Marutas Voitkus-Lūkinas dižruna
Rudzu Māras daudzinājumā Lokstenes svētnīcā, 2017. 6. augustā
Pēc Edvarta Virzas maizes cepšanas dienas Straumēnos, Pēteŗa Ērmaņa nostalģijas pēc Latvijas maizes un Vijas Kudiņas sirsnīgās apceres par maizi jau pateikts daudz.
Pārdomās par maizi jau atrodamies uz kādas no tām daudzajām iespējamajām zelta taciņām vai zelta stīgas, kas ir daļa mūsu kopējā garīgā mantojuma.
Tagad aicinu jūs vēl kādu gabaliņu nākt man līdzi pa to pašu taciņu.
Rudzu maizes teiksma tek pa to pašu saules apstaroto taku pa kuŗu vijas pašas Saules un Saulesmeitu, Mēness un Dievadēlu, Pērkona, Laimas un Māras pārējās teiksmas. Tās caurstaro mūsu gaitas no ražas gada gadā, atgādinādamas, ka šai mūsu pa-saulē itin viss, kā vieliskais, tā garīgais, ir ciešā savienojumā un ritmiskā sasaistē -- es un tu, mana elpa un niedrīte ezerā, lietus mākonis un vēja plūsma, pelēkais akmentiņš Daugavas krastā un siltais "paldies" autobusa šoferim par mierīgu un drošu braucienu.
Paldies -- tas esot saīsinājums, kuŗā ietverta lūgšana "pildi Dievs!" Novēlējums devējam, kuŗam pateikdamies, lūdzam lai Dievs darinātu pilnestīgu viņa dzīvi. Ar tādiem "paldies" piesātinām savu zemīti ar Dieva svētību
Rudzu Māras daudzinājums ir tāds pat "paldies", tikai apjomīgāks. Tie jau ir svētki. Mēs svinam to noslēpumu, pašu dzīvības brīnumu, kas vijas no ražas gada ražas gadā, no rudeņa līdz rudeņam -- no rudzu grauda līdz graudam, no iepriekšējā gada gēniem līdz šībrīža, šodienas gēniem.
Nu ir tas laiks, kad rudzītis sasniedzis sava mūžsenā likuma pilnveidi, un nu šo dzīvības brīnumu glabāt uzņemās mūsu auglības dievība Jumītis ar savējiem. Viņš vienīgais starp dievībām, kuŗam neiztrūkstoši līdzdarbojas sieva, reizēm arī bērni Jumelēni.
Jumīšam zīme: divas vārpas viena stiebra galā. Viens stiebriņš pārtaps baltā miltu kupenā maizītei, otra graudus pēc laiciņa saņems Zemes māte, tos sildīs un sargās, līdz tie briedīs un dzīs saknes dziļumā un zaļus asnus augšup pret sauli, Saules māte tos briedinās, Pērkons tos dzirdinās, līdz tie uzziedēs ap Jāņiem, kad pats Dieviņš staigās pa rudzu lauku zilpelēkā migliņā. Un tā jau būs rudzu ziedēšana.
Ciema bērni iztecēs rudzu ziedu raudzīties;
bet velti, jo, kā viss dabā : --
Rudzu zieds gudris bija, tas ielīda vārpiņā.
Un atkal vārpiņas atdos savus graudus un tā būs veikts atkal viens zemes lodes apgrieziens ap saulīti-māmuliņu, viens no daudziem saules mūžā.
Ziedam ielīst vārpiņā -- tā jau ir vieda. Tādas ir mūsu teiksmas -- viedas par viedām lietām. Svinamas.
"Svinēt", "svinības" -- kādas mums ir šodien -- tie ir vārdi, kuŗi nāk no vienas un tās pašas saknes, no kuŗas nāk "sviedri", "svēts", "svaidīt", "sviest" un "sviests" -- brīnumainās pļavas zāles metamorfozes iznākums. Man skumji dzirdot, ka "sviestu" vairs neturētu par svētu.
Svinam vai svētam pirmo maizi jaunajā ražas gadā. Pirmo. Tas cilvēkam raksturīgi -- svinēt pirmo. Svinam pirmsākumu -- pasaules radīšanu, gaidot pirmo saules stariņu ziemas saulgriežos, svinam pirmā vainaga ielikšanu jaunai celtnei. Dziļā cieņā turam pirmās lietas, pirmos notikumus: pirmo, kuŗš izgudroja, pirmo, kuŗš ieraudzīja. No tā mums valodā nozīmīgie un piesātinātie -- pirmo reiz ... iesākumā ... toreiz ... reiz sen senos laikos ... kad saulīte meita bija.
No Lubānas Meirāniem nāk ziņa, ka pavasarī arājam ejot pirmo reizi art, tas jādara kailam un piektvakarā, kad domājam Māru piedzimušu. Tā ir liela un varena svinēšana.
Līdzīgi ir ar maizi. Jau sākumburta emm skaņa apziņu vedina uz pirmatnējām lietām: mmm: - zīdaiņa pirmo skaņu; ... māmiņu ... māju ... mans ... mēs ... mūsu ... mums ...
Mums garīgi radniecīgā hindu skaņa āōmmmmm izteic visumu. Ar gaŗi vilkto mmm ievibrējas dievišķajā visumā. Mmmmmm.
Maize. Ar vārdiņu "maize" mēs apzīmējam vairāk nekā tikai to garšīgo, smaržīgo, sātīgo kumosu vai riku, ko turam rokā, bet izsakām arī dažādas plašākas un dziļākas domas: --
Starp maizes metaforām: iztika, dzīvības etalons, gudrība, padoms, vieda.
Iztika - sakām "savā maizē" un "ņemt savā maizē", ar to norādot, ka uzņemamies atbildību par minēto "ņemto" cilvēku
"Maizē iecelt" nozīmē kādu ierīkot vietā, kur valda pārticība
"Iekulties pilnā maizē", savukārt, laimes gadījumu, kad nejauši trāpāmies bagātā saimniecībā
Maize kā dzīvības etalons parādās tādā sakāmvārdā kā: "Tas vairs maizē nekodīs", lai aplinkus pateiktu, ka norādītais cilvēks miris.
Maize saistībā ar dzīves gudrību : "Kas man maizi dod, tas man jāklausa!"
Maize kā padoms. "Nelaid maizi gar durvīm!"
Maize -- vieda. "Guļot maizi necep," saka sakāmvārds, bet tautas dziesma "Neba maize pati nāca", jo lai tā rastos, jālej sviedri un jāsaņem svētība.
Vakarā guldamās maizi liku pagalvī;
No rītiņa celdamās, zinu vecu padomiņu.
Tāpat kā lekna zāle pļavā nonāk kā sviestiņš govs radziņā, tā rudzu maize ir paša Lāčplēša spēkbarība, kuŗa dod vīram pārdabisku spēku: varu pārspēt ... un tā ir vieda, kā to jau zinājuši Šumēras prātnieki (droši vien gan tādēļ, ka mūsējie, starp viņiem mitušie indoeiropieši, viņiem to pateica).
Vēl ir kāds maizes gabaliņš, kuŗš sevī ietveŗ visas minētās metaforas -- iztiku, dzīvības etalonu, dzīves gudrību, padumu un viedu. Runa ir par Melānijas Vanagas un [viņas dēla] Alņa pēdējo maizes kumosu no maizes no mājām.
Melānijas Vanagas vārdos: "Ļaunākais bija tas, ka [dzeloņdrāšu iežogotajā] laukumā nebija neviena sanitārā nožogojuma, bet cilvēku tūkstošiem. Un turpat visiem dizintērija. Laukuma malās gar sētu skats bija drausmīgs. Smaka neciešama. Mušas. Netīrumu josla auga uz vidu. Cilvēki mira -- un ne tikai bērni. Mirušie pašiem piederīgiem bija jāietin segā, jāieceļ mašīnā, jābrauc līdzi un sargu uzraudzībā jāierok netālā pakalnē, kuŗas virsotnē pastāvīgi kūpēja mazs vulkāniņš. Bērnus gan nelaida līdzi, kad pavadīja māti. Citus aizveda arī bez piederīgo klātbūtnes. Runāja, ka tos sametot izmantotās šachtās.
"Ūdens mums bija pietiekoši. To pieveda ar mucām, tādu brūnu gan. Bet kādu laukuma stūrīti šķērsoja arī strauts, ātri steigdamies šurp no tuvējiem kalniem. Ūdens tajā tīrs un garšīgs. Turpat gan skaloja arī galīgi sasmirdušos autiņus un pamazgājās pašas, bet viss netīrais ātri aiztecēja prom.
"No ēdiena gan pa visu laiku šajā laukumā nedeva neko. Pat maizi ne. Iztika un dalījās, kas nu katrai vēl bija palicis līdzi no mājām. Bērnu bads nav pat aprakstāms. Tikai pienu caur žogu mums pārdeva vietējie, kam bija govis, bet ne jau visām to laimējās nopirkt. Vienā laukuma stūrī mātes sakūra uguni un šo to bērniem vārīja.
"Tur mēs ar Alni apēdām pēdējo mājas maizes doniņu, māmuļas noglaustu, dzimtenes lauku piesmaržotu. Lielo kukuli Arnolds bij ātrumā iemetis veļas grozā, un ar to mēs dzīvojām visu ceļu. Tā pēdējais melnais dongaliņš ar pelēku pelnu kārtiņu iespiedies atmiņā uz visu mūžu. Tikai te es to nevaru parādīt kā fotogrāfiju, kaut gan tas tāds bija -- vienīgais pasaulē. Garoza tāda pamelna, bet griezums vēl smaržīgi brūns un spīdīgs. Saldi sūkājām pēdējos kumosus un klusi vēlējāmies, kaut vienīgās cerības drīz kļūtu īstenība. (Drīz -- mūsu likteņa valodā nozīmēja 16 gadus.)"
