Veļu laiks aicina aizdomāties par to, vai un kā turpināmies arī pēc aiziešanas no Šīssaules.
Mēs varam iepazīt daudz pasaulskatu, reliģiju, kas apgalvo, ka cilvēks dzīvo atkal un atkal, pēc nāves atkal iemiesojoties no jauna. Varam atrast arī uzskatu sistēmas, kas šādu domu klaji noliedz.
Ko par šo saka latviešu dievatziņa?
Mūsu Dainas vēsta, ka dvēsele, cilvēkam piedzimstot, nokāpj no Debesu Tēva gādības un pēc nāves atgriežas pie Dieva. Savukārt par to, vai dvēsele tiek vai netiek atkal laista atpakaļ pasaulē varam tikai nojaust, jo "Nu, Dieviņ, tava vaļa, nu tavā rociņā!"
Raugoties uz Likumiem, ar kādiem Dievs šo Pasauli radījis, mēs varam spriest, ka nekas neizzūd bez pēdām. Tādēļ varam pieļaut, ka dvēsele kā enerģija tiek atkal "laista apritē". Vai un kāds ir likums, pēc kura tas tiek darīts, vai tikai dažas vai visas - tas paliek Dieva ziņā.
No otras puses, pat, ja mēs pieņemam, ka dvēsele atkal mēdz atgriezties, tad Māras piešķirtais veliskais un vieliskais augums jau būs pavisam cits - citi vecāki, apstākļi, vide. Tādēļ sava taisnība būs arī apgalvojumam, ka dzīvojam tikai vienu reizi, jo tādi kā pašlaik, pavisam droši, nebūsim vairs nekad!
Tomēr ir arī kāda pilnīgi skaidra norāde par mūsu atdzimšanu; Mēs atdzimstam savos pēcnācējos - bērnos, mazbērnos. Mūsos ir atdzimuši mūsu senči, un mēs atdzimsim savos pēcnācejos. Cik vien godāsim Dieva Likumus, tik arī mūžīgi varēsim turpināties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru