daļai tautā bij uzglabājusies vecā ticība, jo katolisms bija ievests tikai ārīgi, bet ļaudis turējās pie saviem uzskatiem un ieradumiem; baznīcu bijis ļoti maz, ļaudis tanīs maz gājuši; savas dievsapulces tie noturējuši pa mežiem, un pat savus miroņus tie glabājuši mežos, ne kristīto kapsētās. Bet nu arī no reformācijas ievešanas pagājuši jau vairāk nekā 400 gadu, pa kuŗa laiku evaņģēliskā ticība ir mācīta mājās, skolās, baznīcās un kristīgos rakstos, tā ka senā ticība tautā nekur nav atrodama.”

Atbilde: Tas jau ir tas lielākais un dievišķais brīnums, ka latviešu dievestība ir gan uzglabājusies pa visiem gaŗajiem vajāšanas laikiem. Viņa uzglabājās ne tikai tautasdziesmās un citās gara mantās, bet vēl jo vairāk latvieša dvēselē. Mēs nevaram uzrādīt savu svētnīcu drupas, bet atrodam savās sirdīs tos pašus vecos, cietos, drošos pamatus, uz kuŗiem celt jauno, tagadējam latvietim gaiši skatāmo svētnīcu. Latvieša raksturs bija tik stiprs, un senās dievestības pamati tik dziļi rakstīti latvieša dvēselē, ka svešinieku nodomi neizdevās; nepalīdzēja ne uguns un zobens, ne gudrība un viltība, ne vara un manta. Kristietība iespiedās tikai attālākajā perifērijā, tikai pielipa ārpusē, noslīdēja pa virspusi, bet neaizsniedza latvieša dvēseles centru, nesamaitāja viņa latviskās dzīves nervu. Visādi vajājot, latvieti gan piespieda izlikties par kristīgo, bet tāds viņš patiesībā nebija. Ne tikai zviedru laikos, bet pat vēl 19. gs. vidū mācītāji gaužas par latviešu zemnieku nekristīgumu. Un var droši teikt, ka tikai hernhūtiešu apvidos Vidzemē kristietība ieguva kaut cik lielākus un pastāvīgākus panākumus. No turienes cēlās latviešu kristīgie rakstnieki: Neikēns, Kaudzītes (arī ar svarīgiem iebildumiem), Apsīšu Jēkabs, pa daļai Poruks. Turpretī visa Kurzeme un Zemgale nav devusi nevienu lielu kristīgo rakstnieku no pašu latviešu vidus. Lai tieši minam: Rainis, Aspazija, Brigadere, Plūdonis, Jaunsudrabiņš, Akurāters, Fallijs, Birznieks, Veselis, Virza, Janševskis. Vai tad šie būtu skaitāmi pie kristiešiem šī vārda īstākā nozīmē? Taču nē. Un pat L. Bērziņa rakstos, vai tā ir liriskā dzeja, vai tas pētījums par latviešu Dievu, tik daudz jauki latvisku domu un motīvu, ka viņu saukt par kristieti gandrīz vai nepiederas. Tas pats pa daļai sakāms arī par Sanderu. Bet visraksturīgākie tomēr – Janševskis un Veselis. Cik varenu latvieša dzīves un dvēseles ainu ceļ augšā Janševskis, un cik tur maz kristīgā gara! Ne velti viņš saukts par „saulaino pagānu”, ne velti pat nomaļus stāvoši cilvēki to pamanījuši un viņa dzīves gudrību un pasaules uztveri nosaukuši par tuvāku dievturības mācībai nekā kristietībai. Un vai Veselis ar visiem saviem zaļokšņiem dvēseles spēkiem netiecas pēc latviskas saules?

Šie bija piemēri mūsu rakstniecībā. Bet vai ļaužu masās ir citādi? Vai nav zināma latviešu vienaldzība pret kristiešu baznīcām jau 1905. gada notikumos? Un vai tagad šīs baznīcas nav tukšas? Tikai ar ārējiem pievilkšanas līdzekļiem ļautiņus var iedabūt tur iekšā, atskaitot pārdesmit sieviņas, kas tur iet pa vecam ieradumam. Kā varēja kristīgais latvietis tik vienaldzīgs palikt baznīcai, kas viņam spiesta un uzspiesta 700 gadu? Tikai tāpēc, ka šī baznīca nenodrošināja sev pamatus latvieša dvēselē, bet tikai ārējās pieklājības formās. Mēs labi zinām, ka tagadējās lauku draudzes skaita ziņā tik prāvas turas tikai tāpēc, ka ļaudis baidās no dažādām neērtībām, piem., ka mācītājs varētu nelaist kapsētā (jo citas kapsētas nav), vai arī, ka varētu rasties cita ārēja izdarība, kur nav vēl nekā tāda, kas atvietotu mācītāju. Bet dodiet lauku draudzēs īpašas kapsētas, un kristiešu skaits samazināsies līdz pēdējam.

Vai tad latvieša dvēseles dziļumos būtu ieviesies tukšums? Nē, latvietis pārtiek no vecajiem pašu krājumiem. Tikai mūsu laiki tik ļauni, ka nav vairs šo dvēseļu dzīves kopēju.

Dzejnieks Antons Bārda, skolotājs un rakstnieks
 Eduards Mēklers, literatūrkritiķis Aldis Goba (J. Dokalnis)
70-to sākumā.

Vēl viens piemērs. Vajag tikai pašu kristīgāko latvieti kaut cik ievadīt latvieša reliģijas dzīvē, uzskatos, gaismā, lai drīzi vien kristietisms nobirtu kā putekļi, kas pielipuši ceļinieka svārkiem. Cik daudzkārt jau novērots: atnāk strādnieks, kas sakās visu laiku dzīvojis bez ticības, un lūk – pēc laiciņa atzīstas, ka nav vis ateists. Vai atkal tur vecs skolotājs, kas savā gaŗajā mūžā un reliģijas dzīvē nevarējis nekur īsti tā pieķerties; viņu šurp atvedusi kāda iekšēja nojauta un nu viņš zina: atrasts pareizais ceļš, kas noved pie dvēseles spēku jauka līdzsvara. Pat vecs sociālistu darbinieks pa veseliem 30 aģitācijas gadiem nav ticis atrauts latviskiem pamatiem un nu nāk smelt pie tiem pašiem dievturības avotiem. Tādi piemēri mums zināmi. Nē, nē, latviešu dievestība nav mirusi, tā dzīva, tā augt spējīga; bet gan kristietībai nav dziļāku sakņu mūsu tautā, un tās pašas ar katru gadu jo vairāk beidzas. Un te nelīdz nekādas reformas. 

II

Tālāk Dr. Sanders jautā: Kā noskaidrot pašu dievturības pamatu, t.i., seno latvju reliģiju? No mitoloģijas vēstures mēs zinām, ka tautām reliģiskie uzskati nav bijuši visos laikos vienādi, bet ka tie mainījušies, un pat vienā laikā visā tautā visos jautājumos uzskati nav bijuši tie paši. Bez tam jāievēro, ka senās reliģijas nav uzturējušās tīras, bet ar laiku uzjēmušas no kaimiņu tautām svešus iespaidus. Tādā ziņā dievtuŗiem rodas jautājums, kuŗa laikmeta seno latvju reliģiju tad lai piejemtu par īsto?

Atbilde: Savu reliģiju mēs redzam dzīvu, nevis sastingušu, kas nav jāatdzīvina, kas jārestaurē. Mūsu reliģija ir kā straume, kas sākas nezināmos senlaikos, iet loču ločiem pa gadu simtiem, dažādu apstākļu un pretekļu pagrozīta gan tā, gan arī citādi, bet no savas straumes dabas un nosaukuma tomēr nekad neatteikdamās, tāpat arī no sava spēka – doties tālāk, un pat draudēdama mākslīgos kavēkļus nojaukt, lai tad vēl steidzīgāk dotos uz jūŗas pusi. Tādēļ mums šis restaurēšanas jautājums nekādas sirdssāpes nedara. Mums nav vajadzības restaurēt, jo mums jau ir. Lai dzīvs cilvēks, kauču izcēlies no slimības gultas, turpinātu dzīvot un strādāt, viņam nav jācenšas restaurēt sevi tādā veidā, kāds viņam bija priekš 10 vai 20 gadiem. Jā, piedzīvotais, senas atziņas, iekrātās gudrības, vectēvu atstātais mantojums viņam liela un dārga manta, tas viņu padara stiprāku, bet tā jau nav restaurēšanās.

Reliģiju varam salīdzināt arī ar valodu. Arī valoda pārdzīvo dažādus posmus, un mūsu vectēvu valoda nav tāda, kā mūsējā un mūsējā nav tāda, kāda būs mūsu bērnu bērniem. Bet vai tā tomēr nav tā pati skaistā latviešu valoda? Mūsu valodā ir vārdi, kas gadu tūkstošiem veci (māte), un ir tādi, kas tikai tautiskajā laikmetā radušies (vēstule), un beidzot ir tādi vārdi, kas sākti lietāt tikai pēdējā gadā (dievestība). Bet vai tad viņu gaŗākais vai īsākais mūžs traucē dzīvo valodu? Nē, un es varu teikt: Es aizrakstīju mātei vēstuli par latviešu dievturības dievestību. Še dažāda vecuma vārdi, bet lūk, kā viņi saistās dzīvā teikumā. Tāpat arī reliģijā saistās elementi no dažādiem laikmetiem, un dzīvās reliģijas cilvēks nebūt nejūt traucējumus, viņš pat par to nedomā. Par laikmetiem un mācības analīzi interesējas pētnieks, vai tas būtu valodnieks vai teologs. Lūk, kāpēc mums neliekas tik bīstams fakts, ka senajā latviešu reliģijā vairāki posmi. Lai viņi ir. un domāju, ka arī kristietis nav tik satriekts, kad pētnieki viņam pasaka, ka bībeles vecā derība cēlusies citā laikmetā, nekā jaunā, un ka arī vecajā derībā novērojami vairāki slāņi, tāpat kā evaņģēliji uzrakstīti ne tikai vairāku gadu desmitu, bet pat dažu gadu simtu laikā. Un vai pēc tam dzīvajā kristietībā atkal un atkal nav pienesti jauni elementi, tie visi tulkojumi un skaidrojumi? Luterisms nav katolisms, un viduslaiku kristietība nav mūsdienu kristietība.

Lai ir latviešu dievturībā dažādu laikmetu elementu. Augošam kokam visādi zari, un te viens otrs nokalst un nokrīt, bet totiesu aug jauni, un vēl jo vairāk, un mēs sakām – koks aug. Mēs zinām, ka mūsu sentēviem bija bagāts reliģiskais pūrs, kā to rāda tautasdziesmas. Bet mēs zinām, ka dažu elementu tur pienesuši klāt arī mūsu tēvi, un nu arī paši mēs pienesam klāt. Pat tā, ka ikviena latvieša pārdomas par šo lietu un pārdzīvojumi jau nes ko jaunu, un nākošais Dieva daudzinājums dievturu draudzē atkal dažam būs notikums, kas apzīmēs reliģijas procesa jaunu posmiņu. Tāpat kristietībā jauns posms ir Sandera mācības un reformas. Vai tad viņš arī domā par restaurāciju, bet nevis par tālāku dzīvošanu?

Bet ja nu turētos pie vārda restaurēt, vai tad latviešu piegriešana kristīgai mācībai, kas radusies priekš 2000 gadiem, nebūs lielāka restaurācija, nekā latviešu atgriešanās uz savu senču ceļa? Kristīgo reliģiju ielika bībelē, un vārds itkā sastinga. Tagad tur jātulko un jāskaidro ik vārds. Mācība itkā konservējās. Bet latviešu reliģija, kas nebija uzrakstīta, pa to laiku auga un veidojās, un viņas gars nebija saistīts ar mirušo burtu. Vai tādi mūsu reliģija arī laikā nepieiet daudz tuvāki mums, nerunājot par citām īpašībām, ar ko viņa nesalīdzināmi tuvāka mums? Latviešu senā reliģija pie mums nāk dzīva, bet kristietība iesprostota burtā. Un burtu saturu dažādos laikos un dažādās vietās tulko dažādi.

III

Dr. J. Sanders raksta tālāk: Atliktu tad piejemt vienīgi pirmatnējo uzskatu par Dievu – debesīm un Zemes – māti. Bet arī šo uzskatu piejemt par īsti latvisku reliģiju nav iespējams, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas nav nekāds īpatnējs latviešiem, bet kopīgs visām āriešu tautām.

Atbilde: Tad jau jo labāk! Tad jau latvieši nav vieni paši šajos dvēseles atsvabināšanas centienos. Latvieši kā ārieši taču nevar būt citām āriešu tautām tik sveši, kā, piem., semītiem, kas lika pamatus kristietībai. Tad jau latvietis var būt drošs, ka šie viņa reliģijas pamati stipri, jo sniedzas tik lielos dziļumos pagātnē, ka satiekas ar āriešu uzskatiem. Reizē ar to latviešu dievturībai atveras jaunas izredzes – kā citu āriešu tautu atsvabinātājai no semītu un citu svešinieku garīgā jūga. Runājot bībeles valodā, mēs varētu droši teikt, ka latvieši ir tā izredzētā tauta, kuŗai Dievs uzlicis pienākumu – nest ārisko gaismu atkal pasaulē, pateikt āriešu tautām: tikai paša ceļš noved pie Dieva, bet ne svešais. Un tāpat bībeles valodā mēs varētu tad teikt šo tautu kristiešiem: ak tu nelietīgais kalps, kā tu iedrošinies tev Dieva dotās mantas apsmādēt un tvarstīt pēc svešām mantām?

Beidzot Dr. J. Sanders pasaka: Kristus reliģija ir tīri ētiska, bez mitoloģijas dogmām. Augstāka, pārāka par Kristus mācību neviena nevar būt. Īsta patiesa reliģija var būt tikai šī viena visām tautām, visai pasaulei.

Atbilde: Arī kristiešu mācītājs neies nocirst to zaru, uz kuŗa pats nosēdies. Diemžēl arī latviešu kristietis to nedara. Arī viņam savs dārgi un ar lielām pūlēm iegūtais stāvoklis jāsargā. Tam nolūkam taču studēta svētā teoloģija

Par kristīgo mitoloģiju mēs lasām katrā ticības mācības grāmatā, katrā kristiešu katķismā, to dzirdam ikvienā dievkalpojumā. Ne tikai Dievs Tēvs, bet arī Dievs Dēls, Sv. Gars, Marija, eņģeļi, velns, paradīze, elle... Vai tā nebūtu arī mitoloģija?

Alfrēds Aldis Goba, 1930-ie gadi

Un vai teikdams, ka kristīgā reliģija vienīgā patiesā reliģija visai pasaulei, - vai nebūs tikai šaursirdīgs Dieva prāta tulkojums? Kā var citai tautai, citiem cilvēkiem, citam laikmetam noliegt citu Dieva izpratni, un pateikt, ka tikai viņa ceļš īstais un visiem obligatoriskais? Te jau mūsu protestantiskie mācītāji iet to pašu ceļu ko Romas katoļu baznīca, pateikdama, ka tikai viņa savās rokās tur „debesu atslēgas”. Mārtiņš Luters taču karoja tam pretī, teikdams, ka ikvienam cilvēkam brīvs ceļš pie Dieva. Kāpēc tad šo brīvību mūsu mācītāji grib liegt latviešiem? Vai tad latviešus viņi uzskata par zemākiem radījumiem, kas paši ceļu nezina, un tāpēc to prasa no citas tautas un citiem svešiem laikiem? Vai tas savienojams ar īstu reliģisku brīvību, un vai tas saskan ar nacionālista jēdzienu? Savējo, savu māti un tēvu, savu Dievu atmest nemāca pat vecā derība, un tad lai latvietim tas nebūtu grēks? Kad cilvēks sāk atraidīt Dieva lielās dāvanas, tad drīz vien viņš sāks atraidīt un noliegt pašu Dievu.

Kādreiz mācītā Eiropa domāja, ka mācīts cilvēks var tikai latīņu valodā izteikt savas dziļās domas un smalkās jūtas. Pārējās valodas bija barbaru valodas. Šo aizspriedumu atmeta, un dzīvās valodas izkopās un uzvarēja. Un tāpat bija laiki, kad šejienes vācieši domāja un klaji teica, ka latvietis nav augstākas kultūras spējīgs, un ka paceļoties augstāk inteliģencē, latvietim jāpaliek par vācieti. Arī šo aizspriedumu laiks satrieca, un mūsu noniecinātā tauta un valoda nostājās līdzās citām pilntiesīgām tautām. Tautiskais laikmets satrieca neticību latvieša spējām, un pēdējais gadu desmits parādīja, ka latvietis var tikpat labi būt arī valsts vadītājs. Bet palika viens aizspriedums, palika tāda savāda „kārklu vācietība” reliģijā, un proti: latvietis pats saviem spēkiem un pa savu latvisko ceļu nespējot tuvoties Dievam... Dīvainākais še tas, ka šos aizspriedumus atbalsta skoloti latvieši, studēti teologi. Vai tad ar teoloģijas studijām latvietība būtu tiktālu aptumšota, ka nepamanītu pašu svarīgāko mūsu tautas gara dzīvē? Un ja reliģija kultūras celtnei ir tik pat kā labs jumts, kas sargā no nejauši pāri klīstošo mākoņu nokrišņiem, tad kas gan cits latviešu kultūras ēku sargās, ja ne latviešu reliģija?

Es še polemizēju; bet patiesībā latvietim polemika ar svešām mācībām nemaz nav vajadzīga; latvietis, kauču 700 gadu spaidīts, tomēr saglabājis tik daudz spēka un saprāta, ka jo drīzi pats atskārst, kur meklējams latviskais spēks un Laimes solījums, un kur atkal slimības un iestigšana svešu mācību purvā. – Un beidzot: katrs svešinieku uzbrukums latviešu dievestībai tikai stiprina šo pēdējo. Uzbrukumi un vajāšanas liek daudz ko pārbaudīt, un tā mēs tuvosimies jo ātrāk latviskajai skaidrībai.

Publikāciju sagatavoja Uldis Punkstiņš, Beverīnas saime (Valmiera)