Klusā vēlme atgriezties pie savējiem pārtop izdzīvošanas pārliecībā, kuŗa nesīs Melāniju cauri sešpadsmit gaŗiem, smagiem gadiem, pārpilniem grūtību, pazemojumu, slimību un citu triecienu.
Tādas pārveides -- no zāles par sviestu, no maizes viedā apņēmībā izdzīvot -- tie ir brīnumi ... un arī tas ir brīnums, ka latvietis šodienas modernajā globalizētajā pasaulē turpina būt ciešā jo ciešā sasaistē ar brīvo dabu -- simbiozē ar to: latvietis joprojām ne tikai prot iedēstīt kartupeļu asnu zemē īstajā brīdī; viņš prot ziemai vitamīnus izaudzēt no sīpola stikla burkā uz palodas.
Neparasts, varbūt pat brīnumains, ir arī latvja pateicības lūgsnas veids Dievam. Savā vissirsnīgākajā, izjustākajā izpausmē latvja lūgsna ir piezemēta, klusa, netieša, galu galā nūminoza.
Dievs iemauktus šķindināja mana staļļa dibenā,
Sukādams, glaudīdams manus bērus kumeliņus. 30055
Nav te vārdā minēta ne maize, ne iztika, ne pajumte, ne veselība, ne dzīve. Pat vārda "paldies" te nav, un tomēr lūgsna ir dziļa pateicība par visiem tiem -- kā arī par gaišo un ražīgo dzīves ritmu, kas sakņojas Dieva labestībā.
Vienpadsmit vārdos arājs ir ietvēris savas pasaules redzējumu un savu attieksmi pret to. Viņa ciltij piederīgie, mēs, to uztveŗam līdzīgi kā viņš pats. Labā dzīve balstās čaklā un rūpīgā darbā, turot labā kārtībā savus darba rīkus un labi aprūpētus savus sabiedrotos, kā šajā gadījumā zirgus, cienot tos un cienot Dieva devumu: savus un sava zirdziņa labos gēnus, veselību, sīkstumu, noturību un veiksmi darbā, no senčiem pārmantotos un iestrādātos tikumus un prasmes. Nav te skaidrots, ko un kā arājs dara ikdienā, jo tas jau ir vispār zināms, tie ir tie daždažādie zemnieka nepieciešamie darbi, kuŗus arājs un viņa bērītis ik dienas veic. Un darba jēga -- labas dzīves izdzīvošana šaisaulē -- dzīvot daiļi, čakli, saderīgi, ar mīļumu, ar pateicību sirdī -- ar balto dvēselīti -- arī katram latvietim skaidra, "no bērna kājas", "ar mātes pienu". Itin viss šaisaulē balstās cilvēka attieksmē pret visumu, tas ir, Dieva likumību.
Dievs iemauktus šķindināja mana staļļa dibenā,
Sukādams, glaudīdams manus bērus kumeliņus. 30055
Ir latvietim arī vēl lakoniskāka pateicības lūgsna -- pavisam bez vārdiem. Svētdienas rītā, atelpas dienā pēc sešām smaga darba dienām, tērpies baltās drānās, arājs apstaigā tos pašus laukus, kuŗus viņš aris, ecējis, mēslojis un ap-sējis un nu redz briestam. Ik pa laikam viņš apstājas viņam jau ierastā vietā, no kuŗas plašs skats uz visu lauku.
Tā darījis viņa tēvs -- man stāstīja saimnieka dēls un dievturis Brumeļu Andrejs.
"Un tad," Andrejs teica, "viņš tā skatījās . . . "
Klusi un ilgi.
Un tā skatījušies gan Brumeļi, gan Kārkliņi un Sakārņi, Celmi, Krūzes un Asaŗi, Līdumi, Mežmaļi, Sventes, Vanadziņi un Ziemeļi un visi pārējie, laiku laikos, tūkstošu tūkstošos gadu, ik svētdienas, kad rudzu druvas viļņojušās kā ezeŗi.
Mūsu gadskārtējais rudzu grauda stāsts un latvja klusās pateicības lūgsnas stāsts turas kopā kā jumīša divi vārpas viena stiebra galiņā un vijas tādā pat divvienības pīnē ka chromosomi vijas dezoksiribonukleīnskābes dzīvības pīnē.
Tas ir stiprs stāsts kā pati rudzu maize. Tas ir sens un noturīgs stāsts -- nu jau vismaz piectūkstoš gadu sens, kopš indo-eiropiešu cilmes. Tas ir mūsu lielās un ietilpīgās saules teiksmas noturīgais mugurkauls. Stāstāms, atstāstāms, dziedams, dzīvojams.
Tas ir mūsu stāsts. To mēs šodien svinam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru