Dievturība - nacionāla latviskās dzīvesziņas dievestība.

Latviskās dzīvesziņas dievestība – Dievturība (un tādējādi arī Latvijas Dievturu sadraudze) latviešu tautas kultūrā apliecina tās nacionālās garīgās satversmes vērtību un patības pamatu, jo tā ir (1) nacionāla, (2) Latvijai tradicionāla (3) kultūras vērtība:

1. Nacionāla.
   Pretstatā internacionālām reliģijām (mācības radušās ārpus Latvijas, mūsu valsts teritorijā izplatījušās vēlīnos vēstures posmos, un joprojām ir izplatītas daudzās valstīs, tautās), dievturība ir attīstījusies vietējā vidē kopā ar tautas kultūru un latviešu valstisko apziņu, un tādējādi ir uzskatāma par nacionālu dievestību (reliģiju).
2. Tradicionāla.
   Tautas (nacionālā) reliģija Latvijas teritorijā nepārtraukti pastāvējusi un attīstījusies kopš aizvēstures laikiem līdz pat mūsdienām, par ko liecina arheoloģiskie atradumi, seno hroniku ziņas, un neskaitāmas vēlāku laiku kristīgās baznīcas liecības.[1] Ilgstoša pakļautība svešām varām smagi skāra latviešu kulturālās pašnoteikšanās iespējas, tomēr līdz ar Latvijas valsts izveidošanos, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados arī nacionālā reliģija ieguva iespēju reģistrēt oficiālu organizatorisku formu – Latvijas Dievturu sadraudzi. Latvijas Dievturu sadraudze nepārtraukti darbojusies jau gandrīz simts gadus.
3. Kultūras vērtība.
   Dievturība par savas mācības un darbības pamatu atzīst dainās un citos folkloras avotos minētās atziņas un vērtības, kas izteiktas arī senās dievestības (reliģijas) tēlu un simbolu formās, un ko kopumā pieņemts dēvēt par latvisko dzīvesziņu. Latviskā dzīvesziņa Satversmē atzīta par latviskās identitātes pamatu, un šīs dzīvesziņas avotu – dainas – starptautiskā sabiedrība (UNESCO personā) atzinusi par visai cilvēcei būtisku kultūras mantojumu. Kā reliģiska organizācija, dievturi savā darbībā sevišķi izkopj latviskās dzīvesziņas kodolu – izpratni par pasaules jēgu un uzbūvi, kā arī cilvēka vietu un uzdevumiem tajā. Tādējādi dievturu kustība uzskatāma par latviešu kultūras būtisku vērtību. 

[1] Plašāk skatīt E. Brastiņš, Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana, Rīga, 1936.