Foto: Andrejs Broks.
Lai turpinātu savas gaitas "Māras zemē", ar Latvijas simtgades Dziesmusvētkos piedzīvotajām lieliskajām noskaņām un kopības sajūtu, vērts paņemt līdzi arī deju lieluzveduma „Māras zeme” programmā ierakstītos rīkotāju ceļa vārdus.
Andrejs Broks.
Ja mēs domājam par Latviju kā par 100 gadus vecu zemi, tad mēs esam jauna valsts, bet ja mēs
apzināmies un saprotam, ka mūsu tautas saknes rodamas daudzu gadsimtu garumā, mēs varam
celt nācijas pašapziņu un lepoties ar savām tautas mākslas tradīcijām un bagāto vēsturi. Tādēļ
uzvedums veidots kā nācijas izveides „rekonstrukcija”– caur kustību un tautas dejas soli, caur
laukumā zīmēto ornamentu, mūziku, enerģiju, ritmu, krāsu tiek parādīts, cik sena tauta mēs esam.
Senās baltu ciltis, kas apdzīvoja pašreizējo Latvijas teritoriju, ir tās, kas radīja tautasdziesmas,
kas veidoja to materiālās un garīgās kultūras bāzi, ko 12. gadsimtā ienākušie krustneši nespēja
pilnībā sagraut pat gadsimtu laikā. Lai kādi svešzemju karaspēki un režīmi laikā no 12. līdz
20. gadsimtam nepārstaigā Latvijas teritoriju, spēja izdzīvot līdz mūsdienām meklējama latviešu
mentalitātē, ko neveido tikai un vienīgi tikumi un pozitīvas rakstura īpašības...
Kāpēc „Māras zeme”?
Latviešu tautasdziesmu galvenās trīs dievības ir Dievs, Māra, Laima. Trijstūris, kas atrodams lielas
ornamentu daļas pamatā. Dievs kā jumts materiālajai un garīgajai pasaulei – Mārai un Laimai.
Māra ir visu māšu kopums. Tā sevī apvieno Zemes māti, Jūras māti, Krūmu māti, Meža māti, tautasdziesmās
atrodamas ap 20 mātēm, buramvārdos daudz vairāk... Māra dod cilvēka miesisko
veidolu, vielisko. Laima, savukārt, veido nākamo trīsstūri ar Dēklu un Kārtu kā likteņa lēmējām.
Māra ir vislatviskākais no šiem trim vārdiem, trim jēdzieniem, trim dievībām, jo ir MĀRA (būtībā
netulkojams vārds un vēl ar garumzīmi). Ar Māras dienu tā pa īstam sākas pavasaris un jauns
gads zemkopja kalendārā. Kaut arī Latgale ir apvienojusi Māru ar Mariju (par to arī uzveduma
2. daļa) un lieto Svēto Māru un Svēto Māras zemi kā latvisko ekvivalentu Jaunavai Marijai,
Māra ir vēl senāks jēdziens nekā Livonija vai Latgales katolicisms...
Ieva Struka
Deju lieluzveduma „Māras zeme”
libreta autore, uzveduma līdzautore
Mūsu ciltskoka saknes ir stipras – to pierāda mūsu tautas ilgais pastāvēšanas laiks. Laiks, kas
prasījis upurus un pakļaušanos, locīšanos un izlocīšanos svešu un savējo kungu priekšā. Mūsu
sakņu pamatīgumu pierāda arī šodiena, kad mēs visi pulcējamies svētkos brīvā Latvijā, runājam
latviešu valodā un turam godā savu senču tradīcijas.
Katra lieluzveduma „Māras zeme” daļa sākas ar bērna uzņemšanu mūsu vidū – ar
krustabām vai kristībām, kā nu kurā laikā tās sauktas. Tās ir kā rituāls, kas apliecina mūsu
turpinājumu un mūžību.
Es vēlos, lai šodien mēs satiekamies un saprotam, ka viss izdejotais ir saistīts ar katru no mums – mūsu
tautas pagātne veido mūsu šodienu un mūsu nākotni. Viss, kas noticis ar mums, ir daļa no manis.
Mēs sākam ar ciltskoku, ar dzīvības koku. Mēs sākam ar pagātni un noslēdzam ar ceļu uz
nākotni. Spēka vārdi un dziesmas pavada mūs visu šo ceļu.
Katrs no mums ir daļa no lielās saimes.
Elmārs Seņkovs
Deju lieluzveduma
„Māras zeme” režisors
Veidojot latviešu skatuviskās dejas koncertu, lielkoncertu un deju uzvedumu scenogrāfiju, man
būtiskākais ir pārmantojamības jautājums. Šajā kopā dejošanas tradīcijā ir saglabājies ļoti
daudz no arhetipiskā, ļoti daudz senatnes enerģijas. Arī pats kopā ar savu kolektīvu dejojot, piemēram,
galopu aplī, es vienmēr sajūtu saikni ar aizvēsturi. Man tuva ir Edvarta Virzas doma par
to, ka mēs visi dzīvojam vienā laiktelpā ar saviem pagātnes un nākotnes radiniekiem, tautiešiem
un līdzcilvēkiem. Tāpēc manā estētiskajā sajūtā kā centrālais scenogrāfiskais tēls lieluzvedumā
„Māras zeme” ir attēlota Svētbirzs, kuras telpiskais turpinājums darbojas uz laukuma kopā ar
dejotājiem.
Manas dejotāja saknes „iedzītas” Kandavas deju skolas nodarbībās, un esmu neizsakāmi pateicīgs
saviem skolotājiem par to nesaraujamo saiti ar skatuvisko deju, kas divdesmit gadu garumā
manī tapa veidota. Mani skolotāji mani ieveda dejā, kas ir viens no stabilākajiem nacionālās
pašizziņas stūrakmeņiem, un atvēra mīlestību skatuvei, un tagad dejo jau arī mana meita. Dace,
Inese, Ralf! Paldies!!!
Reinis Suhanovs
Deju lieluzveduma
„Māras zeme” scenogrāfs
Dejošana ir maģiska lieta, kas mūs ietekmē zemapziņas līmenī. Tas ir milzīgs spēks, īsts, milzīgs
spēks, kur daudzi dejotāji apvienojas, lai dejotu vienā ritmā, vienā solī, vienā elpas vilcienā.
Ar prieku un lepnumu izdejosim „Māras zemes” likteņstāstu, tāpēc ka tas ir mūsējais. Lai skatītāji
redz mūsu rakstus, lai izbauda mūsu vienotību ritmā, vienotā dejas solī, lai sajūt mūsu dejotprieku.
Jānis Ērglis
Deju lieluzveduma „Māras zeme”
mākslinieciskais vadītājs
Deju svētki ir maize latvieša dvēselei. Ikviens no mums, kas šovasar būs „Daugavas” stadionā,
lai kopā radītu lielos deju rakstus, droši var teikt – Latvija ir mana dzīve! Tā ir manas dzimtas
pagātne, tas ir mans tagadnes mirklis, tie ir mūsu nākotnes sapņi. Latvijā varam dejot, dziedāt
un dzīvot latviski.
Tāpēc ir radies stāsts dejā „Māras zeme” – stāsts par ikkatru no mums, par mūsu senčiem. Tas
ir stāsts par latvieti vairāku gadu simtu laikā, par latviskām dzīvošanas vērtībām, dzīvošanas
dzirksti, trauslumu un mīlestību.
Gaismu sauca, Gaisma ausa!
Lai top!
Jānis Purviņš
Deju lieluzveduma „Māras zeme”
mākslinieciskais vadītājs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru