14. decembrī Latvijas Universitātes Mazajā aulā notika profesores Janīnas Kursītes grāmatas "Dainu kodekss" atvēršanas svētki. Jaunā grāmata ir 798 lappuses bieza dainu simbolu vārdnīca – tajā izskaidroti vairāk nekā 300 šķirkļi.
Profesores interese par folkloru un mitoloģiju ir bijusi nepārtraukta kopš 20. gadsimta 80. gadiem ar vairākiem paņēmieniem un mēģinājumiem uzrakstīt par dainu simboliku kopumā. 1996. gadā iznāca viņas grāmata “Latviešu mītu spogulī”, bet 1999. gadā “Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā”. Autore norāda: "Tas, ko dainās meklēju un mēģināju izzināt, ir šos tekstus veidojošā zīmju sistēma, kurā ietverts noteikts semantiskais kods. Ar šī koda palīdzību ieslēptā veidā tikusi saglabāta un nodota nākamajām paaudzēm sakrāla informācija. Lai to nolasītu, ir jāzina vai jāatrod koda atslēga jeb šifrs. Koda atslēgai gadu gaitā esmu izmēģinājusi dažādas pieejas, beigās paliekot pie strukturāli semiotiskās metodes. Tā, protams, nav universāla, bet dainu un plašāk folkloras izpētē labi noder, ļaujot ‘atvērt’ ieslēptos nozīmju slāņus." (LU)
Profesore grāmatas atvēršanas svētku uzrunu iesāka ar vārdiem: "Latviešu tautas gudrība, dainu gudrība izceļ divus stāvokļus, viens – klusuma: Klusat jauni, klusat veci, Dievs ienāca istabā! otrs – radoši aizpildīt laiku, tas ir, dziedāt. Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju." Ina Druviete profesorei veltīja trīs grāmatā atrastus atslēgvārdus – zināšanas, pateikšanās un daudzināšana, citējot šķirkli grāmatā: "Tā ir vārdiska darbība, kurā ar noteiktu formulu palīdzību tiek slavinātas dievības, gari vai kādu svētku un godu gaviļnieki. Šoreiz Tu esi gaviļniece, šī ir Tava svētku diena!" Profesore norāda, ka jau 80. gadu sākumā bija atsākusies interese par dainu pētniecību, bet "mūsu folkloristikā, diemžēl vēl joprojām, Sauli labāk bija skatīt kā fizisku spīdekli un Māru labāk vispār nepieminēt, vienīgi Laimu vēl šur tur varēja..." Mūsu folkloristiem toreiz ārkārtīgi "grūti bija izlauzties un pateikt, ka Velns nav tas pats, kas bībeles Sātans un dainu Dievs nav tas pats, kas bībeles Jahve. Liels, plats un drosmīgs solis latviešu folkloristikā nāca nebūt ne no folkloristiem, bet no dzejnieces Māras Zālītes – raksts par Māru, kas iznāca pateicoties Konstantīna Karuļa aizstāvībai un Maskavas semiotiķiem Vjačeslavam Ivanovam un Vladimiram Toporovam. Ieraugot šo rakstu, es varēju manīt, kā samērā daudzos apkārt kaut kas pamodās, kas bija snaudis." Māra Zālīte savu apsveikumu noslēdza ar vārdiem: "Kur Tu teci, mīļa Māra, zīda svārkus pacēlusi? Es tecēju, kur vajdzēja, kam celiņu aizprasīji. Janīna noteikti darīs to, ko vajadzēs. Paldies Tev!" Tam sekoja sutartīne "Sidrabiņa lietiņš lija" LU folkloras studenšu kopas "Vakardiena" izpildījumā:
Sidrabiņa lietiņš lija, kaladū, kaladū!
Ziemassvētku vakarāi, kaladū, kaladū!
Visi sīki žagariņi, kaladū, kaladū!
Sidrabiņu vizināja, kaladū, kaladū!
Visu nakti sveces dega, kaladū, kaladū!
Sidrabiņa lukturosi, kaladū, kaladū!
Mēnestiņis ceļu rāda, kaladū, kaladū!
Saules meitu vedējiemi, kaladū, kaladū!
Saule deva savu meitu, kaladū, kaladū!
No veļiemi šai zemēi, kaladū, kaladū!
LU sirdī profesori sveica kolēģi, domubiedri, studenti, folkloras draugi un citi labvēļi.
Teksts un foto – Uģis Nastevičs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru